Agnese Dejus. Publicitātes foto.
Par spīti lejupslīdošajām demogrāfijas tendencēm un strauji rūkošajiem dzimstības rādītājiem, vasaras saulgriežu laiks izrādījies neparasti saspringts Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas, Latvijas Neonatologu biedrības, kā arī Latvijas Vecmāšu asociācijas pārstāvjiem. Publiskai apspriešanai līdz 25. jūnijam nodots Ministru kabineta noteikumu projekts "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība." Apjomīgo un sarežģīto grozījumu projekta būtība ir ievērojami ierobežot medicīniski asistētu mājdzemdību pakalpojuma saņēmēju loku. Ierobežot tik tālu, ka saņemt asistētu mājdzemdību pakalpojumu Latvijā joprojām būs atļauts likuma ietvarā, taču praktiski tas kļūs gandrīz neiespējami.
Daži no ierosinātajiem grozījumiem paredz, piemēram, to, ka sievietēm, kuras vēlas dzemdēt mājās, nedrīkstēs būt aptaukošanās, bērniņam jābūt novietotam pakauša guļā, notikusi arī obligāta konsultācija ar stacionārā strādājošu ginekologu – dzemdību speciālistu vai vecmāti 35. – 37. grūtniecības nedēļā, saņemot atļauju dzemdēt plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Vecmātei jābūt vismaz 5 gadu pieredzei stacionārā dzemdību nodaļā. Noteikts arī nekur citur pasaulē neeksistējošs grūtniecības laiks plānota ārpusstacionāra dzemdību pakapojuma saņemšanai: 37 līdz 40 nedēļas un 6 dienas.
Gan šo ierosinājumu iesniegšanas izvēlētais laiks, gan ierosinājumu būtība drīzāk atgādina personīgu antipātiju rezultātā īstenotu izrēķināšanās mēģinājumu ar ilggadēju dadzi Latvijas dzemdību aprūpes pakalpojumu sniedzēju acī – plānotu ārpusstacionāra dzemdību speciālistiem.
Lai pamatotu augstāk minēto apgalvojumu un iesniegto grozījumu absurdumu, piedāvāju dažus faktus un skaitļus no plānotu asistētu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu sniedzēju puses.
Sākšu ar pašu galveno. Latvijā nav datu, kas pamatotu, ka mātes un bērna riski veselībai (tostarp mātes un bērna mirstība dzemdībās) būtu lielāki nekā stacionārā. Ne absolūtos skaitļos, ne procentuāli izteikti.
Idejai par asistētu mājdzemdību pakalpojuma ierobežošanu sievietēm ar ķermeņa masas indeksu, kas lielāks par 30 (sievietēm, kas ir normāla vai neliela liekā svara kategorijā (ne aptaukošanās!) – tātad, vidēji 72 kg līdz 97 kg smagām sievietēm) nav zinātniska un medicīniska pamatojuma. Tā, piemēram, pirmo reizi dzemdējošām zema riska sievietēm ar normālu ķermeņa masu ir pat augstāki absolūtie riski un lielāka iespējamība, ka būs nepieciešama iejaukšanās dzemdībās, nekā citādi veselām atkārtotām dzemdētājām ar ĶMI > 35 kg/m² (53% pret 21%) Zinātniskā literatūra un mūsdienu dzemdniecības vadlīnijas neuzskata izolētu ĶMI >30 par absolūtu šķērsli asistētām mājdzemdībām, ja sieviete ir metaboliski vesela un grūtniecība norit fizioloģiski. Zinātniskās publikācijas aicina ārstniecības personas skatīties uz sievieti kopumā, nevis tikai uz skaitli tabulā, vienlaikus saglabājot modrību pret izaicinājumiem dzemdībās.
Prasība noteikt 5 gadu stāžu stacionārā nav pamatota nevienas citas valsts pieredzē. Tā, piemēram, Nīderlandē mājdzemdības ir integrēta veselības sistēmas daļa, bet prasības ir balstītas uz vecmāšu izglītību, reģistrāciju un kompetenci, nevis 5 gadu stacionāra stāžu. Arī Anglijā vecmātes reģistrē profesionālais regulators, un nepastāv valsts mēroga prasība par 5 gadu darbu dzemdību nodaļā pirms mājdzemdību aprūpes. Arī Jaunzēlandē uzsvars ir uz licencēšanu, kompetenču novērtēšanu un sadarbību ar slimnīcām, nevis piecu gadu darba stāžu stacionārā.
Tie ir tikai daži no simtiem argumentu, ko ikviens mūsdienīgs medicīnas aprūpes pakalpojumu sniedzējs nevar neņemt vērā, praktizējot dzemdību aprūpi. Tomēr tā vietā, lai savas uzmanības un pūļu centrā izvirzītu labākā iespējamā dzemdību pakalpojuma sniegšanu un pieejamību ikvienai ģimenei Latvijā, atsevišķi jomas profesionāļi demogrāfiskās krīzes apstākļos šobrīd nelietīgi izmanto savas pilnvaras un vasaras atslābušās uzmanības laiku, lai īstenotu sīkas savstarpējās varas spēles. Tāpēc Latvijas mājdzemdību kopienas vārdā – pakalpojuma sniegšanas profesionāļu un mājdzemdību ģimeņu vārdā izmantoju iespēju publiski vērst uzmanību un atjaunot Latvijas dzemdību aprūpes pakalpojumu sniedzēju fokusu uz pašu svarīgāko – Latvijas ģimenēm, kas joprojām laiž pasaulē mazuļus un viņu tiesībām brīvi izvēlēties sev piemērotāko dzemdību atbalsta pakalpojumu, nesaskaroties ar absurdiem ierobežojumiem. Plānotie ierobežojumi tikai radīs lielāku risku brīvdzemdību skaita pieaugumam valstī bez mediķa klātbūtnes.
Autore ir sertificēta vecmāte.
