2019_08_Krastins_Valdis_85.png
Francijas TV kanālā Mezzo ieskanējās Verdi Rekviēms. Iekārtojos krēslā ērtāk. Jau drīz kļuva skaidrs, ka priekšnesums būs izcils. Tas bija Permas pilsētas operas diriģents Teodors Kurencis ar paša dibināto un organizēto ansambli un kori, ar solistiem, kuri bija lieliski, bet līdz tam nepazīstami un nezināmi. Noklausījies Kurenci, šķirstīju Rekviēma partitūru, pārlasīju latīņu tekstu: gara acu priekšā nostājās visa Itālijas 19. gadsimta sarežģītā vēsture, ko apzīmē ar atdzimšanu — il Risorgimento. Itālijas atmoda noritēja ar trim kariem, daudziem upuriem un sarežģījumiem, bet personības, kuras darbojās tajā laikā, bija īstas, lielas, patiesi ievērojamas.
Vispirms jau pats Verdi — viņa uzvārds kļuva par saukli, kurā bija iešifrēta ideja, kas dažādo okupantu acīs bija anatēma, stingri vajājama un sodāma. Uzraksts Viva Verdi tika lasīts kā Viva Vittorio Emmanuele Re d’Italia — «lai dzīvo Viktors Emanuels, Itālijas karalis». Rekviēms tika sacerēts un izpildīts Verdi vadībā Risorgimento laikmeta populārā rakstnieka Alesandro Manconi (1786—1873) nāves pirmajā gadadienā. Populārākais Verdi skaņdarbs toreiz bija vergu koris no operas Nabuko: Lido, doma, zelta spārniem, tas kļuva par savdabīgu Risorgimento laika himnu, un vēl šodien itāļi kora priekšnesuma laikā ceļas kājās un jūsmīgi dzied līdzi.
Otrs Risorgimento ideologs bija Džuzepe Madzīni (1805—1872), kura idejas uzklausīja ne tikai Itālijā, bet visā Eiropā. Madzīni bija pārliecināts republikānis un, kad par Itālijas apvienošanās simbolu kļuva karalis, atteicās sadarboties.
Itālijas valsts veidošanu nācās uzņemties trim personībām — ģenerālim Džuzepem Garibaldi (1807—1882), valstsvīram Kamillo Kavūram (1810—1861) un Sardīnijas-Pjemontas karalim Viktoram Emanuelam (1820—1878). Trīs atšķirīgi vīri, ne visai draudzīgi savā starpā, bet vienoti Risorgimento idejas iemiesošanā.
Garibaldi izstarojums bija ļoti spēcīgs visā Itālijā un aiz tās robežām. Ar saviem brīvprātīgajiem viņš vispirms piedalījās Romas republikas aizstāvēšanā pret franču karaspēku, kas atbalstīja pāvesta politisko varu. Slavenākais Garibaldi panākums bija t. s. Tūkstoša maršs: ar saviem sarkanos kreklos tērptajiem brīvprātīgajiem viņš iekaroja Sicīliju, atbrīvoja Neapoli (toreiz Itālijas lielāko pilsētu), pasludināja sevi par diktatoru, lai tad svinīgi nodotu varu karalim Viktoram Emanuelam. Dodoties uz Romu, Garibaldi sastapās ar Burbonu dinastijas organizēto karaspēku, bet pavēlēja savējiem nešaut («itālieši nevar šaut uz itāliešiem»). Viens no Burbonu karakalpiem tomēr izšāva un ievainoja Garibaldi; sekoja gūsts, no kura viņu drīz atbrīvoja. Arī Garibaldi bija pārliecināts republikānis, tomēr prata pakļaut savu pārliecību galvenajam mērķim, kuru toreiz varēja realizēt ar monarhijas palīdzību. No visiem Risorgimento varoņiem Garibaldi šķiet vissimpātiskākais — tiešs, godīgs, savu un Itālijas ceļu izcirta ar savu zobenu.
Grāfs Kamillo Kavūrs bija cita kaluma cilvēks — diplomāts, pat intrigants, kombināciju meistars. Uz Garibaldi raudzījās ar aizdomām, jo ģenerāļa tiešums draudēja izšūpot viņa rūpīgi veidotās diplomātiskās konstrukcijas. Garibaldi savukārt Kavūru neieredzēja par to, ka tas bija iztirgojis viņa dzimto pilsētu Nicu frančiem apmaiņā pret viņu atbalstu. Arī Kavūrs vēlējās apvienot Itāliju, bet gribēja to veikt kā Sardīnijas-Pjemontas paplašināšanu, tomēr vispārējais saviļņojums ielija daudz plašākā gultnē. Raugoties uz šiem vīriem vēsturiskā perspektīvā, kļūst skaidrs, ka abi papildinājuši viens otru mērķa sasniegšanai — sadrumstalotās, mazās valstiņās sadalītās Apenīnu pussalas apvienošanai Itālijas valstī.
Tas izdevās 1861. gadā, un Viktors Emanuels kļuva par visu itāļu karali, uz kuru raudzījās kā uz nācijas tēvu. Tas bija pārspīlēti, bet lieku reizi rāda, cik liela nozīme pārmaiņu laikā ir personībām — īstām vai iedomātām. Un karalis Viktors Emanuels bija zināmā mērā iedomāta personība. Kavūrs kļuva par Itālijas premjerministru, bet ārkārtīgi intensīvās darbības dēļ saslima un nomira jau tajā pašā gadā. Garibaldi dažus mēnešus bija kara ministrs, bet tad aizbrauca uz savu Kapreras salu, kur nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību.
Itālijas valsts palika ar savām problēmām. Sākotnēji galvenā — valodas problēma. Šodienas itāļu valoda, kuras pamatā Toskānas dialekts (la lingua toscana), toreiz pavisam nebija izplatīta. To izdevās pārvarēt, bet starpība starp industrializētajiem ziemeļiem un lauksaimnieciskajiem nabadzīgākajiem dienvidiem palika. Risorgimento laikmeta kvēle tomēr bija tik spēcīga, ka jūtama joprojām. Manuprāt, to pašu varam teikt par latviešiem trešās Atmodas laikā. Vai arī šodien?
Valdis Krastiņš (1927) strādājis par Latvijas Radio skaņu režisoru, bijis Latvijas Konservatorijas profesors. Latvijas Republikas vēstnieks Čehijā, Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā. Sarakstījis grāmatas Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts 1992—2008 un Gadu desmiti lāča ēnā, publicē rakstus periodikā.
