Neatkarību un sociālismu – kataloniešu nacionālistu lozungs

Kāpēc kataloniešu nacionālistu prasībām par neatkarību nav ne mazākā pamata

Latviešu tauta vienmēr cīnījusies par brīvību. Atkal to atguvuši, latvieši neaizmirsa arī citas tautas, kuras joprojām smok svešu lielvaru pakļautībā.

Tomēr ne vienmēr vajadzētu uzklausīt skaļu “brēkšanu” un nekritiski atbalstīt katru, kurš sevi dēvē par apspiestas tautas pārstāvi, īsti nepārzinot attiecīgā reģiona vēsturi un patieso situāciju. Pēc pēdējā laika notikumiem Spānijas provincē Katalonijā, kā arī vairāku lētticīgu baltiešu publikācijām internetā un intervijām kataloniešu vai latviešu presē un TV (piemēram, Katalonijas problēmas absolūti neizprotošās Māras Liepiņas teiktais TV), Latvijas TV vienpusīgās, tendenciozās un reālo situāciju pilnīgi nepārzinošās reportāžas par 11.septembri Barselonā (tajā pašā laikā pat nepieminot tikpat daudzskaitlīgo kataloniešu pretseparātistu manifestāciju Taragonā), šo rindu autors gribētu mēģināt vismaz dažam labam dot ierosmi pārdomāt un pastudēt vēsturi, pirms sniegt atbalstu viltvāržiem.

Arī starpvalstu diplomātijas dēļ vajadzētu būt ļoti erudītiem, lai nepieļautu nezināšanas un pieredzes trūkuma dēļ radītus diplomātiskus sarežģījumus, kā tas gadījās Baltijas valstu vadītājiem 1992.gadā, ieceļot mūsu valstu goda konsulus vispirms tieši Barselonā pirms vēstniecību atvēršanas galvaspilsētā Madridē.

Spānija ir bagāta un ietekmīga valsts – diez vai latviešiem vajadzētu nezināšanas vai pat muļķības dēļ atbalstīt kataloniešu nacionālistus un to absurdās idejas, tīši bojāt attiecības ar Madridi, kuras atbalsts Latvijai Krievijas draudu apstākļos varētu būt vitāli svarīgs. Spānija nav Krievija un Katalonijas problēma ir kardināli atšķirīga no Latvijas situācijas agrāk un tagad.

Šo rindu autors (25 gadi Spānijā) nodzīvoja Barselonā vairāk nekā 12 gadus ciešā kontaktā ar kataloniešiem, būdams arī katalonietes vīrs. Vēstures nepārzināšanas dēļ sākumā gadījās zaudēt diskusijas ar fanātiskiem nacionālistiem, kas savukārt deva ierosmi nopietnām Katalonijas vēstures studijām no dažādiem avotiem.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem vēl baltiešu brīvības cīņu laikā gadījās izlasīt spožu rakstu “Lietuva nav Katalonija” laikrakstā “Spānijas Balss”. Galvenā jēga – kopīgs valstiskums balstās uz trim “ziloņiem”: reliģiju, valodu un vēsturi. Lietuvu, tāpat kā Latviju un Igauniju, ar Krieviju nesaista it nekā kopīga. Katalonijai turpretī nav pilnīgi nekā, kas to padarītu būtiski atšķirīgu no citām Spānijas provincēm.

Kas tad īsti notiek Katalonijā? Kādēļ šāds sauklis: “Catalonia is not Spain”? Kā patiesībā ir ar Katalonijas iekarošanu un citas tautas varmācīgu uzkundzēšanos? Lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, pietiek salīdzināt separātistu kaut vai tikai galvenos “argumentus” ar vēsturiski objektīviem faktiem.

Kataloniešu nāciju un neatkarīgu Katalonijas valsti dibinājis Barselonas grāfs Vifreds 878.gadā

Tagadējo Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritoriju, kurā ietilpa arī mūsdienu Spānijas province Katalonija, no musulmaņiem atbrīvoja franki 8.gadsimta otrajā pusē, kaut vēl gandrīz gadsimtu ar mainīgām sekmēm turpinājās cīņas. Atbrīvotās zemes franku valstī tika apvienotas ar nosaukumu “Marca Hispánica”. Tajā ietilpa Akvitānijas karaliste, Septimānija, Tulūzas grāfiste un spāņu grāfistes līdz Ebro upei. Par kaut kādu valstiskumu tagadējās Katalonijas teritorijā nevar pat runāt – bija tikai vairākas spāņu grāfistes, jo atgūtās kristiešu teritorijas Akvitānijas karalis administratīvi sadalīja franku valsts reģionos, kuru pārvaldei iecēla grāfus (latīniski comes, spāniski condes), kas parasti bija rietumgoti vai galli-romieši.

878.gadā pēc Barselonas, Narbonas un Roseļjonas grāfa Bernardo de Gotia pret karali vērsta dumpja apspiešanas par Barselonas, Heronas un Ausonas grāfu tika iecelts Uržeļjas grāfs Vifreds ar iesauku “Spalvainais”. Grāfs Vifreds bija rietumgotu pēctecis, uzticams franku karaļa vasalis un atbrīvoto zemju pārvaldnieks. Viņš noteikti būtu bezgala izbrīnīts par viņam piedēvēto “kataloniešu nācijas” un valsts dibinātāja godu -vienkārši tāpēc, ka 878.gadā nebija ne kataloniešu tautības jēdziena, ne valodas un pat uz reģiona apzīmējumu kā “Katalonija” parādīšanos (zilbju pārrakstīšanās kļūdas dēļ kādā itāliešu dokumentā Sicīlijā) bija jāgaida vēl kādi pieci gadsimti. Tikpat “pamatots” būtu apgalvojums, ka latviešu tauta nodibināja neatkarīgu Latvijas valsti, teiksim, 597.gadā…

1137.gadā dibināta apvienota “Katalonijas un Aragonas karaliste”

Vēsturiskie fakti ir pavisam citādi. 1137. gadā Barselonas grāfs Berengers IV parakstīja laulības līgumu ar Aragonas karaļa meitu Petronilu (kurai tobrīd bija kādi divi gadiņi) un Aragonas karalis Ramiro II uzdeva Berengeram IV pārvaldīt karalisti (bez karaļa titula), pats aiziedams klosterī. Tādā veidā automātiski Barselonas grāfiste pievienojās Aragonas karalistei (Barselonas grāfiste, ne Katalonija, kura vispār neeksistēja).

Arī pēc 100 gadiem par “kataloniešu karali” šodienas nacionālistu dēvētais Aragonas karalis Haime I “Iekarotājs” runāja tikai par piecām Ibērijas pussalas karaļvalstīm: Kastīlija, Aragona, Navarra, Leona un Portugāle. Atbrīvojot no musulmaņiem kārtējās teritorijas, Haime I pievienoja sev arī citus titulus, saucoties Aragonas, Valensijas, Maļjorkas karalis un Barselonas grāfs, nekur un nekad neminēdams Kataloniju.

Runāt par Katalonijas-Aragonas karalisti ir tas pats kā apgalvot, ka XIX gadsimtā radās apvienota Latvijas-Krievijas (Latvija noteikti minama kā pirmā…) impērija – Katrīna I taču nāca no Alūksnes…

Almogavari – kataloniešu lepnums

Nosaukums “almogavari” cēlies no arābu vārda “al-mogaivir”, kas tulkojumā nozīmētu: laupītājs, lielceļa laupītājs, lauku zaglis. Tā XIII gadsimtā tagadējās Katalonijas reģionā sauca vīrus, kuri apvienojās, lai organizētu īsus iebrukumus un laupīšanu kaimiņu zemēs. Aragonas karalis Pedro III 1282.gadā pulcēja karaspēku Sicīlijas iekarošanai. Bez 800 bruņiniekiem karalis pieņēma 15 000 algotņus – almogavarus, “serranos” (Aragonā apmetušos saracēņus) un “golfinus” (no Kastīlijas un Galīsijas aizbēgušus parādniekus un likuma pārkāpējus) – tātad jau formēšanās laikā nekādi nevar runāt par tīri “nacionālu” karadraudzi.

Sicīlija tika iekarota un aizstāvēta līdz 1302.gada Kaltabellotas miera līgumam. Jaunajam Sicīlijas karalim Federiko nebija ne līdzekļu, ne vajadzības turpināt uzturēt tik lielu algotņu armiju. Avantūrists pirāts, no Tempļa ordeņa izslēgts bruņinieks un Sicīlijas admirālis (!) Rudžero fon Blūms tika iecelts par tagad tā dēvētās “almogavaru armijas” (maz gan ticams, ka 20 gados vēl bija saglabājies kāds īstens almogavars) virspavēlnieku. Saņēmis piekrītošu atbildi uz “darba piedāvājumu” Konstantinopoles imperatoram, fon Blūms sasēdināja savus 8000 kareivjus un bruņiniekus kuģos un uzņēma kursu uz Konstantinopoli.

Gandrīz 10 gadus bēdīgi slavenie “Katalonijas dēli” karoja, laupīja un slepkavoja Trāķijā, Grieķijā (uz neilgu laiku ieņemot pat Atēnas) un pašā Turcijā. Līdz pat mūsu dienām Grieķijā saglabājušies briesmu stāsti par šo bruņoto bandu barbarismu un zvērībām – tās arī ir vienīgās atmiņas un vienīgais almogavaru apšaubāmi slavējamais “ieguldījums” Eiropas vēsturē. Ir arī vairāku tā laika vēsturnieku vienbalsīgas atmiņas, ka “almogavari” gāja kaujās ar saucieniem: “Mosties, dzelzs! Aragona! Aragona!”.

Šodien ne vienā vien Katalonijas pilsētā varam pastaigāties pa Rožē de Flora vārdā nosauktām ielām – arī Rudžero fon Blūms būtu ļoti pārsteigts, ka viņš pārtapis par Rožē de Floru un, nekad pat īslaicīgi neapmeklējis tagadējās Katalonijas teritoriju, kļuvis bezmaz nacionālais varonis “tautībai”, par kuras eksistenci viņam nebija ne jausmas.

Kataloniešu sacelšanās 1462. – 1472.gadā

Nacionālistu “vēsturnieki” joprojām šo pilsoņu karu cenšas iztēlot kā cīņu pret svešzemnieku monarhiju, lai gan jau sen vēsturiski pierādīts, ka nebija nekādas sacelšanās pret Aragonu vai Kastīliju. Šī sacelšanās bija ekonomiska sabrukuma izraisīts visīstākais savstarpējais pilsoņu karš. Pat kataloniešu vēsturnieks Visens Vives par to rakstīja kategoriski: “Neapstrīdama kataloniešu pašu vaina bija pilsoņu kara izcelšanās.”

Kataloniešu “pļāvēju revolūcija” 1640.gadā

1635.gadā Francija pieteica karu Spānijai. Loģiski, ka katrai provincei būtu pienākums sniegt atbalstu savai valstij – gan ekonomiski, gan rekrutējot armijas dzīvo spēku. Katalonijas vadoņi atkal atteicās dot kareivjus un līdzekļus pat savu cietokšņu nostiprināšanai. Madridei nācās pārsviest daļu armijas uz Kataloniju. Kad, redzot tuvojošās briesmas, kataloniešu vadība tomēr attapās un deva piekrišanu savu vīru dalībai SAVAS zemes aizstāvēšanā, negribīgi sapulcinot 9000 kareivju, franču karaspēks jau bija ieņēmis Salses cietoksni. Viegli, protams, nebija un iedzīvotājos modās neapmierinātība.

1640.gadā izcēlās nemieri, kas ieguvuši nosaukumu “pļāvēju sacelšanās” (kataloniski els segadors – pļāvēji), kaut reāli ar pļāvējiem tiem bija maz sakara. Visi galvenie vadoņi bija uz galerām vai nāvi notiesāti kriminālisti, kuri alka atriebties saviem tiesnešiem. Citāts no kataloniešu vēsturnieka Žoana Reglā (Joan Reglá) grāmatas “Katalonijas vēsture”: “Ir [..] kļūdainas [..] ideālistiskās gleznas, kuru autori tajās dienās saskatījuši tīri patriotisku sacelšanos. Tas bija laiks, kad revolucionāri elementi sāka uztiept savus uzskatus un izraisīja terorismu pret augstāko buržuāziju un lielāko daļu aristokrātijas.”

Nespēdama pati tikt galā ar savām problēmām, kataloniešu deputācija izšķīrās par nodevību. 1641.gada 2.janvārī Parīzē (tātad valsts, ar kuru Spānija atradās karastāvoklī, galvaspilsētā) kardināls Rišeljē pieņēma audiencē trīs deputācijas sūtņus, kuri spāņu valodā lūdza atbalstu radīt Katalonijas republiku Francijas protekcijā. Pēc pāris nedēļām republikas ideja jau bija pagaisusi un 23.janvārī “Simta padome” pasludināja par Barselonas grāfu Francijas karali Luiju XIII. Rišeljē par Katalonijas vicekarali iecēla marķīzu de Brezē.

Drīz vien Katalonijai nācās apjaust savu valdoņu kļūdu – franči (atšķirībā no spāņiem) nepieļāva nekādas privilēģijas – ne reģionālas, ne “nacionālistiskas”. Teorētiski vadošos posteņus ieņēma profranciski noskaņoti katalonieši, taču katram no viņiem tika “piestiprināts” franču uzraugs (cik pazīstama situācija no vēl pavisam nesenas Latvijas vēstures, vai ne?).

Cik augstu franči vērtēja kataloniešu nodevību, liecina kāda kara epizode, kuru piemin vēsturnieks Žans Viļjanueve grāmatā “Populāra kataloniešu vēsture”: 10 000 vīru franču korpusam bija spiesta padoties 2000 kareivju spāņu vienība, kura aizstāvēja Koļjuras cietoksni Katalonijā. Spāņu komandierim marķīzam de Mostaram un visiem cietokšņa aizstāvju virsniekiem franči sarīkoja sumināšanu, kas beidzās ar kopīgu banketu un dejām…

Jau pavisam drīz nospiedošs kataloniešu vairākums aktīvi uzstājās par atgriešanos Spānijas paspārnē – kā to 1644.gadā Parīzei ziņoja Francijas karaļa speciālais pārstāvis Barselonā. 1651.gadā deputācija atkal oficiāli pieņēma lēmumu par uzticības zvērēšanu Spānijas karalim Filipam IV.

