Patērētāji ir nocietušies, bet uzņēmumi netiek viņiem līdzi. Droši vien reti kurš Latvijas iedzīvotājs neko nav dzirdējis par sāls vai griķu bumu, kad viena vai otra iemesla dēļ visi metās tukšot plauktus. Taču preces noliktavā bija tik, cik tās bija – ažiotāžu ieplānot nav iespējams, bet lielu krājumu veidošana kaitē biznesam.
Pie nemainīga piedāvājuma un pieaugoša pieprasījuma loģisks bija rezultātā novērojamais cenu kāpums. Pašlaik pieprasījuma pieaugumu redz vai gaida visi. Tam var gatavoties, bet gatavoties grib visi reizē.
Labā ziņa ir tā, ka ir progress cīņā ar vīrusu. Vidēji nedēļā no jauna inficēto skaits pasaulē jau pāris mēnešus samazinās un arī vakcinācijas tempi pasaulē pieaug.
Progress cīņā ar vīrusu ļauj valdībām samazināt vai pat atcelt ierobežojumus. Tas nozīmē, ka pieaug iedzīvotāju pārvietošanās intensitāte, kas sev līdzi nes arī pieprasījuma pieaugumu pēc produktiem un pakalpojumiem. Kā rāda statistika, ir produkti un pakalpojumi, kuri labi strādā digitālajā vidē, bet kurus, līdz ko parādās tāda iespēja, iedzīvotāji vēlas izmantot klātienē. Mēs to novērojam, piemēram, DIY segmentā.
Degvielas cenas atkal kāpj
Vienkāršs piemērs tam, kā aktīvāka pārvietošanās ietekmē pieprasījumu un cenas, ir degvielas tirgus. Te gan jāmin, ka degvielas tirgu ietekmējošo faktoru ir ļoti daudz (sākot ar politiskiem lēmumiem naftas ieguves un importa/eksporta jautājumos, līdz pat teroristu un hakeru uzbrukumiem naftas vadiem un laika apstākļiem Meksikas līcī).
Bet, noliekot malā milzum daudz citu mainīgo lielumu, – jo vairāk braucam, jo lielāks pieprasījums pēc degvielas (kamēr visiem nav elektroauto) un sekojoši degvielas cenas tiek spiestas uz augšu.
Naftas produktu cenas pēc rekorda zemo līmeņu sasniegšanas pagājušā gada aprīlī, kad ASV jēlnaftas futures cenas sasniedza pat –40 dolārus par barelu (un tā nav domu zīme), ir krietni pakāpušās. Jēlnaftas cena kopš gada sākuma kāpusi par gandrīz 40%. Ļoti daudzos produktos un pakalpojums transporta (degvielas) cena ir būtisks faktors, kas ietekmē gala cenu produktam vai pakalpojumam. Un rezultātā inflācijas rādītājos degvielas cenai ir būtiska nozīme (2. ilustrācija).
Pieprasījums rada izaicinājumus
Pēc ierobežojumu atcelšanas ir milzīgs pieprasījuma pieaugums, kas rada izaicinājumus piedāvājuma pusē, sastrēgumus piegādes ķēdēs, problēmas ar darbinieku pieejamību. Rezultātā papildus tiek veicināts straujš cenu kāpums, kas atbilstoši pašreizējām prognozēm nebūs noturīgs, ja sastrēgums piegāžu ķēdēs mazināsies un pieprasījums vājināsies (jo valdību vienreizējo pabalstu efekts arī nebūs ilglaicīgs).
Bezdarba līmenis samazinās. ASV tas notiek strauji, eirozonā lēnāk, jo ir arī atšķirības bezdarbnieku un dīkstāves pabalstu saņēmēju uzskaitē. Bet, pat neskatoties uz to, ka bezdarba līmenis samazinās, tas joprojām saglabājas augstā līmenī. Paradoksāli, bet ir jau dzirdami palīgā saucieni pēc darbiniekiem no uzņēmējiem.
Vai kredīti kļūs dārgāki?
Situācija darba tirgū arī ir viens lielais nezināmais, kurš ietekmē un ietekmēs inflāciju. Svarīgs faktors, kam jāseko līdzi, ir algu izmaiņu tendences. Darbinieku segmentēts trūkums var izraisīt algu paaugstinājumu, segmentētu produktu un pakalpojumu sadārdzinājumu, kā arī var atbalstīt ilgstošu inflācijas kāpumu.
Eiropas Centrālā banka (ECB) šādu risku pagaidām vērtē kā zemu, jo eirozonā pakalpojumu sektors vēl tikai sāk atkopties no ierobežojumiem, kas nozīmē potenciālu darbaspēka pieejamību (Berlīnes viesmīlības nozare gan tam jau nepiekrīt).
Vai šis spiediens uz cenām izsauks procentu likmju kāpumu un kredītu sadārdzināšanos? Ja runājam par eirozonu, tad ne. Eiropas Centrālā banka vienmēr ir bijusi “lēnāka” savā rīcībā nekā ASV Federālo Rezervju sistēma.
ASV Federālo Rezervju sistēma pagājušā gada augustā ieviesa izmaiņas savā monetārās politikas formulējumā attiecībā uz inflāciju. Tas skan: “We will seek to achieve inflation that averages 2 percent over time.” Tas nozīmē to, ka ASV Federālo Rezervju sistēma neskries pakaļ katrām būtiskām izmaiņām inflācijā, bet novērtēs inflācijas uzvedību ilgākā termiņā.
Līdzīgi rīkosies Eiropas Centrālā banka. Svaigākās ECB inflācijas prognozes pašlaik rāda, ka netiek sagaidīta inflācijas noturēšanās augstos līmeņos. Patiesībā ECB uzskata, ka tuvāko pāris gadu laikā inflācija pat nesasniegs ECB mērķi – inflācijas līmenis tuvu zem 2%. Tas nozīmē arī to, ka īstermiņa procentu likmēm nav pamata kāpt un tas redzams arī procentu likmju tabulās.
Procentu likmju minēšana
Cits stāsts ir par ilgtermiņa procentu likmēm. Tās, reaģējot uz inflācijas kāpumu, ir paaugstinājušās. Protams, vai piesardzībai ir pamats, to rādīs laiks. Ja ECB būs kļūdījusies ar savām prognozēm un inflācijas lēciens būs augstāks un ilgāks, nekā tiek gaidīts, tad tam var sekot arī īstermiņa procentu likmju kāpums. Tādā gadījumā ilgtermiņa procentu likmes būs vēl augstākos līmeņos, jo tās parasti apsteidz realitāti īstermiņa likmju un inflācijas rādītājos – reizēm tirgus situācijas attīstību uzmin, bet reizēm kļūdās.
Galvenais jautājums, kas procentu likmju izdevumu kontekstā ir jārisina uzņēmumiem – fiksēt vai nefiksēt ilgtermiņā procentu likmju izmaksas. Tas jādara kontekstā ar notikumiem tirgū, bet vairāk tomēr nolemjot to riska pārvaldīšanas politikā, jo neviens nekad precīzi neuzminēs nākotnes procentu likmju uzvedību.
Ja lēmums ir fiksēt procentu likmju izmaksas, tad jautājums ir par periodu un veidu (kredīti ar fiksēto likmi, vai kredīti ar mainīgo likmi plus procentu likmju mijmaiņu darījumi (IRS) konkrētam kredītu portfeļa apjumam) un to, kuros līmeņos atrodas ilgtermiņa procentu likmes. Šo lēmumu var pieņemt arī vadoties no tā, kur atrodas ilgtermiņa likmju līmenis attiecībā pret budžetā plānotajiem izdevumiem, skatoties uz nākamajiem X gadiem, un, kāda ir īstermiņa un ilgtermiņa procentu likmju starpība.
Ja lēmums ir nefiksēt procentu likmes, tad atliek paļauties uz to, ka inflācija atbilstoši prognozēm tiešām uzkāps (bet īstermiņa likmes būtiski nemainīsies). Tad, pazūdot vienreizējo pabalstu efektiem, inflācija pazemināsies un likmes saglabāsies zemas. Kāds ir jūsu plāns?
Pagaidām nav neviena komentāra