3.septembra rūgtā mācība

Kāpēc žurnālistiem jāatbild par prezidenta kļūdu?

Valsts vadītāji tradicionāli ir 1.septembra ziņu sižetu dalībnieki, izsakot vairāk vai mazāk iedvesmojošus laba vēlējumus jaunā mācību gada sācējiem, taču šogad šī tradīcija apmeta negaidītu un neglītu kūleni.

Kā sabiedrība, tā mediju profesionāļi turpina diskutēt par incidentu, kas svinīgajā dienā notika pie skolas, kurā mācību gaitas uzsāka Valsts prezidenta dēlēns. Andris Bērziņš, pats vezdams puiku pie rokas, piesolīja “pa galvu” žurnālistiem, kas uz ielas filmēja viņa ierašanos. Esmu saņēmusi jautājumus par to, vai mūsu portālā publicētais Sanitas Uplejas raksts par šo tēmu pauž “Ir” nostāju, tāpēc komentēšu situāciju.

“Ir” publicē dažādus viedokļus, jo mūsu mērķis ir apspriest un daudzpusīgi izvērtēt sabiedriski nozīmīgus notikumus. Sanita ir neatkarīga žurnāliste, kas izteikusi un argumentējusi savu viedokli. Dažādos veidos šo incidentu ir komentējuši arī “Ir” žurnālisti. Savukārt “Ir” redakcija nav kopīgi apspriedusi un formulējusi viedokli par šo 3.septembra incidentu.

Valsts prezidenta vēršanos pret žurnālistiem es uzskatu par pilnīgi nepieņemamu. Piesolīt “pa galvu” žurnālistam, kurš darbojas publiskā vietā un nekādi nepārkāpj likumu, nav tiesību nevienam. Nekad. Jo īpaši publiskai amatpersonai, kas reprezentē valsts varu. Katrs šāds mēģinājums traucēt žurnālistu darbu ir skaidri un nepārprotami jānosoda. Vienlaikus es neuzskatu prezidenta teikto par kādiem juridiski vērtējamiem draudiem. Manuprāt, tā ir publisko attiecību katastrofa (ne pirmā, bet vai pēdējā?), tātad publiski nosodāma, nevis tiesiski sodāma.

Žurnālistiem bija tiesības atrasties pie šīs skolas un filmēt prezidenta gaitas (ko turklāt prezidenta kanceleja bija publiski izziņojusi). Es personīgi nebūtu tur devusies ar kameru vai kā redaktore sūtījusi reportieri nofilmēt prezidenta dēla pirmo skolas dienu – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man šī nešķiet nozīmīga ziņa. Taču ikviens žurnālists un redakcija neatkarīgi lemj par to, kādu informāciju vākt, kā to apstrādāt un ko publiskot.

Preses brīvībai ir robežas, tajā skaitā trekna demarkācijas līnija ir personu privātās dzīves neaizskaramība un bērnu tiesības, ko pārkāpt drīkst tikai nopietnu sabiedrisku interešu vārdā. Praksē tas nozīmē, ka redakcijai ir jāliek svaru kausos šīs pretrunīgās brīvības un jāpieņem lēmums, par kuru pēc tam jābūt gatavai atbildēt visām iesaistītajām pusēm, savai auditorijai, plašākai sabiedrībai un tiesai, ja lieta nonāk tik tālu.

Mēs nezinām, kādu sižetu vēlējās parādīt TV3 un kādēļ operators filmēja pie skolas. Iespējams, šis piefilmējums ar garām ejošo prezidentu un viņa dēlēnu nekad nebūtu parādījies ēterā. Iespējams, tas būtu acumirklis stāstā par pirmo skolas dienu, kurā prezidents teiktu svinīgus apsveikuma vārdus.

To mēs neuzzināsim, jo šis sākotnēji iecerētais sižets nekad netapa. Brīdī, kad prezidents uzklupa žurnālistiem, šie kadri paši par sevi kļuva par ziņu – gluži citu ziņu, nekā tā, pēc kuras uz skolu bija ieradušies žurnālisti.

Nav šaubu, viss šis incidents varēja nenotikt. Prezidents varēja vienkārši paiet garām kamerai un ar preses dienesta starpniecību izskaidrot medijiem, ka nevēlas bērna bilžu publiskošanu. Vai arī laipni sasveicināties un pats pavēstīt žurnālistiem šo izvēli. Vai arī apstāties, lai smaidot pateiktu kaut ko jēgpilnu, filmēšanas un rādīšanas vērtu. Galu galā, kādā no iespējamām pasaulēm kāda prezidenta bērns pats pastāstītu žurnālistam savus iespaidus un apsveiktu vienaudžus, kā to citos sižetos tepat reālajā šodienas Latvijā dara nejauši izvēlēti bērneļi nejauši izvēlētās skolās.

Tā vietā mēs redzējām nesavaldīgu, nicīgu izturēšanos, kuru droši vien vēlētos padarīt par nebijušu visi, kas tajā bija klāt vai vēroja vēlāk.

Pilnīgi respektējot prezidenta ģimenes vēlmi pēc privātuma, ir jāpieņem elementāra patiesība – Valsts prezidents ir publiska persona, kas reprezentē valsti. Šā amata ieņēmējam ir jārēķinās un arī saviem tuviniekiem jāspēj izskaidrot, ka šis amats ir saistīts ar sabiedrības uzmanību. Tā ir neatņemama daļa no amata, kurš netiek nevienam ne uzspiests, ne mantots, ne loterijā izlozēts. Mēs neizvēlam prezidentus, lai uzreiz par viņiem aizmirstu.

Neizbēgamas ir situācijas, kurās arī prezidenta ģimenes locekļi publiskajā telpā nokļūs sabiedrības uzmanības lokā. Tām pat noteikti nav jābūt TV vai preses kamerām. Vai pa galvu tiks piesolīts arī bērnam, kurš skolas gaitenī sadomās ar telefonu nofotografēt pretimnākošo prezidenta ģimeni (un, nešaubieties ne mirkli, ielikt bildi savā „draugiem.lv” profilā)?

Visi iegūs, ja reakcija uz šādām situācijām nebūs tik neadekvāta, kā skolas sākuma svinībās, kas nu pārvērtušās rūgtā mācībstundā. Un mācību var izteikt vienā vārdā. Cieņa.