Hacker Girl

Anna Andersone. Foto — Reinis Hofmanis
Laura Dumbere
Print Friendly, PDF & Email

Astoņu gadu laikā šī trauslā, jaunā lēdija Anna Andersone ir radījusi četrus jaunuzņēmumus un nodibinājusi kopienu Riga TechGirls, kuras mērķis ir izglītot sievietes tehnoloģiju jomā un rosināt veidot jaunas, perspektīvas karjeras

Pētījumi liecina, ka tehnoloģiju jeb IT jomā pasaulē tikai 20% strādājošo ir sievietes. Tas ir maz. Anna Andersone, nebūdama diplomēta programmētāja, Latvijā kļuvusi par vienu no pirmajām sievietēm, kas cenšas salauzt šo ledu — kopā ar domubiedrēm radītā kustība Riga TechGirls šobrīd apvieno 2000 sieviešu. Daļa no viņām jau ilgus gadus veiksmīgi strādā tehnoloģiju biznesā, citas apgūst programmēšanas pamatus Riga TechGirls rīkotajās mācību programmās, kursos un darbnīcās. Šeit sastopas profesionāles, iesācējas un skolnieces, lai mācītos, dibinātu jaunus kontaktus un palīdzētu cita citai. 

Jau trešo gadu Riga TechGirls stipendiju programmā sievietēm, kuras vēlas apgūt IT prasmes, ir iespēja iziet intensīvas mācības programmēšanā, iegūt diplomu un ar kopienas atbalstu atrast darbu kādā tehnoloģiju uzņēmumā. Jaunākais pagrieziena punkts ir sadarbība ar Google filantropisko nodaļu, kas piešķīrusi nozīmīgu grantu sieviešu mācībām Latvijā un Lietuvā. Mācības būs bez maksas un sastāvēs no 40 tiešsaistes lekcijām. Tā ir kā laba atbilde Covid-19 izraisītajai ekonomiskajai krīzei, kad daudzas sievietes zaudējušas darbu un meklē jaunas karjeras iespējas.

Anna ir arī viena no pirmajām sievietēm jaunuzņēmumu biznesā Latvijā. Nodibinājusi grafiskā dizaina uzņēmumus HungryLab, Berta.me un Froont.com. 

Viņas jaunākais uzņēmums — apģērbu līnija be-with — radās laikā, kad Anna piedzīvoja izdegšanas sindromu un personiskās dzīves krīzi. Tie ir apģērbi, kas domāti pieskārieniem un apskāvieniem pāra starpā. Tiem ir slepenas kabatiņas, kas izskatās pēc ielocēm vai parastām kabatām, taču caur tām partneri var noglāstīt otra kailo ādu zem drēbēm. Īss pieskāriena mirklis, kas rada laimes hormonus, tuvības un vienotības sajūtu. Atbalsts otram bez vārdiem pēc garas, grūtas darba dienas. Neuzkrītošs, bērniem neredzams flirts steidzīgu brokastu laikā. Tas ir pirmais šāds produkts pasaulē.

Šobrīd augām dienām esi aizņemta kā pedagoģe tehnoloģiju vasaras skolā mazām meitenēm, kas tapusi tevis dibinātās kopienas Riga TechGirls paspārnē.
Ir gan starptautiski, gan Providus veikti pētījumi Latvijā, kas apliecina, ka tehnoloģiju jomā aizvien strādā maz sieviešu. Viens no iemesliem — meitenes neizvēlas apgūt tehnoloģijas, jo vecuma posmā no 8 līdz 12 gadiem viņas it kā zaudē interesi par eksaktajām zinībām un pārfokusējas uz humanitārajiem priekšmetiem. Jo šajā vecumā meitenes sāk ļoti ieklausīties citu viedoklī par sevi. Un šie citi, parasti pieaugušie, meitenēm neiesaka sevi attīstīt eksaktajās zinībās. Viņas akceptē šo sabiedrības redzējumu, ka meitenēm ir jādejo, jādzied, jāglezno un jācep kūciņas. Tās visas ir labas lietas, bet kādēļ viņas nevarētu iet arī fizikas vai tehnoloģiju pulciņā? 

Tāpēc radījām vasaras skolu 8—12 gadus vecām meitenēm, lai dotu pašpārliecību un iedvesmu — es to varu, man sanāk! Apgūstam datorzinības, programmēšanas pamatus, taisām fizikas eksperimentus, veidojam lidmodeļus un būvējam kosmosa kuģi. Atsaucība ir liela, grupas pilnas.

