Ilustrācija — Agrita Vanaga
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Nu es visu sapratu. Visu. Atskārsme mani burtiski satrieca — tik ļoti, ka es atšļuku virtuvē uz ķeblīša ar idiotisko dzelteno elektrisko tējkannu rokā, laiciņu nekustīgi sēdēju un truli blenzu laukā pa logu. Uz palodzes nolaidās kaija, mūsu rajonā nav glābiņa no tām lidojošajām žurkām, bet to, ka kaija tur bija grozījusies, palodzes skārdu grabinādama, es atskārtu tikai pēcāk, kad tas radījums jau bija prom. Nupat bija piezvanījis Zigis, savulaik vīra studiju biedrs un vēlāk arī kolēģis, dažkārt mēs pat Ziemsvētkus pasvinam kopā, pagājušogad arī — manējais duetā ar Zigi piemāvās tā, it kā tie būtu nevis klusi un ģimeniski Ziemsvētki, bet kārtīga Jaunā gada sagaidīšana, un beigu galā vēl mauroja Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī, no kuras pa abiem spēja izdabūt no atmiņas tikai pirmās četras rindiņas… Bet tas nav no svara.
