Ilustratīvs attēls/Inese Andersone
Ikviens bērns ir pelnījis uzaugt ģimenē. Nevis iestādē, nevis starp maiņu darbiniekiem, bet mājās – vietā, kur kāds gaida, uzklausa, samīļo un palīdz noticēt sev. Rīgai šodien ir vajadzīgas 100 jaunas audžuģimenes. Es ticu, ka Latvijā ir cilvēki, kas ir gatavi uzņemt bērnus savās mājās.
Gribam lauzt stereotipu par audžuģimenēm - ka jābūt abiem vecākiem, ka tā ir misija, ka nebūs atbalsta.
Sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka audžuģimene ir tikai tradicionāla ģimene – mamma, tētis un bērni. Taču realitāte ir daudz plašāka. Par lielisku audžuģimeni var kļūt arī viena vecāka ģimene. Jau tagad Rīgā 30% ir viena vecāka audžuģimenes. Svarīgākais nav pieaugušo skaits mājās, bet gan spēja bērnam dot drošību, stabilitāti un rūpes.
Varbūt ir pienācis laiks mainīt arī priekšstatu par pašu audžuģimenes lomu. Bērna audzināšana nav tikai labs nodoms vai brīvā laika nodarbe. Tā prasa zināšanas, emocionālu noturību, pacietību un milzīgu atbildību. Mēs taču saprotam, ka par skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem vai aprūpētājiem cilvēki strādā profesionāli. Kāpēc gan arī audžuvecāka lomu nevarētu uztvert kā profesionālu izvēli?
Protams, neviens nekļūst par audžuvecāku naudas dēļ. To nevar aizstāt neviens atbalsta maksājums. Taču sabiedrībai ir jāatzīst, ka šis darbs ir nozīmīgs un pelnījis cieņpilnu atbalstu. Ja cilvēks ir gatavs savu ikdienu, zināšanas un sirdi veltīt bērnam, kurš piedzīvojis zaudējumus vai traumas, mēs nedrīkstam sagaidīt, ka tas notiks tikai uz entuziasma rēķina. Tādēļ Rīga ir četrkāršojusi finansējumu, kas nonāk ģimenē, kura uzņemās šo nozīmīgo darbu. Kopā ar Valsts pabalstu summa ir 1.5 no minimālās algas valstī. Tas nozīmē, ka viens no vecākiem var savu laiku veltīt bērniem nevis algotam darbam.
Rīgā ir cilvēki, kuri varētu kļūt par audžuvecākiem, bet viņi šaubās. Viņi domā, ka nav “ideālā ģimene”, ka ir vieni, ka nav pietiekami turīgi vai ka viņiem nav pieredzes. Patiesībā nevienam nav jābūt ideālam. Bērniem nav vajadzīgi ideāli cilvēki – viņiem vajadzīgi uzticami pieaugušie.
Varbūt tieši šobrīd kāds lasa šīs rindas un domā: “Es to varētu.” Ja tā ir, ir vērts uzzināt vairāk. Jo katra jauna audžuģimene nozīmē vienu bērnu mazāk institucionālā aprūpē un vienu bērnu vairāk ģimenē.
Svarīgi zināt arī to, ka audžuģimene netiek atstāta viena. Ikvienai audžuģimenei Latvijā ir pieejams ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru profesionāļu atbalsts – psihologu konsultācijas, sociālo darbinieku palīdzība, pieredzējušu mentoru padomi, mācības un savstarpējā atbalsta grupas. Rīgā ģimenēm un bērniem ir pieejams arī plašs pašvaldības pakalpojumu klāsts – psiholoģiskais atbalsts, rehabilitācijas un attīstības pakalpojumi, dažādu speciālistu konsultācijas un citi risinājumi, kas palīdz bērnam veiksmīgāk pārvarēt iepriekš piedzīvotās grūtības. Tas nozīmē, ka audžuvecākiem nav jāspēj viss vieniem – līdzās ir profesionāļu komanda, kas palīdz gan bērnam, gan ģimenei.
Rīga ir pilsēta, kas rūpējas par saviem bērniem. Taču neviena pašvaldība viena pati nevar aizstāt ģimeni. To var tikai cilvēki. Tāpēc Rīgai šodien ir vajadzīgas drosmīgas, sirsnīgas un atvērtas ģimenes – arī viena vecāka ģimenes, arī cilvēki, kuri bērna audzināšanu ir gatavi uztvert kā savu profesionālo aicinājumu. Jo katrs bērns ir pelnījis ne tikai drošību, bet arī mājas, kurās viņš jūtas gaidīts.
Mēs bieži sakām, ka bērni ir mūsu nākotne. Taču nākotne sākas šodien – ar pieaugušajiem, kuri ir gatavi atvērt savas mājas un savu sirdi. Rīgai šādi cilvēki ir vajadzīgi. Un bērniem – vēl jo vairāk.
Autore ir Rīgas domes sociālās komitejas vadītāja.
