Nebaidīsimies no izcilības augstākajā izglītībā!

Par nepieciešamību paaugstināt konkurenci Latvijas augstākās izglītības telpā runājam jau gadiem. Taču, jau ķeroties pie pamatu pamata jeb Augstskolu likuma, paši sev liekam spieķus riteņos un pieļaujam izņēmumus ceļā uz galveno mērķi – izcilību Latvijas augstākajā izglītībā.

Pašreizējā Augstskolu likuma grozījumu redakcija nepieļauj adekvātu konkurenci. Bez doktora grāda esošie docenti, profesori, asociētie profesori uz augstskolu akadēmiskajiem, rektora un citiem administratīvajiem amatiem nevarēs kandidēt arī no tām valstīm, kurām Latvija uzticas vai kuru pilsoņiem piešķir dubultpilsonību, kā ASV, Austrālija, Kanāda, Lielbritānija, ES valstis, Islande, Jaunzēlande u.c. Lielākā problēma rodas ar mācībspēkiem gandrīz no visām anglosakšu valstīm, kur nav šādas prasības.

Lieki piebilst, cik lielam mūsu pilsoņu intelektuālajam potenciālam tiks aizcirstas durvis, ja pasaules TOP 3 Stenforda Universitātes profesors bez doktora grāda nevarēs pat teorētiski piedalīties amatu konkursos Latvijas augstskolās.

Daudzi, kuru reālie sasniegumi to ļautu, birokrātisku iemeslu dēļ tiks izslēgti no konkurences, kas ir pretrunā gan ar esošo likumdošanu, gan starptautiskajiem principiem. Papildus tam mēs liekam šķēršļus reemigrācijai un valsts ilgtermiņa labklājības celšanai.

Jau vairākus gadus dažādi pētījumi atklāj ekonomikas un darba tirgus tendences. Mēs ar katru gadu virzāmies aizvien tehnoloģiski sarežģītākā pasaulē. Tai skaitā arī ilgtspējīgi un zaļi domājošā, kas arī prasa jaunus risinājumus un prasmes. Procesu, kurā esam patlaban, mēdz saukt par 4. industriālo revolūciju. Lai Latvija kļūtu labklājīgāka un konkurētspējīga ilgtermiņā, mums nav vajadzīgs zelts vai nafta, bet gan gudri cilvēki un tehnoloģijas. Līdz ar to strauji palielinās sarežģītāku prasmju nepieciešamība katram iedzīvotājam. Tam ir vajadzīga jaudīga augstākā izglītība, kuras pamatā ir cilvēks.

Industriālā revolūcija nav tikai iespēja Latvijas un pasaules iedzīvotājiem baudīt turīgāku dzīvesveidu. Tā ir arī iespēja mūsu zinātniekiem, inženieriem, uzņēmējiem un radošo nozaru pārstāvjiem īstenot savus talantus un potenciālu pasaules līmenī. Vai nebūtu pašsaprotami piesaistīt izcilības un ieguldīt cilvēkkapitālā ar pasaules pieredzi?

Manuprāt, ir noiets tāls ceļš no pirmajiem centieniem atvērt Latvijas augstākās izglītības telpu pasaulei līdz šim brīdim, kad sākam runāt jau par izcilību – par spēju ietekmēt, sniegt savu ieguldījumu. Tādēļ šobrīd vismazāk vajadzētu baidīties no godīgas konkurences.

Ir jāatver durvis diasporas latviešu zinātniekiem, mācībspēkiem un jāizveido mērķtiecīga programma viņu iesaistei Latvijā, kā tas jau notiek Igaunijā.

Tas ir nepieciešams augstākās izglītības kvalitātes un konkurētspējas celšanai, veicinot lielāku starptautisko sadarbību, proaktīvu ārzemju ekspertu un Latvijas diasporas akadēmiskās vides profesionāļu ar pasaules pieredzi piesaisti.

Jāizsaka liela nožēla, ka kopumā progresīvi izstrādāto grozījumu 2. lasījuma gaitā Saeimā ir parādījušies vairāki labojumi, kas būtībā ir mērķēti uz konkurences mazināšanu, augstākās izglītības sistēmas vājināšanu ilgtermiņā, kas savukārt kopumā ietekmē Latvijas ekonomiku un tās konkurētspēju. Ir jāvirzās vēl soli tālāk par esošās Saeimas deputātu priekšlikumiem, kuri neatbalsta atzītu nozares profesionāļu, diasporas profesoru (bez doktora grāda) iespēju pieteikties augstskolu administratīvo amatu, tostarp rektora, konkursiem.

Lai paplašinātu vietējo konkurenci un izvēlētos labākos no labākajiem, ir jāatbalsta Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (LJZA), Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), Amerikas Latviešu apvienība (ALA), Eiropas Latviešu apvienība (ELA), Latviešu ārstu un zobārstu apvienība ārvalstīs (LĀZA), Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku asociācija Lielbritānijā (ALSRUK) vēstulēs iesniegtie priekšlikumi par Augstskolu likuma grozījumu pašreizējās redakcijas 17. un 28. punktu to 3. lasījumā Saeimā.

Viens no Augstskolu likuma grozījumu galvenajiem ierosinātājiem ir mērķis atvērt augstākās izglītības iestāžu noslēgto akadēmisko vidi, respektīvi, atvērt pudeles kaklu, kā pašlaik varētu nodēvēt iespēju iekļūt Latvijas augstskolu amatu sistēmā.

Iekļūt var konkrētos un limitētos veidos (pārsvarā, sākot ar ļoti zemiem amatiem), bet, kad esi iekšā, dzīve top pat pārāk salda, jo par tālākajiem amatiem konkurence ir tikai starp tiem, kas jau ir iekšā. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šo “vārīšanos savā sulā” aicina izbeigt, taču ar to ir par maz. Sabiedrības spiediena rezultātā vietējo organizāciju un deputātu populārākais likumprojekta priekšlikums ir 3. lasījumā svītrot minimālo 4000 studentu skaita rādītāju universitātēm, taču vienpusīgo un obligāto doktora grāda prasību gan ne.

Var jau formāli atvērt sistēmu, bet praktiski paturēt to aizvērtu. Tieši tā ir raksturojama pašreizējā situācija. It kā atveram augstskolas lielākai konkurencei, bet pat nedomājam to atvērt diasporas pasniedzējiem, kas ar savu profesionālo kvalifikāciju tik ļoti varētu noderēt augstākās izglītības vilkmei Latvijā.

Jāatgādina, ka Latvijai ir jābūt konsekventai, ievērojot gan iekšējas, gan starptautiskas vienošanās. Starp tām ir Diasporas likums, kas paredz reemigrācijas veicināšanu un procedūru vienkāršošanu, pielīdzinot ārvalstīs iegūto izglītību un palīdzot iekļauties darba tirgū. Tādi ir arī starptautisku sadarbību veicinošie Zalcburgas principi Eiropas universitāšu līmenī. Mums jāveido tāda izglītības sistēma, kas ir balstīta nevis formālos standartos, bet sasniegumos plašākā kontekstā un tiecas uz starptautisku izcilību.