TOP 13. Vairāk nekā 4 sasaukumi pašvaldības vadītāja amatā
Puse Latvijas pašvaldību vadītāju priekšsēdētāja krēslā turas vairāk nekā divus sasaukumus. No vietas viņus nespēj izkustināt ne opozicionāri, ne reģionālās reformas. Kā tas ietekmē ekonomisko attīstību?
Mans dēls nupat nosvinēja 17. dzimšanas dienu. Kopš gada vecuma dzīvojot Grobiņā, viņš nav pieredzējis citu pašvaldības vadītāju kā tikai Aivaru Priedolu. No Liepājas uz piepilsētu mēs pārcēlāmies 2009. gadā. Tieši tad pēc teritoriālās reformas izveidojās Grobiņas novads un Priedols kļuva par domes priekšsēdētāju. Izturēja arī nākamo reformu pirms četriem gadiem, kad izveidojās Dienvidkurzemes novads, pēc teritorijas lielākais Latvijā.
Taču Priedols nav vienīgais pašvaldības vadītājs, kura stāžs mērāms gadu desmitos. Rekordists šajā klubiņā ir Mārupes domes priekšsēdētājs Andrejs Ence — viņš galveno vietu pie sēžu galda ieņem jau 33 gadus. Cieši seko Bauskas novada mērs Aivars Okmanis un kolēģis Rēzeknes novadā Monvīds Švarcs. Tālāk — Jelgavas domes vadītājs Andris Rāviņš un Dagnis Straubergs no Limbažu novada.
Vismaz divus sasaukumus priekšsēdētāja krēslā sēž puse no visu pašreizējo pašvaldību vadītājiem, rāda Ir apkopotie dati. Daudzi izturējuši lielās teritoriālās reformas 2009. un 2021. gadā. Ilggadējie priekšsēži salīdzinoši biežās pārmaiņas sauc par galveno virzītājspēku, kas ļauj nenogurt. Katrā posmā sagaida jauni izaicinājumi. «Deviņdesmitajos gados dzīvojām ļoti nabadzīgi, no rokas mutē,» atceras Okmanis. Vietvaru viņš vada jau kopš 1994. gada, kad notika pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas. Politisko karjeru sāka, kļūdams par Rundāles pagasta padomes priekšsēdētāju. «Pēc tam nāca iespēja piesaistīt ES fondu naudu, nākamos izaicinājumus sagādāja reformas.»
Tas, ka viens un tas pats cilvēks ilgi turas amatā, nav ne labi, ne slikti, norāda sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka. Daudz svarīgāk — vai viņam ir konkurence, vai iedzīvotājiem ir izvēles iespējas.
Foto: TODO : REWORK
Grib turpināt
«Mums ir tāda sacensība,» saka Rāviņš, uzzinot jautājumu par viņa ilgmūžību priekšsēdētāja krēslā. Jelgavai ir sadraudzības pilsēta ASV Indianas štatā, tās mērs esot amatā jau 28 gadus. Rāviņa rezultāts pašlaik ir par vienu sasaukumu sliktāks. Par pilsētas mēru viņš pirmoreiz kļuva 2001. gadā. Pašvaldību līmenī strādāja arī iepriekš — no 1990. līdz 1997. gadam bija Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs. Pa vidu paspēja kļūt par zemkopības ministru, ministra padomnieku un Unibankas Jelgavas filiāles pārvaldnieku. Mēra krēslā gatavs palikt, jo esot daudz aizsāktu darbu, ko grib novest līdz galam: «Skatoties uz kritizētājiem un konkurentiem, saprotu, ka nedrīkstu aiziet. Viņi staigā pa mūsu sakārtotajām ielām un saka, ka Rāviņš jāgāž.»
Pēdējo divu sasaukumu laikā pilsētā strauja ekonomiskā izaugsme gan nav vērojama. Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju pieaudzis tikai par 37%. Sasniedzot gandrīz 15 tūkstošus eiro, tas joprojām ir zemāks par valstī vidējo — 19 tūkstošiem. Tuvākajos gados situācija gan varētu krietni uzlaboties, apgalvo Rāviņš. Patlaban Jelgava sākusi īstenot lielu biznesa parka projektu. Šogad un nākamgad uzņēmēji attīstībā plānojot investēt vairāk nekā 300 miljonu.
«Amats ir kā narkotikas,» salīdzina Limbažu novada domes priekšsēdētājs Straubergs. Tā teikt, pēc vienas devas gribas nākamo. Pirmie četri gadi paejot, lai saprastu, kā pašvaldība vispār strādā. Tālāk katrā sasaukumā iesāk darbus, ko gribas pabeigt pašam. Līdzīgi domā vēl virkne viņa kolēģu. Straubergs apstāties pagaidām neplāno: «Ideju man vēl ir daudz.» Pēc profesijas viņš ir arhitekts un pašvaldības vadītāja ceļu sāka 2001. gadā, kļūdams par priekšsēdētāju Salacgrīvas pilsētā ar lauku teritoriju.
«Kaut kas traks!» izsaucas Gunārs Upenieks no Krāslavas novada, izdzirdot, ka priekšsēdētāja amatā aizvadījis jau 17 gadu — tagad pēdējos 16 un vēl pusotru pirms ievēlēšanas Saeimā 2006. gadā. Deviņdesmitajos bijis Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs. Domi gatavs vadīt arī nākamajā sasaukumā. Pamatojums — iedzīvotājiem tagad svarīga stabilitāte, jo «cilvēki katru dienu lasa, ka karš sāksies rudenī vai, vēlākais, pēc diviem gadiem».
Tāpat Līvānu novada mērs Andris Vaivods piesauc ģeopolitisko situāciju. No astoņiem sarakstiem, kas pretendē uz vietu domē, pieci «ekonomiski un ne tikai» skatoties austrumu virzienā. «Līvāni ir ne tikai vārti uz Latgali, bet arī buferzona, tāpēc nevaru nepiedalīties, kaut varētu un vajadzētu,» viņš saka. Arī Balvu novada priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs un viņa kolēģis Tukuma novadā Gundars Važa no darba pagaidām vēl nav noguruši.
Vaivods ir to pašvaldību vadītāju vidū, kuru vārdi minēti saistībā ar ar ES naudas izkrāpšanu un kurus skāra KNAB kratīšana. Eiropas Prokuratūra šajā jautājumā izmeklēšanu vēl turpina, bet pašvaldību vadītāji uzskata, ka pārmetumi ir nevietā. Vienkārši Ministru kabineta noteikumi bija pretrunā ar ES regulu. Tā aizliedza ražošanas infrastruktūru piemērot specifiski kāda uzņēmēja vajadzībām, citādi pieejamais finansējums samazinās, bet vienlaikus atbalstu nevarēja dabūt, ja nebija zināms, vai kāds vispār gribētu šo teritoriju izmantot. Jaunajā plānošanas periodā šādas pretrunas vairs nav, tātad valdība atzinusi kļūdu, norāda Vaivods.
Nejūtas vainīgs
Tiesu darbi skāruši rekordistu Andreju Enci, kurš priekšsēdētāja krēslā pirmoreiz iesēdās 1991. gadā, kad sāka vadīt Babītes pagasta padomi. Rekords būtu vēl iespaidīgāks, ja uz gadu no amata nebūtu nācies atvadīties. 2020. gadā viņu gāza no Babītes novada troņa, jo citiem deputātiem nepatika Ences saimniekošanas metodes. Tiesas dēļ viņu gribēja izmest arī no Mārupes novada domes vadītāja vietas, taču uzticības balsojumu izturēja.
Enci apsūdz par to, ka viņš, būdams pašvaldības uzņēmuma Babītes Siltums kapitāldaļu turētāja pārstāvis, atvaļinājuma kompensācijā nelikumīgi izmaksājis 37 561 eiro. Pērn Rīgas rajona tiesa viņu atzina par vainīgu, noteica gandrīz 19 tūkstošu eiro sodu un liedza divus gadus ieņemt amatus valsts un pašvaldības institūcijās. Apgabaltiesa šo spriedumu atstāja spēkā. Pēc tā Ence Augstākajā tiesā iesniedza kasācijas sūdzību un patlaban gaida atbildi. Tā varētu būt zināma jūnija beigās. Tomēr iespējamais liegums strādāt pašvaldībā viņu nekavē kandidēt. «Mana sirdsapziņa ir tīra,» viņš apgalvo. Galu galā — ja iedzīvotāji katrās vēlēšanās iebalso, tātad nav «neko sliktu darījis».
Spriežot pēc amatpersonas deklarācijas, Mārupes domes priekšsēdētājs ir viens no rekordistiem arī atalgojuma ziņā. Pašvaldībā pērn nopelnījis ap 72 tūkstošiem eiro bruto. Tiesa, arī «pavalstnieki» nedzīvo slikti. Vidējā alga Mārupes novadā 2023. gadā pārsniedza 2100 eiro mēnesī, iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju bija divreiz augstāks nekā vidēji valstī. Mārupes novads ir pirmajā vietā arī pēc komersantu skaita uz tūkstoš iedzīvotājiem — 83. Iedzīvotāju apjoms pēdējo divu sasaukumu laikā pieaudzis par trešdaļu. Arī tas ir labākais rezultāts Latvijā.
Dos vietu citiem
Tomēr daži pašvaldību vadītāji, kuri amatā pabijuši vairāk par četriem sasaukumiem, vairs nevēlas turpināt. Vienīgais, kas vispār vairs nekandidē, ir Monvīds Švarcs no Rēzeknes novada. Savu lēmumu plaši nekomentē, bet norāda uz vajadzību pēc pārmaiņām. Savukārt Ventspils novada vadītājs Aivars Mucenieks un viņa kolēģe Smiltenē Astrīda Harju sarakstos ir atrodami, taču nav līderi.
«Jādod vieta jaunajiem!» pamato Harju, kura šajā ilgo valdītāju kompānijā ir vienīgā sieviete un intervijā piemin, ka šajā laikā izaudzinājusi arī četrus bērnus. Šajā domes sasaukumā priekšsēdētājas amatā stājusies tikai pirms nepilna gada, kad iepriekšējais vadītājs Edgars Avotiņš nolēma atkāpties. Kopumā viņai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze pašvaldības darbā, 17 no tiem vadījusi Apes pilsētu vai novadu. Jūtot rutīnu un vēloties gūt jaunu pieredzi, piekrita izaicinājumam kļūt par 12. Saeimas deputāti. Kad beidzās pilnvaru termiņš, atgriezās strādāt pašvaldībā par vadītāja vietnieci.
Savukārt Mucenieks savu lēmumu skaidro ar nogurumu. Noguris jūtas no birokrātijas, cīņas ar vides institūcijām un iedzīvotāju negācijām. Ventspils novadā uzņēmēji vēlas attīstīt vēja ģeneratoru un saules paneļu parkus. Iedzīvotāji asi iebilst, bet, kad priekšsēdis viņos gatavs ieklausīties un būvniecību nepieļaut, zemju īpašnieki viņu sauc par Gazprom aģentu. «Maļ no visām pusēm, cik to var turēt!»
No pārmaiņām nebaidās
Tagad, kad pēc pēdējās pašvaldību reformas pagājuši četri gadi, pieredzējušie tautas kalpi vērtē, ka pārvaldības ziņā visērtāk bijis strādāt iepriekšējos novados. Pēc neatkarības atgūšanas izveidotās pašvaldības bijušas par mazu, bet tagadējās esot par lielu, attīstība nav līdzsvarota. Tukuma novadā nekustamā īpašuma nodoklis dažādās vietās var atšķirties pat septiņas reizes, stāsta priekšsēdētājs Važa. Tas pats attiecas uz algām un uzņēmējdarbības aktivitāti. Tā gan esot ielaista kaite.
Pārmetumu par to, ka attīstība notiek tikai pašvaldības centrā, gan no iedzīvotājiem, gan no konkurentiem saņem arī Dienvidkurzemes novada vadītājs Priedols. Tomēr novada ekonomiskie radītāji nemaz nav tik slikti. Iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz cilvēku novads ir starp desmit straujāk augušajām pašvaldībām.
Iedzīvotāju skaits gan pēdējo divu sasaukumu laikā samazinājies par 9%. Vissliktāk šajā ziņā klājas Latgalē, jo īpaši Krāslavas novadam. Tur pēdējo astoņu gadu laikā cilvēku skaits sarucis par piektdaļu. Vietvaru vadītāji skaidro, ka lielākā problēma ir uzņēmēju bailes ģeopolitiskās situācijas dēļ atvērt ražotnes pierobežā un zemnieku saimniecību pārsvars. Tur lielas algas maksāt nevar, tāpēc cilvēki meklē darbu tuvāk Rīgai. Ja atrod, dodas prom, bet līdzi — arī pārējā ģimene.
