Ilustratīvs attēls
Gan Latvijai, gan citām ES valstīm ir mazliet mazāk nekā 30 gadu, lai izveidotu tādu enerģijas portfeli, kas pildītu gan kopējos klimata mērķus, gan risinātu mājsaimniecību, uzņēmēju un katras valsts energodrošības jautājumus. Latvijas Gāzes ieskatā mūsu valsts būtiskākais uzdevums ir raudzīties uz šo mērķu sasniegšanu reāli, proti, atbilstoši mūsu finansiālajām iespējām un valsts stiprajām pusēm, vienlaikus cenšoties nesadārdzināt klimata neitrālos enerģētikas produktus gala lietotājiem.
Latvijai ir salīdzinoši labas starta pozīcijas un vismaz trīs priekšrocības: liels atjaunojamo resursu īpatsvars kopējā energobilancē, attīstīta dabasgāzes infrastruktūra un biometāna pārdošanas tīkla aizmetņi.
Parunāsim par tiem plašāk. Pirmkārt, atbilstoši Eurostat datiem 2019. gadā Latvijā 40% no kopējās patērētās enerģijas veidoja atjaunojamie enerģijas resursi (AER). Salīdzinājumam Nīderlandē tie ir aptuveni 9%, Polijā un Ungārijā - 12%, Vācijā un Francijā - 17%, Itālijā - 18% un tā joprojām.
Iepriekš minētais nozīmē, ka Eiropā ražojošo industriju “zaļināšana”, proti, pāreja no oglēm uz “zaļākiem” enerģijas avotiem, piemēram, dabasgāzi, vēl ir tikai priekšā. Kaut arī dabasgāze nav AER, tomēr neapstrīdama šā fosilā kurināmā priekšrocība ir ļoti zemais emisiju īpatsvars.
Tāpēc gaidāms, ka tuvākajos desmit gados starptautiskajā tirgū pieprasījums pēc dabasgāzes nemazināsies, bet tieši otrādi - turpinās pieaugt. Paaugstināts pieprasījums nozīmē, ka gāzes cena starptautiskajā tirgū varētu turēties salīdzinoši augstā līmenī. Līdzīgi kā tas ir bijis kopš 2020. gada decembra, kad gāzes cena biržā par megavatstundu (Mwh) sasniedza 19 eiro. Tā ir visaugstākā cena kopš 2019. gada sākuma. Aukstā ziema, vēsais pavasaris un ģeopolitiskie izaicinājumi šo cenu turēja gana augstu arī šā gada maijā, kad tā sasniedza ap 25 eiro/Mwh.
Jācer, ka cenas Eiropā spēs līdzsvarot palielinātās piegādes un gāzes vadu jaudas, kas starptautiskajā tirgū varētu ienākt jau šā gada rudenī.
Pēc ekspertu viedokļa 2050. gadā dabasgāze Eiropas primārās enerģijas patēriņa aizņems apmēram 25%, jo šis ir viens no tiem energoresursiem, kas ir elastīgs un uz kuru var paļauties. Klimata mērķi ir būtiski, taču vienlaikus ir svarīga arī enerģētiskā drošība, kuru AER ne vienmēr var garantēt.
Otrkārt, Latvijā, līdzīgi kā citviet Baltijā, jau ir ļoti attīstīts dabasgāzes infrastruktūras tīkls. To pakāpeniski varam pielāgot un sagatavot modernajiem energoresursu veidiem – biometānam un galu galā arī “zaļajam” ūdeņradim. Līdzīgu pakāpenisku pāreju ir iecerējusi Lielbritānija, kas plašāku “zaļā” ūdeņraža izmantošanu esošajā dabasgāzes sistēmā plāno sākt 2035. gadā, cerot, ka līdz tam brīdim būs gan attīstījušās tehnoloģijas, gan samazinājušās to izmaksas.
Šie apsvērumi ir būtiski Latvijas transporta segmentam, kur, kā labi zināms, ir viens augstākajiem siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEG) īpatsvariem. Turklāt tam ir tendence pieaugt.
Tas nozīmē, ka mums jau pašreiz ir jāsāk nopietni strādāt, ja vien Latvija vēlas pildīt savus klimata mērķus.
Nepārprotami, vieglajā transportā dominēs elektroauto, taču pašreizējie tehnoloģiskie risinājumi īsti nespēj atrisināt sabiedriskā, vidējā un smagā komerctransporta vajadzības. Ja mēs uz šo problēmu palūkojamies no pakāpeniskās pārejas filozofijas skatpunkta, tad minētajos segmentos būtu jāattīsta saspiestās dabasgāzes jeb CNG izmantošana, ko pēc tam var aizstāt ar biometānu. Līdz šā gada beigām Latvijā kopā jābūt 10 publiskajām CNG uzpildes stacijām, bet 2022. gadā – jau 13. Latvijas Gāze jau tagad aktīvi līdzdarbojas, lai esošo tīklu nākotnē varētu izmantot biometānam, vēl vēlāk – arī ūdeņradim.
CNG izmantošanas attīstība ar mērķi pāriet uz biometānu ir loģisks solis pretstatā ūdeņraža tehnoloģiju ieviešanai jau tagad. Ūdeņradis ir nākotnes tehnoloģija, taču mums ir jādomā par šodienu. Bet patlaban tas joprojām ir ekspluatācijā dārgs, vēl ilgstoši attīstāms un “zaļināms” kurināmais. Savukārt CNG izmantošana jau tagad ļauj optimizēt degvielas tēriņus par 20-30%, bet biometāns nākotnē ietaupīs arī emisijas.
Latvijas Nacionālās enerģētikas un klimata plāns un topošais Transporta enerģētikas likums paredz virzību uz moderno biodegvielu izmantošanu un ražošanu, kā arī pakāpeniski pārtraukt lietot no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem saražoto degvielu. Tātad pirmās paaudzes biodegvielas ražotājiem jau laikus būs jāsāk raudzīties citā virzienā.
Treškārt, apmēram 50 biogāzes ražotāju ir pietiekami nopietns pamats, lai varētu runāt par biometāna ražošanas infrastruktūras aizmetņiem Latvijā. Pēc Latvijas Biogāzes asociācijas aplēsēm, esošās rūpnīcas varētu saražot aptuveni 5,6% no kopējā transporta enerģijas patēriņa. Un pat šie 5% biometāna kopējā transporta enerģijas portfelī dotu divas reizes lielāku SEG ietaupījumu nekā tad, ja biometāna daļa ir 0%.
Ja raugāmies plašāk, tad biometāna ražošana pozitīvi ietekmētu arī citas jomas, tiešā veidā stimulējot aprites ekonomiku. Proti, mūsu pašu saražoto atkritumu pārstrādi un izmantošanu, piemēram, biometāna ražošanā. Tālāk biometāns atkal atgrieztos mūsu pašu tautsaimniecībā. Tiesa, lai šo īstenotu, ir nopietni jādomā, kā mudināt iedzīvotājus aktīvi iesaistīties atkritumu šķirošanā jau mājsaimniecības līmenī.
Atklāts ir jautājums, cik lielā mērā spēsim saprātīgi un produktīvi izmantot trīs augstākminētās Latvijas priekšrocības? Manuprāt, atslēga “zaļākai nākotnei” ir pakāpeniska, sistemātiska, rūpīgi plānota pāreja no vienas aprobētas tehnoloģijas uz otru.
Proti, ar sajūsmu un atsevišķiem eksperimentiem ar jaunām, ļoti progresīvām tehnoloģijām nepietiek, lai Latvijā uzbūvētu klimata neitrālu enerģētiku. Ir jāsaprot, kādas ir mūsu vajadzības un kādas ir iespējas tās apmierināt tuvākajā nākotnē. Galu galā, uzņēmumiem, kuriem ir svarīgi izpildīt Eiropas Zaļā kursa prasības un nodrošināt noteiktu “zaļo” komponenti, emisiju neitrālāki enerģijas avoti ir nepieciešami jau tagad. Un mēs spējam to nodrošināt, ja vien strādājam pareizajā virzienā.
