Kurš kuru jeb Kas var sodīt par likuma pārkāpumu pašvaldības domē

Šā gada 29. jūnijā Satversmes tiesa ir nonākusi pie vairākiem būtiskiem secinājumiem, kas attiecināmi uz pašvaldību darba pārraudzību. Spriedums ir uz 32 lapām, kurās sīki aprakstītas vairākas būtiskas lietas – par ko ir šis spriedums un kāds ir gala lēmums.

No vienas puses, var teikt, ka šajās 32 lapās aprakstītais masu medijos tiek rezumēts gaužām īsi. Tiem, kuri lasa tikai kopsavilkumus un īsos izvilkumus vai virsrakstus, var veidoties priekšstats, ka viss ir pavisam vienkārši: tiesa ir vai nav uzvarēta. Bet šajā gadījumā “suns ir aprakts” kaut kur pavisam citur. Salaspils pašvaldības mērs jau ir paspējis paust savu viedokli un izteikt pārmetumus, bet, cik pamatots ir šis viedoklis? Kā tautā saka: “viens par meitu, otrs par kleitu”, un šķiet, ka galvenais Satversmes tiesas sprieduma vēstījums diemžēl nav sasniedzis dzirdīgas ausis Salaspils pašvaldības mēra kabinetā.

Mazliet par Satversmes tiesas spriedumā norādīto – pirmkārt, lēmums ir unikāls, jo šāda lieta iepriekš nekad nav skatīta. Tas noteikti ir vērtējams pozitīvi, jo turpmākajā praksē risinās strīdīgas situācijas starp deputātiem, pašvaldībām un ministriju, turklāt arī tas vieš skaidrību par pašvaldību un deputātu tiesībām.

Otrkārt, ir svarīgi izcelt vienu no Satversmes tiesas secinājumiem, kas nosaka, ka pašvaldības nav neatkarīgas institūcijas, bet ir padotas Ministru kabinetam, un ministra kompetencē ietilpst pašvaldību darbības pārraudzība likumā noteiktajā veidā.

Tātad – pašvaldības ir pakļautas Ministru kabinetam, un ministram ir kontroles iespējas pašvaldību darbības pārraudzībai, it sevišķi, ja tiek konstatēti pārkāpumi. Bet… cik plašas ir šīs iespējas, kuras nosaka likums? Arī Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis savā skaidrojumā norāda uz to, ka šajā gadījumā ir saskatāmas nepilnības likumā. Līdz ar to nav runa par to, vai Salaspils pašvaldības lēmums pēc būtības ir pretlikumīgs, bet gan par to, kura institūcija šādas situācijas var vērtēt un pieņemt lēmumu par pašvaldības rīcību atbilstību likumam. Pavisam vienkārši salīdzinot – ja persona ir pārkāpusi likumu, kura institūcija to var sodīt – Valsts policija, KNAB vai kāds cits.

Šajā situācijā Satversmes tiesa vērtē un lemj par to, vai ar konkrētā likuma pantu (“Par pašvaldībām” 49.panta 1.daļas 1.teikums) ministrs ir tiesīgs apturēt pašvaldības lēmumu “Par novada pastāvīgo komiteju izveidošanu un locekļu ievēlēšanu” (1., 3., 4. un 5. punkts), nevis to, vai un cik šis lēmums ir likumīgs. Satversmes tiesas ieskatā pārkāpumu pašvaldībā nevarēja apturēt ar minēto likuma pantu.

Taču tiesa neatzīst domes lēmumu par politisku lēmumu, bet gan par tiesību aktu, uzsverot, ka pašvaldības lēmumam ir nepārprotami jābūt likuma ietvaros. Un tieši šeit arī ir viens no būtiskākajiem punktiem visā šajā stāstā – situācijas risināšanas kārtība.

Pie kā deputātam ir jāvēršas, kas izvērtē situāciju un piemēro rīcību? Līdzšinējā praksē deputāti subjektīvu tiesību aizskārumu gadījumos, piemēram, kad kādu izslēdz no pašvaldības komitejas, vērsās ministrijā ar lūgumu izvērtēt situāciju un atbilstoši rīkoties. Spriedumā tiek norādīts, ka gadījumā, kad pašvaldība vai tās orgāni savā darbībā pārkāpj deputāta subjektīvās publiskās tiesības, tiesiskas valsts princips un Satversmes 101.pants pieprasa aizskarto deputāta tiesību aizsardzības mehānismu. Savukārt īpaši izcelts ir secinājums, ka pašvaldības domes deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskāruma pārbaudi uz deputāta pieteikuma pamata veic administratīvā tiesa. Secīgi pēc šī tiesas sprieduma mēs nonākam situācijā, kurā subjektīvos gadījumos pašvaldību deputātiem būs jāvēršas administratīvajā tiesā, nevis VARAM.

Sausais atlikums šajā stāstā patiesībā ir gaužām vienkāršs – šāda veida precedentu neesamība un nepilnības likumā ir rezultējušās ar vienas pašvaldības laika vilcināšanu pretlikumīga lēmuma centienos to uzturēt pie dzīvības.

Šķiet, kam gan tas ir izdevīgi – nodarboties ar juridisku dokumentu kārtošanu, nostrādinot pašvaldības darbiniekus, lieki tērējot viņu laiku, kā arī secīgi tērējot valsts – ministrijas un tiesas laiku un resursus. Iespējams, ka visa tā pamatā ir kādas savtīgas intereses un nevēlēšanās sadarboties ar opozīcijas deputātiem, jo gadījumos, kad pašvaldību komitejas tiek mākslīgi veidotas ar viena politiskā spēka pārsvaru, ir vieglāk pieņemt politiskajam spēkam pozitīvus lēmumus, nevis pieņemt šos lēmumus iedzīvotāju un sabiedrības labā. Kamēr no pašvaldības vadītāja skan jautājums “Kas maksās?”, tikmēr būtu jāuzdod loģisks pretjautājums: “Kas strādās iedzīvotāju, nevis viena politiskā spēka interešu labā?”. Turklāt nav arī skaidrs, kādēļ pašvaldības iedzīvotājiem ar saviem nodokļiem būtu jāuztur pašvaldības darba, laika un resursu nelietderīga izšķērdēšana viena mērķa sasniegšanai – pašvaldības vadītāja populistisku saukļu ģenerēšanai, uz kā pamata tiek audzēts viena politiskā spēka pārsvars un lēmumu pieņemšanas varas īpatsvars komitejās.

Jautājums par to, vai Salaspils pašvaldības lēmums, kuru ministrs apturēja ar rīkojumu, ir tiesisks un vai nepārkāpj likumu, ir iztirzāts un izvērtēts esošajā Satversmes tiesas spriedumā. Tajā ir uzskatāmi aprakstīts un izcelts tas, ka pašvaldības domes lēmums neatbilst spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tātad ir pretlikumīgs!

Taču diemžēl tas nebija tas, ko šajā situācijā atbilstoši pašvaldības iesniegumam bija jāvērtē Satversmes tiesai, bet tas neatturēja Satversmes tiesu izskatīt un iedziļināties situācijā pēc būtības. Kā rezultātā mēs esam guvuši uzskatāmu izvērtējumu Salaspils gadījumam, ar ko tālāk var rīkoties opozīcijas deputāti, lai turpinātu iesākto ceļu cīņā par pretlikumīgu lēmumu izdošanas pārtraukšanu Salaspils pašvaldībā.

Jau ir zināms, ka Salaspils domes opozīcijas deputāti plāno vērsties administratīvajā tiesā par domes priekšsēdētāja izdotā rīkojuma prettiesiskumu. Līdz ar to Salaspils pašvaldības visatļautības stāsts nemaz nav beidzies līdz ar Satversmes tiesas spriedumu, kā tas tiek pasniegts medijiem un sabiedrībai. Tas ir tikai sācies, jo līdz ar Satversmes tiesas spriedumu ir noteikts veids, kā deputātiem rīkoties un kur vērsties savu tiesību aizstāvēšanai tieši šādos gadījumos.

Nobeigumā vēlos uzdot retorisku jautājumu: “Kas maksās par Salaspils pašvaldības domes vadītāja Raimonda Čudara nespēju strādāt visu Salaspils iedzīvotāju labā un pieņemt tiesiskus lēmumus?”. Retorisku, jo diemžēl amatpersonu darba laiku un pieņemto lēmumu prettiesiskās sekas jau apmaksā pašvaldības iedzīvotāji.

 

Autors ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs