
Ilustrācija — Ilze Jankevica
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Kurš būtu domājis, ka šī būs mana pēdējā zādzība? Pašu pirmo joprojām atceros pavisam skaidri. Acu priekšā vienistabas dzīvoklis, kurā mitinos ar mammu un patēvu. Istaba ir pārdalīta ar skapi, un vienā pusē atrodas mans stūrītis, bet otrā pusē — vecāku gulta un televizors. Man ir septiņi gadi. Ir saulaina sestdienas pēcpusdiena, rokā atvērts maks, ko atradu patēva biksēs. Izņemu piecdesmit santīmus. Patēvs pēc iztukšotas Agdam pudeles turpat blakus krāc. Mans ķermenis vibrē. Svārstības sākas kuņģī un virzās līdz pat pirkstu galiem. Rīkojos ātri, bet šķiet, ka laiks ir apstājies. Gaiss sabiezējis. Atlieku maku bikšu kabatā, bet pašas bikses tā, kā tās iepriekš stāvēja, un lēniem soļiem lavos ārā, pagalmā, turpinu ceļu pa ielu. Gribas skriet, bet piespiežu sevi iet mierīgi. Nogājis dažus kvartālus, saņemos un atskatos, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Apstājos un izpūšu smagu elpu. Apskatu guvumu, jūtu, kā mani pārņem eiforija. Spriedze, kura bija uzdzinusi mokošus drebuļus, tagad patīkami kutina. Es paveicu varoņdarbu! Par drosmi tiku atalgots! Radīju kapitālu no tukša gaisa. Esmu burvis.