Kopš Krievijas lielā iebrukuma Ukrainā ir pagājuši vairāk nekā 35 000 stundu. Ja tic populārajam pieņēmumam, ka 10 000 stundu prakse padara par izcilnieku, tad droši jāteic, ka Putins ir perfekti noslīpējis prasmi slepkavot, melot un nīst. Ukraiņi ir uztrenējuši drosmi un izturību pārspēka priekšā. Eiropa ir kļuvusi par eksperti sankciju paketēšanā (nupat jau divdesmitā!) un par Ukrainas galveno atbalstītāju, kas vienlaikus sev nemitīgi atgādina, ka nu ir beidzot pēdējais laiks mosties un darīt vairāk.
Tā mēs sagaidām asiņainā kara piekto gadu ar neatbildētu jautājumu — kad un kā tas beigsies?
Briesmīgajā gadskārtā izlasīju Kyiv Independent redakcijas sleju, kas sākas ar šādiem vārdiem: «Ir 2030. gads. Pavasaris jau tepat aiz stūra, un Ukraina ir pārcietusi līdz šim bargāko kara ziemu.» Tas nav ukraiņu melnais humors, bet gan lietišķs novērtējums vienmēr pārāk knapajam Rietumu atbalstam. Mēs palīdzam ukraiņiem nezaudēt karu, bet visus šos četrus gadus ar to nepietiek, lai uzvarētu. Kyiv Independent kolēģi nav ciniķi vai pesimisti — viņi atgādina, ka vēstures nākamās lappuses vēl nav uzrakstītas. Nākamie gadi var nest kārtējo vilcināšanos, pussoļus un desmitiem tūkstošu jaunu ukraiņu kapu. Bet Rietumi var arī beidzot izlemt palīdzēt Ukrainai pielikt punktu Krievijas agresijai.
