Puika viens 1

Gints Zilbalodis. Foto — Lauris Aizupietis
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Pēc Jaņa Rozentāla skolas beigšanas Gints Zilbalodis nedevās baudīt studiju bohēmu Mākslas akadēmijā, bet trīsarpus gadus pilnīgā vienatnē taisīja animācijas filmu. Rezultāts iespaidīgs —  filma iekļauta pasaulē prestižākā Ansī festivāla skatē

Mājas pagalms Berģos tik smaržīgi slīgst ceriņu un rododendru ziedos, ka gribas uzkavēties vēl. Akurāti nopļautajā mauriņā jārējas Odrija un Taira — zelta retrīvers un labradors. Bet suņu saimnieks Gints domās jau ir citos platuma grādos. «Pirmdien braukšu uz Zagrebu, pēc tam pa taisno uz Ansī Francijā. No turienes vēl uz vienu festivālu Šanhajā. Pēc tam uz Kanādu, tad uz Koreju,» viņš runā lietišķi. «Tā spraigi sanāk,» sarauc pieri. «Visu laiku biju sēdējis mājās, filmas dēļ reti kur izgāju, un tagad — viens festivāls pēc otra! Tas ir forši — izvēdināt galvu, bet arī stresaini. Viss jāorganizē, jāplāno. Braucu viens pats.»

Režisora Ginta Zilbaloža (25) pilnmetrāžas filma Projām (Away) no 16. līdz 19. maijam jau demonstrēta Kannu kinofestivāla filmu tirgū. Tur vietu varot nopirkt ikviens. Bet iekļūšana pasaulē nozīmīgākā Ansī animācijas festivāla pilnmetrāžas darbu konkursā Feature Film Contrechamp, kas norisinās paralēli galvenajai skatei, Latvijai ir liels panākums. Ansī atlases komisija ik gadu saņem vairāk nekā 3000 filmu pieteikumu, līdz šim no Latvijas caur šo «sietu» izkļuvušas tikai Edmunda Jansona un Vladimira Ļeščova īsfilmas, ārpuskonkursa programmā — arī ASV dzīvojošās Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās.

Rezultāts Zilbaloža sacensībai ar Japānas, Čīles, Ķīnas, Meksikas, Dienvidkorejas, Kanādas, Francijas režisoriem būs zināms 15. jūnijā. Bet, kā žurnālistiem vēsta Latvijas Nacionālais kino centrs, Projām iekļauta arī otrā vecākā multfilmu festivāla Animafest Zagreb galvenajā skatē. Forumam, kas notiek no 3. līdz 8. jūnijam, pieteikta šādi: «Dažkārt lieliskas filmas rodas ne tikai milzīgā komandā un ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem, bet piedzimst ārkārtīgi rūpīgā darbā un talantīgā apsēstībā, kas pārņem neparastu vienpatni.»

Latvijas publika par to varēs pārliecināties rudenī, Rīgas Starptautiskajā kino festivālā.

Uz terases, dārzā, gultā

Stundu un 14 minūtes garā 3D filma Projām par vientuļa izpletņlēcēja ceļu uz mājām cauri dažādiem pārbaudījumiem Gintam Zilbalodim patiešām ir solonumurs. Viss — sākot no scenārija, režijas un producēšanas līdz pat kadrējumam, ko Holivudas filmās veido simtiem cilvēku! Pedantisks trīsarpus gadu darbs tepat ģimenes ligzdā Berģos. Augšstāvā, Ginta istabā, ir stacionārais dators, bet pārmaiņas pēc viņš daudz darbojies arī ar klēpjdatoru. Uz terases, krēslā dārzā, arī gultā guļamistabā. «Kāpēc viens? Es gribēju iemācīties visus procesus,» atmāj pašsaprotami. «Ja vēlāk režisēšu komandu, tad man būs visiem jāsaka, ko darīt. Likās, ka vislabākais veids ir vienatnē izmēģināt. Arī budžets bija mazs, vienkārši nevarēju atļauties nolīgt komandu.»

Pat mūziku filmai komponējis pats. «Tāpat ar datoru. Es nespēlēju instrumentus. Viss ir digitāli, iemācījos. Gribēju, lai mūzika ir ļoti minimāla — pāris motīvu, kas atkārtojas. Tas deva iespēju mūziku vairāk integrēt montāžā, nevis uzlikt pa virsu jau samontētai, gatavai filmai. Mūzika pat iespaidoja sižetu. Dzirdu mūziku, un rodas jaunas idejas, ko tēlam darīt.»

