Aldis Ērglis. Publicitātes foto
Mākslīgais intelekts (MI) strauji kļuvis par neatņemamu ikdienas rīku daudzu Latvijas uzņēmumu un organizāciju darbībā. ChatGPT, Microsoft Copilot un citi MI rīki arvien biežāk tiek integrēti darba procesos, solot samazināt rutīnas uzdevumu apjomu, uzlabot efektivitāti un veicināt augstākas pievienotās vērtības radīšanu. Šī ideja vilinoši aicina noticēt, ka MI samazinās “garlaicīgo” darbu un ļaus mums pievērsties svarīgākajam, taču realitātē viss nav tik vienkārši.
Darba nekļūst mazāk, tas kļūst intensīvāks
Mākslīgā intelekta integrācija būtiski atvieglo sākotnējos procesus: ziņojumu struktūras izveidi, koda ģenerēšanu un datu analīzi. Lai gan šī efektivitāte rada tūlītēju laika ietaupījumu, iegūtie resursi tiek strauji novirzīti jauniem uzdevumiem un kvalitātes uzlabojumiem. Rezultātā pieaug nevis brīvā laika daudzums, bet gan gaidas pret darba izpildes tempu un apjomu.
Neviens tieši nespiež strādāt vairāk, taču jaunās iespējas nemanāmi paaugstina latiņu tam, ko uzskatām par iespējamu vienas darba dienas ietvaros. Mēs pierodam pie sajūtas, ka vienmēr var paveikt vēl nedaudz. Darba apjoms nevis samazinās, bet nemanāmi pieaug.
Darba lomu robežu izjaukšana
MI integrācija nojauc tradicionālās robežas starp amatu funkcijām, piemēram, programmētāji tagad efektīvāk optimizē kodu, juristi veic padziļinātu datu analīzi, bet mārketinga speciālisti patstāvīgi ģenerē saturu. No vienas puses, tas veicina darbinieku daudzpusību un paātrina procesus, tomēr vienlaikus tas nekontrolēti paplašina individuālo atbildības lauku.
Latvijas tirgus apstākļos šī šķietamā efektivitāte bieži tiek uztverta kā iespēja ar mazākiem resursiem paveikt vidēja mēroga komandas darbu. Tomēr ir būtiski atcerēties, ka darba lauka paplašināšanās reti nāk ar skaidru pienākumu pārdali – cilvēka kognitīvā kapacitāte un enerģija nav Excel tabula, kurā resursu apjomu var palielināt ar vienu skaitli.
Ilgtermiņa risks ir izdegšana, nevis produktivitāte
Sākotnējā efektivitātes ilūzija, ko sniedz MI, rada bīstamu precedentu, jo augsts temps un nebeidzama ideju plūsma var maskēt kognitīvo nogurumu un virspusēju lēmumu pieņemšanu. Emergn pētījumi liecina, ka organizācijas bieži fokusējas uz tehnoloģisko jaudu, bet ignorē nepieciešamību pēc darba sistēmu restrukturizācijas. MI tiek uztverts kā "turbo poga" esošajos procesos, nevis impulss pārdomāt pašu sistēmu, tādējādi tikai pastiprinot hroniskas problēmas – pārslodzi, haosu un nebeidzamo “steidzamo uzdevumu” ķēdi.
Lai izvairītos no izdegšanas riska, uzņēmumiem ir apzināti jāpārvērtē prioritātes, nevis automātiski jāaizpilda ietaupītais laiks ar jaunu operacionālo slodzi. Būtiski ir pārskatīt lomu sadalījumu komandās, nosakot reālistiskas robežas tam, ko viens cilvēks var kvalitatīvi paveikt, pat ar MI atbalstu. Vadības galvenā atbildība šobrīd ir nevis jaunu rīku ieviešana, bet gan tādas darba vides izveide, kurā tehnoloģijas kalpo kā atbalsts, nevis kā dzinējs neilgtspējīgam paātrinājumam.
MI ļauj strādāt ātrāk un daudzpusīgāk, bet tikai mēs varam izlemt, vai tiešām jāstrādā intensīvāk un ilgāk. Ja šīs robežas nenovērsīsim apzināti, riskējam ar izdegšanu par produktivitātes cenu. Līdz ar to šobrīd lielākā uzņēmumu un vadības atbildība ir nevis ieviest kārtējo MI rīku, bet pārdomāt, kā veidojam ilgtspējīgu darba vidi. Kur MI palīdz, nevis “aizrauj” paātrinājumā, kas ilgtermiņā kaitē gan cilvēkiem, gan rezultātiem.
Autors ir Emergn Latvia vadītājs, Emergn Mākslīgā intelekta virziena direktors.