Šķiet savādi, ka IT jomā strādā tik maz sieviešu. Mūsdienu pasaulē sieviete vada Eiropas Centrālo banku, sievietes ir valstu prezidentes, astronautes un ugunsdzēsējas. Kādēļ tieši tehnoloģijas aizvien ir vīriešu planēta?
Patiesībā sievietēm mūsdienās visas durvis ir vaļā. Ierobežojums ir mūsu pašu galvās. Paškritika un neticība sev sievietēm ir raksturīgāka nekā vīriešiem. Arī poster sindroms — nezinu, vai tam vispār ir latviskojums. Tas nozīmē, ka es ārēji izliekos, it kā ticētu saviem spēkiem un spējām, bet iekšēji neticu. Šis sindroms īpaši izteikts izglītotiem cilvēkiem.

Un kādēļ tas izteikts sievietēm?
Tas veidojies vēsturiski — kā meitenes bērnībā audzinātas. Meitenēm biežāk tiek ieaudzināts, ka viņām jābūt perfektām un izcilām. Piemēram, ja neesi teicamniece, tad taviem talantiem un interesēm nav lielas vērtības. Pret zēniem prasības ir daudz zemākas. Viņi drīkst slikti mācīties un saplēst bikses. Zēns ir vērtība tāpēc, ka ir zēns, viņš to zina un neapšauba. Meitenei savs vērtīgums ir jānopelna, jāpierāda. 

Tās meitenes, kas skolā ir izcilnieces, vēlāk dzīvē dara to, ko pašas vēlas, piemēram, nodarbojas ar zinātni. Bet meitenes, kuras skolā mācās tikai vidēji labi, ir tās, kuras sev nenotic un aiziet studēt «kaut ko kaut kur» — tur, kur sabiedrība ar saviem viedokļiem aizstumj. Tā sakot — zinātniece no tevis nesanāks, ej mācīties sociālās zinības… Tādēļ mūsu augstskolās veidojas sieviešu pārprodukcija socioloģijas, psiholoģijas un pedagoģijas fakultātēs. 

Manuprāt, pedagogs ir ārkārtīgi svarīga profesija, un man ir žēl, ka daudzi izvēlas to apgūt tāpēc, ka īsti nezina, ko citu varētu dzīvē darīt. Skolotāja misijai vajadzētu virzīt motivētākos un izcilākos cilvēkus, jo viņi ir tie, kas audzina nākotnes sabiedrību. Runājot par tehnoloģiju jomu, no vecāku, skolotāju un sabiedrības puses ir neticība — vai meitenes to varēs? Vai tas viņām ir piemēroti? Kaut patiesībā paši vecāki bieži vien nemaz nezina, kas tās tehnoloģijas īsti ir. Viņi savos priekšstatos vadās pēc novecojušiem aizspriedumiem.

Tu domā — IT speciālistu iztēlojas kā kārnu un bālu puisi, kurš valkā melnu kapučjaku, augām dienām sež tumšā telpā, ir mazliet ģeniāls un arī dīvains?
Jā, precīzi! Kur rodas šie stereotipi? Piemēram, no filmām. IT speciālistu kinoskatītājs pazīst kā tetovētu, drūmu hakeri vai pilnīgu nūģi. Neviens taču negrib, lai viņa meita kļūtu par vientuļu dīvaini.

Bet kāda ir patiesība par sievieti un tehnoloģijām?
Patiesībā IT joma ir visstraujāk augošā un perspektīvākā no visām nākotnes profesijām. Jau tagad tā sniedz bezgalīgi plašas karjeras iespējas. Tā ir interesanta un radoša.

Tev pie krūtīm piesprausta nozīmīte ar uzrakstu «Hacker Girl». Kā pati kļuvi par tehnoloģiju meiteni?
Mācījos Rīgas Ekonomikas augstskolā, man ir biznesa izglītība. Pirmā darbavieta bija reklāmas aģentūrā McCann-Erickson Riga, kur piecus gadus strādāju par projektu vadītāju. Jutu, ka visu iespējamo jau esmu apguvusi. Un man likās, ka nākotne būs digitāla. Aizgāju no aģentūras un nodibināju grafiskā dizaina studiju HungryLab, kur bija arī programmētāja un dizainere, kolosāla komanda — cilvēki, kas mācījušies Berlīnē un Londonā. Pati turpināju veidot zīmolu stratēģijas, pārzināju mārketinga pusi. Sākām veidot klientiem mājaslapas. 

