Ilustrācija — Ieva Sarksņa
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Vienreiz Gūtenmorgens pamodās un izdomāja sarakstīt romānu. Centrālā sižeta līnija, kas izkristalizējās, kāpjot ārā no gultas, likās visai pievilcīga — skaists un stiprs cilvēks cīnās ar visādiem antagonistiem, beigās visus uzvar un maina pasauli uz labo pusi. Vienkārši un ģeniāli.
Diemžēl teksts nerakstījās tik viegli, kā jaunais autors bija iztēlojies. Process izvērtās diezgan nervozs, tā laikā Gūtenmorgens sāka manīt arī dažādas ķermeniskas vainas. Sūrstēja acis, pazuda apetīte un uznāca trauksme, kas nerimtīgi dūca saules pinuma apvidū un lika apšaubīt vai katru uzrakstīto vārdu. Dienas beigās Gūtenmorgens jutās kā aplipis ar burtiem un ilgi mazgājās dušā.
Pēc pāris mēnešu intensīva darba Gūtenmorgens bija noliesējis par sešiem kilogramiem. Sirds klapēja. Ne jau no kafijas un smēķēšanas, bet no rakstīšanas. Gremošanas traucējumi un stress uzvilka autoram zilus riņķus zem acīm, barības vadā dedzināja, bet Gūtenmorgena pirksti mitējās trīcēt tikai tad, kad uznāca pamatīgs klepus. Romāns prasīja upurus, un Gūtenmorgena sieva, vairs nevarēdama uz vīru mierīgi noskatīties, burtiski aizdzina viņu pie ārsta.