Karš starp Franciju un Spāniju turpinājās vēl septiņus gadus, līdz tika noslēgts Pireneju miera līgums. Par robežu starp abām valstīm noteica Pireneju kalnu grēdu. Kataloniešu valdoņu tuvredzība atkal “vainagojās panākumiem” – Francijas pakļautībā līdz pat mūsdienām palikušas Perpiņjanas un Rosiņjolas provinces.

Katalonija zaudēja brīvību 1714.gada 11.septembrī un to atgūs 2014.gadā…

Visparadoksālākais apgalvojums sasaucas ar otru paradoksu – kataloniešu “nacionālā” svētku diena ir tās iedomātās brīvības zaudēšanas diena: 11.septembris…

Spānijas karalis Filips V piedeva kataloniešu valdoņu nodevību un 1702.gadā Madride pat atjaunoja kataloniešu ne visai pamatotās privilēģijas.

Eiropas spēcīgākās valstis apstrīdēja Spānijas karaļa Kārļa II testamentu, kurā par pēcteci karalis noteica savas māsas Marijas Terēzas un Francijas karaļa Luija XIV mazdēlu Filipu, Burbonu dinastijas pārstāvi. Anglijas karalis Viljams III ar vācu prinču un Portugāles atbalstu 1702.gadā pieteica karu Francijai un Spānijai, lai pēdējās tronī nosēdinātu Habsburgus. Sākās tā sauktais Mantojuma karš.

Austrijas lielhercogs Kārlis 1703.gada 12.septembrī Vīnē (!) tika kronēts par Spānijas karali. 1705.gada 22.augustā liela flote (58 karakuģi, 30 fregates un ievērojams skaits transportkuģu ar ieročiem paredzētajiem 10 000 kataloniešiem, kuriem pēc angļu aprēķina būtu jāpievienojas Habsburgu armijai) ieradās Barselonā. Pašu angļu vēsturnieki tomēr ir spiesti atzīt, ka katalonieši nebūt neilgojās karot svešzemnieku pusē. Neskatoties uz to, deputācija un “padomnieki” spāniski padevīgi godināja jauno “karali” Kārli III, kurš svinīgi ieradās Barselonā 6.novembrī.

Burbonu un Habsburgu piekritēji cīnījās ar mainīgām sekmēm – līdz Filipa V franču-spāņu armija 1707.gada 25.aprīlī Almansas kaujā smagi sakāva Kārļa III angļu-vācu-holandiešu-portugāļu algotņus. 29.jūnijā Filips V deklarēja visu Katalonijas privilēģiju atcelšanu kā atbildi uz kārtējo uzticības zvēresta laušanu un dzimtenes nodevību.

Anglijas parlaments piešķīra 1 126 000 mārciņu, lai turpinātu karu Spānijā. Par sabiedroto armijas virspavēlnieku tika iecelts austriešu maršals grāfs Starhembergs. Viņa armijā ietilpa 23 000 profesionāli kareivji (7000 angļi un holandieši, 5000 portugāļi, 6000 vācieši, 5000 algoti spāņi – ne katalonieši), kā arī ap 30 000 nezināmas izcelsmes eiropiešu brīvprātīgo un piespiedu rekrutēto. Tādi bija kataloniešu “brīvības cīnītāji”…

Kārļa III otrais uzbrukums sākās 1710.gada jūlijā un 28.septembrī viņš iesoļoja Madridē, kuru gan tūlīt nācās atstāt. 3.decembrī sākās vispārēja atkāpšanās. Nežēlīgās kaujās pie Brihuegas un Viļjavisiosas Filipa V armija pilnīgi sakāva sabiedrotos un to karaspēka atliekas atkāpās uz Kataloniju.

1711.gada 17.aprīlī nomira Austrijas Imperators Jozefs I, kura kroni mantoja “Spānijas karalis” Kārlis III, pārvēršoties par Austrijas imperatoru Kārli VI. 1713.gada 11.aprīlī Francija Utrehtā parakstīja miera līgumu. Sabiedrotie par Spānijas karali atzina Filipu V.

9.jūlijā Kārļa VI sakautā armija angļu kuģos tika evakuēta. Katalonija palika viena (lai gan lielākā daļa reģiona jau labu laiku atradās franču-spāņu militārā administrācijā). Deputācija un “Simta padome” (kā vienmēr – atsevišķi) izmisīgi sūtīja uz Utrehtu un Vīni savus pārstāvjus, taču Kārlis VI, aizņemts ar ungāru sacelšanos un musulmaņu draudiem, laipni atrunājās ar miglainiem un tukšiem solījumiem. Uz absurdas Austrijas provinces (!) statusu pretendējošajiem Barselonas valdoņiem reāli bija palikuši kādi 4000 kareivju, lielākā daļa algotņu. Pretī stāvēja apmēram 25 000 vīru Burbonu spāņu-franču armija.

1713. gada 25. jūlijā sākās Barselonas aplenkums, kas beidzās 1714. gada 11. septembrī ar deputācijas bezierunu kapitulāciju franču maršalam Bervikam.

Laikam gan šī Barselonas aizstāvēšana ir vienīgais gadījums Katalonijas vēsturē, kad vismaz neliela grupiņa kataloniešu ar ieročiem rokās paši izmisīgi cīnījās par kaut ko savu.

Pēc Barselonas kapitulācijas tika likvidēta deputācija, “Simta padome” un “Ģeneralitāte”. Katalonija izveidoja parastu Spānijas provinci bez nepamatotām īpašām priviliģējijām.

Kā gan var runāt par kaut kādām brīvības cīņām, ja reāli Spānijas provinces Katalonijas vadība atkal bija tikai kļūdaini izlēmusi pieslieties Mantojuma kara zaudētājiem (atkal svešzemniekiem) un nedomāja par ko citu, kā tikai mainīt kungus?

Vai Latvija var iekarot Kurzemi, Latgali, Zemgali vai Vidzemi? Tāpat Spānija nevar iekarot savu neatņemamu vairāku tūkstošgadu sastāvdaļu – Kataloniju.

Turpmākajos 200 gados nekas īpašas vēsturiskas ievērības cienīgs Katalonijā nenotika. Pat Spānijas revolūcija un 1873.gada 11.februārī proklamētā tā sauktā I Spānijas Republika neatstāja ievērojamas pēdas Katalonijā.

XIX gadsimta nogalē Katalonijā sākās t.s. romanticisms ar pirmajiem iedīgļiem vēlākajai vēstures falsifikācijai.

Kataloniešiem bija savu karaļu dinastija

Absolūts izdomājums, jo pat tie Aragonas karaļi, kuru dzīslās ritēja arī Katalonijas muižnieku asins piejaukums, nekad sevi par kataloniešiem nav uzskatījuši. Tikpat labi arī latvieši varētu runāt par savu caru dinastiju.

Kataloniešu valoda – valdošā Vidusjūras valstu reģionā

Kataloniešu dialekti ir atšķirīgi savā starpā, kataloniešu literārā valoda (ja vispār par tādu vēsturē var runāt) praktiski beidza eksistēt XVII gadsimtā, visai spāņu nācijai par galveno sazināšanās līdzekli brīvprātīgi pieņemot visiem saprotamo kastīliešu (spāņu) valodu. Līdzīgs process notika arī Itālijā, kur itālieši brīvprātīgi par kopīgo valodu izvēlējās Dantes Aligjeri Toskānas dialektu.

Pretēji mazpārliecinošajam pieņēmumam runāt par kataloniešu valodu patiesībā visas pie Vidusjūras dzīvojošās minoritātes (Francijas un Spānijas piekrastēs) runā vienas “mātes valodas” – provansiešu – dažādos dialektos. Mūsdienu kataloniešu “valoda” ir tikai provansiešu valodas barseloniešu dialekts (Pireneju iedzīvotājiem, piemēram, reizēm visai pagrūti saprasties ar barseloniešiem, taragoniešiem vai leridiešiem, tāpat kā tiem savā starpā, – tad vienmēr talkā nāk spāņu valoda…).

Kāds profāns valodniecībā, taču radikālis un intrigants, inženieris Pompeu Fabra panāca, ka 1913.gada 24.janvārī tā sauktais “Institut d’Estudis Catalans” pieņēma viņa izstrādātos gramatikas likumus un ortogrāfiju, par pamatu ņemot barseloniešu dialektu, – zināmā mērā to var salīdzināt ar mākslīgās esperanto valodas radīšanu, kaut neprofesionālā līmenī (pietiek pieminēt tikai Fabras izgudroto “burtu” “l•l”), jo P.Fabru kā “valodnieku” nevar salīdzināt ar esperanto radītāju poļu ārstu Dr. L.Zamenhofu. Vienīgais īstais kataloniešu valodnieks – erudīts zinātnieks un garīdznieks Antonio M.Alkovers – sarūgtinājumā par valdošo tautiešu muļķību atkāpās no visiem amatiem un devās uz Maļjorkas salu, kur arī mira 1932.gadā.

Vai iespējams runāt par kataloniešu valodu kā dominējošo Francijas un Spānijas Vidusjūras piekrastē? Atbilde ir tikai viena – nē. Valenciano, mallorquin, menorquin, ibicenco, lleidatá, ampudrés utt., nerunājot nemaz par oksitāniešiem, provansiešiem un citām minoritātēm Francijas dienvidos, – tie būtu tikai galvenie dialekti, kuros runājošie neatzīst P.Fabras mākslīgo veidojumu.