Visu apguvu pašmācības ceļā — kā plānot mājaslapas izkārtojumu, ar zīmulīti uz lapas zīmēju, kādi izskatīsies logi, kur atradīsies ikonas, uz kurām jāuzklikšķina. Caur mājaslapu veidošanu arī pamazām ielauzījos tehnoloģiju pasaulē. Neesmu programmētāja, bet saprotu, kā strādā dažādas programmēšanas valodas. Tieši šo bāzes izpratni gribam iedot sievietēm Riga TechGirls mācību programmās.

Nākamais uzņēmums, ko dibināji, bija Berta.me — vietne, kur ikviens var pats uztaisīt savu mājaslapu, pat neko nesaprotot no programmēšanas.
Sākumā Berta.me bija draugu projekts, kas tapa pa vakariem un bija domāts draugu lietošanai. Uztaisījām mājaslapu dzinēju, kas pieejams bez maksas, — vari ieiet šajā vietnē un pats uztaisīt savu mājaslapu. Nekas pašam nav jāprot, visi rīki pieejami, atliek tikai kā veikalā izvēlēties piedāvātos dizaina un funkciju variantus, salikt kopā un nospiest palaišanas pogu. Tikai vēlāk sapratām, ka tas būtu labs biznesa projekts,  izveidojām maksas versiju. 

No tā radās ideja jaunuzņēmumam Froont.com, kur biju viena no trim līdzdibinātājiem. Piesaistījām investorus no Latvijas un Somijas. Gribējām uztaisīt inovatīvu produktu, kas būtu pirmais tāds pasaulē, — mājaslapu dizaina rīku, ar kuru var taisīt tādas lapas, kas automātiski pielāgojas dažādiem ekrāniem, piemēram, datoram, planšetei un telefonam. Mums bija ideja — ja kādreiz nākotnē skatīsimies internetu kaut ledusskapī, arī tur šīs Froont lapas darbosies.

Vai izdevās būt pirmajiem pasaulē ar šādu produktu?
Jā. Kad 2012. gadā sākām to veidot, pasaulē nekā līdzīga nebija. 2013. gada februārī iznāca tāds kā paraugs tam, ko Adobe taisīja šajā virzienā. Bet viņiem produkts nebija gatavs, mēs maijā palaidām savu jauno rīku pirmie. Interese bija ļoti liela. Pirmā pusgada laikā reģistrējās vairāk nekā 100 000 lietotāju no visas pasaules. Bet jaunuzņēmumu vide ir riskanta. Pāriet uz pastāvīgi maksājošiem lietotājiem mums bija grūtības.

Kādēļ, ja tik liela starptautiska interese?
Tagad, skatoties atpakaļ ar pieredzējuša kareivja acīm, domāju — mēs bijām pārāk optimistiski par savu potenciālo tirgu. Jaunuzņēmumiem ir divas biznesa grupas. Pirmā ir biznesi, kuru klients ir uzņēmums — tas gatavs maksāt salīdzinoši lielu naudu, lai šo pakalpojumu lietotu. Piemēram, ja mums būtu tikai 1000 klientu, kas gatavi maksāt 100 dolāru mēnesī, mūsu apgrozījums būtu 100 000 mēnesī. 

Otrs biznesa veids — tavs klients ir patērētājs, milzīgs skaits lietotāju, un katrs maksā nelielu naudiņu. Piemēram, visi 100 000 lietotāju maksātu katrs pa dolāram mēnesī. Bet mēs nonācām kaut kur pa vidu. 

Mums bija šis 1000 maksājošo klientu, bet viņi bija gatavi maksāt deviņus, nevis simt dolāru mēnesī. Un ar deviņiem tūkstošiem mēnesī es nevarēju pat samaksāt algas tiem augsti kvalificētajiem programmētājiem, kas mums bija vajadzīgi. Bizness nenesa peļņu. Šobrīd Froont tehnoloģija ir pārdota un uzņēmums, kāds tas bija, vairs nepastāvēs.

