Muzeji – mūsdienīga versija par skolotāja palīgu

Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos aizvadītā Zinātnieku nakts diskusija un ikgadējā Skolotāju diena rosina pārdomas par muzeju iespējām pilnvērtīgi piedalīties vispārējās izglītības reformas īstenošanā. Muzejiem ir pa spēkam panākt izmaiņas izglītības sistēmā un sabiedrības domāšanā, palīdzot saprast, ka izglītības kontekstā muzeju apmeklējums ir nevis mērķis, bet efektīvs līdzeklis izglītības mērķu sasniegšanai. Šis ir liels neizmantots potenciāls, jo izpratne par muzeju izglītību gan pašu muzeju darbinieku, gan vispārizglītojošo skolu pedagogu uztverē nereti aprobežojas ar ekskursiju muzejā, kas lielākoties ir atrauta no skolu mācību vielas vai nepietiekami pielāgota tai.

Muzejpedagoģijas celmlauzis Latvijā ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kas pirmās izglītības programmas izveidoja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Mūsdienās muzejpedagoģija ir pašsaprotams muzeju darbības aspekts, kas brīvas formas nodarbībās neierastā vidē mudina skolēnus kļūt atvērtākiem, ieinteresētākiem, radošākiem. Ideālā gadījumā daļa muzejpedagoģijas nodarbību tiek pielāgotas skolu programmām, lai nodrošinātu kvalitatīvu papildinājumu mācību vielai.

Tomēr pašos muzejos trūkst vienprātības par to, kādai jābūt lietpratībā balstītai izglītībai un kā sagatavot labu piedāvājumu, uz kuru mūs aicina valsts simtgades iniciatīva “Latvijas skolas soma”.

Muzeju izglītība nemitīgi meklē un iegūst jaunas formas – ekskursija muzejā, stunda muzejā, radošās darbnīcas, tematiskās lekcijas un domnīcas. Katrs muzejs izvēlas savai auditorijai piemērotāko un saviem resursiem atbilstošāko. Apstākļos, kad nav vienotu vadlīniju, kā šādas izglītības programmas izstrādāt, ir svarīgi nepieļaut, ka plašais piedāvājums kļūtu par amorfu masu, kur procesi notiek pašplūsmā, un saglabāt noteiktu veidolu un spēcīgu struktūru. Pašsaprotams ceļš, kā pie šādas struktūras nonākt, ir sadarbība dažādos līmeņos, integrējot muzeju piedāvājumu vispārējā izglītībā. Iniciatīva “Latvijas skolas soma” ir lielisks veids, kā šo procesu veicināt, lai no atsevišķu skolotāju iniciatīvas tas kļūtu par nacionāla mēroga pašsaprotamu nepieciešamību. Kā muzejiem uzrunāt skolas un salāgot skolu pieprasījumu ar muzeju piedāvājumu? Kā piedāvāt notikumu, kas būtu aktuāls 240 tūkstošiem Latvijas skolēnu? Kā jēdzīgi tuvināties vispārējās izglītības programmām? Kā savienot “Latvijas skolas somu” ar projektu “Skola 2030”? Šie ir jautājumi, kas būtu risināmi nozaru sadarbībā – Kultūras ministrijai ar Izglītības un zinātnes ministriju, muzejiem – ar skolām.

Imanta Ziedoņa muzejs septembrī aicināja vidusskolēnus ar “Latvijas skolas somas” finansējumu ieplānot klases stundu muzejā Murjāņos. Klases stundas mērķis nebija apstrādāt konkrētu mācību vielu, bet gan saliedēt klasi, rosināt jaunradi, pastarpināti stāstot par Imantu Ziedoni un cerot, ka jaunieši dosies mājās ar vēlmi uzzināt vairāk par Meistara daiļradi. Pirms un pēc šīm nodarbībām aptaujājām jauniešus, lūdzot ar trāpīgiem atslēgas vārdiem raksturot, ar ko viņiem vispār saistās muzejs. Aptaujā piedalījās 19 klases. Ja pirms muzeja apmeklējuma vispopulārākais skolēnu nosauktais atslēgas vārds, raksturojot muzejus kopumā, bija “vēsture”, kam pirmajā pieciniekā sekoja “garlaicīgi”, “zināšanas”, “kaut kas vecs”, “gids”, tad pēc klases stundas mūsu muzejā pirmajā vietā izvirzījās vārds “interesanti”, kam sekoja “jautri”, “vēsture”, “brīvība”, “mājīgums”.

Protams, vēsturiskās pieredzes kopšana ir viens no muzeju galvenajiem uzdevumiem, taču šīs jauniešu atbildes uzrāda divas tendences: pirmkārt, sabiedrībā, sevišķi jaunākajā paaudzē, joprojām valda novecojuši stereotipi par muzejiem; otrkārt, tos ir iespējams viegli mainīt, bet acīmredzot šo savu potenciālu daudzi muzeji ikdienā neizmanto. Imanta Ziedoņa muzejs Murjāņos ir stāsts gan par pieredzi, par sajūtām un impulsiem, gan arī par hronoloģisku laika līniju un arhīvu materiāliem. Mēs vēlamies piedāvāt kvalitatīvus un jēgpilnus, lietpratībā un pieredzē balstītus produktus, tāpēc esam gandarīti, ka šis septembra projekts izrādījies veiksmīgs – un jāpiebilst, ka to veidojām, konsultējoties ar skolotājiem par to, kas viņiem būtu nepieciešams darbā ar skolēniem.

Lietpratībā un pieredzē balstīta izglītība ir tas, ko jau piedāvā skolas, arī atsevišķi muzeji aktīvi darbojas šajā virzienā, bet ne visi ir apguvuši jauno domāšanu, un liela daļa turpina strādāt pēc ērti iestrādātiem šabloniem. Vai mēs ikdienā pietiekami pārdomājam, ar ko atšķiras stunda muzejā, kas palīdz attīstīt lietpratību, no mācību ekskursijas vai muzeja izglītības programmas? Tāpat muzeju ikdienas darbā trūkst vienotu kvalitātes kritēriju un kontroles sistēmu, mēs paļaujamies vienīgi uz tiem, kas šo produktu lieto.

Skolotāji, kuri gadiem ir izmantojuši muzejus kā palīglīdzekli mācībām, to arī turpinās darīt, bet mums jāmaina sava domāšana, lai uzrunātu tos skolotājus, kuri neuztver muzeju piedāvājumu kā reālu palīgu mācību satura apguvē. Ir liela atšķirība, vai skolēni dodas uz muzeju kā uz izklaidi, kur brauciena mērķis ir pats muzejs, vai uz muzeju kā uz mācību stundu, apzinoties, ka muzejs un tā piedāvātā programma ir līdzeklis, kā sasniegt galveno mērķi – apgūt mācību vielu, paplašināt zināšanas ārpus skolu programmas robežām, rosināt tālāku patstāvīgu mācību procesu.

Tāpēc muzeju piedāvājums “Latvijas skolas somai” būtu jāveido tā, lai skolotājam šķistu pašsaprotami plānot mācību stundu muzejā ar pārliecību, ka muzeja piedāvājums ir integrēts vispārējā izglītības programmā, un lai pedagogam pašam nebūtu jāveltī stundām laika, mēģinot piemeklēt kaut ko savai mācību programmai atbilstošu.

Protams, veiksmīga stunda muzejā ir arī pedagoga atbildība. Tas, cik veiksmīga būs skolēnu sagatavošana muzeja apmeklējumam un kā skolotājs palīdzēs skolēniem sasaistīt muzejā gūto pieredzi ar mācību grāmatas vielu, lielā mērā noteiks, vai muzeja stunda būs attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Tāpēc ideāls sadarbības modelis būtu regulāras muzeju tikšanās ar skolām, pārrunājot skolotāju vajadzības un sagatavojot viņus muzeja piedāvājumam, kopā meklējot jaunas formas, kā plānoto izglītības saturu papildināt ar pievienoto vērtību. Rodot muzeju individuālam piedāvājumam noteiktu struktūru, vienojoties par kvalitātes kritērijiem un gatavojot “Latvijas skolas somas” piedāvājumu saskaņā ar “Skola2030” uzstādījumiem, muzeji var rādīt izcilu piemēru, kā panākt pozitīvas izmaiņas izglītības sistēmā. 21. gadsimta lietpratība sapludina nozares, māca izmantot zināšanas un prasmes netradicionālās situācijās, un tas sasniedzams, kultūrai kļūstot par līdzvērtīgu vispārējās izglītības nozares partneri.

Autore ir Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja