Dailes teātra izrāde Kam no Vilka kundzes bail? — jauns režisors, pārsteidzoši aktierdarbi
Jaunā režisora Toma Treiņa izrādē spēlē trīs mākslinieki, ko vairāk ierasts skatīt dzeltenās preses lappusēs, — Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš un Andris Bulis. Ceturtā kompānijā ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kurai atliek paļauties tikai uz savu talantu, ne uz publikas zināšanām par viņas privāto dzīvi. Nenoliegsim, šāda aktieru izvēle jau pirms izrādes noskaņo skatītāju gaidīt kaut ko līdzīgu skandālam, nevis izjustu mākslas darbu. Tomēr tiem, kuriem uzreiz gribas sākt asināt ironijas bultas, iesaku paciesties: izrādē var nākties (patīkami) vilties.
Edvards Olbijs ir amerikāņu dramaturģijas smagsvars, bet 1962. gadā sarakstītā luga — viņa slavenākais darbs, kas vienlaikus liecina par autora saknēm absurda dramaturģijā un viņa interesi par sabiedrības lomu un normu kritiku. Lugas oriģinālnosaukums Who’s Affraid of Virginia Woolf piesaka lugas it kā rotaļīgo dabu un vienlaikus ierāmē tematiku: no Disneja multenes par trim sivēntiņiem aizgūtajā dziesmiņā (latviskā lokalizācijā «Kas no vilka baidīsies») iemontēts feministiskās literatūras zvaigznes Virdžīnijas Vulfas vārds. Stāsts patiešām ir gan par vilkiem (tas ir, dēmoniem, kas slēpjas šķietami ikdienišķu cilvēku dvēselēs), gan sievietēm, gan spēlēm, tikai nebūt ne bērnišķīgām.
Lauleņi ar stāžu — Agneses Zeltiņas atveidotā Marta un Ivara Auziņa spēlētais universitātes profesors Džordžs — pēc ballītes ieaicina pie sevis jaunu pāri — Andra Buļa atveidoto Niku un Elīnas Avotiņas iemiesoto būtni, ko vīrs ironiski bezpersoniski dēvē par Dārgumu. Un Marta ar Džordžu metas viens otru atmaskot, izaicināt, plosīt, raisot viesos interesi, neērtību, pārākuma un varas apziņu. Un galvenais jautājums viltīgi izslīd no viņu uzmanības loka: kas īsti notiek?
Olbija lugu režisors Toms Treinis «slēdz», izmantojot spēles estētiku. Pamelas Butānes veidotā iestudējuma telpā nemainīga ir tikai gaišzila siena, uz kuras tiek projicēti ainu nosaukumi, tādējādi sadalot darbību atsevišķos nogriežņos — šķietami izolētās rotaļās, kuras uzved Marta, Džordžs vai, kad iejuties atmosfērā, arī Niks (tikai viņš spēli nemaz nesaprot un tādēļ spēlē stipri nemākulīgi).
Katrai ainai nepieciešami citi aksesuāri, un tie kā pēc burvja mājiena arī uzrodas — visiem četriem izrādes varoņiem nepaskaidrojot, no kurienes vai kāpēc. Metāla vanna. Baloni. Liela, zila lauvas skulptūra. Kroplīgi krēsli, uz kuriem nenosēdēt, lai kā censtos. Asprātīgi, paradoksāli, bet, galvenais, tas ļauj atraisīties aktieriem, mijiedarbojoties un reaģējot ne tikai citam uz citu, bet arī uz nemitīgi mainīgo spēles vidi. Un ļauj viņiem aizmirst, ka Olbiju vajadzētu spēlēt kaut kā «īpaši» (šis «īpašums» pārlieku bieži padara absurda dramaturģijas iestudējumus nebaudāmus).
Dailes teātra izrāde ir dzīva, raita, konkrēta un ļauj novērtēt to, uz ko daudzi skatītāji, iespējams, necerēja: ko spēj cilvēki, kurus bulvārprese ietiepīgi dēvē par aktieriem. Izrādās — spēj. Auziņam Džodžs, manuprāt, ir labākā loma kopš Bormentāla laikiem (Lauras Grozas-Ķiberes diplomdarbā pēc Mihaila Bulgakova Suņa sirds motīviem). Bulis spēlē ar patīkamu pašironiju. Savukārt Zeltiņa savā lomā nospēlē kaut ko patiešām negaidītu: izklausīsies paradoksāli, bet Marta ir gandrīz vai maiga būtne.
Šajā ziņā vislielākie komplimenti režisoram. Toms Treinis Latvijas teātrī pamazām iegūst aktieru vārdotāja un grūti uzvedamu materiālu atmūķētāja slavu. Arī šoreiz — aktieriem un viņu lomām acīmredzami veltīts daudz režisora uzmanības. Protams, iestudēt Olbija lugu ir daudz grūtāk nekā Gunāra Priedes Zilo — Treiņa «supergabalu» Nacionālajā teātrī. Taču man patīk, ka Vilka kundzei trūkst mākslīgi uzpumpētu ambīciju, toties līdz perfekcijai nopulēts tas teksta nogrieznītis, ko mums piedāvā. Tā Olbija luga Dailē pārtapusi psihoanalītiskā drāmā, kuras briesmoņi mokās pašpārmetumos un vainas apziņā un kuriem nežēlība ir drīzāk līdzeklis, ar kura palīdzību sodīt sevi.
Par ko viņi mokās un kurš vainīgs, tas ir jautājums, ko režisors atstāj skatītāja ziņā. Meklēt ir interesanti. Bet saprast — aizkustinoši.
oooo
Kam no vilka kundzes bail? Nākamās izrādes 30. novembrī un 17., 19. decembrī. 20 eiro.
Komentāri (4)
Saulespuķe 16.11.2017. 16.32
Psihoanalītiska drāma, jā, piemērots apzīmējums. Redzēju, patika. Un piekrītu par dzeltenās preses spožumu un postu – mani visvairāk sajūsmināja necerētā nesamākslotība, cilvēcība, talants. Kaut kā tā :)
1
Sskaisle > Saulespuķe 16.11.2017. 18.17
sveika Skaistā Saulespuķe. Nu redz kā. Man atkal nederēja. Man nekas nepatika. Mani visvairāk kaitina iedzērušas sievietes, piedzērušās vispār – ārpus likuma.
Zini – bija kādreiz tādas Swedbankas organizētas retrodiskotēkas. Un es ievēroju, ka uz rīta pusi tur bija pilns ar noreibušām sievietēm, gan vientuļām, gan tādām, kurām kāds staigāja pakaļ pukstēdams. Tas man bija kā spogulis, to redzot man pašai bija viegli atteikties no alkohola.
Bet nu jā – varbūt aktierspēle ir laba – varbūt ir vērts redzēt šo izrādi, jo Treimaņa Zilā man patika ļoti , ļoti , ļoti – iespējams, ka kādā brīdī pat aiziešu otrreiz – tikai tas ir naudas jautājums
Lūk. Vai Ļeņinu jau redzēji JRT? Es noskatījos Sokurova Vērsis un kaut kā zuda apetīte, bet laikam jau būs jāiet un jāskatās.
Ko iesaki – pēc principa – noteikti jāredz?
1
Saulespuķe > Dusma 16.11.2017. 18.33
Duāli, ņemot vērā pietāti pret teātri kā tādu un JRT jo īpaši. Viļa Daudziņa dēļ it kā būtu jāredz, viņš spēlē fenomenāli. Tas no vienas puses, bet no otras – tā ir ļoti abstrakta izrāde un piekritīšu Zanei Radzobei, ka vietām bija garlaicīgi.
0
Sskaisle 16.11.2017. 10.03
Savulaik Vaivara iestdējums NT bija saņēmis Spēlmanu balvu , bet es ilgi nevarēmju dabūt biļeti uz šo izrādi. Beidzot vienu pašu biļetīti dabūju, aizgāju, sēžu skatos un sāku dīdīties.
Man nederēja pati luga. Bagāta , izlaidīga dāma piedzerās un dzērumā sāk audzināt visu pasauli. Pavisam drīz man viss kļuva skaidrs – nevaronei jābeidz dzert, jāizdara vismaz viens labs darbs vispārības labā un pasaule un cilvēki tajā iegūs pavisam citu krāsu un citu vērtību. Kad to izdomāju – piecēlos un izrādes vidū aizgāju. Ne mana luga.
0