Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ceļojums uz Gvatemalu ļauj redzēt, kā Eiropas komisārs Andris Piebalgs (56) pilda savu uzdevumu palīdzēt atpalikušām valstīm. Prātā tomēr paliek jautājums – ko viņš darīs pēc atgriešanās Latvijā?

Andris Piebalgs ir pasaulē ietekmīgākā latviešu amatpersona. Jau deviņus gadus viņš strādā Eiropas Savienības Komisijā un ir viens no 28 komisāriem, kas veido mūsu planētas lielākā ekonomiskā bloka kopējo politiku. No 2003. līdz 2008.gadam Piebalgs bija enerģētikas komisārs laikā, kad augošās naftas cenas un aizvien saspringtākās attiecības ar Krieviju kā Eiropas galveno gāzes piegādātāju padarīja šo par vienu no redzamākajiem amatiem Komisijā.

2008.gadā Latvija viņu izvirzīja atkārtoti, un šoreiz Eiropas Komisijas prezidenta Hosē Manuela Barrozu uzticētais atbildības lauks varēja likties pārsteidzošs – par spīti faktam, ka Latvija šajā jomā tradicionāli starp ES valstīm ieņem pēdējo vietu, Piebalgam uzticēja vadīt attīstības sadarbību jeb atbalstu «trešās pasaules» valstīm.

Katru gadu ES velta vairāk nekā deviņus miljardus eiro šim mērķim, un Piebalgam kā komisāram ir vadošā loma šīs naudas virzībā un sadalē. Kopš stāšanās komisāra amatā, viņš ir apmeklējis 86 valstis. Taču Latvijā maz par to zina. Pašiem problēmu netrūkst, turklāt valstis, kas atrodas viņa rūpju lokā, atrodas tālu.

Tomēr tas nonozīmē, ka dzimtene Piebalgu aizmirsusi. Jau vairākus gadus ikreiz, kad tiek apspriesti kandidāti kādam vadošam valsts amatam, viņa vārds tiek piesaukts, un šie minējumi tikai pieņemsies spēkā, jo 2014.gada nogalē beigsies viņa pilnvaru laiks Briselē.

Tāpēc, kad Eiropas Komisijas pārstāvniecība Rīgā piedāvāja aizbraukt uz vienu no ES palīdzības saņēmējvalstīm, lai klātienē novērotu komisāra vizīti, Ir izmantoja šo iespēju, lai labāk saprastu Piebalga darbu un to, kādu pieredzi viņš sev vedīs līdzi nākamgad, kad sola atgriezties Latvijā.

Rokas jāmazgā tā…

Pirms došanās uz Gvatemalu oktobra sākumā par šo Centrālamerikas valsti zināju maz, un tas pārsvarā nebija nekas labs. Tiesa, tā slavena ar savu kafiju. Taču 36 gadus tur plosījās mežonīgs pilsoņu karš, kas beidzās 1996.gadā. Pasaules mediju virsrakstos pēdējā gada laikā Gvatemala galvenokārt figurē saistībā ar tiesas prāvu, kurā bijušo militāro diktatoru Efrainu Riosu Montu (Efrain Rios Montt) tiesā par genocīdu pret maiju indiāņiem. Gvatemala ir viens no galvenajiem narkotiku ceļiem no Dienvidamerikas uz ASV, un slepkavību skaita ziņā ieņem astoto vietu pasaulē – 38,5 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, pēc ANO datiem. Tiesa, kaimiņzemē Hondurasā šis skaitlis ir trīs reizes augstāks, tomēr pasaulē vidēji ir nedaudz zem septiņi, Latvijā – tikai nedaudz virs trīs. (Pirms vizītes žurnālistiem izsūtītajos materiālos bija teikts: «Jūs apmeklējat vienu no vardarbīgākajām valstīm Latīņamerikā, kurā ne vienmēr var paļauties uz policiju. Noziedznieki vienmēr nesā ieročus un nekautrēsies tos izmantot. JŪSU DZĪVĪBAI NAV CENAS.») Visbeidzot, pēc Starptautiskā Valūtas fonda aprēķiniem, Gvatemalas kopprodukts uz iedzīvotāju ierindo to 123.vietā pasaulē, visai tālu aiz tādām valstīm kā Turcija (68.vieta) vai Ēģipte (111.vieta), kuras pazīstamākas Latvijas (53.vieta) iedzīvotājiem.