Kā nonāci pie domas, ka jādibina Riga TechGirls kopiena sievietēm, kuras strādā tehnoloģiju jomā?
Kad dibinājām Froont, strādājām TechHub Riga koprades telpā, kur bija pilns ar jaunuzņēmumiem. Un visā tajā barā mēs bijām tikai divas sievietes! Man tolaik klājās grūti. Biju gan mazu bērnu mamma, gan sieva, gan jauna uzņēmuma dibinātāja. Nonācu līdz ļoti smagai izdegšanai. Šajā izdegšanā gandrīz izjuka mana laulība. Lielā mērā viss notika tāpēc, ka man nebija neviena, kurš būtu identiskā dzīves situācijā un ar ko varētu parunāties — kā to visu spēt un paspēt. Kā būt mammai, dibināt uzņēmumu, braukāt pa pasauli uz konferencēm, būt pastāvīgā stresā un vienlaikus nodrošināt jauku, mierīgu ģimenes dzīvi ar kārtīgu māju un kopējām vakariņām. 

Pēc pāris gadiem abas ar Alisi Dīriku no uzņēmuma Infogram nolēmām, ka jādibina kopiena sievietēm, kur būtu atbalsts un padoms. Jo šādas atbalsta grupas nebija. Kad veidoju savu Froont uzņēmumu, Rīgā bija ļoti foršs jaunuzņēmumu dibinātāju klubiņš, kas reizi mēnesī tikās, lai aprunātos un cits citam palīdzētu, bet…

Bet tur visi bija vīrieši?
Bingo! Tas bija riktīgs džeku klubiņš, un viņi tā arī man pateica — nevaram tevi pieņemt, jo kā tad mēs tavā klātbūtnē dzersim alu, atraugāsimies un dzīsim rupjus jociņus? Jo arī šis aspekts daļēji bija viņu kopā sanākšanas sāls. Tas pat nebija šovinisms vai diskriminējoša attieksme pret sievietēm. Vienkārši cilvēcīgi, sajūtu līmenī es biju lieka. Starp citu, tagad Riga TechGirls kopiena saņem pārmetumus, ka mēs veicinām dzimumu diskrimināciju, jo uzņemam tikai sievietes. Kāpēc ne vīriešus?

Ko tu šādos gadījumos atbildi?
Visiem atbildu, ka nevienam nav aizliegts dibināt Riga TechBoys kopienu. Lūdzu, dariet! Es tikai priecāšos par šādu brālīgu organizāciju un sadarbošos ar to! Bet fakts ir tāds, ka IT vidē visā pasaulē dominē vīrieši. It kā visas lielās tehnoloģiju kompānijas pieprasa un sola, ka nedrīkst būt nekādas diskriminācijas, jābūt līdzvērtīgam atalgojumam, jābūt pretimnākšanai jaunajām māmiņām. Bet reālajā dzīvē viss ir citādi. Ko sievietei nozīmē ienākt darba kolektīvā, kur visi ir vīrieši? Kā uz tevi skatās? Kā tu jūties, kad tavu darbu komentē citādi nekā kolēģa veikumu? 

Cits piemērs — biznesa kultūrā daudzviet pasaulē ir pieņemts, ka pēc darba visi iet kopā iedzert alu. Ko darīt sievietei, kurai mājās ir mazs bērns? Kā viņai socializēties darba kolektīvā un būt «savējai»? Nav arī noslēpums, ka daudzos uzņēmumos sievietei jāpaveic divreiz vairāk darba, lai viņa saņemtu to pašu atalgojumu kā vīrietis, kurš dara mazāk. Bet tas nav speciāli, apzināti. Neticu, ka kāds uzņēmuma vadītājs apņemas — tās sievietes gan es vērtēšu stingrāk! Vienkārši tāda ir šī uzņēmumu vides kultūra.

Kā Riga TechGirls var šajā jautājumā palīdzēt?
Mēs varam palīdzēt cita citai, radot drošu, draudzīgu un atsaucīgu vidi, kura tevi saprot. Varam izglītot sievietes, celt viņu kvalifikāciju, vairot prasmes un pašnovērtējumu. Kamēr šajā tehnoloģiju darba vidē sievietes nekļūs par līdzvērtīgām ne tikai prasmju, bet arī skaitliskā ziņā, domāju, ka pati vide nemainīsies.

Riga TechGirls kopiena iedrošina sievietes apgūt programmēšanu, mainīt karjeru. Faktiski tā kļuvusi par alternatīvu izglītības platformu ar dažādu ilgumu, intensitāšu un sarežģītības pakāpju mācību programmām.
Piedāvājam dažādas iespējas. Rīkojam iedvesmas vakarus, kuros sievietes, kas strādā IT nozarē, stāsta par savām veiksmēm un grūtībām. Ir bezmaksas darbnīcas, kas domātas kā droša vide, kur jebkura sieviete var atnākt un uzdot visvienkāršākos jautājumus — neviens nesmīkņās. Sieviete var pamēģināt, ko nozīmē pašai uzrakstīt savu pirmo kodu rindiņu. Ko nozīmē uzbūvēt mazu programmiņu un sajust, ka tev tas patīk. 

Kad uz mūsu atvērto durvju dienām nāk jaunas interesentes, viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņas uzdod, — ar ko man sākt? Anna, iesaki, ko man apgūt! Nevaru atbildēt, jo iespēju un variantu ir pārāk daudz. Mūsu programma domāta tieši tām sievietēm, kuras nezina, ar ko sākt. Viņas iepazīstas ar dažādām programmēšanas valodām. Uzzina, kādas tehnoloģijas eksistē šobrīd un kādas ir nākotnes tendences. Kāda karjera iespējama, un kādas prasmes katrā jomā būtu vajadzīgas. 

Viens no jūsu efektīvākajiem instrumentiem noteikti ir stipendiju programma. Tā ļauj sievietei, kura strādā mazapmaksātu darbu, bez maksas apgūt profesionālus programmēšanas kursus divu mēnešu garumā un, iespējams, tiešām mainīt profesiju.
Stipendiju programma mums ir trīs gadus, to finansē lielās tehnoloģiju kompānijas. Viņi apmaksā mācības sievietēm, kuras iztur konkursu. Būtībā tā ir kā profesijas vakarskola, ļoti intensīva mācību slodze. Nauda aiziet mācībspēkam, jo tik lielām programmām mēs nevaram nodrošināt mācībspēku par velti. Riga TechGirls kopiena vienmēr darbojusies pēc brīvprātības principa, mums nav neviena algota darbinieka. Kā vadītāja cenšos veidot sadarbības projektus, kur ir arī finansiāls atbalsts, lai varētu atlīdzināt tām pedagoģēm, kuras programmai velta visvairāk laika un enerģijas. 

Tagad esam izveidojuši jaunu programmu ar Google filantropijas nodaļas atbalstu, sadarbojamies ar līdzīgu kopienu Lietuvā WomenGoTech. Interesanti, ka lietuviešu programma vienmēr bijusi balstīta uz mentoringu. Viņi atlasa sievietes, kas vēlas apgūt tehnoloģijas, atrod profesionāļus, kuri jau strādā tehnoloģiju jomā, un saved viņus kopā. 

Vienkārši sakot — māceklis atrod savu meistaru. Kā klasiskā juvelieru darbnīcā Florencē.
Precīzi! Ar Google filantropijas atbalstu ieviešam šo meistaru programmu arī Latvijā. Mācības notiks tiešsaistē un būs pieejamas ikvienam interesentam par brīvu. Šobrīd ir 1000 pieteikumu, bet domāju, ka līdz augustam būs divtik. Lekcijas notiks otrdienu vakaros Zoom platformā, jautājumus klausītāji varēs tiešsaistē uzdot tikai rakstiski. Svarīgākais, ka šīs lekcijas nav obligāti jāskatās tiešsaistē — to var darīt arī vēlāk kā skatoties televīzijas raidījuma atkārtojumu. Jo sievietei varbūt šīs lekcijas laikā jāved bērns uz dejošanu, viņa nevar pielāgoties. Pavisam būs vairāk nekā 40 tiešsaistes nodarbību.

Esi viena no pirmajām sievietēm Latvijas jaunuzņēmumu vidē. Tavs jaunākais uzņēmums be-with it kā ir apģērbu līnija, bet būtībā pārdod pieskārienus.
Ideja par apģērbu pieskārieniem man radās, kad pārdzīvoju izdegšanas krīzi. Sapratu, cik milzīga nozīme ir tuvībai, vienkārši glāstam. Apģērbā ir mazas slepenās kabatiņas, caur kurām partneri jebkurā brīdī var pieskarties otra kailajai ādai — mugurai, sāniņam… Mans uzņēmums be-with nav tehnoloģiju uzņēmums, tādēļ pati sev jautāju — vai tas ir jaunuzņēmums vai nav? Idejiski ir. Jo produkts būtībā ir ideja par tuvību ģimenē. Runa ir par pieskārieniem un apskāvieniem. Šobrīd domāju, kā to varētu attīstīt jaunos veidos un netaustāmos produktos.

Netaustāmos? Piedod, bet nesaprotu — kā grasies pārdot tik pašsaprotamo domu, ka attiecības ir svarīgas un laulātajiem vajadzīgi pieskārieni?
Pirms gada sāku rīkot pieskārienu vakarus pāriem, lai parādītu, cik daudz viens otram varam dot pāris minūšu laikā. Dalījos savā pieredzē, ko varam darīt, lai uzturētu tuvību. Lai vakarā, atnākot mājās no darba, abi partneri nonāk uz viena viļņa, viens otru jūt un saprot, neveidojas konflikti. Jo katru dienu veltīt nez kādu īpašo laiku attiecību kopšanai mums vienkārši nav iespējas. Pati to esmu piedzīvojusi. 

Populārie padomi par iešanu uz randiņu ar savu vīru — piedodiet, tās ir muļķības! Tas ir tik sarežģīti un samāksloti: kur nu tagad liks tos bērnus, kā pucēsies, kur brauks… Beigās tajā randiņā nezini, ko ar otru runāt. Viss besī. Līdz pāris nonāk situācijā, kad mēnesi vai ilgāk nav viens otram pieskārušies, viens otru neinteresē seksuāli, un viss irst pa vīlēm. Ko darīt?

Jā, ko darīt?
Es gribu palīdzēt. Pēdējo pusgadu manā galvā ir ideja par mobilu lietotni ar maziem padomiem un uzdevumiem attiecību uzturēšanai ikdienā. Pirms 20 gadiem ļoti populāras bija sava fiziskā ķermeņa kopšanas aplikācijas — sports, svara vērošana, diētas. Pirms 10 gadiem parādījās meditāciju, savas garīgās pasaules kopšanas aplikācijas. Man šķiet, nākotnē ļoti pieprasītas būs attiecību veidošanas un uzturēšanas aplikācijas. Es tur redzu savu nišu.

Kā tev veicas ar be-with apģērbu pārdošanu? Kas ir tavi klienti?
Vairums klientu ir Latvijā, lai gan mans sākotnējais mērķis bija startēt eksportā. Likās, ka interneta veikals atvērs durvis uz visu pasauli. Bet atpazīstamība katrā tirgū un valstī jābūvē atsevišķi. Secinājums ir viens — veidojot inovāciju, kas pasaulē neeksistē, jārēķinās, ka tas nebūs ātrs ceļš pie naudas. Tev katru reizi jāskaidro sava ideja. Kas tas par īpašu pāru apģērbu? Kas tās par slepenajām kabatiņām? Vai tajās nepūtīs vējš? Kāpēc vispār vajag īpašu apģērbu, lai pieskartos savam partnerim? 

Trīs gadu laikā be-with uzņēmumā esmu katru gadu dubultojusi apgrozījumu. Bet tā nav naudas mašīna, kas dotu ievērojamus ienākumus. Neesmu piesaistījusi investorus, jo zinu, kas notika, kad veidoju Froont kopā ar investoriem, — strādāju diennaktīm, sadegu un pazaudēju sevi. Vairs to negribu. Tādēļ uzņēmuma izaugsme ir lēnāka, jo viss nāk no pašas resursiem un kapitāla. 

Mans vīrs, redzot, ka visu laiku skrienu strādāt kur citur, lai nopelnītu un liktu naudu savā zīmolā, pirms gada taktiski teica, ka varbūt ar savu ideju esmu nākusi par agru. Varbūt jāmet miers… Bet nesen, kad pati paziņoju — viss, vairs nevaru, metīšu mieru —, viņš sāka mani pierunāt: paskaties, cik daudz esi projektā ieguldījusi, cik daudz jau sasniegusi! 

Nedrīksti atkāpties! Patiesībā jebkurā biznesā jāiztur pirmie pieci gadi, lai tas sāktu kaut cik atsperties. Bet šie gadi pašam uzņēmējam var likties neizturami gari un smagi. Joprojām pelnu naudu arī ārpus saviem uzņēmumiem, darot citas lietas. Piemēram, lasu lekcijas Rīgas Ekonomikas augstskolā un darbojos vairākās nevalstiskajās organizācijās.

Kur redzi šo jaunuzņēmumu potenciālu? Tie parasti ir mazi uzņēmumi, kas darbojas šaurā nišā. Vai tie ir ilgtspējīgi? Var nest ienākumus ne tikai pašam uzņēmējam, bet arī valsts budžetam, kopproduktam?
Ir jāprot atšķirt mazus uzņēmumus, piemēram, ģimenes uzņēmumus, kas reģistrējušies kā SIA, un jaunuzņēmumus. Jaunuzņēmums ir jauns, mazs uzņēmums, kuram ir milzīgs izaugsmes potenciāls. Tieši tāpēc investori tajos investē, un valstij vajadzētu par tiem nopietnāk domāt, jo tie var augt ļoti strauji. Var sākt kā trīs cilvēku komanda, un pēc pieciem gadiem būt 1000 darbinieku komanda. Tāpēc šie uzņēmumi kļuvuši par pasaules leģendu. 

Eksistē tāds jēdziens kā uzņēmumi vienradži. Tie īsā laikā sasnieguši miljona apgrozījumu gadā. Visi uz to tiecas, bet Latvijā aizvien nav šāda vienradža piemēra. Mums ir veiksmīgi tehnoloģiju uzņēmumi, piemēram, Mikrotīkls. Bija prognozes, ka arī latviešu Sonar Works varētu kļūt par biznesa vienradzi. 

Igaunijā ir vairāki vienradži, arī Lietuvā. Piemēram, lietotu apģērbu pārdošanas platforma Vinted. It kā neticami — interneta humpalas! Bet tas kļuva par globāla mēroga uzņēmumu. Tur jau tā lieta, ka jaunuzņēmumam nav jābūt saistītam ar kosmosa zinātni. Tas var būt kaut kas ļoti vienkāršs, bet ar precīzu trāpījumu desmitniekā.

Latvijā pirms pāris gadiem tika pieņemts jaunuzņēmumu likums, kas paredz valsts atbalstu. Bet izvirzītie kritēriji ir tādi, ka atbalstu iegūt ir praktiski neiespējami.
Diemžēl tāda ir arī mana pieredze. Pieteicāmies atbalstam caur LIAA jaunuzņēmumu nodaļu. Neatbildām vienam no daudzajiem kritērijiem, konkrēti — investīcija uzņēmumā nebija pārvērsta daļās. Kamēr kārtojām šo jautājumu, noteikumi tika mainīti, un mēs vairs neatbildām jau citam noteikumam. Un tā visu laiku. Beigās atbalstu nesaņēmām. 

Bēdīgākais ir tas, ka ideja par jaunuzņēmumu likumu ir laba, bet rezultāta nav, jo uzņēmumi nespēj piekļūt šim finansējumam. Zinu tikai pāris uzņēmumus, kas kvalificējās. Bet aiz svītras palika ļoti daudz labu ideju un potenciāli veiksmīgu jaunuzņēmumu. Tas ir bezjēdzīgi.

Esi arī koprades telpas TechHub Riga valdes locekle. Tā ir kā jauno uzņēmēju mazdārziņu kolonija ar atvērtām biroja telpām.
TechHub atrodas bijušās Bioloģijas fakultātes ēkā pašā Rīgas centrā. Tā ir organizēta biroja vide un ļoti radoša, brīva telpa vienlaikus. Tādēļ to sauc par koprades telpu. Kad veidojas jaunuzņēmums, bieži vien dibinātājs uzņēmumā ir viens pats. Tā ir grūti tikt uz priekšu, jo vāries savā sulā. Tu vari pavadīt vairākus gadus savā ideju burbulī un nesaprast, kādēļ tev neizdodas. Koprades telpā cilvēki satiek līdzīgus biznesa entuziastus, dažādu profesiju pārstāvjus. Tur vienmēr būs kāds projektu vadītājs, kāds programmētājs, dizainers, arhitekts, mārketinga speciālists. Visi var apmainīties ar idejām, dot padomus vai pat negaidīti mesties kopā! 

Jāņem vērā, ka no 100 jaunuzņēmumiem veiksmīgs būs viens. Tādēļ jaunuzņēmumu cilvēki ir specifiska uzņēmēju suga. Ne katrs to spēj. Jaunuzņēmums prasa augstu riska panesības pakāpi. Risks ir liels. Tu nezini, vai nākamajā mēnesī un pat nākamajā gadā vispār būs alga un kāda tā būs.

Vairums jaunuzņēmumu tiek pārdoti drīz pēc dibināšanas. It īpaši, ja ideja ir veiksmīga.
Tā ir, bet tas nav nekas slikts. Cilvēki, kas ar savām spožajām idejām kļūst par uzņēmumu dibinātājiem, reti kad spēj būt arī izcili vadītāji. Ģenerēt idejas un vadīt trīs cilvēku komandu ir viena lieta, bet vadīt 50 vai 100 cilvēku komandu — pavisam kas cits. 

Kad jaunuzņēmumam izdodas piesaistīt investorus un sākas strauja izaugsme, viena no pirmajām lietām, ko parasti dara investors, — dibinātāju noņem no direktora pozīcijas. Dibinātājs jūtas šausmīgi, it kā uzņēmums viņam tiktu atņemts, un nereti pieņem emocijās balstītu lēmumu savu dibinājumu pārdot: ja tas vairs nav mans, tad lai nav! Bet dibinātāja tipa cilvēkam vienmēr būs pilna galva idejām, viņš var taisīt jaunus un jaunus uzņēmumus un tos atkal pārdot. Normāls process! Arī pasaulē ir maz piemēru, kad jaunuzņēmuma dibinātājs to vada mūžīgi mūžos. Marks Zakerbergs vai Bils Geitss ir vieni no retajiem.

Esi iesaistīta tiešām daudzos projektos un uzņēmumos. Kā mūziķis, kas orķestrī spēlē sešus dažādus instrumentus, skaņdarba frāžu starplaikos skraidot no vijoles pie kontrabasa.
Es tāda esmu. Daudzpusīga. Savulaik pārdzīvoju, ka man nav tādas vienas savas lietas vai karjeras. It kā svaidos uz dažādām pusēm. Pirms vairākiem gadiem izlasīju rakstu par psiholoģisko tipu, ko angliski sauc multipotential, un nopriecājos — ja tāds tips oficiāli eksistē, tad neesmu vienīgā! Ja mani kaut kas interesē, es to apgūstu, un man tas arī padodas. Un mani interesē daudz dažādu lietu. Mamma un tētis kopš bērnības vienmēr likuši saprast, ka es visu varu, ka man viss padodas. Ģimenē bijām četri bērni, vecāki mums deva lielu izvēles brīvību, ļāva pašiem par sevi uzņemties atbildību.

Izdegšanu vairs neesi piedzīvojusi?
Nē, jo turos pie prioritātēm. Zinu, kas ir svarīgākais. Milzīga nozīme ir tam, ka manas meitas ir paaugušās, vairs neesmu mazuļu mamma. Cenšos domāt par attiecībām ar vīru, katru dienu veltīt tām uzmanību. Pēc sešiem vakarā parasti vairs neatbildu uz telefona zvaniem, jo esmu telefonu nolikusi malā. Pēc astoņiem vakarā vairs neatbildu arī uz e-pastiem. Vakari ir rezervēti ģimenei.

Man bija liels pārsteigums uzzināt, ka sešus gadus esi muzicējusi grupā Hospitāļu iela. Vai tev ir muzikālā izglītība?
Nav, bet no četru gadu vecuma esmu dziedājusi ansambļos un koros, notis apguvusi pati. Lai spēlētu melodiku un perkusijas, nav nepieciešams Mūzikas akadēmijas diploms. Tagad grupā vairs nedziedu, bet joprojām rakstu dziesmas. Tās gan nav publiski pieejamas. Tās ir tikai manas.

CV Anna Andersone

2003—2008 McCann-Erickson Riga projektu direktore

No 2008. gadaHungryLab valdes priekšsēdētāja

2010—2012 Žurnāla Ir mārketinga un pārdošanas direktore

2014—2018 The Mill dibinātāja, valdes locekle

No 2011. gadaBerta.me, SIA Hello World dibinātāja un valdes priekšsēdētāja 

No 2012. gadaFroont dibinātāja, valdes locekle

No 2013. gadaTechHub Riga valdes locekle

No 2016. gada Riga TechGirls iniciatore, valdes locekle un vadītāja

No 2017. gadabe-with dibinātāja, vadītāja, produkta izstrādātāja

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu