Kompromisu bezdibenis

Žurnālists Antons Lisenkovs salīdzina Putina skrūvju pievilkšanu ar brežņevismu un paredz Krievijai divus risinājumus – asiņainu dumpi vai pilsoniskas sabiedrības rašanos 

Krievijā mediju telpa kļūst arvien retinātāka, būt godprātīgam žurnālistam tur kļūst bīstami. «Vienkārši žurnālistu kvalitatīvi padarīts darbs padara izdevumu par opozicionāru varai,» kādā intervijā teic Antons Lisenkovs, kas pavasarī aizgāja no darba populārajā un ietekmīgajā izdevumā Lenta.ru un tagad veido portālu Spektr.lv. Martā Lenta.ru māteskompānijas Afiša – Rambler – SUP īpašnieks Aleksandrs Mamuts atlaida izdevuma galveno redaktori Gaļinu Timčenko, kura bija vadījusi mediju kopš tā dibināšanas 1999.gadā. Atlūgumus iesniedza desmitiem žurnālistu. Lisenkovs intervijā stāsta, kas, viņaprāt, turpmāk notiks ar Krieviju un kāpēc Latvijai nav jābaidās no kaimiņvalsts iebrukuma vai «zaļo cilvēciņu» parādīšanās. 

Kā notika, ka aizgājāt no Lenta.ru un sākāt veidot Spektr.lv? 

Pēdējos vairākus gadus strādāju Latvijā kā Lenta.ru korespondents. Biju šeit iedzīvojies, man bija izveidojies paziņu loks, bet, kad tas notika Lentā, pārstāju tai rakstīt. Drīz pēc tam Delfi.lv krievu izdevuma galvenais redaktors Anatolijs Golubovs vērsās pie manis ar ideju, ka nebūtu slikti mēģināt nodibināt izdevumu Krievijai. Es arī biju par to domājis. Jo Krievijā atbrīvojas informatīvais tirgus, kļūst retinātāks. Ļoti daudzi izdevumi tiek slēgti vai bankrotē. 

Atgādiniet, lūdzu, kas īsti notika Lentā? 

Lenta.ru izrādījās esam viens no nedaudzajiem no vienas vai no otras puses neangažētajiem izdevumiem, kuram bija ļoti iespaidīga auditorija, ko var salīdzināt ar federālo mediju kanālu auditoriju. Tas bija varens federālā mēroga plašsaziņas līdzeklis, kas turklāt bija saglabājis neatkarību un, manuprāt, lasītāju ieskatā arī neitralitāti. Informatīvais lauks Krievijā ļoti polarizējies – liberāli opozicionāri izdevumi ar laiku kļūst arvien vairāk liberāli opozicionāri, bet tie, kuri vairāk vai mazāk pārstāv varas pozīciju, vēl vairāk to dara. Bet Lenta bija Krievijas informatīvās telpas elements, kas bija nevienam un strādāja pati par sevi. Tādā ziņā tā bija pilnīgi unikāla. Pat nezinu, ar ko vēl no lielajiem izdevumiem to varētu salīdzināt – varbūt ar Kommersant, Vedomosti kādā laikā. 

Pavasarī Lenta publicēja Iļjas Azara materiālu par Ukrainas radikāļiem, kurā bija atsauce uz diezgan radikālu resursu, kas pauž Labējā sektora viedokli. Pēc intervijas publicēšanas redakcijā pienāca Roskomnadzor paziņojums, ka Lentai tiek izteikts brīdinājums. Pēc šā brīdinājuma Lentas īpašnieks [Aleksandrs Mamuts] izsauca galveno redaktori Gaļinu Timčenko, pieprasīja nekavējoties noņemt materiālu un atlaist Azaru. Viņa atteicās to darīt, un Mamuts pieņēma lēmumu viņu atlaist. 

Kad viņa bija atlaista, pienāca Roskomnadzor vēstule ar pretenziju skaidrojumu – izrādās, ka tās bija pat ne pret pašu materiālu, bet gan pret saiti. Lenta.ru šo saiti noņēma, bet materiāls joprojām ir publicēts. Bet galvenās redaktores vairs nav. Viņas vietā tika iecelts Aleksejs Goreslavskis. Šo notikumu laikā es atrados šeit un tajos pats nepiedalījos, pārstāstu tagad citu teikto. Nākamajā dienā pēc Gaļinas atlaišanas lielākais vairākums redakcijas darbinieku, it īpaši rakstošo, uzrakstīja atlūgumus – apmēram 80 cilvēku. 

Vai svarīgākais bija galvenās redaktores atlaišana vai jaunā redaktora reputācija? 

Gaļina Timčenko bija bijusi galvenā redaktore kopš 2004.gada. Tiem cilvēkiem, kuri kopā ar viņu bija strādājuši, vismaz man personiski, ar to vien pilnīgi pietika, lai pārtrauktu sadarboties ar Lenta.ru. 

Kādai auditorijai paredzēts jūsu projekts? 

Mūsu adresāts ir gan Krievijas, gan Latvijas, gan Baltijas vai jebkura krieviski lasoša auditorija, kas interesējas par to, kas notiek Krievijā. 

Kā atradīsiet savus lasītājus? Lenta.ru bija spēcīgs zīmols, bet Spektr.lv pagaidām ir krietni mazāk zināms.

Mēs strādājam, kā mums šķiet, visdrošākajā veidā – taisot labu, kvalitatīvu materiālu un piesaistot ļoti labus, izcilus Krievijas žurnālistus, kuri veido materiālus Spektr.lv. Aktīvi izmantojam sociālos tīklus. 

Intervijā ar jums Colta.ru pats pirmais jautājums ir par to, vai Spektr.lv finansēs Hodorkovskis. Kāpēc šāds jautājums? 

Tas ir ļoti nepatīkams pārpratums, kura rezultātā man vienmēr nākas noliegt saistību ar Hodorkovski, kaut gan pret viņu pašu man ir vislabākās jūtas un dziļas simpātijas. Es ļoti gribētu, lai viņš būtu investors, labprāt ar viņu sadarbotos, taču viņš nav saistīts ar šo projektu. Pirms Spektr projekta parādīšanās Krievijas vadošie mediji publicēja informāciju, ka Latvijā tuvākajā laikā tikšot atvērts Gaļinas Timčenko projekts, kuru finansēšot Hodorkovskis. Profesionālajā vidē tika radītas milzīgas gaidas, ka Latvijā kaut kas tāds ļoti drīz parādīšoties. Un te parādījās Spektr, un tā pirmajā lapā – Timčenko materiāls. Nācās veltīt daudz pūļu, lai izskaidrotu, ka tā ir tikai sakritība – ka tas ir jauns resurss, bet nav Timčenko projekts, ko finansētu Hodorkovskis.

Jautājums vedināja domāt, ka Hodorkovskis ir palicis vienīgais no Krievijas ļoti bagātajiem cilvēkiem, kas nav saistīts ar „sistēmu”. 

Domāju, ka nav vienīgais. Un ceru, ka viņš joprojām ir tikpat bagāts kā pirms aresta. Bet ir vēl itin daudz vairāk vai mazāk neatkarīgu turīgu cilvēku. Taču Hodorkovskis ļoti daudziem Krievijā pašlaik ir lielākā morālā autoritāte. 

Bet vai Krievijā ir bagāti cilvēki, kuri finansē neatkarīgus medijus? 

Ir de facto un de iure. De iure tie visi ir neatkarīgi no varas. Bet de facto – te mēs nostājamies uz ļoti plāna ledus, kā to visu novērtēt. Grūti. Ir projekti, kuri finansiāli ir pilnībā atkarīgi no varas, kā, piemēram, radiostacija Eho Moskvi, taču īsteno neatkarīgu redakcionālu politiku. Kaut kādā mērā tās viedoklis sakrīt ar valdošo, un, iznāk, ka tā strādā varas interesēm, bet kādā, turklāt ļoti lielā mērā, nesakrīt. 

Jūs pieminējāt Gaļinas Timčenko rakstu Spektrā par Krievijas mediju stāvokli Ceļš uz bezdibeni. Komentārā viņa piemin diskusiju ar Eho Moskvi galveno redaktoru Venediktovu par kompromisiem. Par ko ir šī diskusija un abu domstarpības? 

Vislabāk to prasīt viņiem abiem pašiem. Varu sniegt tikai savu viedokli. Spektrā mēs šo diskusiju ļāvām risināt pašām „pirmajām personām” – Timčenko uzrakstīja sleju par ceļu uz bezdibeni, kurā pieminēja Venediktovu, un mēs lūdzām Venediktovam komentāru par šo materiālu. Viņš sniedza itin asu un vaļsirdīgu interviju. Mēs lūdzām Timčenko komentēt asākos viņa izteikumus. Noliekot abu sacīto blakus, domstarpību būtība ir gana skaidra. Gaļina, manuprāt, uzskata, ka, īsi sakot, „gods dārgāks”. Ka ir brīži, kad nevar iet uz kompromisiem. Ka šādi kompromisi ir soļi, kuri grauj izdevumu, redaktoru darbu un psihi. 

Kādi konkrēti kompromisi? 

Piemēram, atlaišanas no darba, un kad tev diktē, kas jādara, vienu vārdu sakot – kad iejaucas redakcijas politikā. 

Un Venediktovs uzskata, ka „kopējā lieta” svarīgāka? 

Tāds iespaids rodas no tā, ko viņš saka. Ka galvenā redaktora pienākums esot atrast šos kompromisus ar varu. Jebkuros apstākļos atrast ceļus, lai izdevums turpinātu dzīvot un strādāt. Taču, domāju, arī Venediktovam ir kompromisi, kurus viņš nekad nevarētu pieņemt. 

Timčenko uzskata, ka ceļu uz bezdibeni Krievijas prese sāka 1995.gadā, kad nostājās Jeļcina pusē. Vai piekrītat? 

Tas vispār bija lūzuma brīdis. Mēs visi tolaik zinājām, ka Jeļcins vēlēšanas ir zaudējis. Taču mēs ļoti gribējām, lai viņš būtu uzvarējis. Un tad patiesība mazliet pavirzījās nost. Mēs nolēmām, ka tik svarīgas lietas labā to var. Un kopš tā laika pavirzāmies mēs. 

Vai var tikai Krievijas presi pašu vainot par arvien pieaugošo spiedienu, ko uz to izdara vara? 

Katru reizi, kad mēs – draugi, paziņas – tiekamies, vienmēr uzdodam sev jautājumu – vai tu varētu pirms gada vai diviem iedomāties, ka apspriedīsim to, ko apspriežam pašlaik? Un katru reizi noplātām rokas – nevarējām iedomāties, ka mums darba kārtībā būs šādi jautājumi. Un tā tas bija iepriekšējā gadā, gadu pirms tam un vēl gadu agrāk. 

Normālas pasaules kārtības sabrukums Krievijā pašlaik notiek ļoti ātrā tempā. Un to sāka tie varbūt mazie piekāpšanās solīši, kurus deviņdesmitajos gados izdarīja profesionālā kopiena un sabiedrība kopumā – ka, nu, lai Zjuganovs it kā nav uzvarējis vēlēšanās, lai it kā uzvarējis ir Jeļcins! Jo tas taču ir labi, ka demokrātiju esam aizstāvējuši, kaut arī ar nedemokrātiskiem līdzekļiem, bet ko lai dara, mazlietiņ drīkst. Tolaik tas bija neliels solis. Tālāk – vairāk. Un arvien vairāk. Bet pašlaik tas notiek tādā tempā, ka nepagūstam sašust. Pirms gada, pusotra jukām prātā par to, ka nabaga slimus bērnus neļauj adoptēt amerikāņiem. 

Tā bija Krievijas atbilde uz Magņitska likuma pieņemšanu ASV? 

Jā, domājām – ak, Dievs, kurp tad mēs ripojam! Pēc tam parādījās tik apbrīnojami likumi, kas aizliedz ne tikai piedalīties demonstrācijās, bet pat par tām ziņot. Bet pašlaik mums dienas kārtībā jau ir karš. 

Ja vien mēs kā sabiedrība un kā profesionālā kopiena pirms dažiem gadiem, kad šī virzība uz bezdibeni bija pašā sākumā, būtu reaģējuši stingrāk un nebūtu ļāvuši notikt šīm galējībām, kuras nebija tik lielas, un arī spiediens nebija tik būtisks… Bet tagad jau tik daudz pozīciju ir atdots, esam nogājuši tik lielu kompromisu ceļu, ka spiediens nu ir milzīgs, neatkarīgi izdevumi palikuši tikai daži, un pretoties šim spiedienam tagad praktiski vairs nav iespējams, jo izdevumam tas faktiski nozīmē pašiznīcināšanos. Es teju katru dienu saņemu jautājumu no autoriem, kuri sadarbojas ar Spektru, ka – mēs jau uzrakstīsim, bet vai jūs nebaidāties? 

Bet vai tā ir tikai preses pašas vaina? Ir tomēr jābūt arī kādam, kas grib to iznīcināt. 

Vienmēr ir, kas grib to iznīcināt. Es nevaru iedomāties valdību, kura negribētu spiest uz presi. Tā nemēdz būt. 

Viena lieta ir spiest un mēģināt ietekmēt neatkarīgu presi, cita – to iznīcināt vispār. 

Tās ir vienkārši dažādas pakāpes. Parādība ir tā pati. Vai nu sabiedrība ļauj to darīt, vai nu ne. Ja ļauj, tad šis vektors var uzņemt tādu spēku, ka būs runa ne tikai par spiedienu, bet jau par iznīcināšanu, gluži vandālisku aizvēršanu. Ir sabiedrības, kuras agrīnās stadijās neļauj to darīt. Bet, ja iedomājamies ideālu valdību vakuumā, kurai noņemti visi ierobežojumi, tad – protams, ka tā spiedīs uz presi. 

Vai mēs runājam par likumīgi un demokrātiski ievēlētu valdību? 

Jā, taču sabiedrība, kura to ievēlēja, nekontrolē šo valdību. Un tai pat nav šīs valdības kontrolēšanas instrumentu. 

Kādi neatkarīgi mediji Krievijā vēl ir palikuši? 

Negribu nevienu nosaukt, taču, jā, ir neatkarīgi un ir ļoti profesionāli izdevumi. Taču to skaits ik gadu kļūst arvien mazāks un mazāks. Bet tiem, kuri ir palikuši, pieaug spēkā pašcenzūra. Cilvēki jau paši sāk saprast, ko labāk neskart. 

Nupat ziņās varēja lasīt, ka nomainīts The Moscow Times galvenais redaktors. Kas tur ir noticis? 

Neesmu informēts, kas tur iekšienē noticis, grūti spriest. 

Taču kaut kas nepārprotami noticis ar telekanālu Doždj… 

Jā, ar telekanālu Doždj, protams, ir noticis. Atceros labvēlīgo rekomendāciju, ko viņiem kādreiz deva Dmitrijs Medvedevs – kā tā esot brīnišķīga, jauna, perspektīva komanda. Bet pēc tam bija dažādi notikumi, kuru rezultātā telekanāls zaudēja savu apraides tīklu. Pēc tam arī prezidents Putins pateica – nu, kā, labs kanāls! -, taču arī tas nepalīdzēja. Tomēr viņi kaut kā ir noturējušies virs ūdens un pašlaik, cik zinu, pamatā raida internetā, plāno piedāvāt savu saturu par samaksu. Es neesmu tas, kurš liktu viņiem atzīmes, tomēr maksas saturs, manuprāt, nav visperspektīvākais ceļš. 

Atgriežoties pie kompromisiem – jūs sakāt, ka lūzuma punkts bija 1995.gadā. Taču Lenta.ru 1999.gadā tika dibināta sadarbībā ar bēdīgi slavenā Kremļa „polittehnologa” Gļeba Pavlovska fondu. Vai tas arī bija kompromiss? 

Varbūt arī bija, droši vien. Bet kompromiss tādā ziņā, ka acīmredzot Lenta tika veidota kādām konkrētām interesēm un konkrētiem mērķiem. Tolaik bija pavisam cita valsts. Taču pēc tam, kā saprotu, šie mērķi vienkārši pārstāja būt pieprasīti, un Lenta sāka dzīvot savu dzīvi, jo nonāca situācijā, kad nevienam nebija vajadzīga. Laimīgi apstākļi! Faktiski neatkarība tai uzkrita ne cerēti, ne gribēti. Un turpmāk desmit gadus tā pastāvēja un attīstījās patstāvīgi. 

Kas, starp citu, noticis ar Pavlovski, ka viņš nupat piedalījies protesta „miljonu maršā” pret Putinu? 

Jā, jā, viņš ir nogājis ļoti interesantu ceļu! Bija ļoti svarīgs avots mūsu informētībai par to, kā Kremlis raugās uz jautājumiem, bet no viņa mājieniem veidojās, iespējams, pareizs iespaids, ka tieši viņš pats arī formē Kremļa skatījumu uz šiem jautājumiem. Tad vienā brīdi bija ziņas, ka viņu vairs nelaiž Kremlī, anulējuši caurlaidi. Un pēc tam izrādījās, ka Kremlis visu darot nepareizi – Pavlovskis to lielākoties tagad kritizē, jau kā privātpersona. 

Kā redzat turpmāko virzību šajā „ceļā uz bezdibeni” gan Krievijas presē, gan politikā? 

Kaut ko prognozēt ir visnepateicīgākā nodarbošanās. Nerunāšu par to, kurp tas var novest, gribētu tikai pateikt, ka situācija vienmēr attīstās kādā konkrētā virzienā tikmēr, kamēr nesaņem pretdarbību. Un, redzot notikumu attīstību Krievijā, varam šo vektoru itin labi uzzīmēt – pašizolācija, tāds kā, var teikt, čučhe kults – mēs paši par sevi, mums ir neatkarīga politika, mēs esam pret Rietumiem. No gaisā virmojošā „Krima ir mūsu!” ļoti daudzi jūtas iedvesmoti par Krievijas atdzimšanu, un tas viss summējas vēl lielāka un nepatīkamāka saasinājuma vektorā. 

Bet pretdarbība – no kurienes tā varētu rasties? Pašlaik tā Dome, kuru ievēlēja tādā veidā, kādā ievēlēja, un pēc kuras ievēlēšanas Maskavā notika simttūkstošu demonstrācijas pret vēlēšanu rezultātiem, ir uzdāvinājusi mums veselu lērumu apbrīnojamu, fantastisku likumu. Un atbilstoši šiem likumiem cilvēkus, kuri bija izgājuši demonstrācijās, sēdina uz vairākiem gadiem cietumā – tas notiek tieši šobrīd -, slēdz cilvēktiesību aizstāvju organizācijas, pievieno kaimiņvalsts teritoriju. Tas viss tiek darīts ar to pašu deputātu rokām, kurus mēs ievēlējām ar tādu neuzticēšanās līmeni vēlēšanu rezultātiem, ar tik vāju leģitimitāti, ka diezin vai vispār var runāt par leģitimitāti. Un tagad šo vēlēšanu rezultāti izpaužas – šī dome izklāj šā vektora noteikto celiņu, un mēs strauji slīdam tajā bezdibenī, par kuru runā Timčenko. Valstī praktiski nav nekādu spēku, kuri varētu kaut ko likt tam pretī. 

Vai reālas politiskās opozīcijas nav? 

Reālas opozīcijas patiesībā arī nebija. Pateicoties pirmām kārtām tieši šādai likumdošanai un spēka struktūru kontrolei, opozīcijas normālā, civilizētā izpratnē nav. Vispār paust alternatīvu viedokli tagad jau ir bīstami. Bet atsevišķus, izkliedētus opozīcijas perēkļus slāpē un žņaudz. 

Kā zināt, Baltijas valstīs un Polijā ir nopietnas bažas saistībā ar Ukrainā notiekošo. Cik nopietns, jūsuprāt, ir apdraudējums mums? 

Es domāju, ka tieši tas ir – kā lai to pasaka? – ļoti liels pārspīlējums, ārpus saprāta robežām. Jo Baltija un Polija ir Eiropas Savienības un NATO valstis, un tieši tā, manuprāt, ir Rubikona. 

Kas var atturēt Putinu mēģināt paņem „visu banku” – Igauniju un Latviju -, lai tad NATO pārstātu eksistēt? 

Jūs tagad patiesībā aprakstāt Trešā pasaules kara sākumu. 

Vai jūs esat pārliecināts, ka rietumvalstis būs gatavas karot? 

Bet kad tad, ja ne šādā brīdī? Es domāju, ka to neviens neapspriedīs. 

Nu, apspriež. Tas pats Žirinovskis, piemēram. 

Ai, Žirinovskis eksistē tādēļ, lai apspriestu neiespējamas lietas. 

Ja „patinam atpakaļ filmu” – varbūt ne vienmēr iespējamas, bet varai vēlamas? Kā tāds tiešais vads uz Kremļa zemapziņu. 

Nē, nē, jūs stipri vienkāršojat Kremļa zemapziņu! Vienkārši Žirinovskis ļoti daudz ko runā un reizēm tas sakrīt ar realitāti. Nu, protams, var teikt, ka viņš ir tādēļ, lai mēģinātu pārbaudīt, kāda būs atsaucība dažām idejām. Bet, nudien, vai jūs tiešām vēlaties nopietni apspriest kara iespēju Baltijā un Polijā? Manuprāt, tas ir pilnīgi nereāli. Manuprāt, šeit cilvēki sevi biedē daudz stiprāk, nekā ir patiesībā. Lai sūtītu šurp karaspēku un sāktu karadarbību, Kremlim būtu jāizšķiras par visu. 

Bet vai „zaļie cilvēciņi” šeit varētu parādīties? Lielās krievu minoritātes Latvijā un Igaunijā Rietumos pastāvīgi min kā īpašu riska faktoru. 

Teorētiski viss ir iespējams. Teorētiski nevaram izslēgt pilnīgi neko un ir iespējams viss. Taču, manuprāt, arī no Rietumu puses notiek tāds, teiksim, propagandas darbs. Kā pretsvars ļoti nopietnajam propagandas darbam no Krievijas puses. Bīstamības un draudu pārspīlējumi ir abās pusēs. 

Bet „zaļo cilvēciņu” parādīšanās Baltijas valstīs? 

Es personiski uzskatu, ka šāds scenārijs ir pilnīgi neiespējams. Krimā viņi jau bija, viņiem nebija jāparādās. Viens no atslēgas faktoriem visai Krimas situācijai bija tas, ka tur jau atradās Krievijas militārās vienības, tur atrodas Krievijas kara flote. Tas arī bija atslēgas faktors, kas noteica visu situāciju. Tieši tāpēc, ka „zaļie cilvēciņi” tur bija, ar to teritoriju vajadzēja kaut ko izdarīt. Ko citu varēja ar to izdarīt? Bet šeit – rīkot Daugavpilī revolūciju, lai izdarītu ko – pakamptu pusi Latvijas? 

Vai jūs kā cilvēks, kas ir it kā no malas, tomēr šeit ir bijis vairākus gadus un labi pazīst situāciju, redzat Latvijā pamatu nopietniem etniskiem konfliktiem? 

Mums, ārzemju korespondentiem Latvijā, ir savs tusiņš, un tajā mēs ļoti bieži to apspriežam – ar britu, vācu žurnālistiem. Mēs parasti secinām, ka, ņemot vērā milzīgo troksni plašsaziņas līdzekļos par starpetnisko konfliktu Latvijā, divu etnosu līdzāspastāvēšana šeit ir ļoti pozitīvs piemērs tam, kā tas principā ir iespējams valstīs, kurās ir šāda situācija. Ļoti, ļoti pozitīvs piemērs. Jo šeit nav vardarbības uzliesmojumu, ir jauktās laulības, cilvēki kopā strādā. 

Nezinu, vai Latvijā ir lieli noziedzīgi grupējumi, taču, kā man apgalvo, šeit pat nav etnisku noziedzīgu grupu, un pat zog un laupa nevis pēc nacionālām pazīmēm, bet gan kopā. Proti, pat visaizraujošākās lietas latvieši un krievi, pareizāk – krieviski runājošie, jo te ir daudz dažādu tautību, – dara kopīgi. Bet lamājam viens otru lielākoties presē, televīzijā un pirms vēlēšanām. 

Atbildot uz jūsu jautājumu – pamats konfliktiem ir. Ja piešļāktu benzīnu un kārtīgi uzrautu sērkociņu, tad, jā, protams. Jo latviešiem ir daudz kas, ko pieminēt tiem krieviem, kuri te dzīvo. Pamatā nevis konkrēti šiem, bet vispār – par Krieviju no viņiem pieprasīt. Kaut gan latviešiem ir tendence aizmirst, ka viņi bija ne jau Krievijas Federācijas sastāvā un ne jau krievi viņus turēja Padomju Savienībā, un arī Krievija bija PSRS sastāvā, un visas tautas cieta no gebešņikiem un komunistiem, tā nebija tieši krievu ļaunā griba. Es un mani vecāki tieši tāpat cietām no tā režīma. 

Diemžēl Putins no vienas puses ir nodēvējis PSRS sabrukumu par pagājušā gadsimta lielāko katastrofu, kas dabiski čekistam, bet no otras – atjauno tagad Dižkrieviju kopā ar tādiem kā Dugins un citi lielkrievu šovinisti. 

Tas tieši ir tas vektors, par ko runāju. Tas gan stilistiski, gan pēc izmantotajiem paņēmieniem jaunās varenās Krievijas atkal būvēšanā izpaužas kā tieši jaunas PSRS veidošana. Nesen pat ir tapis jauns jēdziens – „Krievu pasaule”. 

Atgriežoties pie Latvijas – tieši tāpat, kā latviešiem ir, ko pieminēt krieviem, arī krieviem ir. Negribu atkārtot, jūs jau labi zināt – gan balsošana par izstāšanos no PSRS, solot visiem piešķirt pilsonību, un tamlīdzīgas lietas, par kurām man stāsta. Tāpēc teorētiski pamats konfliktam eksistē. Taču man šķiet, ka šīs divas lielās grupas, no kurām sastāv Latvijas iedzīvotāji, pašlaik ir tuvāk pozitīvam pretrunu risinājumam. 

Neraugoties uz to, kas notiek Ukrainā? 

Varbūt pat pateicoties tam. Varbūt, paskatoties uz to, saprātīgiem cilvēkiem būtu dabiski saprast, ka – kas bijis, bijis, krievi šeit dzīvo, un tur neko nevar darīt. Un krieviem saprast, ka viņi dzīvo Latvijā, un arī ar to neko nevar darīt. Bet, domāju, sirds dziļumos ļoti daudzi – ceru, ka vairākums, – ir pateicīgi liktenim, ka dzīvo Latvijā, jo vispār jau kaut kā neraujas aizbraukt, un laikam taču tāpēc, ka uzskata šo zemi par savu dzimto. 

Ja neturas pie nacionalitātes un vēsturisku aizvainojumu atmiņas, bet atceras, ka visi ir vienas valsts pilsoņi, kuras labā jāstrādā, tad, manuprāt, pašlaik ir tuvāk tam. Ja speciāli īsteno graujošu darbību, strādā ar cilvēkiem, liek viņiem kopt naida asnus, kuri varbūt nav līdz galam pārvarēti – ne tik daudz ar sadzīviskiem sīkumiem, kuru varbūt nemaz tik daudz arī nav, bet, galvenais, ar aizvainojošām politiķu runām -, tad, domāju, ja šajā virzienā kārtīgi pastrādā, var līdz konfliktam novest jebkuru tautu. 

Personiskāks jautājums. Žurnālistam jābūt tur, kur darbs liek būt. Bet jums ir ģimene, trīs bērni. Kā viņi jūtas Latvijā? 

Mēs esam ļoti laimīgi, ka esam Latvijā. Esam no visas sirds iemīlējuši jūsu valsti. Pat esam mēģinājuši aizbraukt, pareizāk, mūs mēģināja pārsviest uz Spāniju, uz Horvātiju, vēl šur un tur, bet – ne. 

Vai starp nākotnes iespējam ir atgriešanās Krievijā? Vai jūs to vēlētos? 

Krievija ir dzimtene, un to nevar mainīt. Taču es nevaru teikt, ka uztveru savu dzīvi šeit kā dzīvi trimdā. Nē, mēs šeit dzīvojam, mums šeit ļoti patīk, šeit ir ļoti labi un ērti. Bet domas, protams, lielākoties saistās pie Krievijas, vismaz profesionālajā ziņā. Iespējas darbam tur arī iepriekš nebija lielas, bet tagad ir kļuvušas minimālas. 

Es nejūtos pavisam no Krievijas aizbraucis. Man nav jautājuma – atgriezties Krievijā vai neatgriezties. Ne tāpēc, ka esmu netālu – Latvijā. Es nejūtos atrauts no Krievijas. Varbūt tāpēc, ka es neemigrēju, aizbraukdams no Maskavas – mēs tādu lēmumu nepieņēmām. Un tajā pašā laikā Latvija man ir kļuvusi tuva. Man vēl patiesībā jāpadomā, kā es pret to visu attiecos. 

Es arī kā žurnālists patiesībā neesmu aizbraucis no Krievijas. Strādāt tur ir kļuvis daudz grūtāk. Katru reizi, kad sākam jaunu tēmu vai kad mums sāk rakstīt jauns autors, rodas vismaz vēlēšanās pateikt simbolisko frāzi, ka – tu pats saproti, ko tu taisies darīt. Ka tev jāapzinās, ka tam var būt sekas. Un pēdējā laikā tā kļūst par obligātu sarunas daļu ar cilvēku, kaut gan agrāk tā nebija. 

Pat esot šeit, jādomā par iespējamajām sekām? 

Jā, tas kļūst bīstami. Un katrā ziņā cilvēkiem, kuri nodarbojas ar žurnālistiku vai cilvēktiesību aizstāvību, vai kādu sabiedrisko darbību Krievijā, tagad ir jādomā par sekām, tas jau ir kļuvis pašsaprotami. Pirms kādiem pieciem gadiem man šķistu smieklīgi apspriest tādas detaļas un par to vispār runāt. Bet tagad nav smieklīgi, tā ir dienišķa nepieciešamība. 

Es to, protams, apspriežu ne ar visiem, jo par cilvēkiem, ar kuriem pašlaik sadarbojos, lielākoties ir skaidrs, ka viņi visu ir izlēmuši, un tur jautājumu nav. Bet vispār – jā. Kad notiek procesi kā par Bolotnajas laukuma demonstrācijām un cilvēkus bāž cietumā uz četriem gadiem, kad tiek ierosinātas krimināllietas pret redaktoriem, žurnālistiem. Tās tika ierosinātas arī agrāk, vienkārši ne tik lielā skaitā. 

Redziet, atkal mums apļa kompozīcija sarunā par to Timčenko sleju. Stingrāka profesionālās sabiedrības pozīcija tajos tālajos laikos būtu varējusi nolikt aizsprostu, taču cilvēki, kuri pieņēma lēmumus preses pusē, pieļāva kompromisus, ka – mazliet piekāpsimies, bet turpināsim strādāt, lasītājiem taču esam vajadzīgi, darīsim to lasītāju labad. Un tagad tas ir sasniedzis tādu intensitāti, ka vairs nav runas par pretošanos, tagad tas vienkārši tiek diktēts kā griba – darīsiet tā, un viss! Bet, ja kāds pagriežas un mēģina atvērt muti, viņu vienkārši nospiež. Bet tajos laikos bija izvēle, un stingrāka nostāja varēja ja ne pilnībā apturēt, tad vismaz stipri nobremzēt šo procesu. Tagad esam no plēsoņas bēgoša upura situācijā. 

Venediktova pozīcija, manuprāt, ir labi saprotama. Viņš un Timčenko runā par mazliet dažādām lietām, kā mēdz notikt, kad strīdas labi cilvēki. Venediktovs attiecas pret kompromisu kā vienkārši ikdienas procesu. Kompromiss ir tādā ziņā, ka viņam ir jābūt saziņā ar varas pārstāvjiem, ja viņš grib sniegt viņu skatījumu uz lietām. Tādā ziņā, ka viņš sniedz laukumu gan vieniem, gan otriem. Un viņš uzskata, ka šāds kompromiss ir visnotaļ attaisnojams. Ka varbūt viņš kaut kur piekāpjas, taču – lai saglabātu redakciju, savu mediju. Un viņš turpina kā viens no pēdējiem īstenot savu redakcionālo politiku. Tā ir viņa izpratne par kompromisu, taču tas nav gluži tas pats, par ko runā Timčenko. Abu izpratnes par kompromisu pārklājas tikai daļēji, tāpēc tāda nesamierināma diskusija. 

Vai Venediktovs nevar kļūt par to pēdējo neatgriešanās punktu ceļā uz bezdibeni, kad viņu pašu viendien aiztaisīs ciet? 

Katrā ziņā neviens nebrīnītos, ja pēc kāda laika parādītos ziņa, ka Venediktovs neesot ticis galā ar vadīšanu vai noticis saimniecisko subjektu strīds, vai Gazprombanka, kam pieder medijs, nolēmusi atteikties no šā aktīva. 

Taču pašlaik Venediktovs un Eho Moskvi – un to saprot visi -, darīdams ļoti daudz pareiza un esot viens no ļoti nedaudzajiem atlikušajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri sniedz patiešām ievērības cienīgu informāciju, diemžēl veicina lielo kompromisu jau vienkārši ar savu pastāvēšanu vien. Viņi ir piesegs neskaitāmu izdevumu slēgšanai. Ikreiz, kad aiztaisa ciet kārtējo, aizbildinādamies ar to, ka tur, teiksim, cilvēki nevarot ievietot reklāmu, ar finansēm kaut kas neesot kārtībā, galvenais redaktors neesot labi strādājis vai vēl kaut ko, viņi norāda – bet ir taču Eho Moskvi! Lūdzu – tur tādu runā, ka bail pat klausīties! Un tā ir taisnība. Tie tad arī ir tie divi lielie kompromisi. 

Vai paredzat, ka arī Krievijā kādā saprātīgi pārredzamā nākotnē žurnālistam varētu būtu ērti gan dzīvot, gan strādāt? 

Kaut nu Dievs dotu! Protams, ka tas būtu brīnišķīgi. Un vispār man ir sapnis… Redziet, man savā nebūt ne ilgajā dzīvē nācies pieredzēt lietas, kuras, jums, dzīvojot Latvijā, gājušas secen. Atceros PSRS tās varenībā un slavā, tad piedzīvoju perestroiku – vienkārši apbrīnojamu, fantastisku laiku, kas visu apvērsa otrādi. Pēc tam to, ko sauc par pārgalvīgajiem deviņdesmitajiem – pilnīgi jaunu pasauli. Tad – „piecelšanos no ceļiem” un manā ieskatā atgriešanos pie tā, ar ko mēs sākām. 

Proti, šobrīd aplis ir gandrīz noslēdzies – viena partija, ļoti spēcīgas spēka struktūras, kuras vairs nedēvē par KGB, taču FSB arī skan gana iespaidīgi. Mums atkal ir nenomaināms līderis – viņam atlicis pavisam maz līdz Brežņeva termiņa sasniegšanai. Mēs atkal draudam visai planētai, un, kas attiecas uz televizoru ekrānos dzirdētā stilu, tas ir gandrīz tas pats, ko atceros no 1982.gada. Tā ir apbrīnojama sajūta – pārmaiņas, kuras notika, vilšanās, un tagad redzam, kā tas viss atkal atgriežas. Un tas viss pat mazāk nekā vienas cilvēka dzīves laikā. 

Man ir sapnis – gribu nodzīvot līdz brīdim, kad vara Krievijā mainās brīvu, demokrātisku vēlēšanu ceļā. Man ir vienkārši interesanti to redzēt. 

Kas var pārraut šo loku? Vai Ukraina nevar kļūt par šādu faktoru? 

Varbūt. Tā var kļūt par šautenes gaili, kas kaut ko mainīs, taču ne par faktoru. Par faktoru var kļūt tikai viens. Mēs runājām, ka potenciāli jebkura valdība grib kontrolēt vai pat nožņaugt presi. Demokrātiskās valstīs valdības to nedara tāpēc, ka pastāv apstākļos, kuros tās kontrolē un savalda sabiedrība, kura neļauj par to pat tikai iedomāties. Sabiedrība, kura uzskata presi un žurnālistiku par vērtību, kuru tā gatava aizstāvēt. Sabiedrība neļauj rasties un izvērsties idejām par vēršanos pret tādām vērtībām kā pilsoniska sabiedrība, vārda brīvība, personības neatkarība, un tai vienmēr ir mehānisms, kā nomainīt varu. 

Bet iedomājieties sabiedrību, kur vienkārši nekad nav bijis šāda pretspēka. Nekad – ne caru Krievijas, ne Padomju Savienības laikos. Tas varēja rasties un arī radās un sāpīgi attīstījās deviņdesmitajos gados – sabiedrība, kura mēģināja patstāvīgi lemt kaut ko savā dzīvē. Taču vilšanās par ekonomiskajiem pārveidojumiem noveda pie tā, ka masas no tā novērsās un atkal pieplaka varai – lūdzu, valdiet pār mums! 

Un šis iekārtojums neregulējas patstāvīgi. Un mums, Krievijas iedzīvotājiem, jābūt ļoti pateicīgiem varai, jo tā dara mums labu – un daudz ko labu tā arī dara! – aiz sava laba prāta, kā pasniedzot mums dāvanu. Ne tāpēc, ka mēs viņiem neļausim, ja viņi nepratīsies sarūpēt mums sociālo nodrošinājumu, veselības aprūpi un vēl kaut ko. Normālā Rietumu sabiedrībā valdība nevar atļauties nepildīt šīs funkcijas, bet Krievijā var vispār neko nedarīt. To attur tikai viens – bailes no asiņaina dumpja. Bet citādi viss, ko saņemam no varas, ir dāvanas. Nevaram viņus piespiest to darīt, varam būt tikai pateicīgi – paldies, ka dod! – un zemu klanīties. Tagad, redz, pensijas atņēma. Nu, ko, tātad viņiem vairāk vajag. 

Vai jūsu iezīmētais pašizolācijas ceļš nozīmē, ka var būt dumpis? 

Tas ir pats briesmīgākais. Rietumu sistēma nodrošina sevi pret dumpjiem, bet Krievijā cilvēkiem savelk jostas tikmēr, kamēr viņi ņem rokās cirvi. Tāpēc Ukraina nevar būt faktors. Faktors būs vai nu asiņains dumpis, kas atnesīs tikai elites nomaiņu, un nākamā būs tādās pašās attiecībās ar sabiedrību, kā pašreizējā, vai nu pilsoniska sabiedrība, kas parādīsies. 

Kā tad tā parādīsies? 

Tā aug. To nevar importēt vai kā citādi radīt. Tā var izaugt. Jāizslimo, kā man šķiet, jāpamēģina varbūt tomēr ievēlēt sev vadītājus, sākumam varbūt vismaz kādus vietējos. Taču vēsturiski Krievijā vara aktīvi cīnās pret to, lai šāda sabiedrība varētu rastos. Un vienīgais, kas var apturēt šo cilpu, kura Krievijā arvien atkārtojas – kad pēc dumpja notiek attīstība līdz nākošajam dumpim -, ir tikai tādas sabiedrības rašanās, kas šo cilpu savaldīs.