Medikamenti ir pieejami, bet ne Latvijas pacientiem

  • Valters Bolevics, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas direktors
  • 07.04.2021.
Ilustratīvs attēls no pixabay.com

Ilustratīvs attēls no pixabay.com

Kamēr kompensējamo zāļu budžets uz vienu iedzīvotāju kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā sasniedzis attiecīgi 142,20 eiro un 161,45 eiro, Latvijā tas ir gandrīz divas reizes mazāks - 85,28 eiro uz vienu iedzīvotāju, liecina Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) veiktā analīze. Lai Latvija nodrošinātu valsts apmaksātus medikamentus tuvu pārējo Baltijas valstu līmenim, jau šodien nepieciešami 80,38 miljoni eiro.

Pacienti Latvijā ir neapskaužamā pozīcijā 

Šogad valsts kompensējamo medikamentu bāzes budžets Latvijā ir 162,68 miljoni eiro jeb aptuveni 11,25% no kopējā Veselības ministrijas budžeta. Tikmēr Igaunijā kompensējamo medikamentu budžets paaugstināts par 8,2% un sasniedzis 188,9 miljonus eiro, kas attiecībā pret Latviju ir par 16,1% vairāk, turklāt šis rādītājs neietver slimnīcu iepirkumus. Lietuvā kompensējamo medikamentu budžets šogad palielināts par 91,6 miljoniem, sasniedzot 451,1 miljonus eiro, kas ļauj 100% apjomā segt kompensējamo zāļu sarakstā iekļautos medikamentus un iekļaut visus ekonomiski izvērtētos un par efektīviem atzītos jaunos medikamentus.

Kompensējamo medikamentu pieejamība Baltijas valstu iedzīvotāju vidū ir kritiski atšķirīga, pacientus Latvijā nostādot sistēmas ķīlnieku lomā. Nevienlīdzīgie apstākļi liedz Latvijā ārstēt pacientus ar diagnozēm, kuras tepat kaimiņvalstīs ir iespējams ārstēt. Rezultātā Latvijas pacients tiek nostādīts sliktākās pozīcijās, radot negatīvu ietekmi uz tā dzīves kvalitāti un ilgumu.

Latvijā ir viszemākais kompensējamo zāļu budžets uz pacientu Baltijā

Analizējot atvēlēto kompensējamo zāļu budžetu Baltijā uz vienu iedzīvotāju[i], Latvijā tiek atvēlēti 85,28 eiro gadā, Igaunijā - 142,20 eiro un Lietuvā - 161,45 eiro. Lai Latvija sasniegtu pārējo Baltijas valstu kompensējamo zāļu budžeta vidējo līmeni uz vienu iedzīvotāju, pēc SIFFA veiktajiem aprēķiniem, ir nepieciešams budžeta palielinājums par 80,38 miljoniem eiro, kopējam kompensējamo zāļu budžetam sasniedzot 243,06 miljonus eiro jeb 127,42 eiro gadā uz vienu Latvijas iedzīvotāju.

Nepieciešamais finansējums nav pārmērīga prasība un atbilst pacientu faktisko vajadzību segšanai, turklāt tas ir vidējais matemātiskais aprēķins, reālais uz pacientu vērstais apjoms noteikti ir krietni lielāks. Latvijas budžeta plaisa kompensējamiem medikamentiem salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir dziļa un skaidrs, ka ar katru gadu tā tikai palielināsies, ja Latvija nemainīs savu līdzšinējo attieksmi pret medikamentu pieejamību mūsu valsts iedzīvotājiem. Turklāt šeit nav runa par jaunākajiem zinātnieku izgudrojumiem, bet elementāru Eiropas Savienības standarta līmeni.

Valsts budžeta palielināšana 80 miljonu eiro apmērā būtiski palielinātu pacientu iespējas saņemt kompensējamos medikamentus gan esošās diagnozēs, gan jaunās, kā arī samazinātu pacientu līdzmaksājumus vai izbeigtu tos vispār.

 Foto - 

 

[i] Aprēķinā izmantots Baltijas valstu iedzīvotāju skaits 2020. gada sākumā (Eurostat)

Reklāma

Līdzīgi raksti

Viedoklis Edijs Āboliņš

Jo vairāk datu, jo siltākas mājas

Attīstoties digitalizācijai, pieaugot viedierīču skaitam un laikam, ko pavadām internetā, strauji pieaug arī datu apjoms. Eiropas Komisijas publicētā informācija liecina, ka 2018. gadā tika ģenerēti 33 zetabaiti datu, bet 2026. gadā gaidāmi jau 175 zetabaiti. Tas nozīmē arī būtisku ietekmi uz vidi. Katrs saglabātais fails, straumētais video, mākslīgā intelekta vaicājums vai e-pasts nozīmē datu centru darbību, kas patērē lielu elektroenerģijas daudzumu un rada siltumu, kā rezultātā pieaug arī CO₂ emisijas. Taču ir radīti risinājumi, kas ļauj defektu pārvērst par efektu un datu centru siltumu integrēt kopējā apkures sistēmā, samazinot vajadzību pēc fosilajiem energoresursiem.

Viedoklis Liene Dreimane

Latvijas vīrieši – ne tikai kā varmākas, bet arī cietušie. Vardarbības veidi, prevencija un risinājumi

Vardarbība nešķiro pēc dzimuma, vecuma vai sociālā statusa, tomēr sabiedrībā joprojām dominē mīti: vardarbība esot “tikai nelabvēlīgos apstākļos” un varmākas vienmēr esot vīrieši. Latvijā ik gadu desmitiem tūkstošu cilvēku piedzīvo vardarbību ģimenē, bet vīriešu pieredze kā cietušajiem bieži paliek nepamanīta. Tiesību aizsardzības mehānismi nav pilnīgi – pat ja normatīvie akti ir dzimumneitrāli, praksē vīrieši kā upuri ir maz redzami, savukārt vīrieši–varmākas ne vienmēr saņem efektīvu sociālo korekciju. Lai situāciju uzlabotu, nepietiek tikai ar sodiem – vajadzīga prevencija, psiholoģiska palīdzība un plānveidīga starpinstitūciju sadarbība.

Jaunākajā žurnālā