Latviešu valoda ir nemitīgā saskarsmē ar citām. Tādējādi iepazīstam jaunus jēdzienus, kuriem mūsu valodā vēl nav apzīmējuma.
Svešvārdu ienākšana latviešu valodā ir ierasta parādība, taču daudzkārt to vietā iespējams piedāvāt precīzu un skanīgu latvisku apzīmējumu, lai valodas lietotāji varētu lemt par viņiem tuvāko — jaunvārdu vai aizguvumu. Šādos gadījumos valodas runātāju gaume gan nav paredzama.
Piemēram, 1922. gadā iznākot Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcai, vairāki latviskie termini tika vērtēti kā neveiksmīgi un lieki, un valdīja uzskats, ka tie nekādi neaizstās jau ierastos aizguvumus. Šo kritizēto vārdu vidū bija arī «caurule», «spuldze», «mēģene», kas mūsdienās šķiet pašsaprotami. Savulaik aizmirsti vai kritizēti jaunvārdi var atgriezties un iegūt jaunu nozīmi. Piemēram, termins «zīmols», kuru vēl 19. gadsimta otrajā pusē bija ieteicis Kronvalda Atis, atsaucību neguva un ikdienas valodā ienāca tikai 2003. gadā, lai izteiktu anglisko terminu brand.
