Andrejs Strokins, F64
Pēdējā laikā daudz sanāk runāt par 90.gadiem: gan tāpēc, ka iznācis apjomīgs šā laika mākslas krājums, gan tāpēc, ka tuvojas Saeimas vēlēšanas. Daudz domāt, vai tā bija lielo pārmaiņu vai neizmantoto iespēju desmitgade, kurā nule dzimušam bērnam (valstij) kampēji privatizācijā nograuza rokas un kājas, to paralizējot. Kultūrā radās pasaules līmeņa personības, bet sadzīvē pietrūka un joprojām trūkst vienkāršu, cilvēcisku īpašību: cieņas, solidaritātes, izpalīdzības.
Priecājos, ka par šīs nedēļas kultūras personību izvēlējāmies rakstnieci Andru Neiburgu. Viņai piemīt spēja radīt tēlus un viedokļus, ar kuriem viegli identificēties. Varu tikai piekrist Andras teiktajam, ka 90.gadu lepnumu par savu valsti šodien nomainījis kauns. Taču ar to teikums nebeidzas. Andra pamatoti atgādina, ka kauns ir pašiem par sevi. Jo nav neviena politiķa, kas liegtu sakopt lauku vai savākt aiz sevis atkritumus ugunskuru vietās. Sēž iekšā padomju cilvēciņš, kura vietā par visu jāatbild valstij.
