Ievadsleja

... kad viss bija labāk un citādi. Zāle zaļāka un kupenas biezākas. Ziemā gribas ļauties dabiskam dzīves plūdumam, apstāties, ieklausīties un saprast. Gluži tāpat, kā mežā sadzirdēt dzeņa klaudzināšanu vai sīko zariņu čaukstēšanu zem kājām. Modernajā ziemā sniega un mierīgu pastaigu kļūst mazāk. Žēl! Tāpēc aizej uz mežu! Lai arī neiestigsi līdz ceļiem sniega baltumā, sajutīsi, kā tevī atgriežas klusais miers. Un vēl dabas apsolījums, ka pavisam tuvu ir laiks, kad saules un gaismas atkal būs vairāk.

...skan pazīstamas dziesmas vārdi. Un kā var nedungot, ja apkārt tik daudz krāsu! Dažkārt pat popārtiski dzīvespriecīgas, taču parasti kā īstenam holandiešu vecmeistaram — biezi, pelēkbrūni toņi, mazi, spilgti akcenti. Jā, Rembrants varētu būt rudenīgs vīrs. Holandiešu mākslinieki lauzīja galvu, kā gleznās dabūt gaismu, arī latviešu prātus rudenī pārņem kreņķis — kā izvilkt līdz laikam, kad saule un gaisma būs atpakaļ? Taču nav vērts ar rudeni cīnīties! Jānomierinās un jāatgriežas pie sevis. Te un tagad.

Pirms gada Rīgā Izraēlas mākslinieku izstādē taču bija videodarbs, kurā sieviete peldējās kopā ar arbūzu virtenēm. Varbūt šī vienkārši ir izšķērdība vai neliels neprāts ar sirreālu ievirzi. Taču vasarā gribas kaut ko traku, neparastu, gribas atlaist grožus, atbrīvot spēkus un mesties avantūrās. Vasarā nevajag domāt, ka drīz būs atkal skumjais rudens. Vasarā jāsmaida, jāpriecājas, jārīkojas neprātīgi. Jāļaujas ūdeņiem, peldēm un performancēm. Vasarā visi ir mākslinieki.