Ievadsleja
Jaunākie raksti



Pasaule mainās
Diemžēl nepietiekami ātri. Lai apturētu straujās klimata izmaiņas un nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus nu jau astoņiem miljardiem cilvēku, ir jārīkojas izlēmīgāk. Jāpieprasa politiskā griba no lēmumu pieņēmējiem, jāatbalsta inovatīva uzņēmējdarbība un jāuzņemas individuāla atbildība. Pat nelielas ikdienas izvēles ieraugot plašākā cēloņsakarībā.
- Ievadsleja
- 29.12.2021.
Sveicam ar Domuzīmes 30. numuru!

- Ievadsleja
- 29.04.2021.
Aprīļa pilieni

- Ievadsleja
- 05.03.2020.
Ābeļlaiks

- Ievadsleja
- 09.12.2019.
Sveicināts, Domuzīmes lasītāj!

- Ievadsleja
- 29.12.2021.
Sveicam ar Domuzīmes 30. numuru!
Tāda ir žurnāla Domuzīme līdzšinējās darbības bilance, kura veidojusies sadarbībā ar autoriem. Žurnāls šajā laikā ir ieguvis ieinteresētus lasītājus un noteiktu vietu kultūras mediju lokā. Šogad iedibināta Domuzīmes Dzejas balva. Žurnāla darbam neaizstājams ir un paliek Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts.

- Ievadsleja
- 29.04.2021.
Aprīļa pilieni
Otro Domuzīmes numuru lasītāji saņem neierastā laikā — aprīļa beigās. Tā iemesls ir noteiktas izmaiņas: šogad žurnāls iznāks sešas, nevis četras reizes gadā, kā iepriekš. Tātad jauni Domuzīmes laidieni šogad gaidāmi vēl arī jūnijā, augustā, oktobrī un decembrī.

- Ievadsleja
- 05.03.2020.
Ābeļlaiks
Ābeļlaiks ir pavasara pilnbrieds. Šajā brīdī šķiet, ka priekšā vēl daudz ziedēšanas un smaržu, smieklu un kustības. Prātā jau kņud domas par brīvdabas piknikiem, pavasara pastaigām, draugu burziņiem un randiņiem.

- Ievadsleja
- 09.12.2019.
Sveicināts, Domuzīmes lasītāj!
Kultūra vienmēr atrodas dažādos robežstāvokļos — gan satura un izpausmju (un attiecīgi — kultūras izpratnes), gan institucionālajā, gan finansējuma pieejamības, gan sabiedrības attieksmes ziņā. Latvijas kultūrpolitikas kontekstā arī jebkurš literatūras izdevums vienmēr atrodas uz robežas starp «būt un nebūt» dažādu objektīvu un, neslēpsim, arī subjektīvu apstākļu dēļ. Tāpēc žurnāla Domuzīme pieci gadi jau ir pietiekami nopietns laikposms. Pamazām tas ir ieguvis noteiktu pozīciju starp Latvijas kultūras izdevumiem, stabilu lasītāju un finansējuma piešķīrēja — Valsts Kultūrkapitāla fonda — uzticēšanos.


Piesnigušā mežā gribas domāt par bērnību...
... kad viss bija labāk un citādi. Zāle zaļāka un kupenas biezākas. Ziemā gribas ļauties dabiskam dzīves plūdumam, apstāties, ieklausīties un saprast. Gluži tāpat, kā mežā sadzirdēt dzeņa klaudzināšanu vai sīko zariņu čaukstēšanu zem kājām. Modernajā ziemā sniega un mierīgu pastaigu kļūst mazāk. Žēl! Tāpēc aizej uz mežu! Lai arī neiestigsi līdz ceļiem sniega baltumā, sajutīsi, kā tevī atgriežas klusais miers. Un vēl dabas apsolījums, ka pavisam tuvu ir laiks, kad saules un gaismas atkal būs vairāk.

Nāk rudens apgleznot Latviju...
...skan pazīstamas dziesmas vārdi. Un kā var nedungot, ja apkārt tik daudz krāsu! Dažkārt pat popārtiski dzīvespriecīgas, taču parasti kā īstenam holandiešu vecmeistaram — biezi, pelēkbrūni toņi, mazi, spilgti akcenti. Jā, Rembrants varētu būt rudenīgs vīrs. Holandiešu mākslinieki lauzīja galvu, kā gleznās dabūt gaismu, arī latviešu prātus rudenī pārņem kreņķis — kā izvilkt līdz laikam, kad saule un gaisma būs atpakaļ? Taču nav vērts ar rudeni cīnīties! Jānomierinās un jāatgriežas pie sevis. Te un tagad.

Vai šī būtu reklāma? Vai kāda performance?
Pirms gada Rīgā Izraēlas mākslinieku izstādē taču bija videodarbs, kurā sieviete peldējās kopā ar arbūzu virtenēm. Varbūt šī vienkārši ir izšķērdība vai neliels neprāts ar sirreālu ievirzi. Taču vasarā gribas kaut ko traku, neparastu, gribas atlaist grožus, atbrīvot spēkus un mesties avantūrās. Vasarā nevajag domāt, ka drīz būs atkal skumjais rudens. Vasarā jāsmaida, jāpriecājas, jārīkojas neprātīgi. Jāļaujas ūdeņiem, peldēm un performancēm. Vasarā visi ir mākslinieki.