Pāris mēnešu laikā vakcīnu stāsts ir apmetis kūleni. Vēl nupat tika meklēti vainīgie, kur vakcīnas aizkavējušās, jau pēc brīža sūkstījāmies par garajām rindām pie vakcinācijas centriem, bet šobrīd jau runājam par obligātu vakcināciju atsevišķu profesiju grupām, jo gribētāji – vienkārši beigušies. Teikt, ka tā ir komunikācijas problēma, būtu pārāk acīmredzami, un tomēr – tas ir šā raksta vēstījums. Šoreiz gan ne par fake news un troļļiem, bet gan par valsts izvēlēto vakcinācijas vadmotīvu, par cietumnieku dilemmu un pingvīniem.
Neizmantotā iespēja paklusēt
Vēl pirms ķerties vērsim pie ragiem, gribēju apbēdināt visus tos lasītājus, kas šajā rakstā nākuši meklēt kārtējo grēkāzi, valdības neizdarību vai Latvijas kā nācijas problēmu. Nē, tieši otrādi – godīgi sakot, man ir liela cieņa pret visiem cīnītājiem, kas jau pusotru gadu karo ar šo sērgu – gan pašās pirmajās rindās (mediķiem), gan tur aizmugurē, kontrolštābā – valdība, ierēdņi, komunikatori. No malas šajā cīņā ar neredzamu, mainīgu un tik ātru pretinieku, zem tik milzīga mediju un sabiedrības spiediena ir pārāk viegli atrast kļūdas, nepareizos paņēmienus un vājuma brīžus. Katram lēmumam būs savi mīnusi, visi ierobežojumi mūs ierobežos un būs valstis, kurās būs veicies labāk. Kopumā mēs esam par daudz tādu zinošu un prātīgu cilvēku, kas šajā laikā nav izmantojuši savu iespēju paklusēt un šādā veidā mazinājuši uzticamību valsts balsij un uzņemtajam ceļam.
Pēdējie Eiropā
No visiem sociālajos tīklos ceļojošajiem pandēmijas grafikiem tieši šis, manuprāt, sevī slēpj vienu no atslēgām, kādēļ mums tā nevedas ar vakcinēšanās procesu. Starp visām ES dalībvalstīm Latvija ieņem pēdējo vietu jautājumā par to, vai cilvēku motivē, ka vakcīnas pasargās radus un citus cilvēkus no saslimšanas ar Covid-19.
Jā, Latvija šajā ES pētījumā* arī citos jautājumos gozējas saraksta lejpusē, bet tieši cilvēku pārliecība, ka vakcinēšanās pasargās citus un ļaus izbeigt ilgstošo pandēmiju, šajā pašā pētījumā pierādīti kā visnozīmīgākie motivatori vakcinēties. Citiem vārdiem, cīņā ar pandēmiju tieši altruisms ir stiprākas zāles par egoismu.
Diemžēl pašlabums un sevis pasargāšana līdz šim ir bijis dominējošais vadmotīvs gan Latvijas vakcinācijas komunikācijas kampaņā, gan augstāko valsts amatpersonu retorikā.
Atminēsimies, kā Laima Vaikule, Ivars Kalniņš, Kaspars Gorkšs un citi sabiedrībā populāri cilvēki TV ekrānos** dalījās ar lietām, “ko viņi gribētu” darīt, kad būs vakcinējušies. Pārskatot arī Ministru prezidenta izteikumus, tie vairāk būvēti no labuma sev –“es vēlētos, lai katrs Latvijas iedzīvotājs veiktu vakcināciju”, “uzlikt to par pienākumu atsevišķās profesijās Latvijā ir attaisnojami”, “Galds ir saklāts. Nu, kā saka, visi šķīvji, glāzes, pudeles, šķiņķi, rasoli, viss ir. Tikai jānāk pie tā galda un bez maksas jāpaēd, cik tik var! Tā saucas vakcinēšana”.
Savukārt Egils Levits precīzi saliek motivācijas pa plauktiņiem – vispirms es, un tad citi: “Mēs runājam par šo samērā vienkāršo jautājumu vairāk nekā pusgadu. Tas ir pietiekoši daudz, lai cilvēki aptvertu, ka vakcīna ir nepieciešama vispirms pašam cilvēkam, lai nesaslimtu smagi, un tā ir nepieciešama sabiedrībai, lai cilvēki neaplaistu ar šo infekciju citus cilvēkus.”
Jau pieminētā grafika pirmajā vietā atrodas Īrija, kura cita starpā ir arī viena no līderēm vakcinēšanās tvērumā. Īrijas vakcinācijas kampaņas vadmotīvs? “Every vaccination brings us closer, together”***. Šajā ziņā jaunākā Latvijas vakcinācijas komunikācijas kampaņa iezīmē stāstu, kas dodas līdzīgā virzienā – “plecu pie pleca”****.
Pandēmija un cietumnieku dilemma
Altruisms nav tikai skaists, utopisks un romantisks vadmotīvs, ko izvēlēties komunikācijā ar sabiedrību. Tā ir vienīgā efektīvā stratēģija spēļu teorijā, kad runājam par cietumnieku dilemmu*****. Un tas, ka jūtamies kā pandēmijas ķīlnieki, nav vienkārši liriska atkāpe. Jau no pirmajiem slimības uzliesmojuma mēnešiem valdības, Pasaules veselības organizācija un komunikatori nonākuši situācijā, kurā vērts pārskatīt galvenās atziņas no spēļu teorijas un pieminētās dilemmas. Visi vīrusa apkarošanas pasākumi, sākot no pašizolācijas līdz masku lietošanai un vakcinācijai, darbojas tad (labums visiem), ja to veic lielais vairums, un salīdzinoši neefektīvi (zaudējumi visiem), ja neievēro kaut daļa no sabiedrības. Tieši tāda arī ir cietumnieku dilemmas galvenā atziņa – ja spēlētāji izvēlas darboties savās interesēs, tad tie nekad nespēs sasniegt optimālu rezultātu – nedz sev, nedz sabiedrībai.
Atšķirībā no klasiskās cietumnieku dilemmas, kur spēles dalībnieki savā starpā nevar sazināties, pandēmijas ietvaros mums ir plašas iespējas. Pat, ja mēs neticam cilvēka labajai dabai un altruismu aplūkojam kā rezultātu pārākajai egoisma pakāpei (psiholoģiskais egoisms)*****, tas ir cilvēka dabā iebūvēts mehānisms, kas var palīdzēt vairot vienotu sabiedrības darbību. Sociālie tīkli un cilvēku vēlme pastāstīt par savu nesavtīgumu noteikti ir spēcīga kombinācija kā nerimstošas diskusijas, kādēļ to katram atsevišķi darīt vai nedarīt. Turklāt šāda komunikācijas stratēģija, gribot vai negribot, veido papildu efektu – ir daudz grūtāk uzskaitīt (īpaši jau faktos nebalstītu) argumentu sarakstu, kādēļ cilvēks kaut ko nedarīs cita labā, īpaši tad, ja tas cits jau ir ziedojies. Jā, kādam var šķist manipulatīva pieeja, bet ar postošu infekcijas slimību var cīnīties tikai ar infekciozu komunikācijas stratēģiju.
Nākamās cietumnieku dilemmas ilgi negaida
Ļoti iespējams, ka Covid-19 pandēmijas apkarošanai uz cilvēka altruismu un kopīgu labumu vērsts komunikācijas vadmotīvs jau ir aizgājis vilciens. Pārlūkojot ikdienas sociālo tīklu ierakstus, pārņem neliela bezspēcības sajūta – cilvēki plēšas, strīdas, ir tiktāl polarizējušies, ka cits citā neieklausās. Šobrīd iedot vienas laivas sajūtu būs patiesi grūti. Šoreiz grūtības nav mūs satuvinājušas, kā tas nereti novērots vēsturē.
Tajā pat laikā šādi un līdzīgi izaicinājumi mums būs regulāri. Globālā sasilšana ir viens no sāpīgākajiem cietumiem, kur dilemmu nespējam atrisināt jau vairākus gadu desmitus. Lokālā līmenī jau 30 gadus neesam spējuši atrisināt integrācijas jautājumus, bet paralēli veidojas jau nākamā – sabiedrības nevienlīdzības cietumnieku dilemma. Pašlaik – īstermiņā pandēmija ir globāla traģēdija, bet, raugoties tālākā nākotnē, uz to nepieciešams skatīties arī kā uz sparinga partneri lielākām nākotnes cīņām.
Aizmirstais pingvīnu stāsts
Viens no jaudīgākajiem vadmotīviem un spēcīgākajiem citātiem, ko pandēmijas laikā izdevies lasīt, nācis no viena no Latvijas pašreizējām sirdsbalsīm – Jura Rubeņa intervijā žurnālam Ir: “Dzīvot sabiedrībā nozīmē, cita starpā, nest citam cita nastas. Ja dzīvo ar cilvēkiem, tev jāpadomā par viņiem pat tad, ja nedomā par sevi.”
Šie vārdi ir tie, kurus TV ekrānos būtu vērts atkārtot pirms ikvakara panorāmas. Sociālajos tīklos savukārt varētu strādāt jau kāda nedaudz aizmirsta, bet šim brīdim ļoti piemērota Ivara Godmaņa iezīmētā dabas aina ekonomiskās krīzes kulminācijā: “Ziniet, kad Antarktīdā ir sniega vētra, pingvīni to pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā, vienā lielā aplī. Ja kāds noklīst, viņi to atgriež atpakaļ.”
**Latvijas vakcinācijas komunikācijas kampaņa: https://bit.ly/3x9Nbqq
***Īrijas vakcinācijas komunikācijas kampaņa: https://www.youtube.com/watch?v=ujMxhrx40oA
****Latvijas jaunākā vakcinācijas kampaņa: https://www.youtube.com/watch?v=UYcTd6hSTzk
*****Par cietumnieku dilemmu: https://bit.ly/3zCWalQ
Komentāri (1)
valdis_vilcans 12.08.2021. 07.28
Paldies Arti par situācijas padziļinātu analīzi ar vēsu prātu un mēģinājumu vienot sašķelto sabiedrību. Vienmēr būs vairāk kritizētāju, nekā darītāju, bet nākotne atkarīga no darītājiem!
0