Gandrīz nākotne

Rīgā pie Daugavgrīvas ielas atrodas daudziem zināma tilta estakāde, kas nekur neved. Uzbrauktuve paceļas vairākus metru augstumā, betons ir izliets, forma it kā sola kustību, bet estakādes sākumā ir skaidra ceļa zīme – ķieģelis, tālāk ceļu bloķējosi betona bloki, galā metāla sēta. Garām brauc mašīnas, blakus darbojas degvielas uzpildes stacija, autobusu pieturā reklāma – politisks solījums kaut ko izdarīt nākotnē. Pāris metru attālumā stāv nākotne, kas tika iesākta, bet tā arī vēl nav nepienākusi.

Pie šīs estakādes pavadīju kādu pavasara sestdienu, vērojot, kas notiek. Pārsteidzošākais bija tas, ka nenotika nekas. Cilvēki gāja garām, nepaceļot skatienu. Objekts, kas pēc izmēra ir milzīgs, sociāli ir kļuvis gandrīz neredzams. Pilsēta ir iemācījusies dzīvot blakus neīstenotai nākotnei, vienkārši pārstājot to ievērot.

Kā sociālās antropoloģijas maģistrants pētu to, kā cilvēki Rīgā praktiski veido nākotni – ne lielajās politiskajās deklarācijās, bet ikdienas darbā, sarunās un gaidās. Tā ir pētniecības joma, ko antropoloģijā sauc par nākotnes antropoloģiju un kas pēdējā desmitgadē strauji aug. Tās centrā ir doma, ka nākotne nav vieta “pēc tam”, bet gan klātesošs elements, kas jau šodien strukturē to, kā cilvēki rīkojas, runā, plāno un cer (Bryant & Knight, The Anthropology of the Future, 2019).

Lai pārbaudītu, kā šī “nākotne” izskatās Latvijas publiskajā runā tieši tagad, izlasīju šī gada (janvāris–maijs) ir.lv viedokļu rakstus, kuros nākotne ir centrālā tēma. Tajos skaidri parādās, ka mēs nemanot esam nomainījuši vienu nākotni pret citu.

No gaišās nākotnes uz vadāmo nākotni

Pēc 1991. gada Latvijai bija viena liela, pārliecināta nākotne – pievienoties Eiropai un NATO, “atgriezties Rietumos”, pakāpeniski kļūt turīgākai un normālākai. Sauksim to par “gaišo nākotni”. Tā bija teleoloģija jeb virziens, kas šķita gandrīz garantēts.

Lasot 2026. gada viedokļus, šī pārliecinātā balss vairs nav atrodama. Tās vietā ir cita – daudz tehniskāka. To labi ilustrē uzņēmējdarbības konsultanta Artura Evarta raksts par demogrāfiju, kas tapis paralēli stratēģijai “Latvija 2050”. Evarts neraksta par cerību. Viņš raksta par vadāmību. Demogrāfija esot jāsadala primārajos procesos – dzimstībā, mirstībā, emigrācijā, imigrācijā –, katram nosakot mērķa trajektorijas, starpposma koridorus un korekcijas mehānismus. Pretējā gadījumā nākotne paliekot tikai “gala stāvokļa apraksts”. Galvenā doma ir skarba, ka demogrāfija nepakļaujas lozungiem, bet pakļaujas tikai konsekventai procesu vadībai (Evarts, 31.03.2026.).

Tas ir izcili precīzs piemērs tam, ko nākotnes antropoloģijā sauc par nākotnes pārvaldīšanu. Nākotne kļūst par administratīvu objektu – tabulu, rādītāju, KPI un trajektoriju kopu. Tā vairs nav apsolīta – tā ir jāmenedžē, lai vispār pienāktu.

