Ievadsleja
Jaunākie raksti
Pasaule mainās
Diemžēl nepietiekami ātri. Lai apturētu straujās klimata izmaiņas un nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus nu jau astoņiem miljardiem cilvēku, ir jārīkojas izlēmīgāk. Jāpieprasa politiskā griba no lēmumu pieņēmējiem, jāatbalsta inovatīva uzņēmējdarbība un jāuzņemas individuāla atbildība. Pat nelielas ikdienas izvēles ieraugot plašākā cēloņsakarībā.
Piesnigušā mežā gribas domāt par bērnību...
... kad viss bija labāk un citādi. Zāle zaļāka un kupenas biezākas. Ziemā gribas ļauties dabiskam dzīves plūdumam, apstāties, ieklausīties un saprast. Gluži tāpat, kā mežā sadzirdēt dzeņa klaudzināšanu vai sīko zariņu čaukstēšanu zem kājām. Modernajā ziemā sniega un mierīgu pastaigu kļūst mazāk. Žēl! Tāpēc aizej uz mežu! Lai arī neiestigsi līdz ceļiem sniega baltumā, sajutīsi, kā tevī atgriežas klusais miers. Un vēl dabas apsolījums, ka pavisam tuvu ir laiks, kad saules un gaismas atkal būs vairāk.
Nāk rudens apgleznot Latviju...
...skan pazīstamas dziesmas vārdi. Un kā var nedungot, ja apkārt tik daudz krāsu! Dažkārt pat popārtiski dzīvespriecīgas, taču parasti kā īstenam holandiešu vecmeistaram — biezi, pelēkbrūni toņi, mazi, spilgti akcenti. Jā, Rembrants varētu būt rudenīgs vīrs. Holandiešu mākslinieki lauzīja galvu, kā gleznās dabūt gaismu, arī latviešu prātus rudenī pārņem kreņķis — kā izvilkt līdz laikam, kad saule un gaisma būs atpakaļ? Taču nav vērts ar rudeni cīnīties! Jānomierinās un jāatgriežas pie sevis. Te un tagad.
Vai šī būtu reklāma? Vai kāda performance?
Pirms gada Rīgā Izraēlas mākslinieku izstādē taču bija videodarbs, kurā sieviete peldējās kopā ar arbūzu virtenēm. Varbūt šī vienkārši ir izšķērdība vai neliels neprāts ar sirreālu ievirzi. Taču vasarā gribas kaut ko traku, neparastu, gribas atlaist grožus, atbrīvot spēkus un mesties avantūrās. Vasarā nevajag domāt, ka drīz būs atkal skumjais rudens. Vasarā jāsmaida, jāpriecājas, jārīkojas neprātīgi. Jāļaujas ūdeņiem, peldēm un performancēm. Vasarā visi ir mākslinieki.