Rakstnieks Aivars Tarvids 1987. gadā. Foto no Rudītes Kalpiņas personīgā arhīva.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Aivara Tarvida 80. gadu proza — joprojām laikmetīga
Literatūra spēj notvert un iekapsulēt tekstā sava laika gaisotni, it īpaši, ja tajā ir daudz laikmetam raksturīgu detaļu, psiholoģisku nianšu un tajā jūtama dzīva elpa. Atšķirībā no vēstulēm un dienasgrāmatām, kas glabā cilvēka personisko pieredzi, prozas darbi to iekļauj plašākā vēstures ainavā, saglabājot daļu no tā, ko laiks pastāvīgi nodzēš.
Latviešu sabiedrības dzīve vēlīnā padomju sociālisma gados, kad okupācijas režīma sabrukums vairumam šķita tikai iztēles priekšmets, par kuru labāk skaļi nerunāt, vēsturnieku uzmanības lokā nokļuva samērā nesen, kurpretim mūsdienu literatūrā un kinodarbos tā attēlota salīdzinoši biežāk. Paradoksālā kārtā tolaik rakstītā proza šodienas cilvēkam ir tikpat kā nezināma.