Sevišķi “nikni” ir valensieši, jo nav absolūti nekāda pamata uztiept, ka valensiešu dialekta “māte-valoda” nāk no Katalonijas. Un, ja runājam par valodas aizsardzību, kā gan tagadējā Katalonijas valdība aizsargā araniešu valodu, kura, tāpat kā lībiešu valoda, ir unikāla un tuvu izzušanai? Atbilde ir – nekādi.

Pilnīgi neizprotama ir arī Eiropas Savienības nostāja, savā laikā asi kritizējot Latvijas likumu par valsts valodu, bet pieverot acis uz Katalonijā praktizēto spāņu valodas diskrimināciju (pēc Spānijas Konstitūcijas Katalonija ir divvalodu province), jo iegūt izglītību spāņu valodā Katalonijā ir gandrīz neiespējami, bet kataloniešu dialekti savukārt ārpus Katalonijas praktiski nekur netiek saprasti (kā kuriozs fakts – Taragonas un Penedés dialektus ģimenes saziņā vēl lieto kādi 4000 iedzīvotāji Algueras pilsētā Sardīnijā).

Kataloniešiem ir sava bagāta folklora?

Tik ilgi dzīvojot Katalonijā, ir grūti neiepazīt apkārtnes dejas, dziesmas utt.

Katalonieši par savu vienīgo nacionālo deju uzskata sardanu, ko XVIII gs. otrajā pusē radīja andalūzietis Peps Ventura. Visas sardanas ir komponistu radītas un, ja gribam būt objektīvi, tikai ļoti retām (pēc Pepa Venturas sacerētajām) ir kāda muzikāla vērtība.

No tautas dziesmām par īsti katalonisku laikam gan var uzskatīt tikai Pablo Kazalsa apdarināto “Putnu dziesma” (Cant dels ocells). Vairākums ar nosaukumu “kataloniešu tautas dziesma” ir citu tautu melodiju piesavinājumi ar pierīmētiem kataloniešu vārdiem: piem., “Vaterlo tilts”, nēģeru spiričuels par Sarkano upi, galīsiešu muņjeira, pat J.Haidna simfonijas tēma, ko 1.klasītē spēlē vai visi bērnu mūzikas skolu audzēkņi…

Pēdējais “laupījums” ir latviešu komponista Mārtiņa Brauna dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” ar piefabricētiem nacionālistu vārdiem. Starp citu, Latvijas TV un presē maldīgi tiek ziņots, ka katalonieši to izvēlēsies par savu himnu – katalonieši savu relatīvi vēsturisko himnu „Els segadors” (pļāvēji) nekad nemainīs. Nozagtajai melodijai ar piekabināto nacionālistisko tekstu ir tikai apmēram līdzīga nozīme kā savā laikā krievu revolucionāriem “Ienaida negaisi…” vai “Uz cīņu mostiet, darbaļaudis…”.

Skumji, ka M.Brauns nezināšanas un neizpratnes dēļ ļāvis sevi iepīt tik negodīgā un viņu pašu pazemojošā akcijā, nesaņemot pat autortiesību maksu – tā vietā apmierinoties ar uzaicinājumu ierasties Barselonā (sak’ – “ņem, sunīt, kauliņu un stāvi pie ratiem”), lai manifestācijā piespēlētu klavieru pavadījumu savai dziesmai.

Iespējams, ka vienīgā pašu kataloniešu radītā samērā izplatītā dažu minūšu “izrāde” ir “castellers” – stilizētos vienkāršos vienādos tērpos ģērbtas grupas, kas veido cilvēku torni vai pili (castell).

Jāpiemin arī nacionālie simboli – karogs un himna. Lai ko tagad neizdomātu jaunizceptās “nācijas” koncepcijas aizstāvji, vēsture ir nepielūdzama – Katalonijas šodienas karogs joprojām ir vēsturiskais Aragonas karalistes karogs; himna “Els segadors”, kā raksta vairāki vēsturnieki, pirms pāris gadsimtiem bijusi tautas ziņģe ar divdomīgu tekstu, ko 1899.gadā apdarinājis Fransisko Alio, piemērojot arī jaunus “patriotiskus” vārdus (starp citu, baznīcās himnu nav atļauts dziedāt tieši tās asiņainu vardarbību sludinošā teksta dēļ).

Katalonieši ar pasaules slavu

Nenoliedzami, ka tādi ir: gleznotājs Salvadors Dalī, arhitekts Antonio Gaudi, komponists Enrike Granadoss, čellisti Gaspars Kasado un Pablo Kazalss, arī vēl citi, ne tik pazīstami. Liekas, ka būtu pietiekami iemesli, lai lepotos, taču kataloniešiem piemīt kāds netikums, ko šo rindu autors nav manījis nevienā citā zemē, – mēģināt piesavināties vēsturiskas personības.

Jau tika minēts Rudžero fon Blūms, kas pārvērsts par Rožē de Floru; kāds “vēsturnieks” savukārt “izpētījis”, ka Kristofors Kolumbs īstenībā esot bijis nevis dženovietis, bet katalonietis (no Maļjorkas salas, kuras iedzīvotāji nebūt sevi neuzskata par kataloniešiem), cits atkal “atradis”, ka Miguels de Servantess Sāvedra īstenībā esot bijis katalonietis Mikels Servants no kādas mazpilsētiņas Alikantes provincē Valensijas karalistē (tas jau nekas, ka par Servantesa dzimšanu un vismaz pirmajiem četriem dzīves gadiem „Alcalá de Henare”s pie Madrides liecina autentiski dokumenti…). Līdz ar to arī būtu jāsaprot, ka Valensija, Maljorka, Menorka, Ibiza utt. – līdz pat Marseļai – esot tā saucamās “kataloniešu zemes” (šodien Katalonijai it kā būtu jābūt valstij ar 26 miljoniem iedzīvotāju…).

Šeit arī būtu vietā pieminēt kuriozo faktu, ka Spānijas Pilsoņu kara laikā, kad ar Staļina rokaspuišu atbalstu it kā proklamētās Katalonijas republikas prioritāte bija nevis sakārtot anarhistisko “valsti”, bet nekavējoši sūtīt vairākus tūkstošus kareivju iekarot Baleāru salas…

Pēdējais “vēsturiskais atklājums” (par to pat tikšot uzņemta “dokumentāla” filma) ir tāds, ka Leonardo da Vinči arī esot katalonietis no Vic pilsētiņas un Mona Liza esot Aragonas karalienes Isabelas portrets uz Montserratas klinšu grēdas fona.

Ja tas neesot tapis zināms agrāk – pie tā esot vainīgi tikai spāņi, kuri skaudībā (?!) pret kataloniešiem tīšuprāt sagrozījuši vēsturi.

Varbūt latviešiem arī vajadzētu “izpētīt”, ka, teiksim, Ļevs Tolstojs īstenībā bijis latvietis Leons Resnais?

Rezumējums

* Katalonieši kā zināmas teritorijas iedzīvotāji tomēr nevar pretendēt uz nācijas statusu, trūkstot pat minimālām nācijas pazīmēm;

* Katalonija vienmēr bijusi tikai viena no Spānijas provincēm, vēsturē nekad un nekur nav ne mazākās norādes par ko līdzīgu neatkarīgai Katalonijas valstij, pat ne principātam (“prinča zeme” – kā Monako) vai hercogistei, nomināli atkarīgai no kādas citas valsts, bet reāli brīvai (piemēri – Kurzemes hercogiste, mūsdienās Andoras principāts);

* Katalonieši nekad nav cīnījušies par neatkarību, tikai vairākkārt centušies mainīt saimniekus, lai pieslietos kārtējiem svešzemniekiem, paši pārmaiņus lūdzot pakļautību vairākām valstīm – Spānijai, Francijai un Austrijai;

* T.s. kataloniešu valoda vēsturiski un lingvistiski ir tikai provansiešu valodas Barselonas dialekts, kas – gan intrigu un ambīciju, gan politisku piekāpšanos un manipulāciju dēļ – bieži tiek saukts par valodu, reizēm pat oficiālos dokumentos;

* Kataloniešu “brīvības cīņas” ir 19.gs. kataloniešu romantiķu izdomājums, ko tagad kā vēsturisku patiesību dogmatiski pieņem un izplata savu vēsturi nepārzinošie nacionālistiskie grupējumi;

* 1714.gada 11.septembra t.s. “neatkarības zaudēšana” ne mazākā mērā neatbilst vēsturiskiem faktiem, jo nekad nav eksistējusi nekāda neatkarīga Katalonija, bet Barselonas (Katalonijas?) pavaldoņi atkal kārtējo reizi smagi kļūdījās, izvēloties pieslieties Austrijas Habsburgu dinastijai Mantojuma karā, un vēlāk, palikuši bez svešzemnieku atbalsta, cīnījās tikai par savu kailo dzīvību, pamatotās bailēs no pelnītā soda par nodevību.

Tādi ir patiesie un nepielūdzamie vēstures fakti.

Spānijas provincē Katalonijā dzīvo apmēram 7,5 miljoni iedzīvotāju, divas trešdaļas no tiem galvaspilsētā Barselonā. Neskatoties uz vietējās valdības apnicīgo pretspāņu propagandu un dažādiem diskriminējošiem noteikumiem, nemaz tik daudz piekritēju nacionālistiem Katalonijā nav – pirms pāris gadiem puslegālajos mēriju referendumos piedalījās tikai kādi 20% iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse balsoja pret separātistu avantūru. Arī ļoti daudz uzņēmēju negrib pat dzirdēt par atdalīšanos no Spānijas – kad, piemēram, pirms pāris gadiem Ģeneralitāte (kataloniešu vietējais “parlaments”) pieņēma noteikumu, ka visos kinoteātros 50% filmu jārāda kataloniskā tulkojumā, kinoteātru īpašnieki pieteica streiku, jo filmām, kas pārskaņotas kataloniski, nav skatītāju…

Spānijai nebūt nav bailes no Katalonijā izsludinātā referenduma 9.novembrī, bet ir viens liels BET: Spānija ir demokrātiska un tiesiska valsts. Pēc ģeneralisimusa Fransisko Franko Baamondes nāves (starp citu, lai kā caudillo šodien nenomelnotu, Spānijas Pilsoņu kara uzvarētāja un ilggadējā valsts vadītāja pārdomātā politika izglāba Ibērijas pussalu no sarkanā mēra un Spānijas piedalīšanās Otrā pasaules karā Vācijas pusē) 1978.gada decembrī notika visas nācijas referendums, kura rezultātā ar ļoti lielu balsu vairākumu tika pieņemta pašreizējā Spānijas Konstitūcija.

Konstitūcijas 155.pantā (spāniski – artículo) paredzēts, ka valsts sadrumstalošana ir nelikumīga un Spānijas valdībai pienākums izmantot visus līdzekļus, lai tādus mēģinājumus apturētu, – līdz pat attiecīgās provinces (spāniski comunidad – varētu tulkot kā “kopiena”) autonomijas tiesību atņemšanai. Minētais pants ir ļoti līdzīgs un būtībā identisks Vācijas t.s. Bonnas Pamatlikuma 37.pantam, Austrijas Konstitūcijas 100.pantam, Itālijas Konstitūcijas 126.pantam, Argentīnas Konstitūcijas 75.pantam u.c. Vai visas šīs valstis, ieskaitot Spāniju, būtu savas zemes “apspiedējas”? Par Konstitūciju balsoja arī nospiedošs kataloniešu vairākums.

Pēc Spānijas Konstitūcijas tikai viena persona Spānijā nav pakļauta jurisdikcijai un nevar tikt apsūdzēta un tiesāta – karalis. Visiem pārējiem, ieskaitot valdības galvu, (arī kataloniešu Ģeneralitātes locekļus un Katalonijas prezidentu) jāpakļaujas Konstitūcijai un jāpilda likumus. Nebūt ne retorisks jautājums – kā būtu jārīkojas Spānijas valdībai šajā situācijā? Ievērot likumību un visas tautas pieņemto Konstitūciju vai pieļaut saujiņas (kaut arī nacionālistu būtu pat kāds miljons, jo Spānijas mērogā tā ir “saujiņa”) apmātu karstgalvju nelikumīgu rīcību? Kā rīkotos Latvija, ja, teiksim, Ventspils apriņķis gribētu atdalīties no kopējās valsts? Katalonija Spānijā nav nekas cits kā Latvijā jebkurš apriņķis. Katalonija nav iekarota, bet no neatminamiem laikiem kopīga ibēriešu, tad romiešu, tad franku vai citu vēsturisku valstu un tagad Spānijas Karalistes teritorija.

Var tikai atkārtot vēl un vēl: Spānija NAV līdzīga Krievijai, Katalonijas problēma ne tuvu NAV līdzīga Latvijas situācijai! Katalonijas statuss Spānijā ir pavisam cits kā Skotijas statuss Lielbritānijā – vilkt paralēles var tikai nezinīši.

Kataloniešu nacionālistu prasībām NAV ne mazākā pamata! Un atceroties šo rindu autora ļoti cienīto Uldi Ģērmani: “Nekur nav rakstīts, ka latvietim jābūt vientiesīgam…” – cienījamie tautieši, neesiet jel vientiesīgi un neļaujiet sevi “nomakšķerēt” melīgiem viltvāržiem!

Raksta autora mērķis nav aģitēt pret Kataloniju vai kataloniešiem – ir ļoti daudz inteliģentu un cienījamu kataloniešu. Mērķis ir tikai brīdināt tautiešus akli neuzticēties kataloniešu nacionālistiem (nejauksim patriotismu ar nacionālismu, kas ir “dvīņu brālis” šovinismam). Nacionālismu nācies iepazīt tikai Spānijā, un tas ir vienādi riebīgs basku slepkavu un teroristu bandas E.T.A. vai tās atbalstītāju akcijās, kā arī uzpūtības un melu piesātinātajā kataloniešu nacionālistu darbībā.

Katalonija ir skaista un bagāta zeme, viena no Spānijas 17 pērlēm. Kopā ar miljoniem godīgu kataloniešu šo rindu autors tic iespējai visai Katalonijai garīgi atveseļoties, tāpat kā ir pārliecināts par Katalonijas neapšaubāmi mūžīgo vietu Spānijas pērļu vainagā.

Autors ir Viesturs Vecbaštiks Burvis, dzīvo Barselonā