Saindētā kotlete

Partija KPV LV skaidri pozicionējas kā Saskaņas partnere

Rakstīt par Artusu Kaimiņu un viņa pašreizējo partiju KPV LV ir kā mēģināt sākt sarunu piektdienas vakarā ļaužu pārpildītā krogā. Turklāt žurnāla Ir lasītāji diezin vai sēž pie Kaimiņa īsteni ticīgo Facebook galda, pie kura saklupušajiem pamata arguments diskusijā ar jums būs: «Artuss ir marionete (blēdis, avantūrists, āksts, utt.)? Bet kurš tad nav marionete (blēdis, avantūrists, āksts utt.)?» Visus uzvārdus Aldis Gobzems nosaukšot rīt.

Tomēr nav gluži tā, kā partijas «premjerministra kandidāts» Gobzems saka Kaimiņam LTV raidījuma De facto rīcībā nonākušajās Kaimiņa paša ierakstītajās telefonsarunās: «Viņiem vienīgais sestdien ir piedzerties un ka viņiem ir kotlete. Vairāk viņiem neko nevajag.»

Kotlešu partijas intelektuālajā galā (to pārstāv tādi domātāji kā Atis Zakatistovs un Andris Kivičs) varat cerēt iesaistīties arī biezāka galdiņa urbšanas diskusijā: «Nevienam nevar ticēt, visi ir nopirkti, jūs arī melojat, bet paskaidrojiet man, ko tieši Artuss dara nepareizi?» Šiem varētu piekrist, ka Artuss dara pareizi gandrīz visu, kas jādara populistam.

Atstājot citam galdam jautājumu, vai to tiešām dara Kaimiņš, vai tomēr tie, kuriem viņš ir tikai iespēja, jāsecina, ka Latvija tādā ziņā nav unikāla — līdzīgi dara visi līdzīgu politisku veidojumu darboņi citur Eiropā un Amerikā. Viņiem vēlētāju daļas piekusums no «elišu politikas» ir laba iespēja pašiem iekļūt «elitē».

Tehnoloģijas visiem līdzīgas, taču viens centrālais jautājums katram var būt cits. Valstīs, kuras skārusi imigrācija, populisti ir, saprotams, pret imigrāciju. Daudziem komplektā nāk būšana pret Eiropas Savienību jeb «Briseli» un vairāk vai mazāk autoritāru, palaikam pat neslēpti fašistisku vai nacistisku ideju buķete.

Jo tālāk uz dienvidiem Eiropā, jo šādām partijām neslēptākas simpātijas pret Krievijas vadoni Putinu. Taču ne Baltijā. Šeit sabiedriskajā apziņā un politiķu diskusijās Krievijas apdraudējums ir pastāvīgi svarīgs. Tomēr tieši par šo Latvijā vienmēr aktuālo tematu Kaimiņa partija centīgi izvairās no skaidras nostājas.

Visiem populistiem kopīgais ir prasme nosaukt sabiedrību satraucošas problēmas un nespēja piedāvāt to risinājumus. Ja tā, tad varētu secināt, ka Latvijai bija paveicies ar Kaimiņu, kurš, ietapis Saeimā, bija labi sajutis, ka neviena no partijām īsti vairs nerāvās apkarot korupciju. Citu politiķu blēdīgums un pērkamība bija deputāta Kaimiņa temats gandrīz vai līdz viņa paša aizturēšanai šā gada jūnijā lietā par, iespējams, nelikumīgu finansējumu viņa partijai.

Jau 2016. gada rudenī Kaimiņš debatēs par demisijas pieprasījumu finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai paziņoja, ka viņa kalpojot «pilnīgi un absolūti smagos noziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam». Gadu vēlāk Saeimas debatēs par valsts budžetu viņš vērsās pie premjerministra Māra Kučinska: «Lūdzu, apcietiniet to cilvēku beidzot! (..) Manuprāt, šis cilvēks ir lielākā Latvijas nelaime!»

Taču tagad KPV LV vēlēšanu programmā korupcija vispār nav pieminēta. Lielākā Latvijas nelaime partijai nu ir demogrāfija jeb «tautas izmiršana». Piedāvātais risinājums gan ir tas pats — nomainīt «esošos varas politiķus». Ir arī vietējs pēcokupācijas akcents — nomaināmie esot «komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieki» un, lai tādi iznāk esam visi pie varas esošie, arī «viņu tradīciju pārmantotāji».

Diezin vai šādi programmatiski kūleņi mulsina Kaimiņa kotlešu ēdājus, kuru prāta spējas Gobzems arvien vērtē skeptiski, kā var secināt no viņa paziņojuma pēc De facto raidījuma: «Tuvākajās dienās tiks sagatavots un tiesā iesniegts pieteikums par: 1. Ka sarunu fragmenti tika publiskoti (..) 5. Ka netika publiskots viss.» Starp 1. un 5. punktu laikam jābūt pudelei.

Bet tiem, kuriem piedzerties sestdienā nav vienīgais dzīves mērķis, daudz svarīgāka varētu šķist Gobzema, Zakatistova un Kaimiņa uzstājīgā izvairīšanās vilkt «sarkanās līnijas» sadarbībai pēc vēlēšanām ar Saskaņu. Lai arī cik populāri tas būtu, nu, nespēj viņi to novilkt, vai prasītu Jānis Domburs Delfos vai Velta Puriņa TV24. Tieši otrādi, Zakatistovs ir paziņojis: «Mēs atbalstām Saskaņas seju, kura ir leģitīms pārstāvis apmēram 25% Latvijas iedzīvotāju.»

Pirms četriem gadiem, kad Kaimiņš bija iekļuvis Saeimā un Gobzems viņam mācīja «sastrādāties arī ar blēžiem», jaunizceptais deputāts šim atbildēja: «Vienīgais blēdis, ar ko es esmu sastrādājies, esi tu.» Asprātīgi un pat godīgi, taču, ak, vai, cik sen tas bija!

Tagad saraksts krietni garāks, spoguli ieskaitot. Spriežot pēc KPV LV vadoņu pošanās kļūt par Saskaņas piedēkli, naudas devēju sarakstā varētu būt ne tikai «Lemberga oponents» advokāts Rūdolfs Meroni, bet arī faktiski ikviens, kam politisks haoss un Saskaņas valdība vislabāk derētu cieši saistītajām vietējā politbiznesa un Kremļa ģeopolitiskajām interesēm.

Labākās zāles pret populisma vīrusu ir laiks. Lai nav tālu jāmeklē piemēri — Inguna Sudraba devās pa politikas skuju taku, līdzko iekļuva Saeimā un sāka «strādāt». Taču Kaimiņa kotletes Ušakova mutes bļodā būtu tik indīgs ēdiens, ka Latvijai to būtu bīstami pagaršot cerībā iegūt imunitāti vai tikt cauri ar vemšanu vien.

Komentārs 140 zīmēs

Ždanoka nekandidēs. Administratīvā apgabaltiesa atstājusi spēkā CVK lēmumu svītrot Krievu savienības līderi no vēlēšanu saraksta.

Gerharda taisnīgums. Rīgas pašvaldībā daudz «konsultantu», toties Vides ministrija atradusi fiktīvās nodarbinātības sakni — sētnieku Baldonē.

Neatgriezenisks posts. Brazīlijā nodegusi Nacionālā muzeja ēka, kurā glabājās viena no lielākajām antropoloģijas kolekcijām Dienvidamerikā.