fbpx

500 2

Print Friendly, PDF & Email

Kādi spilgtākie darbi un cilvēki veidojuši Ir pirmo 500 numuru mozaīku — žurnālisti dalās ar personiski nozīmīgākajiem iespaidiem

Oligarhu noslēpumi


Saule patīkami sildīja un debeszilais ūdens vilināja, bet es sēdēju krastā ar iPod austiņām un stundām nekustējos. Patiesībā bija līdz vēmienam pretīgi to visu dzirdēt, bet šī bija reize, kad apjomīgais darbs nāca līdzi arī brīvdienās. Es klausījos, kā Šlesers ar saviem pakalpiņiem un partneriem viesnīcā Rīdzene sprieda par naudas un varas dalīšanu, garneļu salātiem uzdzerdami svaigu apelsīnu sulu vai reizēm ko stiprāku. Kolēģe Indra Sprance jau bija veltījusi ļoti garas stundas šo materiālu izpētei (avotu aizsardzības nolūkā redakcija precīzo datu apjomu nekad nav atklājusi), tagad es gāju cauri vissvarīgākajām sarunām.

«Vis-» bieži ir obligāts priedēklis, kad jārunā par oligarhu sarunām, kuras Ir publicēja 2017. gada vasarā. Tas bija kā izmisuma solis — 2016. gada beigās bija klusi nomirusi 2011. gadā ierosinātā skaļā krimināllieta par oligarhu slēptajiem īpašumiem un varas savtīgu izmantošanu. Trīs gadu garumā KNAB slepeni ierakstītās Rīdzenes sarunas bija pamats, uz kura apsūdzības ēka tā arī netapa un līdz tiesai nenonāca. Pēc šo sarunu atklāšanas visa Latvija vismaz ieraudzīja, cik netīrām rokām un mutēm oligarhi šeptējas varas virtuvē. Tās nebija baumas vai versijas — viņi runāja pirmajā personā, skaidri un ciniski.

Oligarhu sarunu publiskošana ir vissvarīgākais darbs ne tikai šajos 500 Ir numuros, bet arī īpašs panākums visas Latvijas žurnālistikas mērogā un paliekoša liecība mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē. Tas ir visapjomīgākais un vienlaikus tehniski izaicinošākais informācijas blāķis, kam nācies urbties cauri. Visgrūtākie profesionālie lēmumi, kā stāstu saprotami izstāstīt sabiedrībai, vienlaikus aizsargājot informācijas avotus un redakciju. Visrupjākais vārds, kāds bijis uz Ir vāka, — citāts paliek citāts, vārdus no dziesmas neizmetīsi. Visplašākā rezonanse sabiedrībā, jo oligarhu sarunas kļuva ne tikai par pastāvīgu ziņu tematu medijos, bet arī par moderno folkloru un pat iedvesmu mākslas projektiem. Redakcijā saņēmām arī lūgumus atļaut uz krekliņiem drukāt mākslinieka Kriša Salmaņa veidoto trāpīgo vāka ilustrāciju. Cilvēku lielo interesi sajutām uzreiz, jo žurnālus izpirka un jau diennakts laikā tika saziedota vajadzīgā summa, kad vēlāk Projektu bankā aicinājām finansēt īpaša speciālizdevuma izdošanu. Sašutums bija saprotams — mēs taču ievēlējam priekšstāvjus, lai viņi rūpētos par sabiedrības labumu, nevis slepeni dalītu ietekmi, rupji lamājoties.

Noslēpumi, kas reiz izvilkti gaismā, paliek tautas kopīpašums — brīdina un māca, kamēr vien tos atcerēsimies.

— Nellija Ločmele

Nerādiet bērniem!


Nupat sāktā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu lika atcerēties žurnāla Ir vāku pirms vienīgā līdz šim Latvijā notikušā šāda referenduma — kapakmeni 10. Saeimai ar uzrakstu «paslīdēju, spļaujot akā» zem 100 deputātu portreta, kas veidots, sakopējot visu bildes citu citai virsū. Šo spoka noģīmi ar brillēm, auskaru un kā smīnā atieztiem zobiem nevajag rādīt bērniem pirms gulētiešanas.

Referendums 2011. gadā notika pēc prezidenta Zatlera leģendārā «rīkojuma nr. 2» par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, nevis pēc parakstu savākšanas. Toties jau tobrīd nebija šaubu par iznākumu. 23. jūlijā 94% balsojušo bija «par».

Tolaik kolēģe Sanita Jemberga vāka rakstā nosauca piecus iemeslus jeb «soļus līdz kapam», kāpēc Saeima bija jāatlaiž, — «KNAB mērdēšana», tiesnešu kandidātu izvēlēšanās pēc publiski neteiktiem, taču nepārprotami politiskiem kritērijiem, ZZS savējo likšana valsts uzņēmumu valdēs, premjerministra Dombrovska Vienotības atkāpšanās no saviem principiem, kā arī sevis iedzīšana stūrī ar lēmumu veidot valdību kopā ar tikai ZZS un «atstumt» gan Saskaņas centru, gan VL—TB/LNNK.

Sliktu lēmumu bija, protams, vairāk nekā tikai pieci (bet lēmums nemesties SC apkampienos nebūt nebija slikts), toties laika distance palīdz formulēt, kas Latvijas sabiedrībai bija tik nepieņemams tālaika politikā. Patiesībā to, paziņojis par savu lēmumu, nosauca arī Zatlers — «demokrātijas privatizācija». Oligarhu karš par Latvijas valsts sagrābšanu sākās uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, bet 10. Saeimā viņi tika vistuvāk uzvarai. Referendums to novērsa, un nākamajā Saeimā vairs nebija Šķēles un Šlesera. Lemberga «zaļie zemnieki» vēl ir arī pašreizējā Saeimā, taču valdībā vairs ne.

Vēsture reizēm atkārtojas kā farss. No varas padzītie nu mēģina pastumt nost savas politikas kapa plāksni un rāpties atpakaļ gaismā. Šā zombija portretu joprojām labāk nerādiet bērniem.

— Aivars Ozoliņš

Zeme, kas mazgā


Kopš 2010. gada vasaras atmiņā bieži uzpeldējis viens no mūsu žurnāla pirmajiem vākiem ar šādu neglaimojošu virsrakstu.

Daudz kas kopš tā laika ir mainījies. Uz veļas auklas žūstošie lati tagad atrodami tikai kolekcionāru albumos, nevis iestūķēti tumšiem darījumiem līdzpaņemtos koferīšos. Uz vāka pieteiktais raksts vēstīja par VEF banku, kura sen vairs nepastāv — pēc ASV finanšu uzrauga FinCEN noteiktajām sankcijām bankai nācās likvidēties.

Tomēr šajos desmit gados daudz kas arī nemainījās. Patiesībā kļuva pat sliktāk.

Rakstā atspoguļoti tā laika nerezidentu banku sektoru pārstāvošo cilvēku apgalvojumi, ka VEF bankas noriets ir kalpojis par mācību un tagad Latvijas bankas cītīgāk piestrādās pie naudas izcelsmes kontroles. «Vai Latvijas banku sistēma attīrījās? Nenoliedzami, jā, un tā labāk zina savus klientus. Naudas atmazgāšanu ir mazāk,» teikts 2010. gada rakstā.

Taču notika pretējais. Nerezidentu noguldījumu apjoms nākamajos piecos gados dubultojās un 2014. un 2015. gadā pārsniedza vietējos noguldījumus. Loģiski, ka ziņas par naudas atmazgāšanas skandāliem kļuva jo gadus, jo skaļākas un skandalozākas. Krievijas laundromāts. Moldovas laundromāts. Magņitska nobendētāji, Krievijas, Ukrainas un Kazahstānas oligarhi, Meksikas narkokarteļi un Francijas «ārzonu karalis» — visi pludināja naudu caur Latviju.

Žurnāla Ir devītajā numurā, kas iznāca 2010. gada 3. jūnijā, izceltā tēma diemžēl nav zaudējusi aktualitāti arī šodien. 2018. gadā FinCEN mērs atkal bija pilns. ABLV banku piemeklēja VEF bankas sūrais liktenis, un tagad Latvija nervozi gaida starptautisko pret naudas atmazgāšanu vērsto organizāciju Moneyval un FATF lēmumus, vai tiks iekļauta «pelēkajā sarakstā» kā paaugstināta riska valsts.

Vecais žurnāla vāks atgādina, kāpēc politiķiem un amatpersonām nopietni jāuztver atbildīgu pētniecisko žurnālistu darbs.

Ja FKTK un prokuratūras vadītājiem pēdējos 10 gados šis attēls būtu karājies kabinetā pie sienas kā mudinājums rīkoties, varbūt Latvijas valsts nebūtu iekūlusies pašreizējās nepatikšanās.

— Pauls Raudseps

Maksātnespējas maratons


Sākumā bija grūti noticēt acīmredzamajam. Tiesnesis Raimonds Buls darbadienas vidū Jūrmalas slimnīcā baltā medicīnas brāļa ķitelī stumj pacienta gultu. Prātā drudžaini meklēju kādu loģisku izskaidrojumu, taču tas nebija pārpratums. Buls izlēmis darba laikā studēt medicīnu. Uz maniem jautājumiem atbildēt nevēlējās — knapi izvairījos no tiesneša centieniem izsist man no rokām telefonu, kamēr filmēju.

Vēlāk TV3 ziņām Buls skaidroja, ka nolēmis mainīt profesiju. Šādi rīkojoties, jo valsts viņu vajājot.

Nezinu, kā valsts viņu vajā, taču Buls ir viens no galvenajiem varoņiem manā pētījumu sērijā par maksātnespējas procesiem tiesās. Tā aizsākās 2012. gadā ar maksātnespējas karteļu atklāšanu, vēlāk analizēju problēmu tiesās un politiskajā līmenī. 2018. gadā uz šīm publikācijām reaģēja arī Tieslietu padome, izveidojot ekspertu komisiju, kas vētīja Ir rakstos Tiesneši pret likumu un Shēmotāju glābējeņģeļi minētos maksātnespējas gadījumus. Tas ir nebijis gadījums tiesu varā ne tikai formas, bet arī satura ziņā. Tika atzīts, ka virknē gadījumu tiesneši lēmuši pretēji likumiem un judikatūrai, tajā skaitā nopietnas kļūdas konstatēja arī Bula lēmumos. Kaut arī neviens tiesnesis šī ziņojuma dēļ nezaudēja amatu, šis ir ļoti vērtīgs process.

Puve nozarē bijusi gadiem. Krīzes nomocītie uzņēmēji un valsts cieta milzīgus zaudējumus maksātnespējas procesos, kamēr atsevišķu administratoru turība auga miljonos un bentliju skaitā. Maksātnespējas bizness bija cieši savijies ar nozares politisko vadību, bet administratorus uzraugošā iestāde darbojās vairāk kā administratoru advokāti. Tiesībsargājošās iestādes nespēja vai negribēja saskatīt problēmas līdz pat 2016. gadam, kad beidzot pamanīja organizēto noziedzību šajā sektorā.

Neviens no šiem rakstiem nenāca viegli. Jau pašā sākumā Ir saņēma goda un cieņas aizskāruma prasību tiesā no administratora Māra Sprūda. 2014. gadā tiesa pat apķīlāja Ir aktīvus šīs Sprūda izdomātās prasības summas nodrošināšanai. Pēc tam Saeima grozīja likumu, nodrošinājums tika atcelts, un Sprūdu pēc gadiem arī uzvarējām.

Šajā laikā esmu uzklausījusi dažādus mājienus gan par paša Ir nokļūšanu maksātnespējas administratoru ķetnās, gan par manu personisko drošību. Taču emocijas šajā sāgā esmu izslēgusi. Vienīgais, kas mani ir satraucis, — vai varēšu pierādīt katru uzrakstīto vārdu. Varu!

Tikmēr nozare piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, un strīpa Ir rakstos pieminēto personu sēž uz apsūdzēto sola. Sešus gadus ilgajā maksātnespējas maratonā esmu paaugusies arī profesionāli. Gribētos cerēt, ka par sprīdi labāka ir kļuvusi arī Latvija.

— Indra Sprance

Atliek smieties


Zīmēt karikatūras vairs nav tik viegls uzdevums, ja mūsdienu realitāte pati ir pārvērtusies par karikatūru. Turklāt cilvēku izpratne par vienu un to pašu situāciju var būt diametrāli pretēja — informācijas telpa ir ļoti sadrumstalota, katrs dzīvo savā burbulī. Reizēm ir grūti atrast zelta vidusceļu — uzzīmēt to, ko sapratīšu ne tikai es, bet arī citi. Tomēr es paļaujos, ka Ir lasītāji ir gudri, seko līdzi notikumiem un spēj spriest kritiski.

Karikatūra nav tikai joks intelektuāļiem — tai ir arī psiholoģiskā funkcija. Tai jāliek aizdomāties un jāizgaismo absurda situācija tā, lai par to nemaz negribētos smieties. Reizēm tai ir pat jāaizskar. Protams, joka robeža vienmēr ir trausla, un tas ir gaumes jautājums, taču es gribu domāt, ka šis darbs ir ļoti nepieciešams — izgaismot absurdo.

Karikatūru personāžus vienmēr zīmēju pēc iespējas vienkāršāk, ar dažām līnijām. Svarīgi akcentēt detaļas un specifiskas iezīmes — īpaši pateicīgi tēli šajā ziņā ir Kaimiņš un Tramps. Daudz grūtāk ir uzzīmēt Šleseru, tāpēc uz viņa pieres lieku «Š». Tā droši vien nav Šlesera vaina, acīmredzot vaibsti nav pārāk izteiksmīgi, vai man vienkārši pietrūkst meistarības. Reizēm, atainojot kādu politiķi, nav pat nepieciešams zīmēt viņu pašu — pietiek ar kādu zīmīgu detaļu vai atribūtu. Viena no karikatūrām, kas man pašam palikusi atmiņā, ir Lemberga zaļā hūte. Ar dažām līnijām uzvilkta zaļa cepure, sejas vaibsti, un nevajag pat pašu Lembergu. Sievietes zīmēt man ir grūtāk. Vienmēr jau gribas paglaimot, taču tas man īsti nepadodas.

Kādreiz karikatūras tapa ar flomāsteru uz papīra, bet tagad esmu pievērsies digitālajām iespējām. Ir gan gadījies zīmēt steidzami nepieciešamu ilustrāciju ar pildspalvu uz Rīgas Laika iekšvāka, taču šobrīd mans galvenais darba instruments ir dators. Nekādi īpaši apstākļi vai radošā dzirksts nav nepieciešami — tikai skaidrība, ko vēlos uzzīmēt. Taču tā ietver sevī lielu izaicinājumu: izdomāt, kas lasītājam ir svarīgi un vai viņš to uztvers tā, kā iecerēts. 

Vēl viens izaicinājums ir arvien no jauna atrast veidus, kā izgaismot sezonālas tēmas. Piemēram, kūlas dedzināšanu. Interesanti, ka cilvēkus nereti daudz vairāk uzrunā «mazās» tēmas, bet naudas atmazgāšanas problēmu viņi negrib redzēt. Kāpēc tā, es nemāku spriest. Katrā ziņā dinamikas šajā darbā netrūkst. Zīmēt karikatūras Ir jau 500 numurus pēc kārtas pavisam noteikti nav vienmuļi — vienmēr jāstrādā ar tematiem, kas ļoti nepatīk un pat sarūgtina. Tāpēc atliek tikai smieties.

— Ernests Kļaviņš

Sengrieķisks  skaistums


Ar Džeimsa Džoisa Ulisu padusē 2013. gada augusta nogalē devos uz izstāžu zāli Arsenāls Vecrīgā, kur mākslinieks Ilmārs Blumbergs tobrīd iekārtoja, viņa paša skatījumā, nozīmīgāko mūža personālizstādi Es nemiršu. Māksliniekam togad apritēja 70. Gaišajā hallē mundrs un aizrautīgs viņš rāpās pa saliekamajām trepēm augšā un lejā, rādot palīgiem, kā izvietojams katrs darbs. Man šķita svarīgi pateikt, ka līdztekus daudziem grandioza mēroga darbiem (piemēram, Mocarta Burvju flautas iestudējums Nacionālajā operā vai cikls Kalpošana) Džoisa tulkojums latviešu valodā ar Ulisa kanonisko grieķzilo vāku un baltajiem burtiem, ko Blumbergs radījis, ir viena no skaistākajām grāmatām, kas jelkad izdota.

Intervijā viņam raksturīgajā absurda un mīklu uzdošanas manierē mākslinieks runāja tik aizrautīgi, ka Ulisu es promejot aizmirsu Arsenālā. Intervējot tā mēdz gadīties, iekļūsti tādā kā magnētiskajā laukā, ko rada sarunbiedra personības spēks. No šī lauka reizēm izdodas izkļūt tikai pēc dažām stundām, reizēm nepieciešamas pat dienas. Vakarā pēc intervijas domāju par to, ka «70» Blumbergā nav mainījis neko, ja neskaita mums visiem kopējās novecošanas iezīmes — jauneklīgi pulsējošā radošā enerģija gāzās kā no kodolreaktora. Viņa galvā aizvien dzima jaunas pasaules, un viņš tās ietvēra fascinējošās mākslas zīmēs.

Pēc divarpus gadiem, 2016. gada 11. februārī, Blumbergs aizgāja mūžībā. Es apsēdos, lai rakstītu žurnālam piemiņas rakstu ar virsrakstu Tu iespēji. Netaisnības sajūta. Kāpēc tādam kā viņš vispār jelkad būtu jāmirst? Šķirstīju Blumberga grāmatu Es nemiršu, ko izdeva līdz ar personālizstādi 2013. gadā, un man priekšā bija sarežģīts uzdevums: uzrakstīt neuzrakstāmo. 12 tūkstošos rakstzīmju ietilpināt kosmiska mēroga personību Latvijas mākslā.

Šis ir viens no maniem skumjākajiem, bet reizē arī jēgpilnākajiem rakstiem — par cilvēka dzīvi, kas pasaules telpu aizpildījusi ar, sengrieķiski izsakoties, labo un skaisto.

— Anda Burve-Rozīte

Piepildīju 30 gadus senu sapni


Žurnālists ir kā rezonators — viņš atbalso un vada tālāk to, kas skan sabiedrībā. Ir labi, ja tā ir spēcīga un iedvesmojoša skaņa. Taču tā var būt arī sīka un gaudulīga. Intervijas, sarunas ar cilvēkiem — rakstu varoņiem — ir galarezultāts, kas izskan vai nu jaunā, spēcīgā, dažkārt pārsteidzošā skaņdarbā, bet citreiz ir kā mokoša kakofonija, kurā satvaru nesataustīt ne žurnālistam, ne pašam intervējamajam. Vislabāk, ja uzrak-stītais spēj pacelt sprīdi virs zemes, nevis iespiest brūnos dubļos. Bet arī tā gadās.

Mana darba gados žurnālā Ir nācies sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. Pēdējā iedvesmojošā tikšanās bija šoruden ar mācītāja amatu atstājušo Juri Rubeni. Interesanti, ka viņu intervēju 30 gadus pēc notikuma, kura laikā dažādu, tagad jau atmiņu putekļos apraktu apstākļu dēļ to neizdarīju 1989. gada rudenī, lai gan vēlme bija milzīga. Toreiz Rubenis ar savu spēcīgo uzrunu 2. kongresā no šķelšanās izglāba Latvijas Tautas fronti. Var teikt, ka sapņi kaut kad piepildās…

Pilnīgi pretējas izjūtas pārņēma, kad šogad sarunājos ar bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem, kuru vārdi atrodami čekas maisos, un pētīju, kā padomju vara lauza cilvēkus un kā viņi lūza. Rubenis teica, ka «mēs par šo laikmetu nevaram sacīt — vienkārši pāršķiram lapu». Tad nu tagad šķirstu un lasu šīs lappuses, no kurām dažbrīd uzdveš puvums un deguma smārds, bet cita lapa ir pilna sāpīgiem vaidiem un nožēlas. Pie zemes spiedošs smagums paliek pēc katras šīs intervijas.

Visas sarunas un tikšanās atstāj žurnālistā nospiedumu kā pēdas smiltīs. Un nospiedums paliek arī žurnālā. Var jau teikt — nāks vilnis un visu aizskalos, bet es vairāk ticu Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita nemirstīgajiem vārdiem: «Manuskripti nedeg.»

— Māra Miķelsone

Pakaļ baltiešu dārgumiem


Izstādes Nepieradinātās dvēseles — simbolisms Baltijas valstīs pasaulslavenajā Orsē muzejā  (Musée d’Orsay) atklāšana bija nolikta 2018. gada aprīlī, bet jau iepriekšējā vasarā mani uzmeklēja franču kinodokumentālisti. Lūdza palīdzēt ar izpēti telekanāla ARTE dokumentālajai filmai, kuras kopproducents ir Orsē muzejs.

Latvijā piedalīšanās šādā projektā automātiski atvērtu visu filmēšanā iesaistīto personu durvis. Bet ne Francijā. Kad 2018. gada sākumā sarosījos, lai organizētu interviju ar izstādes franču kuratoru Rodolfu Rapeti žurnālam Ir, neko apsolīt nevarēja ne viņa sadarbības partneri Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, nedz Musee d’Orsay. Mākslas pasaulē ietekmīgais Rapeti tobrīd pārņēma vadību divās vēsturiskās Francijas muzejpilīs, tajā skaitā karaļa Luija XV kādreizējā rezidencē Kompjeņā.

«Atbrauciet, gan jau viss notiks,» mierināja kontaktpersona Orsē. Piedāvāja vietu franču kultūras žurnālistu grupā, kurus trīs dienas pirms izstādes atklāšanas kurators vedīs ekskursijā. Rapeti man atvēlējis 30 minūtes pirms ekskursijas sākuma — to uzzināju, pakojot čemodānu Parīzei.

Apstākļi tomēr bija sazvērējušies pret mani. Ielidojusi iepriekšējā vakarā, ekskursijas dienā izbraucu no naktsmājām laikus, bet pēdējais metro posms līdz Musee d’Orsay izrādījās slēgts Francijas dzelzceļa streiku dēļ. Divas pieturas jārikšo kājām. Taksometri pilni, laiks skrien…

Nokavēju 10 minūtes. Bet cienījamais kurators… visu sarunai atvēlēto laiku!

Tas palīdzēja — nu Rapeti laipni izrādīja gatavību runāt, cik ilgi vien nepieciešams.

Izstādes atklāšanas dienā Elizejas pils pagalmā žurnālisti vēroja, kā pa vienam melnos limuzīnos iebrauc triju Baltijas valstu prezidenti, lai rokas stiepiena attālumā no mums sasveicinātos ar ēkas saimnieku Emanuelu Makronu. Prominences devās pusdienās, mēs — uz preses konferenci Orsē.

Drīz kļuvu par īstas eiforijas liecinieci. Tovakar Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Johana Valtera darbus vēroja ap 2000 viesu. Drošības nolūkos Orsē izstāžu atklāšanās netiek pasniegts pat vīns.

No naktsmājām biju izgājusi astoņos no rīta, bet muzeju pametu desmitos vakarā. Gastronomijas mekā Francijā iztikusi bez ēdiena. Ar izstādē iesaistītiem draugiem krodziņā paceļot vīna glāzi par Baltijas mākslu Parīzē, vienojāmies, ka pa minūtei vēlreiz vēlētos nodzīvot šo mūža dienu.

— Ieva Puķe

Viena viegla diena


Žurnāla Ir komandai esmu pievienojusies nesen, tāpēc man nešķiet jēdzīgi izcelt kādu no saviem pagaidām nedaudzajiem veikumiem. Taču žurnāla lasītāja esmu kopš pirmā numura, tātad manā atmiņas «mākonī» iegrāmatoti pieci simti Ir numuru. 

Kā lasītājai nav viegli izvēlēties vienu atmiņā palikušu rakstu, jo principā uzskatu, ka cilvēki Ir nepērk un nelasa reizi gadā kā Ziemassvētku kartīti, jo «uzķērušies» uz vāka bildes vai viena raksta. Šo izdevumu lasa regulāri tāpēc, ka tas ir Ir — pastāvīgs un pamatīgs žurnālistikas saturs. 

Kā spilgtu piemēru varu minēt Gunitas Nagles rakstu Viena viegla diena. Viņa pavadīja iespaidiem bagātu dienu kopā ar sociālā dienesta darbiniecēm, apsekojot dzīves grūtdieņu un sociāli apdraudētu vai nelabvēlīgu cilvēku mājas. Blusas, tarakāni, žurkas. Alkohols, bezdarbs, novārtā pamesti vai jau zaudēti bērni. Šausmu stāsti un mazi cerību stariņi. Taču žurnāliste nedz šausminās, nedz nosoda. Nemoralizē par valsti, kura it kā nerūpējas par saviem pabērniem un nelej tiem ar karoti zupu mutē. Nenosoda cilvēkus, kuri savas personības, bērnības pieredzes vai citu apstākļu dēļ nespēj tikt galā ar dzīvi un nonākuši sociālā dienesta redzeslokā. Tā ir tekstā translēta tiešraide no realitātes, ar kuru mēs, sociāli labvelīgie ļaudis, praktiski nesaskaramies. 

Bez lieka patosa uzrakstīta oda darbiniekiem, kuriem šī pasaule ir ikdiena un kuri gan pārdzīvo, gan jūt līdzi, gan mēģina palīdzēt cilvēkiem, kuri tiešā un pārnestā nozīmē bieži aizmieg savos mēslos. Sociālajām darbiniecēm tā esot bijusi viegla diena, jo neviens nav sakāvies, nav atrasti pusbadā pamesti bērni, kas netīriem dibeniem drebinās zem blusainas segas. Vai tā bija viegla diena žurnālistei? Nedomāju. Bet tā bija žurnālistika, kādu saprotu tās labākajā izpildījumā: nevis viedoklis vai sūdzību un ierosinājumu «grāmata», bet godīga klātbūtne kādai dzīves realitātes šķautnei, lai kāda tā būtu — iedvesmojošs un skaists paraugs vai visdrūmākā likteņa «šķērsiela».

— Laura Dumbere

Diors pie Trampa


Tiem, kas skatījušies seriālu Kāršu nams, var rasties pilnīgi aplams priekšstats, ka cilvēki Vašingtonā ģērbjas tikpat eleganti kā šīs politiskās drāmas galvenā varone. Ne tuvu tam. Drīzāk rodas sajūta: kāds izdevis pavēli valdības iestādēs strādājošajām jaunajām sievietēm, piemēram, ziemas aukstajos mēnešos valkāt kādā apģērbu ķēdes veikalā pirktu kleitu, melnus legingus, basās kājās uzautas laiviņas (jā, arī ziemas laikā!) un tam visam virsū melnu, bezformīgu mēteli. Vīrieši savukārt pieturas pie tumši zilām žaketēm un haki krāsas biksēm.

Līdz ar to arī es ikdienā, dzīvojot un strādājot Vašingtonā, neiespringstu. Džinsi un Adidas jaka. Tikai retās reizēs no skapja izņemu diezgan vecu uzvalku. Taču, padzirdot, ka 2018. gada aprīlī uz ASV galvaspilsētu brauks trīs Baltijas valstu prezidenti un man būs jādodas uz Balto namu, negaidīti sarosījās mans draugs sīrietis Ramezs — nē, vecās štātēs es nevarot iet! Kādu vakaru pie manām durvīm viņš pieklauvēja ar Christian Dior uzvalku. Centos atgaiņāties, ka tā ir pilnīgi traka dāvana, bet viņš neatlaidās. 

Ramezs vairākus gadus bija strādajis Dior veikalā Dubaijā, tad vairs nevarēja atgriezties pilsoņu kara plosītajā dzimtenē un pieprasīja politisko patvērumu ASV. Ar līdzpaņemtajām rekomendācijām viņš uzreiz tika pieņemts darbā Dior veikalā Vašingtonā.

Uzvalkus pārdevējiem jeb zīmola vēstniekiem, kā viņus sauc pats modes nams, gadā piešķir vairākus. Ramezs tos nemaz nepaspēj novalkāt, turklāt pēdējos gados ikdienas stresa dēļ pieņēmies svarā. Dienā normāli paēst nav laika, bet vakariņas ir pārāk vēlas, pārāk lielas un treknas. Jūs domāsit — cik gan stresains var būt pārdevēja darbs? Viņa pienākumos ir apkalpot īpašās klientes, kas katru gadu Dior veikalā iztērē pat līdz 250 000 ASV dolāru. Starp pircējām lielākoties ir Āfrikas un Tuvo Austrumu diktatoru sievas, kā arī Vašingtonas piepilsētās dzīvojošās miljonāru atraitnes. Lieki piebilst, ka cimperlību ir daudz.

Godīgi jāsaka, arī man Dior uzvalka piegriezums rada šaurības sajūtu. Labāk stāvēt, nevis uztraukties par šuvēm pirms apsēšanās.

— Māris Diņģelis

Neticamā  patiesība


Katru reizi, kad pabeidzu kādu pētniecisko rakstu, jūtos iztukšota. Vai tās būtu veselības aprūpes vai izglītības sistēmas problēmas, parasti šiem rakstiem esmu analizējusi datus, kuru glabātāji paši nav tajos īsti iedziļinājušies, un man nākas meklēt atbildes, kuras daudzi nezina vai negrib zināt. Bet pēc rakstu publicēšanas es neredzu tik plašu rezonansi, kādu būtu vēlējusies. Jo viena lieta ir izstāstīt patiešām drausmīgus bērnunamu audzēkņu stāstus, bet cita — izprast, kā tad valsts pildīs savu solījumu slēgt bērnunamus. Just līdzi skolotājiem un ārstiem viņu prasībās pēc lielākām algām nebūt nenozīmē iedziļināties, kurās šķirbās pazūd izglītībai un veselībai atvēlētā valsts nauda.

Tomēr žurnālista darbs man šķiet visinteresantākais — neviens cits nedod iespēju gandrīz katru dienu atklāt jaunus faktus, iepazīt fantastiskas personības un uziet neticamus stāstus.

Vienu tādu stāstu pieredzēju šopavasar. Kādā vēstulē redakcijai bija pavēstīts par eBay atrastu vecu fotogrāfiju ar dzimtu, kuru vēlāk skāra represijas. Nolēmām pirms 25. marta gadskārtas izpētīt šo gadījumu, ar sajūsmu ķēros pie darba. Atradu un satikos ar Sarmīti Gravu, kuras tēvs Edgars Zobins bija redzams vecajā bildē, vēlāk tiesāts un izsūtīts uz Sibīriju. Šķita, būs iespēja uzrakstīt par vēl vienu padomju laikos nepamatoti tiesātu cilvēku un atdot viņam godu.

Taču, šķetinot šo stāstu un iedziļinoties vēsturnieku pētījumos par kara un pēckara notikumiem Viesītē, aizrakos dziļāk, nekā zināja ģimene. Latvijas valsts arhīvā glabātā čekas krimināllieta atklāja — vīrietis tiesāts par ebreju konvojēšanu 1941. gadā. Togad četrus kilometrus no Viesītes nošāva ap 150 ebreju.

Man trīcēja rokas, lasot liecinieku liecības un vīrieša atzīšanos, ka viņš ebrejus tiešām vedis, taču vācu karavīri, draudot ar šaujamo, piespieduši to darīt. Kā šo arhīvā atklāto pateikt viņa meitai? Vai publicēt rakstu, kas pastāsta, ka cilvēku dzīves ir daudz sarežģītākas par mūsu priekšstatiem, kuros ir skaidri nošķirti sliktie un labie? 

Es sapratu, ka vēlos redzēt dzīvi tieši tik atskabargainu, cik tā ir. Zvanīju Sarmītei un stāstīju, ko esmu uzzinājusi. Viņai aizrāvās elpa, sekoja vairāku minūšu klusums. Vēlāk viņa atsūtīja «paldies». To noglabāju savā atmiņā, lai zinātu — mums ir vajadzīga patiesība, lai cik nepatīkama tā arī būtu.

— Gunita Nagle

Komentāri (2)

traductrice 23.11.2019. 16.07

Paldies par pirmajiem 500, par ikvienu publicēto rakstu, par sviedriem un nerviem, par uzdrīkstēšanos un uzņēmību rakties dziļumā un izrakt sakni, par to, ka diemžēl daudzas “lietas” risina, šķetina un ceļ gaismā tieši žurnālists, nevis valsts varas iestādes, kuru tiešais pienākums būtu to darīt. Paldies jums visiem. Un lai šie pirmie 500 ir stabils pamats nākamajiem 500. Jūsu lasītāja no 1. dienas.

0
0
Atbildēt

0

vvilums 21.11.2019. 16.30

Vismaz vēl 500 tādā garā, kad privātie masu mediji (LNT un nedod Dievs vēl TV3) iet mazumā.

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu