Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Pamostos un uzmanīgi paveru nakts aizkara malu — apkārtējo māju logi tumši. Pulkstenis ir pieci un piecdesmit septiņas minūtes. Šodien ir svētdiena, cilvēki, saprotams, atpūšas. Katrs no kaut kā sava. Bet arī citās dienās ap šo pašu laiku logos valda tumsa. Varbūt mums ir kas tāds, no kā visiem vajag katru mīļu nakti atpūsties, piemēram, no savas esības sloga? Es no tā nespēju atpūsties guļot, tas mani spiež arī sapņos, atgūties izdodas vienīgi nomodā, kaut ko darot.
Pēc TĀ rīta (24.02.2022.) es visu redzu tā, it kā stāvētu uz galvas. Tāpēc arī miegs kļuvis plāns kā zīdpapīrs. Pasaule izskatās kā apgāzta kājām gaidā. Kopš TĀ rīta sāku domāt, cik ilgi divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēkam ir jāguļ. Tu saki — kā nu kuram, ārsti apgalvo — no septiņām līdz astoņām stundām. Man savos astoņdesmit divos gados reti kad ir sanācis tik daudz. Reizēm tikai trīs vai četras stundiņas.
