Edgars Čerkovskis. Publicitātes foto.
Digitālos atkritumus ikdienā neredzam, tomēr tas nenozīmē, ka to nav vai ka tiem nav negatīva ietekme uz vidi. Tieši pretēji - digitalizācija, mākslīgā intelekta (MI) attīstība, mākoņpakalpojumi un lietu internets nozīmē, ka ģenerējam aizvien vairāk datus, tostarp arī nevajadzīgus, kas kļūst par digitālajiem atkritumiem. Plaši izplatīta ir arī lieko, novecojušo vai mazvērtīgo datu uzkrāšana, kas rada būtisku papildu slogu energoapgādes sistēmām, t.sk. palielinot elektroenerģijas patēriņu kopumā un novirzot atjaunojamās enerģijas resursus datu uzglabāšanai. Žurnāls “Journal of Business Strategy” norāda, ka aptuveni 55% datu, ko uzglabā organizācijas, ir digitālie atkritumi.
Saskaņā ar “Statista” datiem, 2024. gadā pasaulē radīto, saglabāto un izmantoto datu apjoms bija 149 zetabaiti, pērn tas sasniedza vairāk nekā 180 zetabaitus. Šo straujo pieaugumu veicināja arvien plašāka viedierīču, mākoņpakalpojumu izmantošana, kā arī MI rīki. Lai saprastu mērogu, jāņem vērā, ka viens zetabaits ir pielīdzināms aptuveni 250 miljardiem DVD disku. Ja šos diskus saliktu kaudzē vienu uz otra, tā vairākkārt sasniegtu attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Eksperti norāda, ka apmēram 90% no visiem pasaules datiem radīti tieši pēdējo divu gadu laikā. Savukārt pētniecības uzņēmums “IDC” prognozē, ka globāli uzglabāto datu apjoms dubultojas ik pēc četriem gadiem. Kāpēc par to būtu vērts satraukties?
Aviācijas nozare šobrīd rada aptuveni 2,5% no pasaules CO₂ emisijām – par to tiek plaši diskutēts un meklēti risinājumi emisiju samazināšanai. Bet mākoņpakalpojumi, kuros glabājam fotogrāfijas, e-pastus, dokumentus un citus datus, saskaņā ar dažādiem avotiem rada no 2,5% līdz 3,7% emisiju. Atšķirība ir tāda, ka aviācijas pakalpojumus izmanto salīdzinoši mazāka sabiedrības daļa, bet digitālos mākoņpakalpojumus ikdienā izmanto gandrīz ikviens, bieži pat to neapzinoties. Tas nozīmē, ka datu uzkrāšana un glabāšana kļūst par globālu vides problēmu.
Iespējams, kādam varētu šķist, ka, neuzglabājot foto un video failus, nestrādājot ar MI rīkiem, nekādi digitālie atkritumi netiek radīti. Bet patiesībā katrs klikšķis internetā atstāj savu digitālo CO₂ nospiedumu - pat viena Google meklēšana vai klikšķis internetā rada aptuveni 0,5 gramus CO₂, jo katrai digitālai darbībai nepieciešama elektrība, lai darbotos datu centri, internets un serveri, kas apstrādā un uzglabā informāciju. Vidēji viena mājaslapas skatījuma reize rada aptuveni 0,36 gramus CO₂ emisiju, kas nozīmē - mājaslapa ar 10 000 skatījumu mēnesī gada laikā rada aptuveni 43 kilogramus CO₂ ekvivalenta emisiju. Tas ir aptuveni tikpat, cik rada automašīna, nobraucot apmēram 250 kilometrus, piemēram, maršrutā no Rīgas līdz Liepājai un atpakaļ.
Vidēji viens aktīvs WhatsApp grupas čats nedēļā rada aptuveni 2,35 kilogramus CO₂ emisiju, bet lietotne kopumā ik dienu apstrādā apmēram 100 miljardus ziņojumu, un katram no tiem nepieciešama enerģija datu pārsūtīšanai, uzglabāšanai un serveru darbībai. Papildus tam ir daudzas citas iecienītas lietotnes un sociālie mediji – Facebook, Instagram, kā arī e-pasts. Ik sekundi pasaulē tiek radīti 50 000 foto attēli, un ne tikai saglabāti, bet arī pārsūtīti un publicēti sociālajos medijos.
Viens no būtiskākajiem risinājumiem ir digitālā higiēna, proti, regulāra nevajadzīgu datu dzēšana un pārdomātāka digitālo rīku izmantošana. Līdzīgi kā šķirojam plastmasu, stiklu vai papīru, mums būs jāmācās “šķirot” arī digitālos datus, piemēram, neuzkrāt tūkstošiem identisku fotoattēlu, regulāri dzēst nevajadzīgus e-pastus, dokumentus un failus, kā arī kritiski izvērtēt, vai visi dati patiešām jāglabā mūžīgi. Arvien vairāk uzņēmumu pasaulē jau ievieš digitālās ilgtspējas politikas, nosakot datu glabāšanas termiņus un samazinot nevajadzīgas informācijas uzkrāšanu serveros.
Vienlaikus risinājumiem jābūt arī sistēmiskiem - datu centri un tehnoloģiju uzņēmumi arvien vairāk investē energoefektīvās tehnoloģijās, pāriet uz atjaunojamo enerģiju un meklē veidus, kā samazināt digitālās infrastruktūras radīto ietekmi uz vidi. Taču nozīmīga loma ir arī sabiedrības paradumiem - jo vairāk izmantojam digitālos pakalpojumus, jo svarīgāka kļūst izpratne par to ietekmi. Šobrīd daudz diskutējam par plastmasas patēriņu vai pārtikas atkritumiem, jo tie ir atkritumi, kurus redzam, bet nākotnē arvien vairāk runāsim arī par digitālajiem atkritumiem un atbildīgu datu izmantošanu.
Atšķirībā no fiziskajiem atkritumiem digitālos atkritumus nevar vienkārši pārstrādāt vai “izmest” atkritumu konteinerā. Katrs nevajadzīgi uzglabāts fails, e-pasts vai fotoattēls turpina patērēt enerģiju serveros un datu centros arī tad, ja par to vairs nedomājam. Tas nozīmē, ka digitālie atkritumi nepazūd, tie turpina radīt ietekmi uz vidi tik ilgi, kamēr tiek glabāti digitālajā infrastruktūrā.
Autors ir Ekonomikas un kultūras augstskolas lektors.
