Dita Lūriņa (Trīne) un Ģirts Liuziniks (Juris).
Nacionālā teātra izrāde Trīne - viss kā itāļu komēdijā
Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēku iestudējums Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī pārsteidz. Vispirms - patīkami. Par spīti apjukumam, ko izrāde, šķiet, raisa skatītāju zālē, Trīne ir ļoti blaumanisks darbs - krāšņa, arī drusku huligāniska izrāde. Par to režisoram paldies, bet Trīnei - uzticības kredīts, kas gan diemžēl sevi īsti neattaisno. Taču par visu pēc kārtas.
Lugu Trīnes grēki Blaumanis pats raksturojis kā posi - 18., 19. gs. raksturīgu parupjas vācu komēdijas veidu. Poses ir ietekmējis renesanses itāļu tautas teātris - delartiskā komēdija, tāpēc nav nejauši, ka lugu par kalponi Trīni, kas sanaido divas kaimiņmāju saimnieces, var iestudēt kā tā saukto fizisko komēdiju bez raksturu dziļuma, toties - standartizētām biogrāfijām. Sižetā atrodami gan mīlētāji, kam neļauj apvienoties vecāku aizspriedumi, gan velnišķīgi attapīgais Arlekīns, grūtsirdīgais Pjēro un viņa Kolumbīne, kas skatienus met veiksmīgāka mīlētāja virzienā. Lai arī ārēji režisora Seņkova iecerētie varoņi Reiņa Suhanova scenogrāfijā un tērpos šķiet kā izkāpuši no retro zinātniskās fantastikas vai multiplikācijas filmām (Mazbērzu saime atgādina stilizētus neandertāliešus, kamēr Lielbērzos saimnieko hipijiski dabas bērni a la 80. gadu fantāzijas par utopiskajām sabiedrībām Visumā), delartiskās komēdijas principi stāstā saglabājušies nemainīgi.