Antropoloģe Džeina Gaiere (Jane Guyer) jau 2007. gadā aprakstīja dīvainu parādību Rietumu sabiedrībās – “tuvā nākotne” (saprātīgais, izdzīvojamais laiks pēc dažiem gadiem) kļūst tukša. Paliek divas galējības – pavisam tuvais (rītdiena, atbilde uz notifikāciju telefonā, nākamais maksājums) un pavisam tālais (2050. gads, klimata scenāriji, stratēģijas). Vidējā nākotne izkliedējas. Evarta raksts ir tieši tāds – lēciens no šodienas tieši uz 2050. gadu, ar precīzu vadības aparātu pa vidu, bet bez stāsta par to, kāpēc tur gribētos nokļūt. Kad gaišā nākotne ir izgaisusi, tās vietu ieņem inženierija.

Nākotne, kas apēd pati sevi

Otrais atklājums slēpjas tur, kur to vismazāk gaidītu – tehnoloģiju rakstos. Šķiet, tieši mākslīgais intelekts būtu vieta, kur saglabātos vecais progresa optimisms. Daļēji tā arī ir. MI tiek aprakstīts kā jauna infrastruktūra, “līdzīga elektrībai” (Tatarčuks, 13.04.2026.). Bet pats interesantākais novērojums ir cits. Uzņēmuma vadītājs Aldis Ērglis raksta, ka MI neatbrīvo laiku, kā solīts. Ietaupītais laiks uzreiz tiek novirzīts jauniem uzdevumiem, un rezultātā pieaug nevis brīvā laika daudzums, bet gan gaidas pret darba izpildes tempu (Ērglis, 06.05.2026.).

Apstājieties uz mirkli pie šīs domas. Tehnoloģija, kuras solījums bija atbrīvot mūsu nākotni, faktiski to apēd. Katra ietaupītā stunda nekavējoties tiek “iesūkta” atpakaļ intensīvākā tagadnē. Tā ir Gaieres izkliedētā tuvā nākotne tās tīrākajā veidā – solīta brīvība, kas pārvēršas par paātrinātu skrejceliņu. Nākotne nav horizonts, uz kuru ejam; tā ir spiediens, kas mūs dzen.

Šim noskaņojumam ir izmērāms fons. Komunikācijas nozares pārskatā, atsaucoties uz Norstat datiem, minēts, ka 59% Latvijas iedzīvotāju ir nobažījušies par valsts attīstību, bet 47% uzskata, ka lietas virzās nepareizā virzienā. Cilvēku atbilde uz šo trauksmi esot atkāpšanās uz kontrolējamo – tendence, ko apzīmē ar formulu “mazāk, bet labāk .Vienkāršot dzīvi, koncentrēties uz maziem ikdienas priekiem (”Komunikācija 2026”, 12.03.2026.).

Antropologam tā ir spēcīga zīme. Kad lielā nākotne kļūst neuzticama, cilvēki nepārstāj dzīvot nākotnē – viņi vienkārši saīsina to līdz mazākiem, drošākiem gabaliņiem. Tieši to novēroju, braucot ar mašīnu cauri Rīgas centram kādā sestdienā. Pilsētu varam uzvert kā gaidīšanas un kustības sistēmu, kurā nākotne sašaurinās līdz nākamajam luksofora signālam, nākamajam pagriezienam, nākamajai Bolt piegādei. Maza nākotne, bet visur. Drošāka tieši tāpēc, ka maza.

Kuram pieder nākotne?

Trešais pavediens ir par to, kurš drīkst nākotni veidot. Latvijas Jaunatnes padomes prezidente Inga Birzgale raksta, ka jauniešu līdzdalība pārāk bieži apstājas pie viedokļa paušanas un nepārtop reālā ietekmē, proti, tikai viens no desmit jauniešiem uzskata, ka spēj ietekmēt lēmumus valsts līmenī. Viņas secinājums ir ass – Latvija nevar atļauties jaunatnes politiku, kas apstājas pie “mēs uzklausījām” (Birzgale, 22.05.2026.).

Antropologs Ardžuns Apaduraijs (Arjun Appadurai) šeit runātu par “spēju tiekties” (capacity to aspire) – par to, ka prasme iztēloties un virzīties uz nākotni nav vienlīdzīgi sadalīta, bet ir kultūras resurss, kas vieniem ir vairāk, citiem mazāk. Birzgale būtībā apraksta tieši šo nevienlīdzību, ka nākotnes veidošana tiek demonstrēta (aptaujas, dialogi, konsultatīvās padomes), bet ietekme paliek pie tiem pašiem, kas to jau tur. Nākotne tiek apspriesta plašā lokā, bet veidota šaurā.

Ko nākotnes inženierija nepamana

Te ienāk mans lauka materiāls – un, manuprāt, arī raksta galvenais atklājums.

Visu šo publisko nākotnes valodu – stratēģijas, KPI, dialogus – es atpazinu vienā ļoti konkrētā Rīgas telpā. Birojā, kur divi noguruši vīrieši, sēž pie liela galda, šķirsta angliski rakstītas grāmatas un līmē pie sienas A1 lapas ar shēmām, scenārijiem un programmas moduļiem. Viņi veido apmācību programmu, kas palīdzēs jauniešu darbiniekiem strādāt ar jaunajiem vīriešiem. Telpa izskatās kā nākotnes darbnīca, nākotne tur ir materializēta papīros, jautājumos un formulējumos.

Tā ir tieši tā pati loģika, kas “Latvija 2050” stratēģijā – tikai cilvēka mērogā. Tās pašas trajektorijas, tā pati vēlme “validēt saturu”, pārliecināties, ka iecere būs atbilstoša. Antropologs Fēlikss Ringels (Felix Ringel) to sauc par nākotnes darbu (future-work). Nākotne neatnāk pati, tā ir jāražo, un tas ir smags, nogurdinošs, atkārtots darbs. Otrā darba diena pēc kārtas. Sejas, kas kļūst dompilnākas, kad pajautā, kāpēc viņi to dara.

Šajā brīdī kļūst redzams tas, ko visa nākotnes inženierija nepamana. Mans kolēģis antropologs Klāvs Sedlenieks māca vienkāršu principu, ka antropologs skatās ne tikai uz to, kas ir, bet uz to, kas tiek noklusēts vai kam klasiski nepievēršam uzmanību. Stratēģijās un programmās nākotne ir kaut kas pārvaldāms, optimizējams, uzlabojams. Bet ir nākotnes, kas nepakļaujas nevienam KPI.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, tas ir kaut kas, ko iespējams piedzīvot kapos; ko arī pats piedzīvoju Lielajos Meža kapos. Kapsēta intuitīvi šķiet pagātnes vieta, bet patiesībā tā ir viena no spēcīgākajām nākotnes vietām, kādas zinu. Tā rāda vienīgo nākotni, ko katrs no mums var gandrīz droši paredzēt, un vienīgo, ko nevar pārstrādāt ne ar vienu stratēģiju. Kapavietas “gaida” dzīvos – roku, kas nogrābs lapas, iestādīs puķi. Cilvēki kopj un stāda samtenes, efejas, kas vēl tikai augs. Pat te, blakus nāvei, nākotne nav prombūtnē – tā ir kopšana, augšana, atgriešanās. Tikai šo nākotni neviens nemēģina vadīt; ar to dzīvo līdzās.

Kapavieta, kuru apmeklēju, ir mana vectēva Georga Rubeņa kaps. Mēs esam ne tikai radinieki, bet arī vārda un uzvārda brāļi. Skatoties uz granītā iekalto dzimšanas un nāves datumu pāri, ko nešķir nekas, izņemot vienu domuzīmi, grūti neiedomāties par savu vēl neierakstīto otro datumu. Tā ir nākotne, par kuru publiskā runa klusē tieši tāpēc, ka to nevar pārvaldīt.

Gandrīz

Atgriežos pie estakādes. Antropologi Brianta un Naita ieskatā mūsu attiecības ar nākotni vienmēr svārstās starp cerību un to, ko viņi sauc par distopisku horizontu – sajūtu, ka rītdiena varētu būt sliktāka par šodienu. Nepabeigtā estakāde ir šāda svārstība, kas ir izlieta no betona. Tā nav ne veiksme, ne pilnīga neveiksme. Tā ir gandrīz. Gandrīz tilts. Gandrīz savienojums. Gandrīz nākotne.

Un, manuprāt, tieši “gandrīz” ir precīzākais vārds 2026. gada Latvijas nākotnei, kā tā parādās viedokļu rakstos. Mēs neesam zaudējuši nākotni – mums to ir pat par daudz. Mums ir nebeidzami daudz mazu, pārvaldāmu, tuvu nākotņu. Nākamais luksofors, nākamais KPI, nākamais stratēģiskais cikls, nākamais MI rīks, kas paātrinās darbu. Trūkst tieši tā, kas bija pēc 1991. gada – vienas lielas, pārliecinātas, kopīgas nākotnes, kurai gribētos ticēt bez korekcijas mehānismiem.

Varbūt tāpēc estakādei visi iet garām. Ne tāpēc, ka tā būtu neinteresanta, bet tāpēc, ka mēs esam iemācījušies dzīvot blakus “gandrīz” nākotnēm un vairs tās neredzēt. Antropologa uzdevums – un, es ceru, šī raksta uzdevums – ir uz mirkli apstāties un atkal tās ieraudzīt. Jo veids, kā sabiedrība runā par to, kas vēl būs, atklāj par to vairāk nekā tas, kā tā runā par sevi tagad.

Izmantotie ir.lv raksti (2026. gada janvāris–maijs)

Diskursa analīzē izmantoti šādi šī gada viedokļu/aktualitāšu raksti par nākotni:

1. Arturs Evarts. Demogrāfija ir vadāma. Vai mēs to protam izmantot? (31.03.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/demografija-ir-vadama-vai-mes-to-protam-izmantot.221137
2. Inga Birzgale. No līdzdalības uz līdzatbildību – vai jaunieši Latvijā ir gatavi pieņemt lēmumus? (22.05.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/no-lidzdalibas-uz-lidzatbildibu-vai-jauniesi-latvija-ir-gatavi-pienemt-lemumus.221490
3. Aldis Ērglis. Mākslīgais intelekts nesamazina darba apjomu – tas padara darbu intensīvāku (06.05.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/maksligais-intelekts-nesamazina-darba-apjomu-tas-padara-darbu-intensivaku.221393
4. Komunikācija 2026: atgriešanās pie atbildības (12.03.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/komunikacija-2026-atgriesanas-pie-atbildibas.221064
5. Uldis Tatarčuks. Kāpēc mākslīgais intelekts Latvijā jāattīsta pašiem? (13.04.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/kapec-maksligais-intelekts-latvija-jaattista-pasiem.221259
6. Vai mākslīgais intelekts tev atņems darbu? (06.03.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/vai-maksligais-intelekts-tev-atnems-darbu.221028
7. Latvijas drošība – stipra valsts, droša robeža un skaidrs atbalsts Ukrainai (27.03.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/latvijas-drosiba-stipra-valsts-drosa-robeza-un-skaidrs-atbalsts-ukrainai.221162
8. Latvijas enerģijas, vides un klimata nākotne ir zaļa, bet ir izaicinājumi (29.01.2026.) – https://ir.lv/rubrika/viedoklis/latvijas-energijas-vides-un-klimata-nakotne-ir-zala-bet-ir-izaicinajumi.206618
9. Kam pieder Latgale? (19.03.2026.) – https://ir.lv/rubrika/aktuali/kam-pieder-latgale.221118

Raksta teorētiskais ietvars, nākotnes antropoloģija – Bryant & Knight (2019), Guyer (2007), Ringel (2018), Appadurai (2004); lokālie principi – K. Sedlenieks (uzmanība pret noklusēto). Etnogrāfiskais materiāls: autora lauka piezīmes Rīgā, 2026. gada maijs.

Autors ir sociālantropoloģijas maģistrantūras students.