Bailes no brīvības standarta

Izlasījušam Danas Narvaišas uzrunu jūsu žurnāla 44. numura tribīnē, arī man radusies vēlme kāpt tajā un runāt par šīm pašām svarīgajām lietām.

Latviešu valodas vārdnīcā (Rīga, Avots, 1987) ir skaidrotas divas vārda “standarts” nozīmes: 1) norma, tipveida paraugs, kas atbilst noteiktām prasībām un piemērojams daudziem gadījumiem; 2) mazs karogs. Uzskatu, ka situācijā ap jauno izglītības saturu ir vietā lietot abas nozīmes. Un arī bailes ir no abām.

Standarts (1. nozīme) bija, ir un būs. To, ka tā patiešām būs, pasaka mazais vārdiņš “tikai”, kas droši vien, aktīvi rosoties jaunā satura naturālistu lauciņā, iesprucis oratores teiktajā: “Turpinot pieprasīt tikai atzīmi, mēs pieprasām viegli izmērāmas lietas, kuras visbiežāk nav kompetences.“

Gribu sacīt pretējo: tieši viegli izmērāmās lietas ir kompetences. Piedāvāju šādu jēdziena “kompetences” formulējumu – “kompetence ir tas, kas vairs nav jākontrolē”.

Šādu kompetenci spēj nodrošināt skolotājs, kurš nemet radošus un tāpēc bīstamus kūleņus mācību stundas laikā, turklāt bieži kopā ar skolēniem, bet kurš spēj panākt, lai skolēni būtu gatavi ilgstoši vingrināties, lai iegūtu to, ko pareizi un labprāt saucam par PAMATizglītību. Skolotāji, manuprāt, pamatoti baidās no plānotās brīvības, jo saprot, pat ja neizdodas to skaidri formulēt, ka ir iespējams bīstams pedagoģisks īssavienojums šajā Vislatvijas mēroga eksperimentā. Starp citu, arī vārds “eksperiments” te nav lietojams, jo eksperiments ir tas, ko var atkārtot ikviens un jebkurā vietā.

Un ja vēl standartā (tomēr!) noteiktais sasniedzamais rezultāts būs “katras skolas un katra skolotāja rokās”, tad vajadzētu arī padomāt, ko darīt jebkuras izglītības pakāpes skolēnam, kurš dažādu apstākļu dēļ nonāks CITĀS, SVEŠĀS rokās. Un tādu izmēģinājuma “trusīšu” var būt simti un tūkstoši. Kopīgais šādā situācijā būs tieši tās kompetences, kuras vairs nebūs jākontrolē.

Minēšu vienu piemēru. Mācu skolēnus ar mācīšanās grūtībām. Vienam trešklasniekam nepadodas visu četru matemātisko izteiksmju risināšana. Viņš reizēm mēģina tāpat kā pirmajā klasē izmantot zem sola paslēptos pirkstus. Bet , ja viņš no galvas nespēs veikt šos aprēķinus (tā ir nekontrolējamā kompetence), tad tālāk viņš mācīties nespēs un viņam nepalīdzēs nedz grupu darbs, nedz IT u. tml. Viņam pašam ir jāsaņemas un JĀVINGRINĀS VĒL UN VĒLREIZ darīt to pašu. Un patiešām notika ILGI gaidītais, pienāca brīdis, kad skolēns pateica rezultātu, tikai paskatījies uz izteiksmi.

Man nav pieņemams arī priekštats, ka “radošs” skolotājs ir tas pats, kas komandas treneris, izrādes režisors, orķestra diriģents, jo viņi, lūk, paliekot malā. Jā, viņi stāv malā, bet tad, kad sācies pats pēdējais apnicīgā darba posms, un tikai tagad ir iespējams, ka, ja palaimēsies, patiešām kaut kas notiks radoši.

Un pavisam pamatoti varu brīdināt katras skolas vadītājus, ka pavisam drīz pēc tam, kad jauno mācību saturu sāks īstenot visās skolās, atklāsies brīvības standarta patiesā seja.

Pamatoti tāpēc, ka tieši šobrīd Vācijā virmo nemiers par izglītības datu vācēju jau izdarīto un vēl paredzamo spiedienu uz skolām, no kurām tagad tiks prasīts atskaitīties par tādiem darba virzieniem, par kuriem līdz šim nebija jāatskaitās, piemēram, par aizvietoto stundu skaitu un iemesliem, par skolēnu vardarbību pret skolas personālu. Vissatraucošākais vāciešu bažās ir tas, ka Turlaja kunga analogs, kurš ir savācis kolosālu datu bāzi par Berlīnes skolām, ir atļāvies publiski pateikt, ka tas ir darīts tāpēc, lai KONFRONTĒTU SKOLAS AR VIŅAS PAŠAS DATIEM. Un pavisam drīz Berlīnes skolu vadītājiem būs jāslēdz līgumi ar šo datu citadeli par pastāvīgu informācijas nodošanu. Cik radošs varēs būt skolotājs, ja administrācijai prātā būs pavisam kas cits?!

Par brīvības standartu (2. nozīme) var tikai skumji nopūsties un atcerēties kādu no saplānotajām talkām. Daudz lasot dažādos viedokļus par izglītības nākotni, pārsteidz rakstītāju un runātāju emocionāli sakāpinātais, nereti patētiskais valodas stils. Sen tā nav rakstīts un runāts – apmēram pirms 50 gadiem bija kaut kas līdzīgs.

Šajā pašā sakarā gribu minēt vienu savu vērojumu. Jo straujāk tuvojas jaunā satura ieviešanas talka, jo mazāk tiek runāts par izglītības (izglītojamo) tikumiem un vērtībām. Kaut gan tām sākotnēji bija iecerēta pirmā vieta. Šobrīd plānojamās kompetences tiek konfrontētas ar zināšanām. Bet kādi būs kompetenta cilvēka tikumi un vērtības? Katrā skolā un katrā klasē citādi?

Un beidzot – par to, kas tad ir brīvība. Cik cilvēku, tik viedokļu. Tāpēc piedāvāju nevis savu, bet pārstāstītu gruzīnu filozofa Meraba Mamardašvili jēdziena “brīvība” izpratni. Iedomāsimies tādu darbību, kuras veikšanai ir nepieciešami savstarpēji saistīti soļi. Un iedomāsimies, ka neviens no šiem soļiem netiek veikts spontāni, nekontrolēti, bet nākamais pēctecīgi seko iepriekšējam. Šādu darbību, kurā nav nekādu elementu, kas būtu atkarīgi no citiem apstākļiem, var nosaukt par brīvu, un tāda darbība ir nekļūdīga.

Tāpēc gribu iebilst iepriekšējai oratorei – tieši brīvības dēļ ir jābaidās no kļūdām.

 

Autors ir Mārupes novada Skultes sākumskolas skolotājs