Deviņu minūšu 3D īsfilmai Prioritātes, ar ko Gints Zilbalodis pirms pieciem gadiem absolvēja Jaņa Rozentāla mākslas skolu, gan mūziku rakstījis cits jaunais censonis — Bertrams Pauls Purvišķis. Režisors Edmunds Jansons, kurš piedalījās diplomdarba aizstāvēšanas komisijā, atceras: jau toreiz Zilbaloža veikums bija neordinārs. Noslīpēts stāsts bez iesācēja kļūdām. Kinematogrāfisks, veidots garā kadrā. Jansons ieteicis talantam mācības turpināt augstskolā, bet arī sapratis, ka žūrijas priekšā stāv savam vecumam neticami nobriedis animators. «Saistībā ar filmu Projām būtiskākais nav tas, ka Gints to taisīja viens, bet — tā ir patiešām laba,» vērtē kolēģis.

Liela nozīme Zilbaloža panākumos, protams, ir interneta tehnoloģijām. «Pirms 20 gadiem kaut ko tādu izdarīt būtu tehniski daudz sarežģītāk,» atzīst Jansons. «Tomēr tagad miljoniem cilvēku ir tādas pašas iespējas kā Gintam, bet viņi to nedara.» 

Īsfilma Prioritātes — stāsts par avarējušas lidmašīnas pilota un viņa uzticamā suņa atgriešanos civilizācijā —, pēc Nacionālā kino centra datiem, piedalījusies 46 starptautiskajos filmu festivālos. Saņēmusi balvu Otavas Starptautiskajā animācijas filmu festivālā, kas ir lielākais Ziemeļamerikā, festivālā Animafest Zagreb atlasīta studentu īsfilmu konkursam.

Gints animācijas pasaulē nav parādījies nejauši. Mamma Dace Zēģele, ko sastopu Berģu mājas virtuvē, pačukst: dēls sanākot mākslinieks ceturtajā paaudzē. Jau vecvectēvs Roberts Zilbalodis bija scenogrāfs, tēvs Gints Zilbalodis seniors ir metālmākslinieks, viņa pati no gleznošanas pārkvalificējusies uz ainavu arhitektūru un daiļdārziem. Ginta juniora māsa Dārta tikko beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu.

Zilbaložu bērni uzauguši, kopā ar vecākiem skatoties nekomerciālās filmas. Ekrāns un projektors Berģu mājā joprojām ir aktīvā lietošanā. «Visvairāk esmu iedvesmojies no spēlfilmām,» uzsver animators. «Interesē, kā režisori izmanto kameru, kompozīciju un montāžu. Garus kadrus bez montāžas vislabāk var parādīt 3D animācijā. Tur ir apvienota gan tēlniecība, veidojot 3D modeļus, gan kino, gan kameras kustības, režisors var kontrolēt gaismas.»

Gints ar animāciju sācis nodarboties astoņu gadu vecumā. «Mamma bērnībā pamācīja, kā gleznot — krāsas saprast un kompozīciju. Tas izrādījās ļoti noderīgi. Sākums gan bija diezgan nenopietns, tādas bērnu skicītes. Vēlāk esmu izmēģinājis visu iespējamo: animāciju datorā, no plastilīna un lego veidotu.»

Visvairāk iedvesmojis japāņu Studio Ghibli režisors Hajao Mijadzaki. «Viņa filmas ir gan veidotas ar fantāziju, gan ļoti piezemētas, reālistiskas. Arī savās filmās cenšos apvienot abus elementus: lai ir kaut kas pasakains, bet arī tāds, kur skatītājs var atpazīt sevi. Jāsabalansē, lai stāsts nav pārāk sauss vai pārāk mākoņos!»

Rozentāla skolas animācijas kurss bijis noderīgs, taču, ja pats jau sen nebūtu medījis zināšanas internetā, līmenis krietni atšķirtos. «Diplomdarbu taisīt biju sācis jau gadu agrāk. Un tā nebija mana pirmā filma, tā bija ceturtā.» Baltais suns Prioritātēs ir viens no tiem, kas tepat spriņģo pa mājas pagalmu. Bet vispār viņš šo filmu 19 gadu vecumā sācis zīmēt Islandē. Tur aizprecējusies māsīca Lauma. Gints vienu vasaru nodzīvojis ciematiņā pie Mīvatna ezera, tūrisma sezonā strādājis picērijā nekurienes vidū. «Filmā iespaidojos no Islandes. Daba ļoti dažāda pat pāris kvadrātkilometros: akmens lauki, ezeri, lavas tuksneši. Zīmējot ainavas, iespaidojos arī no citām zemēm, kur esmu bijis: no Indijas un Japānas, no Kanāriju salām un, protams, no Latvijas.»

Domu par studijām Gints viegli licis malā. «Man būtu grūti vienkārši izpildīt mācību uzdevumus, ja tajā laikā varu uztaisīt filmu, ar ko lepoties. Pats nospraust mērķi un to īstenot.»

Tūdaļ pēc vidusskolas viņš Kultūrkapitāla fondā prasīja finansējumu radošam darbam. «Filmas Prioritātes panākumu dēļ man to iedeva. Tiešām — ja varu taisīt savu filmu un vēl saņemt par to finansējumu, kāpēc studēt?»

Ar mazu naudu — vislabāko

Kamēr viņa vienaudži gāja uz lekcijām, Gints Zilbalodis sēdēja pie datora. «Katru dienu no rīta līdz vakaram, parasti — septiņas dienas nedēļā,» viņš apstiprina. «Nebija garlaicīgi, jo darīju dažādas lietas. Vienu dienu rakstu scenāriju, citu dienu zīmēju. Nujā, trīsarpus gadu ir daudz, bet pilnmetrāžas animācijai — diezgan maz. Pat Pixar filmas, kur 1000 cilvēku strādā, taisa 5—7 gadus. Animāciju taisa ilgi.»

21 gada vecumā uzdrošinoties sākt pilnmetrāžas filmas maratonu, Gints rīkojies racionāli. «Drusku uztraucos, ka [fondā] mani neņems nopietni un nedos naudu pilnmetrāžai, tāpēc filmu izlēmu sadalīt četrās daļās.» Izmaksājusi kopumā ap 50 000 eiro, Projām finansēta kā četras atsevišķas īsfilmas — uz ekrāna parādās viens stāsts ar četrām nodaļām. «Pirmajai nodaļai Oāze, ko mēģināju sūtīt uz festivāliem kā 17 minūšu īsfilmu, nebija laba nobeiguma, jo īstenībā tā bija domāta kā stāsta sākums. Tāpēc tai arī festivālos tik labi negāja,» Gints gan nepiemin žūrijas speciālbalvu nacionālajā konkurencē 2017. gada Lielajā  Kristapā. 

Oāzi nācies zīmēt divreiz. «Kad uztaisīju Projām ceturto nodaļu, negadījuma dēļ biju pazaudējis failus pirmajai. Otrreiz pārtaisot Oāzi, sanāca jauna, daudz labāka filma. Biju jau ietrenējis roku, un sižets bija skaidrs.»

Projām beigu titros mākslinieks saka paldies savai ģimenei, ieskaitot abus suņus. Berģu mājā satieku arī Ginta māsu Dārtu. Zilbalodis seniors mums uztaisa kafiju. Ģimenes klēpī zvērinātais animators nav vientuļš. Aizsoļojis priekšā laikam, tāds viņš sākumā tomēr juties savā profesijā. «Kontakti ar domubiedriem — tā man vēl trūka. Izbraukāju pa festivāliem, ieguvu draugus, uzzināju, kā filmas finansēt un izplatīt. Uz animācijas festivāliem parasti brauc vieni un tie paši cilvēki — kā tāds ceļojošais cirks,» viņš iesmejas.

Piekāpis arī Edmunda Jansona studijā AtomArt. Mazāk, lai meklētu radošu sadarbību, vairāk — pēc padoma producēšanā. Jansona komanda atbalstu, protams, nav liegusi. Jansons arī šajā ziņā uzsver Zilbaloža pašpietiekamību, spēju tikt galā ar administratīvo slogu. «Savās filmās autors spoguļojas — arī tur varonis viens pats ceļo pa pasauli,» viņš salīdzina.

Pats Zilbalodis gan atgaiņājas: katrā no animācijas darbiem zīmējis citu puiku. Un viņš nemaz neesot domājis vilkt paralēles ar sevi, varbūt tas zemapziņā noticis. Briesmonis, kas filmā Projām dzenas pakaļ mazajam izpletņlēcējam, sarkastiski jokojot, varētu būt vienam cilvēkam uzliktā atbildības nasta par pilnmetrāžas stāsta veiksmīgu novešanu līdz galam.

Gints savu animāciju salīdzina ar skaisto Zilbaložu ģimenes māju, kas iekļuvusi dizaina žurnālos. Koka dēlīši brūni lāsmotajā fasādē nagloti pašu rokām, dārzs uzziedējis, cītīgi rokot un ravējot. «Visiem liekas, ka māja un dārzs ir desmit reizes dārgāki nekā īstenībā. Tāpat kā ar manām filmām. Mans budžets ir mazāks par jebkuru citu īsfilmu Latvijā, kur nu vēl ārzemēs. Mēģinu ar maziem līdzekļiem sasniegt, cik vien labu rezultātu var.»

