fbpx

26 dienas pirms pasaules gala 32

Nellija Ločmele un Rolands Tjarve atvaļinājumā Melnkalnē pērn augustā. Foto no privātā arhīva
Nellija Ločmele
Print Friendly, PDF & Email

Statistikā viņš ir anonīms pacients ar smagu slimības gaitu. Rolands Tjarve — mans vīrs, kuru nonāvēja Covid-19

Telefona zvans mani uzrauj no miega Klusās sestdienas rītā. Istabas pustumsā pulksteņa sarkanais tablo rāda 6.39. Uzreiz atpazīstu ciparu virkni mobilajā ekrānā, un sirds sāk neprātīgi skriet — es saprotu, ka noticis nelabojamais.

Uz šo pašu telefona numuru divas nedēļas katru rītu un vakaru esmu zvanījusi, lai reanimācijas nodaļā uzzinātu, kā vīram klājas. Viņš ir smagākais Covid-19 pacients Latvijas Infektoloģijas centrā — vīruss ir tā sabeidzis plaušas, ka viņš pats elpojot vairs nespēj nodrošināt vajadzīgo skābekļa līmeni asinīs un kopš 29. marta viņa dzīvību uztur mākslīgās elpināšanas aparāts.

Vēl dažas sekundes izmisīgi ceru uz brīnumu, līdz beidzot paceļu klausuli. «Mēs izdarījām visu iespējamo,» ārsts saka nogurušā balsī. Rolands ir miris. Viņa sirds ir apstājusies, bet manējā panikā dauzās. Es dzirdu, ko ārsts vēl saka par turpmāko procesu, morgu un dokumentiem, bet visu šo daudzo vārdu īstā jēga ir viena — mana līdzšinējā pasaule ir sabrukusi. 

Mūsu 26 gadus ilgo kopējo dzīvi 26 dienās ir izbeidzis vīruss, par kuru vēl pirms dažiem mēnešiem neko nezinājām, bet pirms četrām nedēļām pie vakariņu galda jokojāmies par karantīnai sapirktajiem pārtikas krājumiem.

Pēc nule ieviestās ārkārtas situācijas ģimenes lokā vienojāmies, ka drošības labad noteikti jāizolē vecāki. Paši par sevi nešaubījāmies, ka esam ārpus riska grupām, — uz ārzemēm tagad neesam braukuši, esam spēka gados, nesmēķējam un neslimojam. Jā, Rolanda darbs LU nozīmēja stresu pārpārēm, un imunitāti jau tas nekādi neuzlabo. Taču šajā sezonā abi kļuvām par «roņiem» un iknedēļas aukstajā peldē — lietus vai sniegs —  jutāmies norūdījušies un veseli.

Tomēr vīruss izrādījās daudz viltīgāks nekā riska grupu demogrāfija.

Rolands saslima pēkšņi un smagi. Svētdien, 15. martā, mēs vēl Lielupē peldējām, bet 16. martā viņš jau gulēja mājās ar augstu temperatūru un šausmīgām galvassāpēm. Klepus nebija, tas pievienojās krietni vēlāk. Ārsts diagnosticēja kādu plaši izplatītu vīrusu, izrakstīja zāles. Taču temperatūra nepārgāja, nespēks lika palikt gultā. Drudža mocīts, savā dzimšanas dienā 20. martā viņš izmeta melnu jociņu par miršanas un dzimšanas datuma sakritību. Man tas nelikās smieklīgi, lūdzu veikt analīzes. 23. martā uzzinājām rezultātu — «SARS-CoV-2 Pozitīvs».

Koronavīrusa inficēšanās avots nebija izsekojams, diagnozes apstiprināšanas brīdī pacients jau nedēļu bija pavadījis mājās. Šis bija starp pirmajiem neizsekojamas inficēšanās gadījumiem Latvijā un epidemioloģiskajā izmeklēšanā avots joprojām nav atrasts.

Ārsts nelika doties uz slimnīcu, iekaisuma ārstēšanai nozīmēja antibiotikas. Zāles sākotnēji iedarbojās, bet tad augstā temperatūra atgriezās. Pievienojās klepus, arī elpas trūkums. Tālākie notikumi risinājās kā paātrinātā filmā — 26. martā izsaucu ātro palīdzību, kas nogādāja Rolandu Infektoloģijas centrā. Kad promejot apskāvāmies, mēs nedomājām, ka redzam viens otru pēdējo reizi mūžā.

Tovakar sazvanījāmies un Rolands teica, ka pieslēgts sistēmai, jūtas labāk. Taču plaušu rentgens bija briesmīgs — apbusēja pneimonija. Nākamajā dienā viņu pārcēla uz Reanimācijas nodaļu. Tobrīd vēl tikai drošības dēļ, lai pa brīvdienām smalkie aparāti rūpīgi uzmanītu veselības stāvokli. Rolands īsi piezvanīja, lai brīdinātu, ka tūlīt mobilais telefons jānodod un sakari pārtrūks. Viņam vēl bija spēks pasūkstīties par pārāk plānu segu un bargu nodaļas māsiņu — man tā šķita laba zīme. Pajokojām, ka esmu tomēr labāka aprūpētāja un īstenībā nebiju pelnījusi salīdzinājumu ar koncentrācijas nometnes uzraugu tikai tāpēc vien, ka mājās ik pa laikam mudināju viņu celties no gultas un mazliet pavingrot. Tā bija mūsu pēdējā saruna.

Sestdien stāvoklis strauji pasliktinājās, Rolandam sāka dot skābekli. Viņš vēl bija ticis pie telefona un atsūtīja īsziņu, ka guļ ietīts vados, ar masku galvā, tomēr ir vieglāk. «Mīlu Tevi» viņš uzrakstīja ar piecām izsaukuma zīmēm, bet beidzamais teikums bija bez punkta — «Viss būs labi».

Svētdien viņš vairs nespēja pats pietiekami elpot un ārsti pieslēdza plaušu ventilācijas iekārtai, lai nodrošinātu skābekli. Nākamās divas nedēļas bija mokoši «amerikāņu kalniņi» ar infekcijas saasinājumu un kritumu, zāļu nomaiņu, atkārtotiem rentgeniem. Slimība bija agresīva, nepiekāpīga.

Šīs divas nedēļas bija elle manā dzīvē. Atrados mājas karantīnā kā Covid-19 pacienta tiešā kontaktpersona. Mans vīrusa tests bija negatīvs, taču naktī reizēm modos aukstos sviedros, jo šķita — pati arī saslimstu. Nemitīgo roku mazgāšanu, kas bija mana ikdiena, kamēr rūpējos par vīru mājās, tagad aizstāja temperatūras mērīšana katrā brīdī, kad likās, ka piezogas vīrusa drebulis.

Turpināju attālināti vadīt redakcijas darbu, bet patiesībā dzīvoju telefonā. Slimnīca, vīra mamma, ģimene, draugi, kolēģi — visi tuvākie gaidīja jaunumus. Un man bija uzticams atbalsta loks, ar ko izrunāties. Lai gan centos saprātīgi organizēt informācijas plūsmu, bija dienas, kad zvanu saraksts aizņēma piecus telefona ekrānus. Kad sākās stipras sāpes kaklā, biju pārliecināta, ka vīruss mani tiešām pievarējis, bet patiesībā iekaisa balss saites.

Taču nekas nebija stindzinošāks par bailēm, ar kādām rītos modos un noskaņojos zvanam uz slimnīcu. Jau pirmajā dienā noskaidroju — ja pacients reanimācijā nomirst, piederīgajiem to uzreiz paziņo. Tātad nakts bez slimnīcas zvana nozīmēja, ka viņš ir dzīvs. Bet mana cerību latiņa, protams, bija daudz augstāka — gaidīju vīra atveseļošanos. Es gaidīju, ka plaušas atgūsies un viņš atsāks elpot pats. Es gaidīju, ka viņš no mākslīgi uzturētā miega atmodīsies un piezvanīs. Es gaidīju, ka atgriezīsies mūsu dzīve.

Reanimācijas nodaļas dežūrās mainījās trīs ārsti, kuru balsis ir iegravētas manā atmiņā. Tās bija ļoti svarīgas balsis šajās divās nedēļās, kad Rolands vairs nespēja runāt. Profesionāli, pacietīgi un iejūtīgi viņi atbildēja uz jautājumiem. Bija godīgi un tieši. Taču mans prāts it kā sadalījās divās daļās: es neatlaidīgi taujāju pēc faktiem, tomēr tie nespēja ietekmēt manas cerības. Es nerakņājos internetā, man nerūpēja statistika — mani interesēja viena cilvēka izveseļošanās, pat ja tas būtu vienīgais gadījums no miljona, pat ja tam jābūt brīnumam. Dienu no dienas dzīvoju ar apņemšanos nepadoties un atkārtoju mantru: Rolands cīnās, ārsti cīnās, es cīnos. Lai milzīgo stresu izturētu, turējos pie dzelžainas disciplīnas: cigun prakse, spēka vingrinājumi, auksta duša. Nekādas gaušanās un sevis žēlošanas. Bet bija rīti, kad izkāpt no gultas likās grūtāk, nekā uzkāpt Fudzi kalnā, ko mēs ar Rolandu reiz bijām paveikuši kopā. Taču tagad mēs nebijām kopā — es biju viena, jo sasodītais vīruss bija vīru novedis reanimācijā.

Atrisinājumu jūs zināt, 11. aprīļa rītā mani pamodināja ārsta zvans. 

Joprojām nespēju noticēt, ka Rolanda vairs nav. Viņš bija talantīgs vadītājs, izcils pasniedzējs, harismātiska personība ar lielisku humora izjūtu, jebkuras kompānijas dvēsele un vienkārši dāsns, labestīgs cilvēks. Sāpes, ko viņa aiziešana rada ģimenei, draugiem un kolēģiem, ir neaptverami smagas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc nolēmu publiski dalīties ar šo traģisko pieredzi. Es laikam nebūtu saņēmusies to darīt, ja sāpēm nepievienotos dusmas.

Pirmdienas rītā, kad pirmo reizi pēc briesmīgās vēsts saņemšanas beidzot sajutu spēkus paņemt telefonu un sākt atbildēt uz simtiem līdzjūtības apliecinājumu, mani apstulbināja ziņa WhatsApp čatā. Kāds vīra kursabiedrs — sakarīgs un tiešām sirsnīgs čalis — atrakstīja, ka pie viņa mājās tūlīt būs pulcēšanās Rolanda piemiņai un viņi gaida kādu vēsti arī no manis. Es uzsprāgu! 

Cik cilvēkiem vēl ir jānonāk pie elpināšanas aparāta un morgā, lai visi beidzot saprastu situācijas nopietnību? Ja pat kursabiedriem Rolanda pēkšņā nāve nav pietiekams brīdinājums, ka vīruss ir bīstams un ārkārtas situācijas aizliegums pulcēties ir jāņem nopietni, tad kas spēs pārliecināt? Kā jēdzīgi cilvēki var būt tādi covidioti?

Protams, mēs pieminēsim Rolandu. Viņa miesu kremēs, un pēc ārkārtas situācijas beigām mēs visi, kuriem viņš bijis svarīgs, sapulcēsimies skaistā atvadu pasākumā — tādā, kādu viņš ir pelnījis, bez 2 m distances. Bet tagad ir jāpaliek mājās!

Tāpēc nolēmu — man atklāti jāizstāsta mūsu stāsts. Jo Covid-19 upuri nav anonīmi cipari bezkaislīgā SPKC datu apkopojumā, tie ir dzīvi cilvēki, kuru nāve ir pāragrs un ļoti sāpīgs zaudējums. Zaudējums, kuru var aiztaupīt ar saprātīgu rīcību epidēmijas ierobežošanai. Lūdzu, palieciet mājās un ievērojiet visus citus aizliegumus, jo Rolanda pieredze rāda — vīruss ir viltīgs, un dzīvība ir trausla.

Komentāri (32)

Ilze Ðulmane 16.04.2020. 09.50

Nellija! Paldies, ka neklusēji! Neziņa un minējumi sāpēs ir graujoši. Ja mums, citiem, sāp tā, ka nav iespējams pat izteikt mierinājuma vai līdzjūtības vārdus, tad briesmīgi ir iztēloties, kam esi gājusi cauri Tu pati. Lūdzu, turies!Lūdzu!

+52
0
Atbildēt

0

traductrice 16.04.2020. 10.18

Paldies par šo vēstījumu, kas parāda, ka statistika “rāda vidējo temperatūru slimnīcā”. Visticamāk, neizdosies uzzināt, kurš bija tas, kas uzšķaudīja, un kāpēc vīruss tik stingri pieķērās “ārpus riska grupas” esošajam Rolandam Tjarvem. Bet mums visiem šis stāsts ir pamācošs tieši tāpēc, ka tas ir krasā pretstatā statistikas datiem. Tiem, kas atgriezušies no ārzemēm, pašizolācijā jānosēž 2 nedēļas… bet LTV sižetā rādītajam puisim arī pēc 3 nedēļām vīruss joprojām bija, un ar visu vīrusu puisis izskatījās tīri mundrs. Tātad 2 nedēļas ir formalitāte, kas negarantē neko, un arī laba pašsajūta negarantē neko. Veselīgs dzīvesveids negarantē neko. Relatīvi mazais oficiāli saslimušo skaits negarantē neko. Niecīgais pie mums oficiāli apstiprināto no covid mirušo skaits NAV rādītājs. Šodien Tramps ir svinīgi paziņojis, ka ASV pīķis ir garām. Bet es tomēr nesaprotu, ja covid pandēmija ir sākusies no 1 cilvēka, kas aplipinājis visu pasauli, tad kā tā var beigties, kad pasaulē joprojām ir miljoniem vīrusa nēsātāju, daudzi no kuriem, iespējams, pat nezina, ka ir covid pozitīvi? Paies pavisam īss laiks, un aizliegumi mīkstināsies, robežas atvērsies, dzīve pamazām iegriezīsies ierastajās sliedēs. Un nāves iemesls “covid” ierindosies vien statistikā līdztekus infarktiem, insultiem, vēžiem u.c. nāves iemesliem.

+45
-1
Atbildēt

0

Juris Zariòð 16.04.2020. 10.52

Lūdzu uzlieciet šim rakstam atļauju lasīt visu pilnībā!

+44
-5
Atbildēt

1

    La spada di Damocle > Juris Zariòð 18.04.2020. 19.45

    Kā nav kauna, Zariņ? Maksā vien ragā!

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort