Kā noturēt orientieri

Jūnija sākumā valdībā un koalīcijā notika būtiski pārkārtojumi – piecu partiju vietā palika četras, un Saeima apstiprināja amatos trīs jaunus ministrus. Iestājās vēl tikai pagājušomēnes neiedomājams miers. Taču drīz jau jāsāk lemt par nākamā gada budžetu, kas būs nākamais smagais valdības dzīvotspējas pārbaudījums. Un, kaut gan vakcinēšana notiek kopumā raiti, rudenī gaidāms jauns saslimstības uzliesmojums. Ko valdība darīs, lai nebūtu atkal viss jāaizver ciet? Par šīm un citām aktualitātēm 10. jūnijā tiešsaistē sarunājāmies ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV).

 

Pirms mēneša izskatījās, ka valdība tūlīt kritīs – Nacionālā apvienība bija pārņēmusi Vitenbergu, Jaunā konservatīvā partija prasīja finanšu un ekonomikas ministrijas un draudēja izveidot jaunu valdību, pēc tam Saeimā notika Varakļānu kauja. Kā jums izdevās pierunāt partnerus piekrist piedāvātajam valdības atjaunināšanas risinājumam?

Ziniet, pirms vairākiem gadiem mēs ar sievu bijām Pāvilostā, palikām tur pa nakti, sarunājām kādā viesu namā. Un izrādījās, ka viesu nama īpašnieks ir arī zvejnieks, un viņš man piedāvāja, un es piekritu, iziet ar viņu ārā jūrā ielikt tīklu – vakarā ielikt, no rīta savākt. Un vakarā, ieliekot tīklu, vēl laikam bija drusku vējš, viņam tā laiviņa diezgan maza, un tad viņš, lai izliktu tīklu, teica – Krišjāni, paņem stūri un noturi laivu! Un es viņam prasu, nebūdams jūrnieks, kā tagad man šo lietu darīt. Viņš teica – redzi, krastā, tur tālumā pie ostas ir stabs, un tikai turi, lai visu laiku tev tas stabs ir priekšā, vienalga, kas notiek, lai tev tas stabs ir priekšā.

Viņš man iemācīja paņemt orientieri un turēties pie tā. Un tad es skatījos, kā viņš tajos viļņos tik veikli, kā stāvēdams uz līdzenas zemes, lika tīklu, kaut gan laiva diezgan mētājās, un man bija, atceros – viļņi, debesis, viļņi, debesis, un pa vidu es to stabu vēl meklēju.

Faktiski līdzīgā veidā esmu šos gandrīz divarpus gadus centies valdību un koalīciju virzīt uz priekšu. Proti, mans orientieris ir visi tie mērķi, kurus mēs esam sev izvirzījuši. Faktiski tur ir reformu klāsts. Sākotnēji tā bija finanšu sistēmas pārvaldes reforma — tikt ārā no pelēkā saraksta, ko mēs veiksmīgi izdarījām. Administratīvi teritoriālā reforma, augstākās izglītības pārvaldes reformas, skolu tīklu, ostu reforma, kas tagad ir aizvirzīta uz Saeimu, vēl pāris citu. Es nesen skaitīju, man pat sanāca kopā deviņas, ieskaitot to, ka mēs izveidojām ekonomiskās tiesas, kas jau darbojas.

Un līdzīgi bija tagad, kad jutu, ka partneri atkal par amatiem – nu, tas pats vecais, tā ir vienkārši politika, ne jau mūsu valstī tas ir kas īpašs, – kad visi sāka atkal plēsties par amatiem. Tad es turēju sev kā mērķi darāmos darbus un ar partneriem esmu runājis par tiem darbiem, kas ir tas, kas mūs vieno, un ļāvis atrast veidu, kā tagad ar tiem amatiem, lai tas kaut kā nosēstos.

Mēģinājumi nogāzt valdību, mani nomainīt – tie ir bijuši. Es to vienkārši pieņemu kā faktu. Bet es nekad neesmu īpaši uztraucies par to, visu laiku esmu runājis ar partneriem par mūsu kopējiem mērķiem, un tā es arī plānoju turpināt.

Vai šajā metaforā par laivas noturēšanu partneri varētu būt zvejnieki, kuri izmet savus tīklus un nozvejo to, ko viņiem vēl vajag? Jaunie ministri arī runā lielākoties par papildus naudu savām nozarēm, un ministrs Eglītis ir pat pateicis, ka vēlas “pietiekoši lielu” budžeta deficītu, “lai četrām partijām ir, ko sadalīt”. Vai jums ir vienošanās arī par to, ko un kā dalīsiet?

Nē, tas mums nav. Bet tas ir ļoti izteikti mūsu valsts politikā, ka politiķi, kļūdami par ministriem, uzskata, ka viņu galvenā mēraukla ir tas, cik naudas savai nozarei viņi var atvilkt no budžeta, no nodokļu maksātājiem. Tā, manuprāt, nav galvenā mēraukla, un es pat dziļi šaubos, vai vēlētāji, kad nāk vēlēšanas, šādas lietas vispār novērtē. Jo partijas un ministri bieži aizmirst – šajā valdībā un šajā Saeimā ir šī joma iedalīta, un nākamajā valdībā, nākamajā Saeimā varētu būt pavisam cita joma. Mēs pat esam redzējuši, ka reizēm ministri arī mainās – ir bijis vienā jomā, tad citā. Laikam šajā valdībā ir vairāki ministri, kas jau pildījuši dažādus amatus dažādos laikos dažādās valdībās.

Par budžetu – tur mums vēl priekšā sarežģītas sarunas, to nevar noliegt, ka tiešām būs sarežģītas. Sarežģītas tāpēc, ka šobrīd tās vajadzības un tie pieprasījumi ir prāvi, daudz prāvāki nekā mūsu valsts budžets varētu panest. Tas nozīmē, ka būs jāizvēlas, kas patiešām ir tās kopīgās prioritātes, kas nav. Un mums būs jāvienojas arī ar Fiskālās disciplīnas padomi, es domāju, būs saruna arī ar Latvijas Banku, kas tad būtu mūsu mērķa deficīta un ārējā parāda līmenis. Jo mēs jau varam kā valdība, un Saeima varētu to apstiprināt, uztaisīt gandrīz jebkādu deficītu, iespējams, šogad. Jo Eiropas Komisija Covid – 19 dēļ vēl neiedarbinās visus eirozonas disciplīnas mehānismus. Bet tas var ļoti dārgi maksāt nākotnes nodokļu maksātājiem. 2022., 2023. gadā būtu ļoti nozīmīgi jāceļ, teiksim, pievienotās vērtības nodoklis, algas nodoklis vai kādi citi nodokļi. Un, lai izvairītos no tā, mums jāatrod saprātīgais deficīta un parāda līmenis, kas būtu ilgtspējīgs arī turpmāk uz priekšu. Es gribu to lielā mērā balstīt uz plānotās ekonomiskās izaugsmes, nevis plānot uz nākotnes parāda un deficīta rēķina. Un mums būs jāizvēlas, kas tad būs tās prioritātes.

Man liekas svarīgi, lai mēs varētu nākamgad turpināt to, kas šogad ir iesākts, tas ir, pamatalgas nodokļu likmju kopējo samazinājumu. Šogad sociālais nodoklis visiem strādājošajiem samazināts par 1 procentpunktu, nākamgad, es domāju, mums būtu jāskatās, iespējams, arī virzienā uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu, lai mūsu nodokļu slogs strādājošajiem būtu konkurētspējīgs ar mūsu kaimiņiem Lietuvu un Igauniju. Mēs jau esam tuvāk, konkurētspējīgāki, bet īpaši zem 1200 eiro mēnesī vēl neesam, un tad tur būtu jāskatās. Tas, protams, maksā, jo tas atņem budžetam ienākumus.

Tāpat mums ir zināmas trīs lielās sfēras – medicīna, izglītība, iekšlietas jeb policija –, kur ir objektīvas vajadzības. Un tātad – kā samērot, cik mēs varam atļauties un ko palielināt, balstoties arī uz ekonomikas izaugsmes prognozēm, uz prognozētajiem nodokļu ienākumiem tā, lai mēs varētu turpināt nevis palielināt, bet gan iet kaut vai nedaudz, bet algas nodokļa samazināšanas virzienā, kas palīdz arī samazināt ēnu ekonomiku – tur ļoti daudz pozitīvu efektu, – un ka nebūtu jāpaceļ citi nodokļi. Tātad tas ir tāds līdzsvars, kas būs jāatrod. Nebūs viegli. Par to vienošanās vēl nav.

Mums ir vienošanās par mūsu darbības mērķiem, teiksim – iedzīvināt administratīvi teritoriālo reformu, un Saeima nupat pieņēma trešajā lasījumā augstākās izglītības pārvaldes reformu. Ostu reforma ir tikai pašā sākumā Saeimā, un tas būs viens no lielajiem izaicinājumiem, jo arī starp koalīcijas partneriem ir bijušas, nu, teiksim, niansētas domu atšķirības, kā to vislabāk izdarīt. Varam ļoti labi prognozēt, ka tur būs gana liels lobiju spiediens neko nemainīt. Tas būs izaicinājums valstij kopumā.

Par šīm lietām, pat to virzību mums ir vienošanās, bet par konkrētu naudas sadali vēl nav, tas būs uz vasaras beigām, kaut kad uz augusta otro pusi, kad mums jau būs labākas prognozes no Finanšu ministrijas, kā varētu veidoties nodokļu ienākumi un ekonomika nākamajā gadā. Tad no augusta beigām līdz oktobra sākumam būs ļoti intensīvs laiks, un es prognozēju, ka līdz tam laikam katrs ministrs nāks ar saviem daudzu simtu miljonu pieprasījumiem. Nu, un tad no tā būs jāizvēlas.

Par budžetu vēl runāsim, bet pirms tam vēl viens jautājums par valdību. Jūs 17. maijā bijāt paziņojis, ka diskusijas par valdības sastāvu un amatu pārdalīšanu atsāksiet uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām. Kāpēc izlēmāt pārdalīt pirms vēlēšanām?

Kad es teicu, ka tās būtu pēc vēlēšanām, izskatījās, ka konfliktējošā interese pēc amatiem var būt ļoti grūti pārvarama, un, īpaši priekšvēlēšanu gaisotnē, diskusijas varētu būt ļoti neauglīgas. Bet, protams, mēs kā politiķi, arī es kā valdības koalīcijas vadītājs – mēs turpinājām visu laiku runāt un meklēt kopsaucējus, un visi nonāca pie kopsaucēja.

Politikā, tāpat kā daudzās dzīves jomās, reizēm ir tā, ka, ja reiz ir vienošanās, tad labāk to pieņemt, kā saka, piefiksēt, un iet uz priekšu. Tas vienkārši sakrita laikā pirms vēlēšanām, un, varētu teikt, tagad, pēcvēlēšanu laikā, visas pašvaldības var koncentrēties uz savu individuālo koalīciju veidošanu.

Es domāju, ka daudzkur tas process ir nedaudz sarežģīts, jo, līdzīgi kā valdībā, daudzās pašvaldībās arī tagad ir pa diviem, pa trim pārstāvjiem no viena saraksta un jāatrod kopsaucējs, kas nav mazāk sarežģīti kā tas, ko es daru valdības līmenī. Un tagad vismaz nav papildus trokšņošana no partijām centrā un var koncentrēties uz savu vietējo un tiešo uzdevumu.

Bet tas iemesls ir tāds – mēs bijām gatavi, un tātad virzījāmies uz priekšu. Es nebiju cerējis, ka sarunas būs tik īsā laikā tik auglīgas, es to nevarēju paredzēt. Man sākotnēji likās, ka būs krietni sarežģītāk, nekā beigās izrādījās.

Un kāpēc izrādījās vienkāršāk? Kas bija tas brīnumlīdzeklis vai faktors, ka tas notika tik gludi un ātri?

Es nedomāju, ka ir kāds brīnuma faktors. Mūsu, kā jebkura koalīcija, balstās uz, laikam tā būtu jāsaka, kopīgo mērķu īstenošanas vēlmi. Un es pieņemu vai saprotu, ka visi partneri, droši vien iekšēji izsverot visus plusus un mīnusus, skaidri un gaiši izlēma, ka labāk ir kopā strādāt, nekā strīdēties vienam ar otru. Un tad, kad visos spēkos notiek apziņa, ka mēs gribam atrast kopsaucējus, tad jau parasti nav grūti. Grūti ir tad, kad viens grib sadarboties, bet otrs nav izdomājis, vai grib sadarboties. Tas ir kā jebkurās cilvēku attiecībās.

Es jau varu aicināt, es atceros no jaunības, kā saka, jaunkundzi uz vakariņām, un, ja viņa nav ieinteresēta iet vakariņās, tad ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc nevar – radi ciemos, šis un tas, un darbi, nav laika – , bet, ja grib, tad vienmēr atrod, kā. Un līdzīgi faktiski arī politikā starp partijām, līdzīgi kā starp valstīm – tās ir kā cilvēciskās attiecības.

Visi acīmredzot izdomāja, ka grib vienoties par mērķiem, un tad arī amati kaut kā samērā vienkārši visi sakrita pa plauktiņiem, un neviens nav vismaz redzami un jūtami sūdzējies. Un šķiet, ka arī sākums mums šajā jaunā, varētu teikt, konsolidētākā valdībā līdz šim ir pozitīvs un arī laikā sakrīt ar to, ka mēs varam sākt darboties klātienē, jo visi esam vakcinēti, ar pilnu vakcinācijas ciklu un attiecīgajām nedēļām pēc otrās potes.

Un tas, man ir jāsaka, pat ļoti atvieglo darbu. Mēs pat redzējām otrdienas valdības sēdē pusdienu pārtraukuma laikā – Ministru kabineta ēkā lejā ir ēdnīca, kur var paņemt līdzi nešanai ēdienu, – tur ministri visi kopā sēž un atkal pilnīgi neformāli var runāt i par darbu, i tāpatās, kā cilvēks ir cilvēku. Tas ļoti palīdz.

Un šajā procesā, kurā mēs veicām sarunas, tās arī bija starp partiju pārstāvjiem, kuri bija vakcinēti, tātad mēs varējām klātienē tikties. Un tas, es domāju, ļoti palīdzēja. Tāpēc sakrita vairāki faktori, no kuriem ne mazākais bija, ka varēja cilvēks ar cilvēku satikties. Bet es domāju arī, ka visi vienojās, ka labāk ir strādāt kopā, nekā mēģināt kaut kādā veidā atsevišķi vai plēsties.

Un es visu laiku turēju, kā tas jūrnieks mācīja, to mērķi priekšā – darāmos darbus –, un tad kaut kā tas pārējais atrisinājās.

Vakcinēšana palīdzēja restartēt valdību?

Jā, faktiski tā varētu teikt, vismaz tas nebija kavēklis un palīdzēja vienam otru saprast. Jo – mēs tagad sēžam attālināti, vai ne, un varam redzēt viens otra attēlu un, kā saka, nolasīt kaut cik no ķermeņa valodas. Bet tomēr ir atšķirība, ja klātienē redz. No mana viedokļa raugoties, tas ir bijis ļoti, ļoti pozitīvi.

Vēlētāju aktivitāte šajās pašvaldību vēlēšanās bija ārkārtīgi zema. Kā to skaidrojat jūs, un vai šāda aktivitāte nenorāda uz atsvešinātību no valsts, kas tādā gadījumā ir pieaugusi jūsu valdības laikā?

Man, protams, arī ir savs viedoklis, kas varētu būt faktori. Man liekas, ka svarīgi mēģināt saprast socioloģiski, kas tiešām notiek. Pārresoru koordinācijas centrs kopā ar Centrālo vēlēšanu komisiju pasūtījis ārpakalpojumu, lai palīdzētu uzdot jautājumus, kas īsti notiek mūsu sabiedrībā. Jo tur ir dažādas iespējas.

Viena ir, ka mums arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās aktivitāte bija ap 40% pēdējo reizi, un tad varētu prasīt, kāpēc. Vai tāpēc, ka cilvēki jūtas atsvešināti, vai cilvēki ir vienaldzīgi, vai cilvēkiem liekas, ka ir labi, kā ir?

Tas pats jau tagad pašvaldību vēlēšanās. Rīga nebija, valsts mērogā varbūt kampaņa nebija tik asa un izjūtama. Tad – neklātienes tikšanās ar vēlētājiem, respektīvi, pandēmija arī droši vien būs faktors. Kaut kāds faktors būs, ka viena daļa cilvēku jūtas, ka – vietvara strādā labi, un es neesmu satraucies –, bet viena daļa droši vien jutās – man galīgi nepatīk vietvaras darbība, bet es neticu, ka varu ietekmēt to procesu. Un tā ir tā atsvešinātība. Un tad ir jautājums, kas ir vairāk – apmierinātība, vienaldzība, atsvešinātība? Bet tas ir ļoti satraucoši, jo demokrātija nevar pastāvēt, ja mēs divi ejam balsot, un, kā mēs sakām, tā tas būs visai valstij. Mums tomēr vajag, lai sabiedrības izteikts vairākums piedalās, lai varam būt pārliecināti, ka ir tiešām pārstāvēta vēlētāju griba.

Šī tendence ir ļoti satraucoša. Mums ir ļoti svarīgi, lai uz Saeimas vēlēšanām mēs saprastu labāk, kas ir iemesli, lai varētu saprast, ko mēs varam darīt. Varbūt tas, ka kovids, un kandidātiem nebija klātienē tikšanās. Es taču pats esmu piedalījies jau cik kampaņās, vienmēr braucu pa novadiem, pagastiem, tikos ar cilvēkiem visādos apstākļos. Šoreiz satikšanās bija vairāk virtuāli, un varbūt tas ir ietekmējis, bet varbūt ir kas pavisam cits.

Es arī lasu to, ka daudziem cilvēkiem ir zināma vilšanās visā politikas procesā, un tas varētu ietekmēt, un pieļauju, ka tā tiešām varētu būt. Bet mūsu valstī tā grūtība ir, ka viena ievērojama vai vismaz dzirdama daļa vēlētāju prasa ļoti skaidru, noteiktu rīcību, kā citās valstīs pieņem lēmumus. Piemēram, kā Lielbritānijā, kur lēmumus pieņem [premjerministrs Boriss] Džonsons, un visi gaida, kādu lēmumu viņš pieņems. Bet viņiem ir pilnīgi cita satversmes uzbūve. Mūsu uzbūve ir tīri parlamentāra ar nodrošinājumu, ka būs plaša sabiedrības pārstāvniecība, kas nozīmē daudzas partijas. Un mums, latviešiem, ir jāsaprot, ka mūsu politika ir tuvāka skandināvu un Vācijas modelim, kur koalīcijas ir ļoti svarīgas, kur ieklausīties vienam otrā ir vērtība, nevis vājums, kur kompromiss ir mērķis, nevis vājums.

Un reizēm redzam šādās krīzēs, ka mūsu pamatlikuma, Satversmes struktūra nav tik vertikāla kā vēlēšanu sistēmā, kur tas, kas saņem vairākumu, saņem visas balsis, un vienam cilvēkam augšā ir ļoti daudz varas. Mūsu sistēmā nevienam nav – ne man, ne Valsts prezidentam, ne Saeimas spīkerei, ne frakcijas vadītājam. Katram ir sava ietekme, vienam, iespējams, vairāk nekā otram, taču visiem ir jāspēj vienam ar otru sadarboties. Ja viens posms nepiekrīt, tad jau nav vairākuma.

Un varbūt tas ir ietekmējis arī cilvēkus, ka kaut kā jūt, ka nav tik gludi, nav tā, kā uzņēmuma vadībā, kur vadītājs pieņem lēmumu, un tā tas ir. Vadīt mūsu valsti – tam ir ļoti maz sakara ar uzņēmuma vadīšanu. Drīzāk, ja gribētu domāt analoģijās, tas ir vairāk kā vadīt sporta komandu, kuras kapteinis ir viens no spēlētājiem, un kur nav tā, ka, teiksim, futbolā kapteinis pasaka – visi uz vārtiem! – un viss notiek pats par sevi. Nē, tur ir svarīgi, lai vārtsargs, aizsargi, pussargs, uzbrucēji visi koordinēti strādā, un reizēm tā saspēle ir labāka, reizēm drusku pieklibo. Bet viņi visi ir atkarīgi no visiem, kamēr privātā biznesā uzņēmuma vadītājs nosprauž mērķi, un tie, kuri neseko mērķim, tiek vienkārši atlaisti. Mums jau nav tādu iespēju. Nu, protams, atsevišķu ļoti slikti strādājošu posmu var censties nomainīt, bet nav garantijas, ka var dabūt tā vietā, ko pats grib, tas atkal ir tāds kompromisa variants.

Mums varētu būt daudzi iemesli, kāpēc vēlētāju aktivitāte zema. Es esmu izteicis savus vairāk tādus personīgus uzskatus, kas tam varētu būt pamatā. Bet labāk lai pētījums pasaka, kas tiešām ir pamatā, un tad, balstoties uz šo pētījumu, mans jautājums būs, ko mēs varam darīt, lai samazinātu šķēršļus cilvēkiem piedalīties vēlēšanās.

Minējāt šoreiz analoģiju ar sporta komandu. Bet nākamais būs Saeimas vēlēšanu gads, tāpēc katram spēlētājam droši vien būs svarīgāk pašam iesist vārtus, nevis, lai uzvar komanda un tātad premjerministra Jaunā Vienotība. Jūs jau prognozējāt, ka ministri nāks ar milzu naudas pieprasījumiem katrs savai jomai. Vai vispār ir iespējams šādos apstākļos pieņemt budžetu? Un kādi būtu budžeta deficīta un ārējā parāda griesti, virs kuriem jūs noteikti neiesiet?

Man tuvākajā laikā plānota tikšanās gan ar mūsu Fiskālās disciplīnas padomi, gan ar Latvijas Banku, lai uzklausītu, kā viņi saredz. Un tad mēs ar viņiem vienotos līdz augustam, kas tad būtu rāmis. Tas, uz ko es skatos un kāpēc pie šīm neatkarīgajām iestādēm gribu vērsties – ir jāatceras, ka, ja 2022. gadā Eiropas Savienība neprasīs no mums konkrētu deficīta līmeni Covid dēļ – ne tikai mums, visai eirozonai –, mums ir jāskatās arī uz priekšu, uz 2023., 2024., 2025. gadu, un mums jau tagad Covid dēļ ārējais parāds ir uzaudzis un ir apmēram 48% no IKP, kas salīdzinājumā ar vairākumu Eiropas valstu vēl ir zems līmenis. Taču pret to, kā mēs esam pieraduši, tas ir par desmit procentiem lielāks, ko mēs esam gandrīz vai pieaudzējuši šajā laikā. Un mums ir jābūt drošiem, ka mēs šo ārējo parādu samazināsim tuvākajos, teiksim, astoņos gados, lai tad, kad nāk nākamā krīze, kas ir aptuveni ik pa desmit gadiem, ka kaut kāda cikliska krīze vai lejupslīde pasaulē iestājas, nu, šoreiz ir pandēmija, iepriekšējā reizē bija banku krīze, nezin, kas būs nākotnē, bet mums ir jāsamazina deficīts, lai nākamreiz mums atkal būtu spilvens, ko varētu aizņemties, lai pārvarētu nezināmo nākotni.

Tātad mums ir jāplāno, lai deficīta līmenis un ārējais parāds būtu tāds, ka tam būtu tendence samazināties pēc 2022. gada. Ja 2021., 2022. gadā tas droši vien sasniegs augstāko punktu, lai mums ir ticamība, ka 2023., 2024., 2025. gadā tas atkal ies uz leju. Tā būs mana sarkanā līnija. Jo es jau varu strādāt kā premjerministrs arī bez skata uz rītdienu, vai ne, nu, tā tīri – laikam jālieto tas vārds – populistiski: slūžas vaļā, aizņemamies bez ierobežojumiem, un štrunts par rītdienu!

Es tā nevaru iedomāties darīt, pat ja es ietu no politikas prom, jo man tas liekas bezatbildīgi. Jo, pat ja es ietu no politikas prom, es paliktu kā valsts iedzīvotājs, pilsonis, nodokļu maksātājs. Kādam taču būs jāmaksā par to visu, tai skaitā man caur nodokļiem un jums caur nodokļiem.

Tātad šoreiz budžets būs jāsaliek kopā, vienojoties visiem partneriem, kas tas rāmis ir, cik liels. Un tad rāmja ietvaros izvēloties prioritātes kopīgi. Nebūs viegli, bet izdarāms tas ir.

Rāmis jāsaliek, vienojoties visiem, taču ne visi laikam ir gatavi vienoties. Labklājības ministrs Eglītis ir apņēmies panākt 500 eiro neapliekamo minimumu gan pensijām, gan algām un uzstāj, ka “šogad nebūs variantu, mums tas ir jāizdara”. Vai to var izpildīt?

Nosacīti visu var izpildīt – uz kaut kā rēķina. Nu, mēs varam visas kārtis likt uz vienu jomu, nefinansējot papildus citas jomas – tad gandrīz jebkas, jebkāda viena lieta būtu izdarāma. Bet, ja mēs gribam skatīties arī uz mediķu algām vai uz policistu algām, vai uz skolotāju algām, tad droši vien visu bezizmēra nevarēs izdarīt, un mums būs jāizvēlas.

Un te ir svarīgi – un to es arī aicinu šīs intervijas ietvarā publiski un arī privāti ministriem atcerēties – , ka, ja jebkura partija vai jeblurš ministrs piefiksējas pie viena konkrēta skaitļa vai mērķa, ka tas ir jāsasniedz – tas ir ceļš uz nekurieni.

Svarīgs ir virziens. Mēs arī pagājušogad virzījāmies uz legālo darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu, ne balstoties uz kaut kādiem [solītiem] skaitļiem, un to mēs kopīgiem spēkiem izdarījām. Neviens nenāca Saeimas vēlēšanu kampaņā, un es arī neteicu vēlēšanu kampaņā, ka, piemēram, socnodoklis būtu tas, kas būtu samazināms. Bet, balstoties uz analīzēm – un tur mums arī Latvijas Banka ļoti palīdzēja ar makroekonomisko analīzi, arī salīdzinājumā ar kaimiņiem mēs skatījāmies uz kopīgo, teiksim, nodokļa līkni pa ienākumu kategorijām –, konstatējām, ka, ja mēs to socnodokli kaut vai tikai par vienu procentu [samazinām], tam ir pozitīvs efekts uz ēnu ekonomiku, pozitīvs efekts uz ieguldījumiem, pozitīvs efekts uz konkurētspēju.

Tātad mēs nācām ar pamata mērķi un ideju samazināt slogu, bija konkrēti ierosinājumi, bet risinājums, izrādās, bija nedaudz cits. Un, ja mēs visi, katrs esam nedaudz elastīgāki savos uzstādījumos, tad mēs varam salikt budžetu kopā. Tiklīdz elastības nav, tas nozīmē, ka kompromisa nav, un, ja šajā valdībā jebkurš ministrs vai partija domā, ka var panākt kaut ko bez kompromisa – tas nav iespējams ar četriem vai pieciem, vai trim, vai diviem partneriem.

Ir jābūt kompromisam, un, pat ja valstī būtu viena partija – nu, kāds saņemtu beidzot, es nezinu, vai tas ir izdarāms, bet pāri pār 50 vietām Saeimā –, tad tā partija būtu pēc definīcijas tik plaša, ka tajā būtu interešu grupas tāpat, kā šodien ir partijas, un tāpat būtu jāatrod iekšējais kompromiss. Bez kompromisa nav iespējams veidot auglīgu politiku Latvijā un faktiski jebkur pasaulē, jebkurā demokrātijā. Mums ir jābūt nedaudz elastīgiem un visiem jābūt gataviem skatīties uz kopējo bildi.

Ministrs Eglītis nupat intervijā mūsu žurnālam faktiski pateica, ka izmantos Labklājības ministrijas resursus sevis popularizēšanai potenciālajiem vēlētājiem. Vai arī koalīcijas sarunās par to runāts, un vai jūs to atbalstāt?

Nē, nekas tāds nekad nav runātas, un man ir grūti saprast, kā tā var izteikties valdības ministrs.

Kāpēc jūsu jaunās koalīcijas parakstītajā memorandā nav pat pieminēta valdības galvenā prioritāte – Covid-19 ierobežošana?

Mēs to memorandu rakstījām ar mērķi skatīties arī aiz Covid-19. Par Covid mums šodien valdības sēdē atkal būs faktiski viena no ļoti, ļoti svarīgām sarunām. Mēs jau izejas stratēģiju sen esam definējuši caur vakcināciju, mums ir jāskatās, ka visus atvieglojumus vai visas priekšrocības mēs tomēr liekam caur šo vakcinācijas prizmu. Un tas jau ir uzsākts. Vēl konkrēti lēmumi nav, un varbūt tos visus šonedēļ nepieņems, bet ir skaidrs, ka tas virziens, ko valdība ir uzņēmusi, ir, ka vakcinētiem cilvēkiem būs vienkārši vieglāka dzīve. Ceļojot viņam būs vieglāk, atrasties iekštelpās, vai tas būtu kāds kultūras notikums vai restorāns vai sporta klubs – tur būs skaidras priekšrocības vakcinētiem cilvēkiem.

Un mums tagad ir arī digitālais sertifikāts, kur, kā es sapratu, tagad mums kopš vakardienas Veselības ministrijā ir datu bāzē sajūgušās vēl laikam sešas valstis Eiropā, kas jau ir gatavas. Tas bija izplānots Eiropā uz jūnija beigām, un mēs tagad uz 9. vai 10. jūniju jau esam ar kādām sešām vai septiņām valstīm savienojušies. Tas ir lieliski, mēs esam tātad avangardā!

Bet šajā sertifikātā arī uzrādītas un ir daudzas iespējas, ja cilvēks uzrāda negatīvu testu, bet ir skaidrs, ka mēs virzīsimies uz to, ka šie testi būs par maksu. Jo, man liekas, tas nav pat attaisnojami nodokļu maksātājiem, ja pilnībā vakcinēt cilvēku mums maksā kaut kur ap 30 eiro dārgākajā variantā, bet viens tests izmaksā tuvāk pie 40 eiro. Nodokļu maksātājiem ir daudz lētāk piedāvāt vakcīnu, nekā atkārtot testu pēc testa. Un, ja cilvēks vēl nebūs izdomājis vakcinēties, tad tas nebūtu pareizi, ka viņš varētu prasīt no nodokļu maksātājiem sponsorēt viņam testēšanu, tātad pašam neizbēgami būs jāsāk maksāt par saviem testiem. Un mūsu mērķis ir mudināt cilvēkus vakcinēties.

Tāpat būs runa par to, vai zināmās profesijās vai apstākļos varēs strādāt, vai drīkstēs strādāt, vai tas pat ir ētiski ļaut strādāt cilvēkiem bez vakcīnas. Un šādas jomas, par kurām būs diskusija, būtu, piemēram, medicīna, izglītība, sociālā aprūpe un citas sfēras, kur cilvēks ir ilgstoši ciešā kontaktā ar citiem cilvēkiem iekštelpās. Līdzīgi kā, piemēram, es esmu piedalījies visu [savu] bērnu dzemdībās, un tur man prasīja krūšu rentgenu katrreiz un man nebija obligāts šis rentgens, līdzīgi kā man nebija obligāti būt dzemdībās no ārstu viedokļa, bet, ja es esmu klāt, tad ir jābūt šim rentgenam – laikam, lai pasargātu bērnu un vispār slimnīcu no, iespējams, tuberkulozes infekcijas. Un, ja nemaldos, skolotājiem, lai strādātu ar bērniem, arī ir nepieciešams ikgadējs vai regulārs rentgens. Un šī arī varētu būt vienkārši kārtējā prasība, kas būtu attaisnojama.

Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka, ja ne šonedēļ vai nākamnedēļ, bet virziens būs uz to, ka vakcinētiem cilvēkiem vienkārši būs daudz vieglāk. Un nevakcinētiem cilvēkiem testus, kurus šobrīd valsts apmaksā, neizbēgami valsts nodokļu maksātāji izbeigs apmaksāt, pašam būs par to jāmaksā. Un tas ir gana dārgs prieks, tas maksā gandrīz 40 eiro.

Mērķis mums ir – rudenī skolām būtu jābūt klātienē, un mēs negribam ieviest jaunus ierobežojumus tautsaimniecībā. Tātad mums paliek nedaudz vairāk nekā divarpus mēneši, lai turpinātu vakcinēšanas procesu. Šobrīd tas notiek raiti, notiek plaši – vairāk nekā 100 000 nedēļā jau četras nedēļas pēc kārtas. Plānojam, ka vakcīnas būs, varam tempu uzturēt, ja tikai ir pieprasījums. Lai cilvēki vakcinējas, un tad, nākot rudenim, ja pietiekami daudzi cilvēki ir vakcinēti, tai skaitā bērni, sākot jau no 12 gadiem, kuri ar Phizer poti var jau vakcinēties – es aicinātu vecākus to nopietni izsvērt.

Rudenī neizbēgami pandēmija un Covid celsies. Ir pierādījies, ka vismaz mūsu platuma grādos tā ir sezonāla slimība. Atkal celsies tas vilnis, bet, ja mēs būsim pietiekami plaši, it īpaši seniori, vakcinēti, tad tas vilnis celsies, varētu teikt, bez rezultāta – hospitalizācijām un mirstības.

Tas ir mūsu mērķis, un tāpēc viss, ko mēs darām šodien, ir ar mērķi uz rudeni, lai mēs mācītos no pagātnes kļūdām. Jo pagājušovasar spiediens visur bija – tagad veram visu vaļā, pandēmija beigusies! Un rudens mums nāca kā tāda, metaforām runājot, auksta duša. Daudzi bija nesagatavoti, nozares bija nesagatavotas, izglītības sistēma nesagatavota, tirdzniecība nesagatavota. Neatkāpties un neatkārtot šo kļūdu!

Tagad mēs redzam, ka, piemēram, Lielbritānijā, kur ir plaša vakcinācijas aptvere, [vīrusa] jaunais Indijas variants, īpaši starp jaunajiem, rada lielas problēmas. Notiek no jauna saslimstība, Lielbritānijā atkal ceļas vilnis jau tagad, vasarā. Un tas ir brīdinājuma šāviens.

Jūsu minētais Lielbritānijas piemērs ir pretrunā ar jūsu teikto, ka tā ir sezonāla slimība. Lielbritānijā 77% ir saņēmuši pirmo poti un 54% abas, taču saslimstība strauji pieaug, un galvenais iemesls ir laikam gan nevis Indijas variants, bet gan jau gandrīz visu ierobežojumu atcelšana. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka mērķis sasniegt līdz rudenim 70 procentus vakcinēto ir pietiekams, lai neļautu rasties jauniem saslimstības uzliesmojumiem?

Uzliesmojumi droši vien ir neizbēgami, jautājums ir, cik plaši un ar kādu efektu. Tajā pašā Lielbritānijā, kā saprotu, saslimstība visvairāk ir no 12 līdz 29 gadu vecumam, tātad tajā paaudzē, kurai ir vismazākā aptvere. Viņi ir daudz vairāk spējuši [vakcinēt] gados vecākus cilvēkus. Un tad mēs vēl redzēsim, kā parādās hospitalizācija. Cik es saprot, Lielbritānijā tas ir vēl reģionāla rakstura – nevis visā valstī vienmērīgi ceļas, bet gan atsevišķās vietās. Tiesa, no zemas bāzes, bet laikam Lielbritānijā vidējā saslimstība nupat pārsniedz Eiropas Savienības vidējo saslimstību, cik atceros [Jurija] Perevoščikova kunga aizvakar rādīto grafiku.

Mums ir jāskatās, vai tad pietiks, vai nepietiks – to mēs redzēsim. Ļoti svarīgi, lai mums gados vecākie, nu, teiksim, pensijas vecuma cilvēki būtu daudz plašāk vakcinēti, nekā šodien ir. Šodien ir ap 40% aptvere šajā vecuma grupā, bet mums vajadzētu krietni, krietni lielāku.

Es atbalstu domu, un to mēs esam runājuši arī ar finanšu ministru, ka mums droši vien būtu arī jāskatās uz ekonomisku stimulu vakcinēties. Proti, es atbalstītu domu, ka mēs piedāvājam pilnībā vakcinētiem cilvēkiem, kas ir senioru kategorijā, naudu par faktu, ka viņi ir vakcinēti. Protams, tam būtu jāattiecas arī uz līdz šim vakcinētiem cilvēkiem, nevar sodīt tos, kuri bija modri un atbildīgi. Bet mums ir jāskatās radoši, kā pārliecināt un mudināt cilvēkus tomēr spert šo svarīgo soli. Ja mums seniori būs ļoti plaši vakcinēti, un ceļas starp, teiksim, jauniešiem kāds jauns uzliesmojums, tad mēs būsim maksimāli pasargāti no tā, ka celtos hospitalizācija. Jo mēs zinām, ka ar visiem līdz šim zināmajiem paveidiem – jo vecāks ir cilvēks, jo lielāka varbūtība nonākt slimnīcā.

Tātad tā paliek mūsu prioritāte, bet, jo vairāk jaunieši ir vakcinēti, jo vīrusam ir grūtāk, tēlaini runājot, ieskrieties jebkurā sabiedrības daļā. Tātad mēs Latvijā ejam, man liekas, pareizi – mums ir plaša iespēja bez maksas vakcinēties pilnīgi visiem no 12 gadiem. Šobrīd, piesakoties rindā, var tajā pašā nedēļā, bieži vien pat nākamajā dienā atrast laiku un vietu, kur varētu doties.

Ļoti svarīgi, lai mēs uzturam pieprasījumu, un pieprasījumu var uzturēt ar, teiksim, labumiem, ko gūst vakcinēti cilvēki. Piemēram, ja mēs abi būtu vakcinēti, tad varētu būt kultūras pasākums, kur mums ir ieeja, nu, kā saka, zaļš sertifikāts – mēs ejam iekšā, mums varbūt pat nebūtu jāvalkā maskas, ja tur visi ir pilnībā vakcinēt vai izslimojuši. Un citiem šīs iespējas nebūtu, līdz kamēr viņi būtu vakcinēti.

Izraēla tā ir darījusi – restorāni ir atvērti tikai vakcinētiem cilvēkiem. Nav tā, ka viņi samazināja saslimstību, palielināja aptveri un atvēra visiem. Nē, viņi atvēra vakcinētiem cilvēkiem. Un šis ir tas virziens, kurā iet.

Mums ir spiediens no nozarēm, un tas ir bijis visu rudeni, tāpēc neļāva pieņemt vai nevarēja pieņemt politisku lēmumu ierobežot. Jo visu laiku ir šis spiediens. Jau tā ir grūti mūsu valstī un valdībā, jo līdz šim ministri ir kļūdaini sapratuši, ka viņu uzdevums ir strādāt kā savas nozares lobijam. Tā, manuprāt, ir nepareiza doma. Jo ministrs, protams, strādā savas nozares interesēs, bet, sanākot kopā Ministru kabinetā, katrs ministrs atbild par valdību un valsti kopumā.

Mēs nevaram skatīties tikai šauri, jo, piemēram, mēs jau varētu atcelt visus ierobežojumus tagad, un varbūt vēl vasarā nekas kaut cik īpašs neparādītos. Cilvēki ir ārā, vīrusam ir grūtāk izplatīties. Tad nāktu rudens, un mēs būtu turpat, kur bijām pagājušogad, varbūt pat vēl trakāk, jo ir jaunie vīrusa paveidi, un tie ir lipīgāki. Nav skaidrs, vai tie ir bīstamāki, bet lipīgāki tie ir jebkurā gadījumā. Mēs negribam tur nonāk. Labāk braukt lēnāk tagad, uzmanīgāk, lai rudenī mums nebūtu vēlreiz jāievieš nozīmīgi ierobežojumi ekonomikā vai izglītībā.

Bet es arī lasu, ko jaunā izglītības ministre saka, un varu tikai atbalstīt. Viņai, protams, mērķis ir atvērt skolas klātienē. Bet, ja skolotāji nevakcinēsies, tas būs grūti, un, es pat teiktu, gandrīz neiespējami. Tātad mums ir jāpanāk, lai nevis tikai kaut kur puse pedagogu ir vakcinēta, bet gan visi pedagogi ir vakcinēti. Jo bērnus zem 12 gadiem vecākiem šobrīd nav iespējams vakcinēt, ja nav sertificēta, reģistrēta vakcīna, bet virs 12 gadiem var. Ja visi skolotāji būs vakcinēti un pēc iespējas visi bērni virs 12 gadiem, tad jebkurā skolas vidē, ja ir kāds, kas atnāks saslimis, vīrusam ir mazāk, kur ieskrieties.

Tātad mūsu stratēģija pēc memoranda, kas arī nav memorandā, ir vakcinācija, vakcinācija, vakcinācija. Un viss, kas mums jādara – visi lēmumi jāpieņem, lai turpinātu uzturēt ļoti labo pieprasījumu un lai mēs varētu šo procesu nodrošināt, pasargājot mūsu cilvēkus no nonākšanas slimnīcā un no pilnīgi nevajadzīgas, šobrīd jau var teikt, nāves, zinot, ka ir vakcīna, kas var pasargāt.

Saslimstības pieaugums rudenī tomēr šķiet neizbēgams. Pašlaik notiek, kā sakāt, vakcinācija, vakcinācija un vakcinācija, taču tas, ko dara valdība, ir ierobežojumu atvieglošana, atvieglošana un atvieglošana. Kā jūs pārliecināsiet ministrus, it īpaši ekonomikas ministru Vitenbergu, ka valdības uzdevums ir nevis veicināt saslimšanu, bet gan to ierobežot?

Līdz šim lēmumi, kurus mēs esam pieņēmuši, ir orientēti uz vakcinēto cilvēku priekšrocībām. Šis ir tas virziens, kuru es arī argumentēšu tieši šodien valdības sēdē, un šis ir virziens, kas mums ir jāturpina.

Es aicinu katru ministru atcerēties – ja šodien gūsti vieglu uzvaru, kaut ko atverot, tas var maksāt trīsreiz dārgāk rudenī, kad atkal būs jāver ciet.

Mans mērķis ir nodrošināt, ka mēs ejam pakāpeniski, ar privilēģijām vakcinētiem cilvēkiem, ar mudinājumu nevakcinētiem tomēr vakcinēties, lai rudenī, kad neizbēgami – un liekas, tas ir konsenss, ko mums arī epidemiologi saka, – rudenī celsies atkal kovids. Bet, ja cilvēki ir pietiekami plaši vakcinēti, tad tas varētu celties, varētu teikt, nerezultatīvi no vīrusa viedokļa, respektīvi, bez mirstības pieauguma, bez nozīmīga hospitalizācijas pieauguma.

Un tas ir tas, kas mums, protams, būs jāskatās rudenī – cik tad tā aptvere ir, kā tā sadalās pa vecuma grupām. Un mērķis būtu, ka skolas varētu klātienē strādāt un tautsaimniecība varētu ar minimāliem ierobežojumiem strādāt, faktiski ar tādiem, pie kuriem mēs jau esam pieraduši.

Protams, mēs visu vasaru valkāsim maskas, kamēr šī pandēmija un jauni varianti, arī vakcinētiem cilvēkiem ir prātīgi turpināt valkāt maskas publiskās telpās, kur nezinām, kas tie pārējie ir, vai vakcinēti, vai nevakcinēti, vai izslimojuši, un, teiksim, veikalos arī ar blīvuma ierobežojumu, kas palīdz uzlabot CO2 rādītājus.

Bet skolās, es domāju, mums izaicinājums būs nodrošināt, ka telpas tiek tiešām pareizi un pietiekami ventilētas. Septembrī tas vēl ir vieglāk, jo nav vēl tik auksts, bet nāks oktobris, novembris – tad mums būs vislielākie izaicinājumi, tie aukstie ziemas mēneši. Jo vairākumā skolu, kaut gan nauda ir piešķirta un cerēsim, ka daudz kur to izbūvēs, mākslīgā ventilēšana mums būs liels izaicinājums.

Mums ir jāpieņem, ka uz kādiem gadiem acīmredzot esam jaunā realitātē, kur papildus vakcinēšanai būs jāskatās arī uz gaisa apmaiņu telpās, jo slimība izplatās pa gaisu. Ārā gaisa apmaiņa ir labākā, kāda var būt, jebkurās iekštelpās gaisa apmaiņa ir sliktāka, un to var uzlabot ar ventilāciju.

Tātad izaicinājumu mums ir ļoti daudz, tai skaitā mums vienkārši nav tik laba infrastruktūra, kāda būtu vēlama, mums nav bijis būvnormatīvos uzsvars līdz šim likts uz pietiekoši labu ventilāciju visās publiskās iekštelpās. Tas tagad tiek pakāpeniski mainīts. Mēs jau vienreiz kabinetā pastiprinājām prasības, bet tās vēl ir tālu, manuprāt, no ideāla. Pat tad, ja būtu neierobežota nauda, fiziski jau tik īsā laikā, pāris mēnešos, visas valsts publiskās telpas pārbūvēt nav reāli. Tas ir process, kurā mums jāiet, un, jo vairāk arī bērni būs vakcinēti, jo drošākas būs mūsu skolas.

Prokuratūra ir sākusi kriminālprocesu par vakcīnu iepirkumu pērn rudenī, lai noskaidrotu atbildīgos par mazāk vakcīnu pasūtīšanu, nekā bija pieejams. Kāpēc par vakcīnu nelēma valdība, kā tas notika gan Lietuvā, gan Igaunijā? Vēl 22. decembrī jūs valdības sēdē teicāt: “Tas, ka jūs iesakāt neiegādāties vēl papildus vakcīnas, man liek aizdomāties, kas tad šos lēmumus pieņem?” Tātad jūs vēl arī decembra beigās nezinājāt, kurš ir atbildīgs par šiem lēmumiem. Kā tas varēja notikt?

Tas ir tas, kas tagad tiek skaidrots. Man kā valdības vadītājam bija sapratne arī no Eiropadomes tikšanām, kur prezidente Urzula fon der Leiena skaidroja, ka notiek kopīgais iepirkums un dalībvalstīm proporcionāli iedzīvotāju skaitam tiek sadalītas vakcīnas. Es nevarēju iedomāties, ka būtu iespēja vai vēlme nesekot šim virzienam.

Veselības ministrija, un to noskaidro šobrīd, man joprojām nezināmu iemeslu dēļ nelika uz valdības galda šo vispār diskusijai. Un tad, varētu teikt – nu, tas nav latvisks vārds, bet mēs visi laikam saprotam, – defolta saprašana bija, ka tas ir proporcionāli. Man laikam tikai pirms tās 22. decembra sēdes piezvanīja vakarā samērā pavēlu ārlietu ministrs un teica – klau, igauņi prasa, kāpēc mēs esam atteikušies no kaut kāda tur pasūtījuma? Man pirmā dzirdēšana, līdzīgi kā ārlietu ministram. Zvans veselības ministrei – nu, tad sāku saprast, kas vispār tur notika.

Bet mums valdībā jau bija maldīga informācija, ka bija papildus, ko iepirkt, līdz 100 tūkstošiem. Izrādās, tas skaitlis laikam bijis četrreiz lielākas, par ko valdību nemaz neinformēja.

Kurš vai kuri to lēmumu tādā veidā ir pieņēmuši, tas tiek tagad skaidrots.

Atbildība par vakcīnu iepirkumu un šo lēmumu virzīšanu valdībā ir veselības ministram, tolaik Ilzei Viņķelei. No viņas tika prasīta arī vakcinācijas stratēģija un plāns. Lieki piebilst, ka ministres darbs mani neapmierināja, tāpēc arī tika atlaista.

Bet kāpēc tieši jūs neuzdevāt šīs vakcīnas iepirkt konkrētiem cilvēkiem, no kuriem tad varētu prasīt atbildību?

Vēlreiz – tas process, kā tas Eiropā tika organizēts, iznāk caur katras valsts veselības ministriju. Izrādās, pēc tam es uzzināju, ka vairākumā valstu veselības ministrijas sadarbībā ar pārējo valdību plānoja savu kopējo stratēģiju. Mūsu valstī… Un tā stratēģija tika plānota – es jau sekoju līdzi datiem – tagad mēs esam atpakaļ tuvāk Eiropas vidusmēram ar vakcīnu saņemšanu. Bet mēs ar ārlietu ministru un jauno veselības ministru ļoti smagi strādājām aizkadrā, lai panāktu tās papildus devas mums, kas tika arī pielemts, ka mēs varējām nopirkt, tātad, varētu teikt, lai piedzītu to, no kā atteicāmies savulaik.

Vēlreiz – es nevarēju iedomāties, ka kāds varētu iedomāties atteikties no tā proporcionālā iedalījuma. Es sapratu, ka tas ir proporcionāls iedalījums – punkts! Es nevaru iedomāties, pie kādiem apstākļiem… Es vēl šodien nevaru saprast, kā varēja iedomāties no tā atkāpties un neinformēt valdību par to. Man tā liekas diezgan smaga nolaidība. Vai tā ir vai nav krimināla, to laikam prokuratūra konstatēs.

Jautājums par medijiem. Privātos medijus, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska valsts, jau ilgstoši novārdzina tirgus izmaiņas. Kādi ir jūs priekšlikumi, kā radīt apstākļus, lai privātie mediji Latvijā neiznīktu, un vai atbalstāt prezidenta Levita vairākkārt izteikto priekšlikumu atjaunot 5% PVN likmi presei un grāmatām, kura bija spēkā līdz 2009.gada finanšu krīzei?

Pirmkārt, es piekrītu tēzei, ka privātie mediji demokrātijai, tai skaitā mums, ir svarīgi. Es arī labi izprotu, ka privātie mediji ir ierobežoti savā biznesa iespējā, jo, teiksim, latviešu medijs nevar iet eksportā uz Vāciju. Piemēram, elektronikas ražotājs var savu pamata biznesu balstīt uz vācu pircējiem, bet jebkurš medijs, kas latviešu valodā publicē, nevar iziet ārpus mūsu valsts robežām, jo nav pēc definīcijas tirgus, jo nav kas saprot valodu, un līdz ar to ieņēmumi ir skaidri ierobežoti. Tie ir svarīgi, protams, mūsu valodas un kultūras attīstībai, bet arī informētībai un demokrātijas stiprināšanai. Es pilnībā piekrītu un saprotu šīs tēzes.

Tad ir jautājums, ko mēs varam darīt? Mediju telpu visā pasaulē ir izmainījušas Google un Facebook, un citas platformas. Tās arī pārpublicē privāto mediju ziņas, pelna daudz, un mēs no tām faktiski nekā nepelnām. Plus tās vēl nospiež pieprasījumu pēc vietējiem profesionāliem privātiem medijiem – kāpēc man maksāt, ja es varu bez maksas lasīt? Facebook un Google vēl ir tāds mīnuss, ka tur veidojās tādi šauri burbuļi un izplatās tai skaitā nevis objektīva un laba informācija, bet gan bieži vien arī šaura un kļūdaina dezinformācija.

Ko mēs varam darīt? Tātad tas, kas tiek darīts – kaut kad saskaitīju, man liekas, ka 2021. gadā caur dažādiem fondiem privātiem medijiem ir paredzēts atbalsts ap sešiem miljoniem. Tas nav izejai no reklāmtirgus sabiedriskiemm medijiem, tur laikam bija līdz desmit [miljoniem], bet privātiem visa veida komerciāliem medijiem – drukātiem un citiem – kaut kur ap sešiem. Un tur ir Covid nauda, SIF nauda. Tas īsti tāds ilgtspējīgs modelis nav. Viens [risinājums] ir samazināt PVN – es domāju, ka šis ir auglīgs virziens, man liekas, tas ir pareizs. Cik tas palīdzēs medijiem, to mediji paši labāk zina. Tas kaut ko maksā valsts budžetā, bet tās izmaksas, ja tas ir labs un trāpīgs veids, kā konkrētai nozarei palīdzēt, – es to atbalstu idejiski.

Bet man liekas, ka plašāk mums Eiropas kontekstā jāskatās, kādā veidā mēs varētu iekasēt naudu no Google un Facebook, piemēram, un šīs naudas plūsmas izmantot, lai atbalstītu privātos medijus mūsu valstī. Lai tas nebūtu uz mūsu nodokļu maksātāju rēķina, bet mums ir faktiski avots, kas smeļ mūsu tirgu, tātad – aplikt šo avotu un palīdzēt mūsu tirgum.

Bet tas nav vienas valsts risinājums. Mēs redzam, cik grūti iet vienoties OECD līmenī par šādu koncernu aplikšanu ar nodokļiem. Tā kā tie pamatā ir balstīti Savienotajās Valstīs, tur ir vēl viens sarežģījums. Tagad G7 līmenī ir vienošanās par to, ka lielie, globālie uzņēmumi tiktu ar minimālo nodokļa likmi taksēti un ka vietējām valdībām būtu iespēja iekasēt vairāk. Vai Google un Facebook arī būtu šajā sakarā, to mēs redzēsim, kāda beigās būtu tā vienošanās. Tas varētu palīdzēt.

Bet problēma demokrātijai ir milzīga, līdzīgi kā nepiedalīšanās vēlēšanās. Manuprāt, tas ir zināms trauksmes signāls. Un privātiem medijiem kļūst aizvien grūtāk – ne tāpēc, ka pieprasījums pēc informācijas mazinās, bet tāpēc, ka ienāk tādi globālie spēlētāji, kas faktiski nepiedalās mūsu nodokļu sistēmā.

Bet vai jūs atbalstītu vai ierosinātu atjaunot 5% PVN likmi presei un grāmatām jau tagad?

Es to varu atbalstīt. Man tieši vakardien bija saruna ar finanšu ministru, un finanšu ministrs man piedāvāja, ka šis ir virziens, kurā mums būtu jāiet. Tātad varētu teikt, ka es atbalstu finanšu ministru, ka šis ir virziens, kurā mums ir jāiet, un tas ir jāieliek iekšā, protams, diskusijā par budžetu. Es domāju, ka tas varētu būt virziens, ko, cerams, visi partneri varētu… Es neatceros, bet izmaksas budžetam nav ne simtos, ne desmitos miljonu mērāmas. Ja tas ir nozīmīgs veids, kā atbalstīt šo sektoru, es domāju, tas ir pareizais virziens.

Vai tas ir labākais vai vienīgais – neesmu par to pārliecināts. Es absolūti neesmu pret šo virzienu, taču, lai ieliktu kontekstā, es meklēšu labāko veidu, kā nozari atbalstīt. Ja šis ir labākais, tam būs mans atbalsts. Ja ir kas vēl labāks, tad es to atbalstīšu. Bet šī ir faktiski iniciatīva par kuru, kā saprotu, Kultūras ministrija, kas atbild par jomu, jau runā ar Finanšu ministriju. Un tieši sagadījās, ka vakar finanšu ministrs runāja ar mani un prasīja, vai es kaut ko tādu arī varētu atbalstīt. Protams, ka es varētu atbalstīt, ja tas ir tas labākais.

Meklējam labāko veidu, bet tas, ka demokrātijai un Latvijai ir svarīgi komerciālie mediji – tas ir skaidrs. Jo nevar būt tikai valsts finansēti mediji, un nevar būt tikai Google un Facebook. Ir jābūt arī privātiem medijiem, lai ir domu dažādība, lai ir informētības dažādība, lai visu laiku ir modrā kritiskā balss, kas var uzdot politiķiem jautājumus, prasīt atbildes, paust viedokļus un sniegt informāciju, kas ir jo plašāka un objektīvāka jebkuram vēlētājam. Un informēts vēlētājs ir vislabākais vēlētājs. Tātad dziļi ieinteresēts es esmu arī kā valdības vadītājs, jo, manuprāt, jo informētāks vēlētājs, jo labāk valstij kopumā.