Lietas, kas animācijā aizņem daudz laika, gan Prioritātēs, gan Projām Gints atmetis jau sižeta plānošanas stadijā. «Projām galvenais varonis brauc ar motociklu, jo to ir diezgan vienkārši uztaisīt,» sniedz piemēru. «Nonākšana uz vientuļas salas izdomāta, jo ir grūti animēt pūļus. Un arī tāpēc, ka vajadzēja pamatojumu, kāpēc filmā nav dialogu. Es nejūtos pārliecināts par savām spējām rakstīt dialogus, un puikam filmā vienkārši nav iemesla sarunāties! Bet nepārprotiet — tāpēc esmu spiests strādāt radošāk. Ir diezgan garlaicīgi, ja filmā viss stāsts tiek pasniegts tikai ar dialogiem.»

Jā, šobrīd Zilbaloža veikums, vienatnē attīstot pilnmetrāžas animāciju, pat pasaules līmenī ir unikāls, vērtē kolēģi. Pats Gints atkal ir reālistisks: drīz uzradīsies sekotāji. «Zināšanas internetā ir pieejamas, tehnoloģijas ir lētākas nekā jebkad. Nav nevienam jāatskaitās, var taisīt personiskākus stāstus, eksperimentēt vairāk.»

Viņam pašam, iespējams, tad šis būs jau noiets etaps. «Nākamo filmu gribētu veidot nedaudz detalizētāku, nopulētāku. Mēģināšu atrast palīgus. Ja atrod ļoti talantīgu cilvēku, ar ko sakrīt gaume un intereses, tad viss var ļoti labi sanākt.»

Līdz šim animācijas dievi Zilbalodim bijuši neparasti vēlīgi. Kad aprīlī Ansī festivāls paziņoja konkursu dalībniekus, ap Projām sāka spietot ne tikai citu festivālu organizatori, bet arī tirdzniecības aģenti. Neplānoti izveidojās lieliska sadarbība ar amerikāņu Cinema Management Group, kas maijā noorganizēja seansus Kannu tirgū. «Ļoti liela veiksme!» Gints apstiprina. «Visu pārējo varu pats, bet nevaru ne filmu izreklamēt, ne veikt darījumus.» 

Aģenti atvieglos viņa ceļu arī Ansī. «Nokļūt Ansī konkursā — tas vien jau ir sapņa piepildījums. Cerams, ka būs labas atsauksmes. Brauks recenzenti un žurnālisti, un tas ir ļoti noderīgi,» Zilbaloža teiktajā sajūsma mijas ar pragmatismu. Animācijas Mekā viņš jau ir bijis kā skatītājs, zina tradīcijas, nestreso. Pirms filmas būs jāsaka ievadvārdi, bet apģērbs var būt neformāls — tauriņu kā Kannās nevajadzēs. Toties skatītāji starp seansiem metīs gaisā mazas papīra lidmašīnas. «Saloka un met, tik forša tradīcija!»

Komentāri (1)

Drosma 09.06.2019. 13.46

par Puiku es domāju, ka viņam paveicās piedzimt īstajā ģimenē, kā Ostapenko vai kā Bļugeram. Vēl drusku saprāta, gribas un talanta un viss notiek, nekādu brīnumu

Cita lieta ir par VKKF – tas ir noziegums , vārda tiešā nozīmē, ka VKKF piešķir mūsu visu naudu un pēc tam šo mākslas darbu izrāda ārzemēs,bet mēs – kuri par to maksāja tikai varam izlasīt medijos.

Tāpat ir literatūrā – miljonus tērē tulkošanai un gadatirgiem un reklāmu meitenēm, kamēr bibliotēkās tās nav vai nu jau jāsaka – nav pašu bibliotēku

Atkal ir jautājums par valsts kultūrpolitiku – kam tiek tērēta nauda – lai demonstrētu ārzemniekiem, ka arī mēs ko spējam? Jeb pirmais arguments tomēr būtu jābūt – lai mēs – tauta, sabiedrība, latvieši – kļūtu bagātāki vispirms paši . Lai to, kas ir izcila filma pirmie redzētu un apgūtu mūsu pašu cilvēki

Puisim lai veicas, jātic žurnālistei , ka lūk – to, ko rādīs ārzemniekiem – tas būs labi – bet mums jāsamierinās , ka kautkad kādā festivālā kaut kur Rīgā – kaut kādā brīdī neejot uz darbu – varēsi iet un skatīties

Mūs – tautu – apzagt var dažādi – arī šādi – atsvešinot no kultūras
naciķi šai ziņā ir jo čakli

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu