Pieci gadi pēc novadu reformas. Vai kritiķi mainījuši viedokli?

Pērn pirmo reizi mūžā Signe Ezeriņa nebalsoja pašvaldību vēlēšanās. Tas varētu pārsteigt tos, kas viņu pazīst. Signe divreiz bijusi Kandavas domes deputāte. Ir valdes locekle labdarības organizācijā Kandavas novada iespēju fonds, kas palīdz vietējām ģimenēm. «Esmu Kandavas cilvēks,» viņa lepni saka. Lai gan dzimusi Jūrmalā, vectēvs savulaik bija Kandavas aizsargs, kopā ar vecmammu strādāja Valdeķu muižā pie Benjamiņu ģimenes. Padomju laikos pārvācās uz Jūrmalu, bet pēc neatkarības atjaunošanas ģimene atguva zemi. Arī Signe atbrauca uz Kandavu, vectēva māju kaimiņiene viņai uzdāvināja pamestu lauku sētu. Tagad te skaisti iekopta plaša saimniecība, kur pat filmēts televīzijas šovs Lauku sēta.

Kad sākās runas par Kandavas pievienošanu Tukuma novadam, Signe protestēja. Savāca gandrīz 3000 parakstu. Kandavnieki vienmēr bijuši lepni un neatkarīgi, viņa saka. Tagad Kandavas novads palicis vairs tikai viņas vadītās organizācijas nosaukumā. «Nevar teikt, ka tagad ir šausmīgi slikti, bet esmu vienaldzīga palikusi.» Signei vairs nešķiet, ka var ko ietekmēt. Iepriekšējā domes sasaukumā viņa vadīja iedzīvotāju konsultatīvo padomi, bet četru gadu laikā tikpat kā nekas no ierosinātā nav ņemts vērā. Nav naudas, vai nav vispār nekādas atbildes. Tāpēc Signe ir vīlusies un vēlēšanās nebalsoja.

2021. gadā pēc pašvaldību vēlēšanām darbu 119 pašvaldību vietā turpināja 42. Valdība cerēja, ka reforma stiprinās pašvaldību konkurētspēju, mazinās nevienlīdzību un arī pašvaldību izmaksas. Reformai bija daudz kritiķu. Vai tagad viņi ir mainījuši savas domas?

Atsvešināti

Pirms reformas katra pašvaldība sev mētelīti uzšuva pēc sava izmēra, bet pēc reformas tiek uzšūts viens mētelītis visiem, salīdzina Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis. Apvienošana nodrošina lielāku vienlīdzību starp pašvaldībām — tās var piesaistīt labākus speciālistus, īstenot lielākus projektus. «Tomēr ir blakusefekti.» Signes minētā iedzīvotāju atsvešināšanās ir viens no tiem. Pēc Pūķa domām, no tā varēja izvairīties. Piemēram, izveidot vienu administrāciju, bet katrai pašvaldībai atstāt savu budžetu. «Tukuma novads neattīsta Kandavu nevis tāpēc, ka ir ļauns, bet tāpēc, ka viņiem līdzekļu maz,» saka Pūķis. 

Pašvaldību budžetus iedragājusi arī 2018. gadā veiktā nodokļu reforma. «Apmēram miljards ir zaudēts,» viņš lēš. Finanšu ministrija cenšoties izveidot izlīdzināšanas un dotācijas sistēmu, lai pašvaldībām nesamazinātos absolūtie ienākumi. Taču valsts ekonomika ir augusi, un saglabāt to pašu naudu patiesībā nozīmē zaudēt ekonomisko spēju, uzsver Pūķis. «Situācija ir grūta visiem. Raud gan Rīga, gan Pierīga,» viņš saka.

«Novads ir par lielu, ir par grūtu,» Signe Ezeriņa vērtē apvienoto Tukuma novadu. Naudas nav tik daudz, lai visiem pietiktu, bet pakalpojumi attālinājušies. Pirms reformas solīts, ka tiks savests kārtībā Zemītes—Kandavas ceļš. Bet galu galā Zemītē vairs nav ne skolas, ne bērnudārza, arī ceļu nesalaboja. Bedres tādas, ka skolas autobuss knapi var izbraukt. Lai seši Signes bērni un audžubērni tiktu uz skolu, Kandavas novada laikos skolas buss iebrauca pagalmā, kas ir trīs kilometrus no lielā ceļa. Tagad bērni ik rītu un vakaru šo attālumu mēro kājām.

Pārmetumus noraida Tukuma novada pašvaldības vadītājs Gundars Važa. Kandavnieki pirms reformas ar saviem sešiem pagastiem gandrīz neko neesot darījuši. «Tagad esam Matkules pagastā gandrīz miljonu ielikuši, kur nav bijušas nekādas investīcijas 12 gadus. Vānē kādus 400 tūkstošus. Kandavā vidusskolai pārbūves projekts, startējam konkursā. Ja projekts aizies, tie būs kādi 7—8 miljoni, ko pilsēta nav redzējusi vismaz pēdējos 15 gadus,» saka Važa. Ja piezvanīsiet uz agrākajiem Engures pagastiem, tur būs cits viedoklis, viņš iesaka. «Tie, kas dzīvoja labāk, tagad ir neapmierinātāki, jo naudas ir mazāk — jālāpa tās vietas, kur ūdens smeļas mutē.»

Lai iedzīvotāji neatsvešinātos, pašvaldības ieviesa iedzīvotāju konsultatīvās padomes. Tādas, kādā darbojās arī Signe. Atsevišķos gadījumos tās ir aktīvas, bet lielākoties iecere izgāzusies, saka Pūķis. «Lielā daļā padomju nav sastādīts neviens protokols, vēl vienā daļā pašvaldību tādu nemaz nav.»

Pēc reformas pašvaldības uztaisītas pārāk lielas, kā vienu no būtiskākajām problēmām iezīmē Pūķis. Latvijas pašvaldību vidējā platība patiesi ir vismaz seškārt lielāka nekā vidēji OECD valstīs, liecina šogad jūnijā publicētais pārskats. Tomēr nepielūdzama ir arī kāda prognoze, kas atrodama šajā pašā pārskatā, — līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits Vidzemes, Zemgales, Latgales un Kurzemes plānošanas reģionos samazināsies par vairāk nekā 30%, bet Rīgā un Pierīgā — par vairāk nekā 15%.

Jau pirms novadu reformas Latvijas Bankas veiktā analīze liecināja — ja saglabāsies līdzšinējās demogrāfijas tendences, līdz 2040. gadam vidējie pašvaldību uzturēšanas izdevumi uz iedzīvotāju pieaugs par 2,1%. Turklāt, sabiedrībai novecojot, ar viena darbspējīgā samaksātajiem nodokļiem būs jānodrošina arvien vairāk pakalpojumu. Tāpēc pašvaldību pakalpojumu koncentrēšana lielākos novados, pēc Latvijas Bankas pētnieku domām, bija risinājums. Pēc viņu aprēķiniem, potenciālajam līdzekļu ietaupījumam no reformas izglītības, sociālās aizsardzības un vispārējo valdības dienestu uzturēšanas jomā vajadzētu būt no 17 līdz pat 130 miljoniem eiro gadā. Kāds ir reālais rezultāts, cerams, vasaras beigās varēs pateikt VARAM, kas pasūtījusi pētījumu par novadu reformas rezultātiem un līdz tam par reformu runāt atteicās. 

Kamēr izvērtējums vēl jāgaida, Ir par ieguvumiem un zaudējumiem intervēja pašvaldību vadītājus dažādos reģionos. Viņu secinājumi atšķiras.

