«Ir tikai viena patiesība.» Kāpēc Latvijā medijiem (ne)tic?

Tieši dienu pēc Satversmes tiesas lēmuma, kas liks būtiski samazināt pašpietiekamās krievu valodas lietojumu sabiedriskajā medijā, pagājušajā nedēļā noslēdzās kāds divus gadus ilgs pētījums, kura rezultāti parāda mediju auditoriju fundamentālo sašķeltību. Tas ir Rīgas Stradiņa universitātes pētījums par Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksmi pret medijiem, ar kura datiem Ir bija ekskluzīva iespēja iepazīties. Tie vēlreiz apstiprina jau zināmās viedokļu plaisas starp cilvēkiem, kas ģimenē runā latviešu vai krievu valodā, taču ir arī daži pārsteigumi.

«Ir jautājumi, kuros abas valodu grupas satiekas,» atzīst pētījuma vadītājs Jānis Juzefovičs. Piemēram, vienojošs motīvs ir kritika par mediju darbu kovida pandēmijas laikā.

Interesantas ir arī atšķirības starp Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju vērtējumiem par mediju brīvību un uzticamību. «Mediju attieksmes un priekšstati neveidojas vakuumā — tie lielā mērā saistīti ar valdības politiku un plašāku sociālo fonu,» uzsver Juzefovičs.

Šajā RSU pētījumā izmantota gan aptauja, kas veikta šā gada februārī, gan padziļinātas esejas, kurās respondenti reflektē par savu dzīvi, valsti un medijiem, kas ļauj pētniekiem ieraudzīt, kā veidojas sabiedrības priekšstati par mediju lomu. «Mēs redzam ļoti dažādas attieksmes — cilvēki ne tikai domā atšķirīgi, bet arī dzīvo atšķirīgās informatīvajās realitātēs.»

Valdības pakļautībā?

Lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā medijos pastāv vārda brīvība. Taču tā nedomā visi — sabiedrībā pastāv dziļa plaisa. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% uzskata, ka vārda brīvība Latvijā pastāv. Savukārt krievvalodīgo vidū 64% ir pārliecināti par pretējo.

«Tas nav objektīvs vērtējums par to, vai Latvijā ir vai nav vārda brīvība, — tā ir cilvēku uztvere,» uzsver Juzefoviča kolēģe, pētniece Oksana Žabko. Viņa skaidro, ka šī sajūta pastiprinājusies pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad valsts politika kļuvusi stingrāka un sabiedrība — jutīgāka pret robežām, kas ir pieļaujams un kas ne.

Bet arī tajā sabiedrības daļā, kas vārda brīvību atzīst, uzticēšanās medijiem nav pašsaprotama. 51% latviešu valodā runājošo un 73% krievvalodīgo piekrīt apgalvojumam, ka mediji atrodas valdības pakļautībā. «Cilvēki bieži medijus un politiku uztver kā vienu savstarpēji saistītu sistēmu,» skaidro Juzefovičs. «Un tas ietekmē to, cik lielā mērā viņi uzticas tam, ko redz un dzird.» Igaunijā salīdzinoši mazāka sabiedrības daļa uzskata, ka valdība kontrolē medijus, — šo atšķirību pētnieks skaidro ar augstāku uzticēšanos valsts institūcijām kopumā.

Uztveres atšķirības visizteiktāk redzamas krievvalodīgo auditorijā — respondentu paustajā atkārtojas priekšstats, ka mediji darbojas politisku interešu ietvaros un atspoguļo vienpusīgu skatījumu. «Žurnālisti nevar pateikt visu, ko domā, — viņi baidās vai viņiem neļauj,» esejā rakstījis kāds respondents. «Ir tikai viena pareizā pozīcija — ja domā citādi, tevi vienkārši nedzird,» formulē cits.

Šie priekšstati bieži saistīti ar plašāku pieredzi ārpus medijiem — īpaši ar valodas un izglītības politiku pēdējos gados. Daļai krievvalodīgo tas rada sajūtu, ka viņu skatījums publiskajā telpā netiek pārstāvēts. «Tas nav tikai par medijiem,» uzsver Žabko. «Cilvēku attieksmi ietekmē arī viņu pieredze ar valsti un sajūta, vai viņi tiek respektēti.»

Tomēr arī mediju lomas novērtējumā skaidri redzama etniskā šķirtne — 74% krievu uzskata, ka mediji šķeļ sabiedrību un nostāda latviešus pret krievvalodīgajiem, bet latviešu auditorijā šādam apgalvojumam piekrīt 37%.

Nogurums no krīzēm

Attieksmi pret medijiem sabiedrībā sarežģī pēdējo gadu krīzes — vispirms Covid-19 pandēmija, pēc tam karš Ukrainā. 57% latviešu un 55% krievvalodīgo uzskata, ka Covid-19 pandēmija medijos tika atspoguļota vienpusēji. Minimālās atšķirības starp abām grupām šajā jautājumā pētniekiem šķiet viens no pārsteidzošākajiem rezultātiem. 

Turklāt pandēmijas pieredze kļuvusi par filtru, caur kuru cilvēki vērtē arī jaunākos notikumus. Respondentu atbildēs bieži parādījušās paralēles starp Covid-19 laika ziņošanu un kara atspoguļojumu. Populārs ir priekšstats, ka mediji pārspīlē, biedē un koncentrējas uz negatīvo. «Es vairs neskatos ziņas — tur visu laiku tikai biedē,» rakstījis kāds pētījuma dalībnieks. «Kovida laikā tas bija viens, tagad atkal tas pats ar karu.»

Tas redzams arī datos par karu Ukrainā. Lai gan krievvalodīgo vidū kritika ir izteiktāka, arī latviešu auditorijā tā nav margināla — 30% uzskata, ka mediji pārspīlē ģeopolitiskos draudus mūsu valstij, 39% — ka par karu tiek runāts pārāk daudz, savukārt būtiska daļa pauž šaubas par viedokļu daudzveidību.

Krievvalodīgie šo kritiku bieži formulē kā sajūtu, ka mediji apzināti virza vienu skatījumu. «Mediji rāda tikai vienu patiesību — otru viedokli tur nevar dzirdēt,» raksta kāds respondents. «Attieksme pret karu Ukrainā laika gaitā mainās — tas nav tikai Latvijas fenomens,» skaidro Žabko. 

«Nogurums no kara, dažādu ziņu plūsma un arī negatīvā informācija ietekmē to, kā cilvēki uztver mediju saturu.» Nogurums izpaužas ne tikai kritikā, bet arī uzvedībā — daļa cilvēku apzināti izvēlas distancēties no ziņām, kuru paši pētījuma dalībnieki apraksta kā mēģinājumu pasargāt sevi no pastāvīgas spriedzes un nedrošības sajūtas.

Kam uzticas un kam ne

Gan latviešu, gan krievu auditorijā visaugstākā uzticēšanās ir vietējiem medijiem, taču skaitļi arī te būtiski atšķiras — attiecīgi 73% un 43% no aptaujātajiem katrā grupā pauž uzticēšanos. Līdzīga tendence ir ar Rietumu medijiem, kuriem uzticas 58% latviski un 41% krieviski runājošo. Tātad neviens no šiem avotiem — ne vietējie, ne Rietumu mediji — nebauda vismaz puses krievu auditorijas uzticību. Labā ziņa — uzticēšanās arī Krievijas avotiem ir zema, ap 20%, taču tik un tā daudz augstāka nekā latviešu auditorijā, kur tiem uzticas tikai 5%. 

Juzefovičs skaidro, ka krievvalodīgo vidū neuzticēšanās Latvijas medijiem krievu valodā ir vienlīdz augsta kā ziņām latviešu valodā. «Nav tāda skaidra nošķīruma vairs starp «mūsu» un «citu» medijiem,» pētnieks saka. «Arī par tiem tiek uzskatīts, ka viņi ir pārdevušies vai pakļauti cenzūrai.»

Datos parādās vēl kāda būtiska tendence — aizdomas par noklusēšanu. Latvijā 57% latviešu un 78% krievvalodīgo piekrīt apgalvojumam, ka medijos pastāv tabu tēmas, par kurām žurnālisti izvairās runāt. «Ja mediji kādu tēmu vispār neapskata, cilvēkiem rodas iespaids, ka tā tiek apzināti slēpta,» saka Juzefovičs. «Un tas ir tas brīdis, kad viņi sāk meklēt informāciju citur — bieži vien mazāk uzticamos avotos.» Žabko papildina, ka šī reakcija nav unikāla Latvijai. «Ja informācijas telpā ir vakuums, tas vienmēr tiek aizpildīts, tikai jautājums — ar ko?»

Skeptiska attieksme redzama arī jautājumā par viedokļu daudzveidību. Latviešu vidū 31% uzskata, ka medijos nepietiekami pārstāvēti opozīcijas politiķu viedokļi, savukārt krievvalodīgo vidū šādam apgalvojumam piekrīt vairākums — 57%. «Mēs redzam, ka kritika par viedokļu daudzveidību nav tikai vienas grupas jautājums,» saka Juzefovičs. «Tā dažādās formās parādās visā sabiedrībā.»

Cilvēki bieži arī kritizē skaļus virsrakstus un to, ka mediji sabiezina krāsas, lai piesaistītu uzmanību. Aptaujas dati rāda, ka šādam apgalvojumam piekrīt aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju — 64% latviešu un gandrīz 70% krievvalodīgo. «Tas rada priekšstatu, ka mediji darbojas komerciālu mērķu vadīti,» skaidro Žabko, «ka svarīgākais nav informēt, bet piesaistīt klikšķus.»

Pētnieki uzsver — uzticēšanās medijiem nav izolēts jautājums, tā cieši saistīta ar uzticēšanos valsts institūcijām kopumā. «Liela daļa šo priekšstatu veidojas ārpus mediju kontroles,» saka Juzefovičs. «Tie ir saistīti ar cilvēku pieredzi, attieksmi pret politiku un sajūtu, vai viņi tiek sadzirdēti.»

Tomēr tas nenozīmē, ka medijiem nav iespēju rīkoties, lai uzlabotu sabiedrības priekšstatus. Pētījums iezīmē vairākas konkrētas problēmzonas — sajūtu par noklusēšanu, šaubas par viedokļu daudzveidību un neizpratni par to, kā mediji vispār darbojas.

«Cilvēki bieži nesaprot, kā tiek pieņemti redakcionālie lēmumi,» saka Juzefovičs. «Un tur rodas aizdomas — kāpēc par vienu runā, bet par citu ne.» Tāpēc viens no galvenajiem uzdevumiem ir lielāka caurspīdība — medijiem vairāk jāskaidro, kā tiek veidots saturs, kāpēc izvēlētas konkrētas tēmas un kā darbojas mediju finansējums.

Otrs izaicinājums ir sasniegt auditoriju, kas no ziņām ir distancējusies. Nogurums no krīzēm nozīmē, ka daļa sabiedrības apzināti izvairās no informācijas — un šos cilvēkus aizsniegt ar tradicionāliem formātiem vairs nevar. «Ja cilvēks nejūtas uzrunāts, viņš vienkārši aizies,» saka Žabko. «Un tad ir jautājums — kas viņu sasniegs pēc tam?»

Trešais virziens ir daudzveidīgāks saturs — ne tikai viedokļu, bet arī pieredzes ziņā. Ja daļa sabiedrības neredz sevi medijos, rodas sajūta, ka viņu realitāte tiek ignorēta. «Viedokļu dažādība ir demokrātiskas sabiedrības pamats — jautājums nav par to, vai pastāv dažādi skatījumi, bet par to, vai cilvēki jūtas sadzirdēti un pārstāvēti,» uzsver Žabko.