2021_02_andrejs_veisbergs-664x442_110.png
Žurnāls Domuzīme, 2021, nr. 1
Laba valodas lietojuma pamatpazīmes ir skaidrība, precizitāte un piemērotība runas situācijai. Taču nu jau vairākus gadu desmitus pieņemas spēkā politkorektuma, eifēmizācijas un birokratizācijas mode, kas līdzi nes tieši pretējo — neskaidrību, neprecizitāti, aizmiglotību. Tā īpaši izplatīta angļu valodā un attiecīgi gāžas iekšā arī latviešu valodā. Pilnībā to apturēt nav iespējams, zināmās situācijās tā varbūt noder. Taču būtu jācīnās pret sliecību to pieņemt kā vienīgo pareizo un aizliegt tradicionālos vārdus.
Politkorektums uzstāj, ka cilvēku aprakstīšana un klasificēšana pēc ādas krāsas, etniskās, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas ir klaja cilvēciskās vērtības nonivelēšana. Tam varētu piekrist tikai gadījumos, kad apraksts aizsāk diskrimināciju, taču starp nosaukšanu un diskrimināciju nav ne tiešas, ne pastarpinātas saiknes. Turklāt cita apzīmējuma lietojums nerisina šo izdomāto problēmu.
Orvelisko jaunvalodu parasti veido vai nu ar eifēmismu, vai garu perifrāžu palīdzību, un tā nebūt neaprobežojas ar cilvēku īpatnību aprakstiem. Kā zināms, eifēmismi ātri mainās, tāpēc jaunradītājiem ir iespēja tiku tikām izspēlēties: «atlaist», «atstādināt», «uzteikt darbu» (vai nav jauki, jo vārdā «uzteikt» jau ir arī pozitīvā nozīme), «samazināt personālu», «optimizēt». Vēl smalkāk — «atbrīvot no amata pienākumu izpildes» — esi gan brīvs, gan bez pienākumiem.
Latviešu valodā tiek pārņemtas citas valodas problēmas un risinājumi. Tipisks piemērs būtu «nēģeris», bet tas pats attiecas arī uz «žīdu», «čigānu» u. c. «Baltais», «melnais» tiek aizstāts ar «baltādainais», «melnādainais». «Baltajam» un «melnajam» gan ir citas nozīmes, taču nez vai «baltgvards», «šņabītis» un «melnstrādnieks», «kurinātājs» vai «kaukāzietis» tik viegli var sajukt ar rases nozīmi. Taču vienkrāsas «ādaiņu» etaps jau ir noiets, nāk «personas ar tumšas ādas krāsu» vai «gaišas ādas krāsu». Tas vēl vairāk samudžina jēgu, jo baltais itālis parasti ir ar tumšas ādas pieskaņu; tumša āda var būt arī latvietim, kas braši nosauļojies. Turklāt — ko darīt ar angļu people of colour? Ja «krāsainie» neder un «krāsainādainie» ir pavisam ērmīgs vārds, tad patlaban tiek piedāvāti «cilvēki ar dažādu ādas krāsu» un vēl spocīgākās «personas ar citu ādas krāsu». Bet tas taču iekļauj arī nīstos «baltos». Pēdējos savukārt angļu valodā mēdz apzīmēt ar eifēmismu Caucasian. Labi, ka «kaukāzietis» mums jau aizņemts.
Pārnest citas valodas īpatnības uz latviešu valodu ir, maigi izsakoties, dīvaini. Nez, ko angļi teiktu, ja viņus rosinātu pieņemt lietuviešu precētās un neprecētās sievietes uzvārda pārmaiņas (Eiropas Tiesa to atzina par leģitīmu) vai no vāciešiem pārņemt artikulu locīšanu. Mums lietvārdam ir abas dzimtes — vai būtu jāsatraucas un jāmēģina atrast latviešu valodā neesošu dzimtes problēmu?
Vai «nevesels» ir patiesi slims vai tikai mazliet sasirdzis. Vai «stāvoklis» ir slimība, bet varbūt kas ļaunāks vai labāks. Vai «nelabdabīgs» ir ļaundabīgs vai kaut kas nezināms. Vai «cilvēks ar īpašām vajadzībām» ir invalīds vai izlepis īpatnis? Un kāpēc «invalīds» ir nepieņemams, ja «invaliditāte» pastāv un tiek lietota? Vai «sociāli neaizsargātie» ir nabadzīgie, mazturīgie vai pakļauti kādām sabiedriskām represijām? Vai «īpašās dienas» ir kādi svētki, «kritiskās dienas» — bīstamas dzīvībai, «kalendārās dienas» — darba vai atvaļinājuma pārskats, vai tomēr runājam par mēnešreizēm? Vai «brieduma gadi» ir pusmūžs vai vecumdienas? Vai «mirstīgās atliekas» ir līķis vai tā daļas? Vai «brīvības atņemšana» ir cietumsods? «Mājsēde», «dienests» un «laulība» arī ir brīvības atņemšana. Politkorektās un kancelejiskās valodas jaunveidojumi gandrīz vienmēr ir garāki un piņķerīgāki nekā aizstājamie vārdi. Tas neatbilst valodas ekonomijas principam, apgrūtina saziņu. Amatnoziegumi kļuvuši par «dienesta stāvokļa negodprātīgu izmantošanu», izšķērdība par «neracionāliem izdevumiem» (tātad izšķērdētājs būtu neracionālo izdevumu meistars vai persona ar neracionāliem izdevumiem). Melot jaunvalodā ir «sniegt nepatiesas ziņas», «izplatīt nedibinātus izdomājumus». Nāve tagad ir «letāls iznākums», cietums pārvērties par «ieslodzījuma vietu», operācija par «ķirurģisku iejaukšanos». Juridiskās valodas «persona» spraucas iekšā visur: ārsts kļuvis par «ārstniecības personu», policists par «policijas amatpersonu», ierēdnis par «valsts amatpersonu».
Negatīvais nav vārdā, bet attieksmē. Aizskarošs var būt jebkurš vārds attiecīgā lietojumā un intonācijā: «sieviete», «rīdzinieks», «latgalietis», «laucinieks», «katolis», «luterānis», «latvietis», «krievs», «veģetārietis», «gaļēdājs», «cirvis», «biete», «sēne», nemaz nerunājot par politiskiem apzīmējumiem, kuros katrs cilvēks iemieso savu pārliecību par labo un slikto: «komunists», «kreisais», «labējais», «liberālis», «konservatīvais» u. t. jpr.
Ja birokrātiskām struktūrām ir tieksme veidot garus kalambūrus, lai tā būtu, bet nevajadzētu šo jaunvalodu uzspiest visiem. Neliegsim un neskaudīsim vārdu «nēģeris», «žīds», «čigāns», «baltais», «melnais», «dzeltenais», «krievs», «invalīds», «ārsts», «policists» lietojumu saziņas situācijās, kurās tie ir piemēroti. Tas ir ne tikai vārda brīvības un mūsu valodas identitātes, bet arī veselā saprāta jautājums.
Andrejs Veisbergs ir valodnieks un tulkotājs, Dr. habil. philol., Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 370 zinātnisku un 100 populārzinātnisku publikāciju autors. Jaunākā grāmata — The Swings and Turns in the Latvian Translation Scene (2016). Pētnieciskās intereses — valodu kontakti un ietekme, valodas attīstība, idiomas un tulkošanas vēsture Latvijā.
