Makdonalds ir teātra nākotnes vīzija

Japāņu režisors Akira Takajama aicina ierastās vietās saskatīt līdz šim neieraudzīto. Izrādes Heterotopija Rīgā skatītāji pilsētā meklēs japāņu spiega pēdas

Tas ir franču filozofa Mišela Fuko izdomāts jēdziens — heterotopija. Pretstatā utopijai — ideālai vietai, kas patiesībā nekur nepastāv — heterotopija ir mums blakus pastāvošā realitāte. Iespējams, ikdienā nepievēršam tai uzmanību, vai arī nevaram, negribam vai nespējam to ieraudzīt. Taču tā izmaina mūsu izpratni par telpu, kurā dzīvojam. 

Japāņu avangarda režisors Akira Taka-jama jau gadiem savos darbos atklāj šādas heterotopijas, gan dzimtajā zemē, gan citviet veidojot provokatīvas izrādes par bēgļiem, bezpajumtniekiem, noklusēto vai nezināmo vēsturi. Viņa performances pārliek uzsvaru no skatuves uz skatītājiem. 

Šogad teātra festivālā Homo Novus Takajama izrādē Heterotopija Rīgā aicina izsekot japāņu izlūkdienesta virsniekam Makoto Onoderam, kurš pirms Otrā pasaules kara darbojās Rīgā un kura ziņojumi Japānas valdībai būtu varējuši mainīt pasaules vēsturi.

Jūs parasti veidojat izrādes par sociālām vai politiskām tēmām, bet pie mums projekts ir par spiegu, kurš darbojās Rīgā un Stokholmā 30. un 40. gados. Kāpēc?
Projekta nosaukums ir Heterotopija Rīgā. Mēs tādas heterotopijas jau esam veidojuši vairākās citās pilsētās. Pirmā bija Tokija 2013. gadā, tad sekoja Taibei Taivānā, Atēnas, Beirūta, Abū Dabī. 

Katru reizi izpētām pilsētu, jo katrai ir atšķirīgs raksturs. Tokijā šī heterotopija bija mazās Āzijas valstis, kuru pārstāvji ir Japānā klātesoši, bet viņus it kā neredz. Taibei tā bija Japānas okupācijas laikā celta sanatorija, kurā japāņu zaldāti varēja pirkt vietējās sievietes. Atēnās tie ir patvēruma meklētāji no Sīrijas.

Tātad cenšaties katru vietu parādīt no neierasta rakursa.
Jā. Rīgā atklājām, ka te ir darbojies Japānas izlūkdienesta darbinieks Makoto Onodera. Viņš Japānā nav sevišķi labi pazīstams, bet viņa paveiktais Rīgā varēja būt ārkārtīgi svarīgs Japānai, ne tik daudz īstajā, bet kādā alternatīvā vēsturē. 

Onodera jau drīz pēc Rūzvelta, Čērčila un Staļina tikšanās 1945. gada februārī Jaltā zināja, ka PSRS taisās iesaistīties karā pret Japānu. Viņš par to ziņoja, bet Japānas militārā vadība to ignorēja. Viņi negribēja pārtraukt karu, un tāpēc ASV uzmeta atombumbas Hirosimai un Nagasaki. 

Man šķita — ja Japānas valdība būtu ieklausījusies Onoderas sniegtajā informācijā, manas valsts vēsture būtu bijusi citāda.

Viņa vairs nebija Rīgā, kad uzzināja par Jaltas konferenci.
Viņš bija Stokholmā, bet Onodera savu izlūkošanas darbu sāka Rīgā. 1936. gadā notika neveiksmīgs apvērsuma mēģinājums Tokijā, un Onoderam bija daudz draugu starp sazvērestības dalībniekiem. Tāpēc viņš tika nosūtīts uz Rīgu. Sākumā jutās vīlies, bet ar laiku saprata, cik šī vieta ir svarīga PSRS un Eiropai. Viņam bija draugi gan no Igaunijas, gan Polijas un, protams, no Latvijas. Viņi Rīgā apmainījās ar informāciju, un tas bija viņa izlūkdarba pamatā.

Daudzas valstis izmantoju Rīgu kā bāzi PSRS izspiegošanai. Arī daudziem Staļina lielajās tīrīšanās nogalinātajiem latviešiem droši vien nepamatoti inkriminēja spiegošanu Japānas labā.
Tiešām? Tas ir interesanti.

Kas Onodera bija par cilvēku?
Viņa sieva bija augsta ranga virsnieka meita. Viņa ir pārtulkojusi Tūves Jānsones Muminu grāmatas japāniski, viņa bija talantīga rakstniece. Arī Onodera bija literāri apdāvināts un pārāk taisnprātīgs, lai piedalītos politikā. Tāpēc Japānas militārajai vadībai viņš nepatika. Japānas valdība gribēja kopā ar nacistisko Vāciju sākt karu. Onodera uzskatīja, ka Vācijas stratēģija ir pārāk ambicioza un ka tā karu zaudēs, bet Japānas valdība nevēlējās viņam ticēt.

Ko viņš darīja pēc kara?
Viņš kļuva par tulku un sāka biznesu, kurā izmantoja Stokholmā iegūtos kontaktus.

Kāda būs jūsu izrāde?
Mēs izvēlējāmies sešas vietas, kurās Onoderas kungs un kundze dzīvoja vai kuras viņi apmeklēja. Varbūt izrādes apmeklētāji tur sajutīs kādas viņu atstātās pēdas. Mēs devām trim latviešu un trim japāņu rakstniekiem iespēju attīstīt šo stāstu, pa pusei dokumentāli, pa pusei kā daiļliteratūru. Šajās sešās vietās cilvēki varēs noklausīties latviski vai angliski stāstus par to, kas tur būtu varējis notikt. Latviešu autori ir Pauls Bankovskis, Andris Kuprišs un Inese Zandere, bet no Japānas tie ir literāru atzinību saņēmusī Koma Ikoi, slavenais dzejnieks Keidžiro Suga un Erika Kobajaši, kura uzrakstījusi stāstu par radioaktivitātes pētnieci Mariju Kirī, kas man ļoti patika.

Kā iesaistījāties teātrī?
Izlēmu Vācijā studēt filozofiju un teātri, jo aizrāvos ar literatūras kritiķi un filozofu Valteru Benjaminu…

…kuram arī bija neliela saikne ar latviešiem — viņa iemīļotā sieviete bija režisore Anna Lācis.
Jā, tiešām! Viņa ir no Latvijas? Benjamins viņai veltīja savu grāmatu Vienvirziena iela!

Tā, cik saprotu, vēlāk iedvesmoja arī jūsu darbu — 2006. gada izrādi Tokijā ar to pašu nosaukumu.
Jā. Benjamina dēļ pārcēlos uz Freiburgu, kur viņš studēja. Taču tur redzēju slavenā britu režisora Pītera Bruka izrādi, kas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka tajā pašā naktī ar pēdējo vilcienu aizbraucu uz Parīzi, kur Brukam bija teātris. Viņa trupā bija arī japāņu aktieris, kurš mani ielūdza uz mēģinājumiem Berlīnē. Tā pamazām iekļāvos teātra pasaulē. Vācijā uzvedu tikai tradicionālas izrādes, kuras notika uz skatuves, nevis performances. 1998. gadā atgriezos Japānā, bet teātra stāvoklis tur ir ļoti smags. Iznomāt zāles ir dārgi, tāpēc nolēmu veidot instalācijas, performances uz ielas.

Būtisks projekts bija performance Compartment City 2009. gadā Tokijā.
Jā, kopš tā brīža vairs neesmu taisījis tradicionālo teātri. Tā bija privātas videokabīnes imitācija. Tokijā ir daudz gados jaunu bezpajumtnieku, kuriem naktīs jāmeklē patvērums makdonaldos, videokabīnēs vai interneta kafejnīcās, jo uz ielas nav droši. Domāju — kā šo problēmu varu uzrunāt? Pirms tam biju mēģinājis par šo tēmu veidot izrādi uz skatuves, bet man šāda spoguļstruktūra nelikās iedarbīga. 

Kāpēc?
Uz skatuves realitāte ir fiksēta un nemainīga. Es kā skatītājs varu par to padomāt, bet tas notiek teātrī. Man šķiet svarīgi mainīt cilvēka domas, mainot viņa izjūtu par savu ķermeni. Tāpēc ir jālauž vecā teātra forma. Ikdienā cilvēki ap sevi rada aizsargvalni, lai varētu pilsētā izdzīvot. Man šķiet, ka efektīvāk ir atrasties īstajā pilsētā, bet mainīt, kā uz to skatāmies.

Vai tradicionālais teātris ir sevi izsmēlis?
Vācijā teātri lielu uzmanību pievērš sociālajām tēmām, noskatoties izrādi, ir iespēja par tām padomāt. Tas ir jauki, varbūt tas pat iedarbojas, bet nav mans ceļš. Uz skatuves autors un režisors vēlas parādīt, cik prasmīgi var atainot un risināt problēmu, piemēram, bēgļu jautājumu, kas skatītājiem jau ir zināma. Es vēlos atrast veidu, kā izkļūt no šīs fiksētās pieejas, atklāt jaunus piegājienus.

Cik saprotu, jums pašam kādu laiku bija jādzīvo kā bezpajumtniekam. Kāpēc?
Mēs izveidojām izrādi par Sugamo cietumu Tokijā, kurā pēc kara tika turēti kara noziedznieki. Tur kādu laiku atradās arī Onodera. Kopumā 60 kara noziedzniekiem tika izpildīts nāves sods. 1971. gadā cietumu nojauca un tā vietā uzcēla tolaik augstāko ēku Tokijā. No cietuma palicis tikai viens akmens. Es par šo cietumu uztaisīju performanci, pēc kuras labējā spārna mafija sāka man draudēt un es vairs nevarēju uzturēties savās mājās. Tas bija ļoti nopietni, policija teica, ka man ir jādodas prom. Sākumā dzīvoju viesnīcā, bet tas bija pārāk dārgi, tāpēc pa naktīm sāku uzkavēties interneta kafejnīcās un videokabīnēs. Tajās vietās redzēju daudzus patvēruma meklētājus, kuri nebija ārzemnieki vai migranti, bet gados jauni japāņi. Es pie sevis domāju — kā tas var būt, ka agrāk nebiju to pamanījis? Kā varu tam pievērst uzmanību?

Vai tagad jūtaties droši?
Jā. Draudi beidzās pēc kādiem diviem mēnešiem. Bet man bija milzīgas bailes, un viņi prata mani vajāt ļoti profesionāli.

Tas izskaidro arī jūsu interesi par migrantiem un patvēruma meklētājiem?
Tieši tā. Cilvēki domā, ka Tokijā nav patvēruma meklētāju, bet patiesībā to ir daudz.

Par šo tēmu jums ir projekts Makdonalda radio universitāte.
Es gribēju strādāt ar īstiem bēgļiem Frankfurtē. Intervēju patvēruma meklētājus no Sīrijas, Afganistānas, Āfrikas. Viņi mēroja ceļu no Atēnām uz Skopji, tālāk uz Budapeštu un nonāca Frankfurtē. Viņi bieži izmantoja makdonaldus, jo tur var kaut ko paēst, padzerties, dažkārt arī pagulēt. Var uzlādēt telefona bateriju, un, kas svarīgi, tur ir Wi-Fi par brīvu. 

Kad bēgļi nonāk Vācijā, jāmācās vācu valoda, paražas, kultūra, politika. Viņi kļūst par iesācējiem, bet šiem cilvēkiem ir daudz zināšanu un gudrības. Man bija žēl, ka viņiem nav iespējas ar tām dalīties, un tāpēc izdomāju — varētu izmainīt mācīšanas un mācīšanās struktūru. Varbūt bēgļi var kaut ko iemācīt, ko viņi apguvuši savās zemēs. Tas varētu notikt makdonaldā. Cilvēkiem, kuri apmeklē muzejus un teātrus, nepatīk makdonaldi. Visi teātri Vācijā tagad cenšas būt multikulturāli, veicināt dažādību. Uz skatuves, mākslas darbos redzamas daudzas dažādas kultūras, bet skatītāju vidū ir galvenokārt vācieši. Taču, kad ieeju makdonaldā, tur jau ir acīmredzama kulturālā daudzveidība. Tāpēc man bija ideja — atvedīsim šos skatītājus uz makdonaldu. Tiesa, cilvēkiem tas nepatika, taču man šķiet, ka makdonalds ir teātra nākotnes vīzija.

Kā cilvēki reaģēja?
Dažiem ļoti patika, bet citi ienīda. Rakstīja vēstules avīzēm, ka tā ir mākslas pašnāvība. 

Vai jūs ticat, ka teātris var mainīt sabiedrību?
Neesmu sevišķi optimistisks. Iespējams, teātris var mainīt domāšanas, redzēšanas struktūru, mainīt, kā izjūtam savu ķermeni un prātu. Tāda ir nevis lielā, bet mana mazā cerība.

Jums arī bija projekts Sidnejas biennālē, kas ir vizuālās mākslas festivāls. Kāpēc aizvien biežāk tiek nojauktas robežas starp dažādiem mākslas žanriem?
Pēc Fukušimas atomreaktora katastrofas nesaņēmu nevienu piedāvājumu no japāņu teātriem veidot par to kādu izrādi, man darbu piedāvāja tikai vizuālās mākslas kuratori. Pēc avārijas veidojām Referenduma projektu, bet kodoljautājums ir tabu. Tas teātrim būtu diezgan riskants projekts, jo valsts varētu atņemt tam naudu. Vizuālās mākslas ir brīvākas. Eiropā es vēl varu strādāt teātrī, bet Āzijā — nē, tur varu darboties tikai vizuālo mākslu kontekstā. Daudzi pat domā, ka es ar teātri vairs nenodarbojos, tagad esmu saistīts tikai ar vizuālo mākslu. Taču es savā prātā uzskatu, ka vēl aizvien taisu teātri. Teātrim ir divas puses. Viena notiek uz skatuves. Otra ir cilvēku sanākšana kopā vienā konkrētā situācijā. Man personīgi tieši šī otrā puse interesē — kā teātris rada apstākļus, kurā cilvēki ir kopā.

Projekts Sidnejas biennālē izmantoja laipu, kas sniedzās pāri skatītāju vietām, tieši tāpat kā japāņu tradicionālajā teātrī kabuki. Tā ir ļoti konservatīva teātra forma. Vai jums interesē arī kabuki?
Japāņiem patīk iedomāties, ka kabuki ir viņu izgudrojums, bet tā nav taisnība. 16. gadsimta beigās Japānas valdnieks šoguns vēlējās iekarot Koreju. Viņam tas neizdevās, bet no turienes uz Japānu tika atvesti gūstekņi, starp kuriem bija arī dejotāji un dziedātāji. Viņi kopā ar japāņu karavīriem, kuri kā jaunākie dēli vairs nevarēja atgriezties tēva mājās, izveidoja trupu, devās no pilsētas uz pilsētu un pelnīja iztiku ar uzstāšanos. Tāpēc, manuprāt, nevis skatuve, bet tieši šī laipa (kā viņu klejošanas un nošķirtības simbols — red.) ir svarīgākais kabuki elements. 

Sidneja ir pilna ar cilvēkiem, kas šajā pilsētā ieradušies no citām vietām. Teātra zālē, kas atrodas pilsētas namā, uzcēlu laipu pār skatītāju sēdvietām. Pa to katrs apmeklētājs varēja aiziet uz skatuvi un tur parādīt, ko ir paņēmis līdzi no savas izcelsmes zemes — dziesmu, dzeju, jebko. Skatītāju sēdvietas bija tukšas, bet es apmeklētājiem teicu — tur sēž mirušie. Nodziediet dziesmu vai noskaitiet viņiem dzejoli.

Jūs šobrīd Vācijā veidojat Vāgnera projektu. Tas jau tika uzvests Japānā, Jokohamā.
Vāgners taisīja visaptverošu mākslas darbu (Gesamtkunstwerk), un es sev jautāju — kā mūsdienās var uztaisīt visaptverošu mākslas darbu? Labākā atbilde, manuprāt, ir — hiphops. Tas ietver dziesmu, deju, mūziku, modi, vizuālās izpausmes. Vāgnera opera Nirnbergas meistardziedoņi ir stāsts par dziedāšanas sacensībām. Reperi to dara uz ielas. Mēs pārcēlām Nirnbergas meistardziedoņus uz hiphopa skolu, kur uzaicinājām slavenus reperus, lai viņi novada darbnīcu, apmāca jaunos un pēdējā dienā parāda skatītājiem, kas sanācis. Otrais jautājums — kas mūsdienās ir festivāls pilsētā? Mani interesē arhitektūra. 

Uzskatu sevi par japāņu arhitekta Aratas Isozaki mācekli, kurš Osakas Pasaules izstādei 1970. gadā izveidoja Festivāla laukumu. To projektējot, viņš atsaucās uz Nacistu partijai uzbūvēto laukumu Nirnbergā, kuru dēvēja par 20. gadsimta spēcīgāko arhitektūru. Bet Isozaki, protams, tāda arhitektūra nav pieņemama, tāpēc viņš to citēja pavisam citā kontekstā. Isozaki arhitektūra bija ērti pielāgojama dažādiem apstākļiem, tā nebija mačo, bet viegla, nepastāvīga. Sa-vukārt mākslinieks Taro Okamoto turpat izveidoja Saules torni, kura augšgala vienā pusē ir gaiša saule, kas varētu simbolizēt imperatoru, bet otrā pusē — melna saule, kas varētu simbolizēt atombumbu. Man patika melnā saule, to mēs ielikām teātrī. 

Dažiem cilvēkiem mūsu paveiktais nepatika. Ja cilvēkam patīk Vāgners, viņš vēlas būt integrēts, sakoncentrēts, bet es esmu pret to. Es centos iet citā virzienā. Joko-hamā, kur pirmo reizi šo projektu uzvedu, mākslas fonda vadītājs manu izrādi ienīda. Viņš ir liels Vāgnera cienītājs, un mūs no tās telpas izmeta ārā.

Tagad jūs plānojat šo projektu uzvest Vācijā. Jādomā, ka arī vācieši nebūs priecīgi.
Jā, es par to nešaubos. Taču man patiktu, ja viņi to ienīstu.

Kāpēc tas būtu labi?
Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, Vāgners ir no 19. gadsimta. Viņš iesaldēja teātra vērtības. Koncentrācija, spēks, integrācija — šīs vērtības vēl aizvien ir nozīmīgas mūsu teātrim, bet varbūt tās varam izmainīt. Tāpēc taisīsim kaut ko citu, izmantojot Vāgneru. Ne tik koncentrētu, ne tik integrētu, bet lai cilvēki vēl aizvien var iegūt kādu redzējumu — tas ir mans mērķis. Tāpēc teātra mīļi drīkst ienīst manu teātri.

CV

Dzimis 1969. gadā Saitamā Japānā
1991—1993. Studējis filozofiju Vasedas Universitātē Japānā
1993—1998. Nodarbojies ar teātri Vācijā
1998—2002. Teātra režisors un producents Tokijā
2002. Dibina teātra un performances vienību Port B
Kopš tam veidojis vairāk nekā 50 instalācijas, izrādes un sociālos eksperimentus dažādās Āzijas un Eiropas pilsētās, tajā skaitā Compartment City (Tokija, 2009), Pilnīgā evakuācijas rokasgrāmata (Tokija, 2010), Referenduma projekts (Tokija un Fukušima, 2011) un Makdonalda radio universitāte (Frankfurte, 2017)