«Man ir kauns pa ielu iet»

«Nevar teikt, ka tagad ir šausmīgi slikti, bet esmu vienaldzīga palikusi,» saka Kandavas iedzīvotāja Signe Ezeriņa, kura savulaik aktīvi protestēja pret viņas novada pievienošanu Tukumam

«Ļoti nepieklājīgs vīrietis,» Signe Ezeriņa atceras, kā pirms novadu reformas ciemos atbraucis toreizējais ministrs Juris Pūce. Uz sanāksmi bija aicināti deputāti no pašvaldībām, ko bija plānots apvienot Tukuma novadā. «Nostājās un sāka mūs strostēt, ka neko nesaprotam,» viņa atminas. Pret apvienošanu iebilda gan Kandavas, gan Engures vadība. 

Engures pašvaldības vadītājs Gundars Važa piecēlies un paziņojis, ka šeit nav sanākuši nekādi skolas bērni un nedzīvojam padomju laikos. Visi Engures deputāti sēdi pametuši. Tagad Važa ir apvienotā Tukuma novada vadītājs. «Bija tāda lieta,» viņš saka par minēto sapulci. Pēc gada ar Pūci esot izlīguši, tomēr viņš joprojām uzskata, ka šīs sarunas bijušas bezjēdzīgas — ministrija pašvaldībās nav ieklausījusies.

Apvienojamie novadi bijuši pārāk atšķirīgi. «Ja pašvaldībai klāt naudu nedod, es nevaru izdarīt to, ko tur 30 gadus nav darījuši.» Reforma ļauj realizēt lielākus projektus, tomēr visus nospraustos mērķus tāpat nevar sasniegt, jo finansējums ir nepietiekams. Pagāja divi trīs gadi, lai saprastu, kā vispār apvienotajai pašvaldībai strādāt, «lai nenogrimtu», viņš stāsta. 

Ministrija nesniedza nekādas vadlīnijas par apvienošanas procesu, Važas teiktajam piekrīt vēl vairāki pašvaldību vadītāji. «Godīgi sakot, tādu pilnīgu novada identitāti mēs joprojām neesam ieguvuši.» Reforma attālinājusi pašvaldību no cilvēkiem. Kad Važa vadīja Engures novadu, pazinis lielāko daļu iedzīvotāju. Tagad «cilvēcīgais palicis kaut kur otrajā plānā».

Toties pašvaldība apvienojusi komunālo pakalpojumu kapitālsabiedrības, slēgusi vairākas skolas, par kādiem 15—18% samazinājusi arī darbinieku skaitu. Uzreiz pēc reformas pašvaldībā bijuši 67 grāmatveži, tagad palikuši 32. Tomēr Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2019. gada pirmajā ceturksnī dažādo novadu administrācijā bija aizņemts mazāk amata vietu, nekā 2026. gadā apvienotajā novadā — tātad to skaits pieaudzis. «Nav pieaudzis, nevarētu būt,» atbild Važa. Drīzāk bijusi atšķirīga uzskaite, viņš pieļauj.

«Iecavā man ir kauns pa ielu iet,» saka Bauskas novada pašvaldības vadītājs Aivars Mačeks. Pirms Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novadi tika apvienoti, viņš bija Iecavas pašvaldības vadītājs un viens no reformas pretiniekiem. Attīstības indeksā Iecava bija 16. vietā, bet Bauska 62. vietā, Iedzīvotāju ienākuma nodokļa pienesums apvienotajos novados atšķīrās par 400 eiro, Mačeks norāda. Tagad paveiktas lietas, kuras iepriekšējās pašvaldības nebūtu spējušas, piemēram, Vecumnieku vidusskolai top jauna piebūve. Nevienlīdzība mazinās, taču, lai izlīdzinātu pagastus, Iecavas novadā attīstība piebremzējusies. «Kādam tagad jāsāk dzīvot sliktāk, lai gan viņš varēja atļauties labāk,» saka Mačeks.

Reformu par veiksmīgu viņš nesauc. Novadam tagad ir tik plaša teritorija, ka to grūti pārraudzīt, iedzīvotāji ir neapmierināti, jūtas pamesti. Arī darbinieku skaitu nav izdevies stipri samazināt, vienīgi uz deputātu rēķina. Iepriekš vienam darbiniekam mazajās pašvaldībās bijuši uzlikti vairāki uzdevumi, lai varētu samaksāt lielāku atlīdzību. «Iedzīvotāju skaits tas pats, teritorijas tās pašas, problēmas tās pašas. Tad kā lai tās atrisina ar mazāku cilvēku skaitu?» Vienīgais ieguvums, ko Mačeks saskata reformā, — tagad iespējams realizēt lielākus projektus.

«Protams, viņiem bija dusmas,» par iedzīvotāju sākotnējo attieksmi saka arī Aizkraukles novada vadītājs Leons Līdums. Reforma apvienoja sešas pašvaldības — Aizkraukles, Jaunjelgavas, Kokneses, Neretas, Pļaviņu, Skrīveru novadus. Iedzīvotājiem bijusi sajūta, ka lēmēji tagad ir kaut kur prom — centrā. Lai šo sajūtu mazinātu, vadība katru pirmdienu devās vizītēs, lai satiktu iedzīvotājus. Skaidrojām, ko un kāpēc gatavojamies darīt, saka Līdums. Pirmajā gadā no iedzīvotājiem dzirdējuši ļoti daudz kritikas, bet «varonīgi pacieta». Devās otrajā, trešajā, ceturtajā gadā. Nu jau redzam pārmaiņas, saka Līdums.

Sākumā daudzi gaidījuši, ka reforma ļaus samazināt darbinieku skaitu un radīsies ietaupījumi. Bet arī Aizkraukles novadā izrādījās, ka mazajos novados daudzi uzdevumi tika pildīti pavirši vai nemaz. Darbinieku skaits nevarēja samazināties, turklāt klāt nāca valsts papildus noteiktās funkcijas. Ietaupījumi radās uz bijušo novadu vadītāju, vietnieku un deputātu algām — ceturtdaļmiljons gadā.

Attīstības tempi katrā pašvaldībā bijuši dažādi, Līdums neslēpj. Tagad sanāk, ka Daugavas labais krasts mazliet balansē kreiso. Pašvaldība gan cenšoties piedomāt, lai neatkarīgi no dzīvesvietas katram kaut kas tiek. Gatavojot budžetu, ņemot vērā apdzīvotās vietas ieņēmumus, «lai būtu godīgi». Ja ir problēmas, tad pieliekot klāt, «bet skatāmies, lai nav kopīgs bezatbildīgs budžeta katls».

Tagad stiprāki

Valmieras pilsētai palikt vienai būtu bijis vienkāršāk un finansiāli izdevīgāk, atzīst Valmieras novada pašvaldības vadītājs Jānis Baiks. Tomēr šo reformu viņš atbalstījis no paša sākuma un pozitīvi vērtē arī tagad. Valmieras novadā apvienotas astoņas pašvaldības, un sākums nebija viegls. Katra bijusi kā sava karaļvalsts. Mazajās pašvaldībās atklājās nelietderīgi tēriņi un bardaks. Piemēram, ar roku vesta grāmatvedība. Vai kādā ciemā no sešiem kilometriem ūdensvadu tīklu tikai viens izbūvēts uz pašvaldības zemes — pārējais krustu šķērsu caur privātīpašumiem, kur tos nevar pat īsti iztīrīt. «Šobrīd gaismu tuneļa galā redzu,» saka Baiks. Veikta efektivizācija, par aptuveni 15% samazināts darbinieku skaits. Visu gan nav izdevies izdarīt — traucējis gan kovids, gan karš.

Vislielākais pārsteigums Baikam bijis par lielo sašķeltību apdzīvoto vietu vidū. Piemēram, Beverīnas novada trīs pagasti savā starpā nesatika. Viena pagasta pensionāru biedrība pie otras nebrauca, jo kašķējās. Tikpat sašķelta bijusi politiskā pārvaldība. No katra pagasta tika ievēlēti trīs deputāti, tie savā starpā ķīvējās. «Šobrīd cīnāmies ar ļoti daudzām neizdarītām lietām, jo viņi faktiski ir politiski mocījušies viens ar otru, nevis domājuši par attīstību.» Tomēr nu jau izdevies saliedēties, saka Baiks. Lielā mērā tam palīdzējis zīmols Radīts Valmieras novadā, kas iedzīvināts ar ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem.

Lai iedzīvotājiem skaidrotu pašvaldības darbu un kliedētu bažas, ka pārējais novads tagad uzdzīvos par viņu naudu, 2022. un 2023. gadā Baiks katrā pagastu apvienībā rādījis tai attiecināmos ieņēmumus un izdevumus. Vistrakākā aina bijusi 2023. gadā. Energoresursu krīzes dēļ bijušajām Mazsalacas, Naukšēnu, Strenču pašvaldībām būtu jāpieņem ļoti kardināli lēmumi, ja tās vēl pastāvētu atsevišķi. Novads tām piemaksāja 25%, lielākoties uz Valmieras pilsētas rēķina. «Valmierā es nerādīju tos datus, jo mēs no Valmieras pumpējām naudu ārā, lai uzturētu to visu,» atminas Baiks.

Intervijās to norāda vairāki pašvaldību vadītāji — finanšu grūtībās, ko sagādāja pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un energoresursu krīze, mazās pašvaldības vienas nebūtu pārdzīvojušas, būtu nonākušas bankrota priekšā. Tagad ekonomiskā aktivitāte iekustināta visā teritorijā, stāsta Baiks. «Esam izlīdzinājuši kopējo situāciju, un tagad vienā teritorijā cilvēki strādā, dzīvo, mācās, atpūšas, un visiem ir vienādi noteikumi.» Pašvaldība nu kļuvusi spēcīgāka, viņš ir pārliecināts. Dažs politiķis, kas zaudējis ietekmi, gan braukājot apkārt un kūdot cilvēkus — es pie tevis biju gandrīz katru nedēļu, bet vai Baiks ir atbraucis? «Bet ko tas deva, ka aizbrauci parunāties?» Mēram jābūt visur klāt, bet arī jācīnās par lielām lietām — lai finansējums ienāktu, saka pašvaldības vadītājs. «Šobrīd, piemēram, dabūjām lielo izglītības projektu, kurā Rūjienas, Mazsalacas, Strenču skolas sakārtosim. Tās šajās skolās ir lielākās investīcijas pēdējo 30 gadu laikā.»

«Apvienotajā novadā jauda, varēšana un ietekme mums ir krietni lielāka,» saka arī Mārupes pašvaldības vadītājs Aivars Osītis. Tajā apvienoti Babītes un Mārupes novadi, kas bija turīgi arī pirms pārmaiņām, tomēr tagad spēj realizēt vēl lielākas ieceres. Piemēram, ūdenssaimniecības pilnveides projektu par 6,2 miljoniem eiro. Jauna pievada izbūve no Piņķiem līdz Jūrmalai izmaksā trīs miljonus. «Ja viss būtu palicis kā iepriekš, par to varētu pat nedomāt.» 

Tomēr ir lietas, kuru reformā trūcis. Nav bijušas vadlīnijas, kā dažādus jautājumus risināt. Tāpat Osītis gaidīja, ka līdz ar reformu jāmainās pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmai. Tagad iemaksas tajā veic tikai deviņas pašvaldības, arī Mārupes novads. Rēzeknes, Daugavpils, Liepājas, Ventspils un Jelgavas pilsētas pēc reformas nav apvienotas ar to ieskaujošajiem novadiem, kas Osīša ieskatā bremzē attīstību. «30% no finanšu izlīdzināšanas paņem šīs atsevišķās valstspilsētas, kaut gan tām ir visi priekšnoteikumi, lai nodrošinātu normālu attīstību.» Bieži izskanot, lai bagātā Pierīga maksā, «bet bagātajai Pierīgai nav bezmaksas ēdināšanas visās klasēs un sabiedriskā transporta par brīvu», viņš norāda, ka izlīdzināšanas naudas saņēmēji citur var to atļauties.

Mārupes novadā iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Lai nevajadzētu palielināt darbinieku skaitu, kāpina efektivitāti. Septembrī apvienos novada attīstības pārvaldi un būvvaldi. Apkalpošanas centri, sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļas gan joprojām paliks pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem.

Kompromiss

Augšdaugavas novads kartē izskatās kā baranka. Tukšais vidus centrā ir Daugavpils. Valdība iebilda pret to, ka Liepāju, Daugavpili un Rēzekni apvieno ar apkārtējām pašvaldībām. «Kompromisa vārdā piekritām,» saka toreizējais ministrs Juris Pūce. Saeimā izņēmums piešķirts arī Ventspilij un Jelgavai. 

Skaitļos Augšdaugavas novads, kurā apvienoti Daugavpils un Ilūkstes novadi, neizskatās labi. Aizņemto amata vietu skaits pašvaldības centrālajā administrācijā, pēc CSP datiem, nav samazinājies, bet administrācijas izdevumi veido vairāk nekā desmito daļu no budžeta. IKP izaugsme pašvaldībā kopš 2000. gada bijusi starp lēnākajām valstī, bet iedzīvotāju skaita sarukums — viens no straujākajiem. «Jau pēc novada nosaukuma var spriest, ka neviens no novadiem īsti negribēja pieņemt otru,» saka pašvaldības vadītājs Vitālijs Aizbalts. Daugavpils novads bija Latgalē, bet Ilūkstes — Sēlijā. Valdība pēc reformas solījusi saremontēt divus valsts autoceļus, bet solījums nav turēts, viņš saka. 

Kā reformas ieguvumu Aizbalts izceļ spēju īstenot apjomīgākus projektus. Pa šiem gadiem piesaistīti padsmit miljoni no Eiropas fondiem, pašvaldība gaida apstiprinājumu vēl vairākiem projektiem, lielākais — industriālā parka izbūve par sešiem miljoniem. Tie nesīs ekonomisko atdevi, uzskata Aizbalts.

Neesot gan tiesa, ka amata vietu skaits administrācijā nav samazināts. Varbūt statistikas datos tas neparādās, jo darbinieki strādā vairākas nelielas slodzes, apvienojot amatus. 

Administrācijas izdevumus savukārt nevarot salīdzināt ar Pierīgu — ja Augšdaugavas iedzīvotāji pelnītu kā Mārupē, budžetā nāktu klāt 15 miljoni, viņš rēķina. Bet funkcijas jau neatšķiras.

Lai gan pašvaldības administrācijas ēka atrodas Daugavpilī, Aizbalts asi iebilst pret apvienošanos ar valstspilsētu. «Cerams, ka arī jaunā Saeima pie tā neatgriezīsies!» Daugavpilī ir daudz iedzīvotāju mazā teritorijā, bet novadā tieši otrādi. Tāpēc ceļu apsaimniekošana, infrastruktūra, skolas, kultūra, medicīna — viss pilnīgi atšķiras. Un tāpat arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs un mentalitāte.

Taču pašvaldību neapvienošana ar pilsētu centriem ierobežo sadarbības stiprināšanu un apgrūtina sabiedriskā transporta, infrastruktūras un reģionālās attīstības politikas koordināciju, Latvijas ekonomikas pārskatā norāda OECD.

Kur taupība?

Iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās straujāk nekā darbavietas sabiedriskajā sektorā. «Pēdējos 15 gados ir maz mainījies pašvaldību darbinieku skaits. To nāksies tuvākajos gados samazināt,» pirms reformas 2019. gadā solīja ministrs Juris Pūce. Viņš pieļāva, ka darbinieku skaits var samazināties par 8—9 tūkstošiem. Tas nav noticis. 

Pēc Ir lūguma Centrālā statistikas pārvalde sagatavoja datubāzi par aizņemtajām amata vietām pašvaldībās 2019. un 2026. gada pirmajā ceturksnī. Pārvalde balstās uz informāciju, ko pašvaldības sniedz VID. Taču statistikai ir trūkumi. Pirmkārt, administrācijas darbinieki iekļauti nozares kodā «valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana», ko piešķir arī pašvaldības policijas un ugunsdzēsības darbiniekiem. Turklāt vienu cilvēku var statistikā ieskaitīt vairākas reizes, ja viņš apvieno vairākus amatus. Lai vai kā, dati rāda ļoti nelielu kritumu — tikai par 468 amata vietām. Proti, 2019. gadā bija aizņemtas 16 502 amata vietas, bet šā gada sākumā — 16 034. Kamēr dažās pašvaldībās, piemēram, Jelgavā, Krāslavas un Rēzeknes novadā, amata vietu skaits ievērojami samazinājies, citur tas pieaudzis. Visvairāk Daugavpilī, Salaspils un Ķekavas novadā.

Pūķis no Pašvaldību savienības skaidro, ka pašvaldības atšķirīgi iegrāmato darbiniekus, turklāt šajos gados pašvaldībām nākušas klāt jaunas valsts noteiktas funkcijas. Bijušais ministrs Pūce atzīst, ka pašvaldības bijušas diezgan kūtras nodarbināto skaita samazināšanā. «Iespēja ir bijusi, tā nav izmantota.» Tomēr Pūce uzskata, ka pēc reformas pašvaldības tagad ir finansiāli spējīgākas, tām ir lielākas iespējas piesaistīt Eiropas fondus attīstībai. Viņaprāt, ja reforma nebūtu notikusi, bankrota priekšā būtu nonākusi puse no visām pašvaldībām, kas nespētu tikt galā ar pēdējo gadu izaicinājumiem. Pēc administratīvās reformas gan būtu jāseko arī pakalpojumu reformai, viņš norāda.

Lai analizētu, kā atšķiras ieplānotie izdevumi administratīvajiem tēriņiem, Ir izpētīja visu 42 pašvaldību 2026. gada budžeta plānus. Daļā pašvaldību tie ir ap 4—6% no visiem izdevumiem, bet vislielākais īpatsvars ir Saulkrastu novadā — pat 18%.

Pūķis gan nepiekrīt, ka šādas atšķirības liecinātu par zemu efektivitāti. Skaitlis viens pats neko nenozīmē, jo pašvaldībā atšķiroties grāmatvedības kārtība un īpatsvaru var ietekmēt arī tas, kādus pakalpojumus pašvaldība izvēlējusies pirkt ārpakalpojumā. Turklāt viņš norāda, ka izmaksas ir vērtību jautājums — lētāka pārvalde, kur visas funkcijas sakoncentrētas vienkopus, būtībā izdevumus pārliek uz katra iedzīvotāja pleciem, «kurš brauc tagad uz centru, jo viņam kaut kas jākārto vai jātiek uz skolu».

Atšķiras prioritātes

Novadu reformas ietekme uz reģionu ekonomiku nav acumirklīga, tomēr tā uzlabo attīstības iespējas, secina bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš ik gadu veic Latvijas novadu pētījumu, galvenokārt koncentrējoties uz eksportējošajām nozarēm.  

Kā veiksmīgu piemēru viņš min Smiltenes novadu, kas bijis proaktīvs gan pārvaldes, gan pakalpojumu optimizēšanā. Tomēr katrai pašvaldībai ir atšķirīgas prioritātes. Kamēr vienas orientētas uz uzņēmumu piesaistīšanu, citās darba iespējas ārpus sabiedriskā sektora ir ļoti ierobežotas, un tās cīnās, lai pēc iespējas saglabātu darbavietas savās struktūrās. 

Piemēram, Augšdaugavas novadā pašvaldības budžets veido vairāk nekā 30% no novada kopprodukta. Balvu un Valkas novadā — tuvu pie 30%. Tikmēr Mārupes novadā šis rādītājs ir zem 5%. Un šīs galējības turpina attālināties. Latgalē jau tuvu pie 50% darbavietu ir sabiedriskajā sektorā, liecina Strautiņa pētījumi. 

Vismazākais sabiedriskajā sektorā nodarbināto īpatsvars šā gada pirmajā ceturksnī bijis Ropažu (13%), Mārupes (14%) un Ķekavas (15%) novadā, bet lielākais — Ludzas (58%), Balvu (56%) un Augšdaugavas novadā (56%).

Būtiska kopprodukta izaugsme bez Pierīgas novadiem šajā gadu tūkstotī bijusi Līvānos — par to lielā mērā jāpateicas optiskās šķiedras ražotāja Light Guide Optics International darbībai. Vietējie politikas veidotāji gan noteikti nav bijuši galvenie šī panākumu stāsta autori, norāda Strautiņš. Savukārt Valmieras novadā sabiedriskais sektors bijis reģionālās attīstības spēcīgākais iniciators, pašvaldības darbība jau vairāku gadu garumā bijusi pragmatiska un orientēta uz attīstību. Arī Liepājas attīstība bijusi veiksmīga. Strautiņš atminas kādu sabiedrisko apspriedi pilsētā pirms aptuveni 16 gadiem. Tajā aktīvisti uzstāja, ka pilsētā jāierobežo rūpniecība un jākoncentrējas uz tūrismu. Ja šī vīzija būtu uzvarējusi, «tur droši vien nekāda panākumu stāsta nebūtu». 

Vietējai politikai ir liela nozīme, tomēr sava loma ir arī veiksmei, atzīst Strautiņš. Līvāniem paveicās ar Light Guide, Smiltenes priekšrocība ir augstas kvalitātes meži un padomju laikos sāktās kokapstrādes tradīcijas, Liepājai palīdzējusi ģeogrāfiskā pozīcija. Turpretim Ventspilī, lai arī ir «ļoti slavējami pūliņi rūpniecības attīstībā,  tranzīts turpina grimt un spiež viņus uz leju».

Tajās vietās, kur atkarība no valsts izdevumiem būs vislielākā, visdrīzāk arī iedzīvotāju skaits turpinās samazināties vēl vairāk, jo ir vājš darba tirgus, prognozē Strautiņš. Izglītības un veselības aizsardzības politika Latvijā ļoti lielā mērā ir bijusi reģionu darbavietu un kvadrātmetru uzturēšanas politika, viņš secina. Tas maksājis diezgan dārgi, un cietusi kvalitāte. Tomēr, skolēnu skaitam arvien sarūkot, neizbēgami būs arvien vairāk vecu, skaistu muižu, kuru logi būs tumši.

Lai gan reforma ir padarījusi pašvaldību iedzīvotāju skaitu vienmērīgāku, kapacitātes problēmas joprojām pastāv reti apdzīvotās un attālās pašvaldībās, secināts arī OECD Latvijas ekonomikas pārskatā. Pašvaldībām ar zemu iedzīvotāju blīvumu pakalpojumu sniegšana uz vienu iedzīvotāju izmaksā dārgāk, jo jāveic lieli attālumi, jāuztur plaša infrastruktūra un nav iespējams pilnvērtīgi izmantot mēroga ekonomikas priekšrocības.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem