Viens no pirmajiem vēja ģeneratoru 1924. gadā iegādājās vairāku Latvijas valdību ministrs Arturs Alberings.
Par vēja parkiem Latvijas laukos un piekrastē 19. gadsimta nogalē neviens ij iedomāties nevarēja, tomēr jau tad apjausma, ka nākotnē no vēja enerģijas gaidāmas lielas lietas, bija gaisā
Cilvēce sen bija konstatējusi, ka lētāka un pieejamāka dzinēja par vēju tās rīcībā nav. Taču 19. gadsimta gaitā vējdzirnavas zemā lietderības koeficienta dēļ sāka uzskatīt par neglābjami novecojušām. Uzņēmēju skatieni aizvien biežāk vērsās uz vēja rotoru dzītām turbīnām, sauktām par vēja motoriem. Tie izmantoja vismaz 85% iespējamā vēja spēka un tika pieskaitīti pie «dabiskajiem dzinekļiem» — idejas par vēju un ūdensspēku enerģijas ražošanā kļuva aktuālas ar brīdi, kad uzņēmēji sāka domāt par vēl lētāku spēka avotu nekā tolaik joprojām progresīvie tvaika dzinēji. «Bez šaubām, kādreiz pārlabotas konstrukcijas gaisa turbīnes, nostādītas kalna augstumos, kur pūš stipri vēji, radīs mekānisku spēku, kurš vispirms pārvērtīsies par elektrības, pēc tam par siltuma un gaismas spēkiem,» 1894. gadā pravietiski rakstīja Dienas Lapa.