Pēc ceļā pavadītām nepilnām 24 stundām vakarā ātri iemigu, bet jau nākamajā rītā agri Eiropas žurnālistu grupa devās uz kalnu ciematu trīs stundu attālumā no galvaspilsētas. Autobusu pavadīja melni policijas pikapi. 

Tomēr, skatoties pa logu uz ielām, pa kurām brīdina nepārvietoties kājām, un pēc tam uz kukurūzas laukiem gleznainajās kalnu nogāzēs, iespaids nebūt nav tāds, kādu biju gaidījis. Skaidrs, ka tā ir nabadzīga zeme – mājas lielākoties sen nav krāsotas, jumti no aprūsējušām gofrēta metāla plāksnēm, tomēr ielas pārsvarā tīras, pa tām vējš nepūš citur redzētos nebeidzamos plastmasas maisiņus un atkritumus. Laukos gandrīz visi ceļmalā redzētie cilvēki strādā, cilājot mačetes un platus kapļus, bet lauku robežas un kukurūzas vagas ir taisnas un tīras. Kad pēc pusotras stundas piestājam izstaipīt kājas, ne ceļmalas veikals, ne restorāns, ne labierīcības tīrības ziņā neatpaliek no jekuras līdzīgas vietas 100 kilometru attālumā no Rīgas.

Līdzīgs iespaids ir arī man blakus sēdošajam laikraksta The Guardian attīstības korespondentam Markam Tranam, kurš raksta par nabadzības apkarošanu un apceļojis visu pasauli. Nesen bijis Mali – salīdzinoši Gvatelama «ir pirmās pasaules valsts», viņš saka. Ceļojuma laikā tā arī negūstu pārliecinošu skaidrojumu šim paradoksam. Varbūt vienkārši gadījies būt vietās, kur labklājība ir relatīvi lielāka? Citu versiju izsaka viena no mūsu tulcēm, kura daudzus gadus dzīvojusi arī ASV, – gvatemalieši esot pazīstami kā čakli strādātāji.

Lai nokļūtu mūsu galapunktā, no autobusiem jāpārsēžas džipos un jābrauc pa šauriem zemes ceļu serpentīniem caur miglu un gar stāvajām nogāzēm. Kad beidzot nonākam ciemā, mūs sagaida gandrīz sirreāls skats. Uz kāpnēm un terasēm sapulcējušies visi Šekakviškanas (Xecaquixcan) pārsimt iedzīvotāju, sievietes un mazas meitenītes raibos iezemiešu tautastērpos, un visi vicina zilus balonus ar ES dzeltenajām zvaigznēm.

Tā sākās mūsu iepazīšanās ar ES attīstības palīdzības projektiem Gvatemalā. Pārsvarā mūs iepazīstina ar lauksaimniecības projektiem, kas palīdz dažādot iezemiešu uzturu. Tas ir būtiski, jo viņu tradicionālā diēta – kukurūza un pupas – nesatur daudzas organismam svarīgas uzturvielas. Kādā ciematā dzirdam par sievieti, kura pirms diviem gadiem nomirusi no bada, citā redzam puisi, kam uz vaiga vīd balti plankumi, vēstot par ilgstošu D vitamīna trūkumu. Iepazīstam paraugsaimniecību, kurā vietējiem māca audzēt brokoļus, redīsus, burkānus un kāpostus. Satiekam zemnieku, kurš ar ES un palīdzības organizācijas Oxfam atbalstu iekārtojis lauku apūdeņošanas sistēmu un, pateicoties gan uzlabotajai ražībai, gan ciemā izveidotam kooperatīvam, kas izaudzēto pārtiku spēj pārdot par labāku cenu, ir uzbūvējis sev glītu mūra māju ar kolonādi verandas priekšā. 

ES sevišķi atbalsta arī sieviešu saimniecisko lomu, tāpēc mēs sastopam gan kafijas, gan no medus taisīta šampūna un roku krēma ražotājas. Tiekamies arī ar vienu no retajām sievietēm pašvaldību deputātēm Huanu Čavahaju (Juana Chavajay), kuras sieviešu atbalsta organizāciju palīdz uzturēt ES nauda. Viņai dzīve nav bijusi viegla – pilsoņu kara laikā divus brāļus militārais režīms savāca nakts vidū. Par vienu vēl šodien nav nekādu ziņu, otrs, tikai pateicoties brīnumam, izbēga no nāves, kad armija nošāva visus gūstā saņemtos. Stāstot par savu dzīvi, viņa teica, ka ir «ļoti pateicīga par palīdzību, jo līdz šim mēs bijām pilnīgi ignorētas, neviens nedomāja par sievietes sirdi», un apraudājās.

Ir arī citi palīdzības virzieni. Gvatelamā augsto vardarbības līmeni veicina nesodāmības sajūta, jo ilgus gadus tiesībsargi nespēja atklāt noziegumus. Tas ne tikai iedrošināja noziedzniekus, bet arī mudināja iedzīvotājus apvienoties pašaizsardzības grupās, kuras nebija maigas savos centienos ieviest kārtību. Ar ES atbalstu izveidota kriminālistikas laboratorija INACIF, kurā ar modernām ierīcēm var identificēt nozieguma vietā atrastās DNS pēdas. Agrāk tikai divos vai trīs procentos gadījumu pēc slepkavības kādam tika izvirzīta apsūdzība. Lielā mērā pateicoties INACIF darbībai, šis skaitlis nu palielinājies līdz 30%.

Vizītes laikā manāms, ka viss ir sevišķi sagatavots, pat iestudēts, lai atstātu vislabāko iespējamo iespaidu. Šis performances elements sasniedza augstāko punktu trešajā dienā, kad Piebalgs kopā ar Gvatemalas viceprezidenti Roksanu Baldeti (Roxana Baldetti) viesojās kalnu ciematā Pamumusā (Pamumus). Jau stundu pirms pasākuma, izmēģinot apskaņošanas sistēmu, tajā regulāri skan viceprezidentes partijas priekšvēlēšanu kampaņas dziesma ar enerģiski bezsaturīgu piedziedājumu: «Tagad – jā! Ejam uz priekšu! Gvatemala iet uz priekšu!» (Vēlēšanas ir tikai pēc diviem gadiem, bet visu lielo ceļu malās jau rēgojas milzīgi aģitācijas plakāti, un viens no galvenajiem vietējās pretkorupcijas organizācijas mērķiem ir panākt vismaz minimālu atklātību partiju tēriņos. Neviens sastaptais gvatemalietis nav labās domās par viceprezidenti, un vairākkārt dzirdu retorisko jautājumu – kā viņa paspējusi dažos amatā pavadītajos gados kļūt par miljonāri?)

Kad viceprezidente ar Piebalgu atlido helikopterā, viņus sagaida bērni ar dāvanām un ES karodziņiem. Gvatemaliešiem ir jauka tradīcija noklāt kalnos augošo koku garās skujas durvju priekšā, kad gaidāmi ciemiņi – šeit uz tām vēl izkaisa koši lillā puķes. Bet, lai parādītu atbraukušajam komisāram, ko Eiropa ir iemācījusi, pēc amatpersonu uzrunām pie Piebalga pieved mazu puisīti, kurš stāsta: «Rokas jāmazgā šādi: pirmkārt, jāsamitrina ar ūdeni. Otrkārt,…»

Varbūt Piebalgam tas viss atgādina kaut ko no aizgājušajiem padomju laikiem, taču viņš to neizrāda, bet smaidīdams noklausās runas, noglauda bērniem galvu un paziņo, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi arī turpmāk palīdzēt Gvatemalai. Vizītes beigās man blakus stāvošajai tulcei mērs ir pilns. «Jau 20 gadus es braucu uz tiem pašiem kalnu ciematiem ar visām iespējamajām palīdzības organizācijām un dzirdu tos pašus vārdus,» nogurusi izmet amerikāniete, kas strādā ne tikai par tulci, bet ir arī misionāre un vecmāte, kas labi pazīst iezemiešu ciematu dzīvi.

Vai tiešām nekas nav mainījies, es viņai prasu. Nē, tā tomēr nevarētu teikt. Viņa pirms kādiem 15 gadiem bijusi Šekakviškanā, tur tolaik visi dzīvojuši pussabrukušās būdiņās. Tagad visiem ir mūra mājas. «Un paskaties – visas sievietes uzvilkušas greznos tautastērpus,» viņa rāda. «Katru ņieburu viņas auž ar rokām, un tirgū tāds maksā 200 dolāru. Agrāk viņas nevarēja atļauties tādus valkāt.» Vēl aizvien kalnos ir redzami slikti baroti bērni, bet agrāk viņa bijusi ciematos, kuros no bada novārgušas sievietes nav spējušas paiet – viņas četrrāpus pārvietojušās pa savām mājām.

Cik lielā mērā palīdzības programmas ietekmējušas situāciju? Mazāk, nekā varētu cerēt. Viņasprāt, vissvarīgākās ir programmas, kas gādā par uzturu mātēm un bērniem. Ja nodrošināta laba pārtika grūtniecības un dzīves pirmo trīs gadu laikā, tad daudz mazākas ir iespējas, ka bērns būs atpalicis, un tad jau kaut kā pats spēs atrast ceļu pasaulē. Tomēr kopējais labklājības uzlabojums, viņasprāt, lielā mēra noticis, pateicoties vienkāršam apstāklim, ka nav vairs kara.

Cik var saprast par valsti, kurā esi tikai trīs dienas un redzi galvenokārt to, ko izvēlas rādīt citi? Mazāk, nekā vēlētos, tomēr vairāk, nekā citkārt šķistu. Saskarsme ar padomju sistēmu un tās recidīviem izstrādā cilvēkā jutīgu uztveri gan pret «pokazuhu» – situācijas izskaistināšanu «revizoru» acīm -, gan pret izvairīgu divkosību sadzīvē. Pirmo šajā vizītē ik pa brīdim nācās novērot, bet otro gan ne. Cilvēki, ar kuriem runājos, neizvairījās no atbildes un necentās to pielāgot kādai oficiālajai versijai. Pašam par pārsteigumu, no Gvatemalas aizbraucu ar klusām simpātijām pret šo daudz cietušo valsti un ar gandarījumu, ka tur notiek vismaz daži projekti, kuri spēj uzlabot cilvēku dzīvi. Bet arī ar apziņu, ka fundamentāli savu sabiedrību mainīt var tikai gvatemalieši paši, un uzdevums viņiem nav no vieglajiem.

Bet ko par visu redzēto domā komisārs? Gvatemalā nebija laika pārmīt ar Andri Piebalgu vairāk kā pāris vārdu – viņa darba kārtību aizpilda sarunas ar prezidentu un ministriem. Interviju vieglāk sarunāt Rīgā, kur izvaicāju viņu ne tikai par vizītes iespaidiem, bet arī nākotnes plāniem.

Kāda bija sajūta par vizīti Gvatemalā?

Latīņamerika nav liela ES prioritāte, mēs turpmāk veiksim divpusējas programmas tikai sešās nabadzīgākajās valstīs. Pārējās valstis pašas var un viņām jātiek galā ar nabadzību.

Svarīgi izvēlēties prioritātes, kuras palīdz valstīm mainīties tik lielā mērā, ka mūsu palīdzība pēc septiņiem gadiem, [kad beigsies nākamais budžeta periods], vairs nebūs vajadzīga. Tāpēc jāmeklē vājie punkti. Pirmais ir noziedzība – tā ir lielākā problēma saistībā ar narkotiku kustību. Tas, ko mēs Gvatemalā izdarījām, palīdzot izveidot kriminālistikas centru, maina lietas būtību, jo līdz tam policijai bija tikai liecinieki, kurus var ietekmēt.

Otra dimensija ir palīdzēt marginalizētajām grupām, kam nav ieņēmumu, daudzkārt pat ir bads. Trešā prioritāte ir globālā cīņa pret klimata izmaiņām, šīs valstis tiek ietekmētas visvairāk.

Protams, iespaids ir ļoti pozitīvs, neraugoties uz visām problēmām. Tas, ko biju lasījis [materiālos pirms vizītes], bija sliktāks nekā tas, ko redzēju. Man nepalika nekādu šaubu, ka šīs valstis atrisinās lielākās problēmas, ieskaitot noziedzību. Ja būs palīdzība, tas notiks ātrāk. Es domāju, ka pēc septiņiem gadiem mums vairs nebūs programmu šajās Centrālamerikas valstīs, un tas parāda, ka jākoncentrējas tikai uz Āfriku.

Cik lielā mērā jūs šādas vizītes laikā spējat saredzēt, kas valstī tiešām notiek?

Domāju, ka diezgan daudz, jo man ir jau liela pieredze un varu izdarīt secinājumus. Skaitļi dažkārt nerāda to, kas tiešām notiek valstī.

Ciematā, kurā ieradāties ar viceprezidenti, notika nopietna gatavošanās vizītei. Visi bērni stāv ar saviem baloniņiem. Vai neatgādina komunistu laikos redzēto?

Tā gatavošanās nebija man, bet viceprezidentei. Taču es tur neredzu īpašu problēmu. Būtu sliktāk, ja cilvēki vispār nebūtu ieinteresēti. Nekad nekas nav perfekts politikā, it īpaši tad, ja tu izmanto nodokļu maksātāju naudu, bet visās šajās valstīs var brīvi runāt ar cilvēkiem, tas ir galvenais.

Vai līdzīga uzņemšana ir arī citās valstīs?

Tas, ko redzējāt Gvatemalā, vairāk vai mazāk ir visur. Nav tā, ka tu brīvi aizbrauc un lēnām pastaigājies. Daļēji, protams, cilvēkiem tas ir notikums. Gadu desmitiem tur neviens nav bijis, tad kāds parādās, viņi vienkārši ir ieinteresēti. Protams, politiķi arī mēģina parādīt, cik viņi ir svarīgi. Arī Latvijā, kad atklāj kādu ceļu, notiek tas pats, tikai varbūt nav tik pompozi. Prezidents nāk griezt lentīti. Ne viņš cēlis, neko, taču viņš pārstāv valsts varu.

Pēc aptuveni gada beigsies jūsu amata pilnvaras. Kas ir galvenais, par ko varēsit teikt: to es šajā amatā paveicu?

Diezgan daudz kas ir mainīts, bet galvenais – attīstības palīdzībā parādās loģika un mērķtiecība. Mūsu ietekmes iespējas ir relatīvi nelielas. Nav vairs piecdesmitie, sešdesmitie vai pat septiņdesmitie gadi, kad šīs valstis dzīvoja no mūsu palīdzības. Mūsu palīdzība var kaut ko izmainīt, ja tā ir ļoti mērķtiecīga. Tas, manuprāt, ir sasniegts. Mēs strādājam, lai sasniegtu rezultātu, nevis gribam izdot simt miljonus eiro.

Tieši jūs to ieviesāt?

Jā, tas ir no Agenda for Change – programmatiskā dokumenta, kas nosaka, ka esam fokusēti [konkrētos] sektoros, strādājam uz rezultātu. No šī stratēģiskā redzējuma esam ieguvuši pasaulē krietni lielāku prestižu.

Vēl ir vajadzīga analītiskā kapacitāte. Viena lieta ir tīri emocionāla – palīdzēt cilvēkiem, kuriem iet grūti -, bet ir arī pragmatiskā puse. Kā tas ietekmē ES pilsoņus? Ar to vēl jāstrādā. Es varu tīri intuitīvi teikt – mums var būt mazāk problēmu ar imigrāciju, būs vairāk tirdzniecības, mazāk konfliktu, kuri vēlāk jādzēš. Tomēr tas ir jāpārvērš skaidrā analītikā un jāparāda dalībvalstīm, ka tā ir arī mūsu investīcija, kas atmaksājas.

Šis jautājums, protams, izskan arī Latvijā. Mēs esam viens no nabadzīgākajiem reģioniem ES – kāpēc mums jāpalīdz Gvatemalai, kāpēc nepalīdzam vairāk tepat uz vietas?

Mēs palīdzam ļoti daudz – ar struktūrfondiem, kopējo lauksaimniecības politiku, dažādiem fondiem Latvija iegūst simtreiz vairāk nekā visnabadzīgākās valstis. Solidaritāte ir arī Eiropā, taču tai ir nedaudz cita filozofija. Eiropā tiek uzskatīts, ka tā ir investīcija. Ja Latvija kļūst bagātāka, visi iegūst. Jāmēģina pielietot to pašu filozofiju arī attīstības palīdzībai, kura sākās tieši kā labdarība. Ja tiks panākta šī kvalitatīvā izmaiņa, neviens neapšaubīs, kāpēc ieguldām tajā valstī, tajā sektorā.

Vai nav problēma, ka bieži jāsadarbojas ar korumpētām valsts struktūrām? Piemēram, Gvatemalā no vairākiem cilvēkiem dzirdēju aizdomas par viceprezidenti, ar kuru ieradāties apskatīt kalnu ciematu.

Mēs vienmēr veicam izpēti, vai varam vai nevaram strādāt. Taču arī Latvija vēl aizvien atrodas diezgan augstā vietā korupcijas uztveres indeksā, un tas nav nekas labs. Tas ir process – valstīs, kuras izaug no konflikta vai no nabadzības, cilvēki vienmēr ir skeptiski par saviem politiķiem. Es ļoti uzmanīgi sekoju šai lietai, taču, ja nav pierādījumu, nevajag a priori teikt, ka kāds ir korumpēts. Jā, korupcijas elementi var būt, taču īpaši Latīņamerikā ir redzama pozitīva tendence. Lielākās problēmas varētu būt publiskajos iepirkumos, bet ar to var cīnīties, tikai stiprinot, nevis izolējot valsti. Es nevaru teikt, ka man ir slikta sirdsapziņa. Mēs nedodam naudu korupcijai. ES ir korupcijas izmeklēšanas iestāde OLAF, un manu pilnvaru laikā nav bijis neviena gadījuma, kurā būtu atklāti tieši vai netieši korupcijas gadījumi mūsu sistēmā. Un, ja nevari strādāt ar valdībām, tad strādā ar nevalstiskām organizācijām. Mēs tā arī darām, jo mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, nevis valstīm.

Mūsu žurnālistu grupa apmeklēja divus ciematus – vienu, kurā ES sadarbojas ar organizāciju Oxfam, otru, kurā sadarbojas ar valsti. Pirmais modelis likās efektīvāks.

Pozitīvais sadarbībā ar valdību ir tas, ka tā var turpināties. Oxfam vienmēr sniegs labāku pakalpojumu, par to man nav šaubu, bet mēs nevaram rēķināties, ka Oxfam vienmēr būs nauda, lai palīdzētu. Jāstrādā ar valdībām, lai mēs varam aiziet, bet valdības var darīt to, kas tām ir jādara – nodrošināt sociālo iztikas minimumu, pieeju veselības aizsardzībai, izglītībai. Tas nav mūsu nodokļu maksātāju uzdevums. Mēs palīdzam pārejas periodā.

Nākamgad beigsies jūsu pilnvaru termiņš. Kādi ir jūsu plāni?

Es zinu tikai to, ka atgriežos Latvijā. Ģimene ir šeit. Ko es darīšu, man nav ne mazākā priekšstata.

Politika?

Es domāju, ka ne. Nevar tik vienkārši atgriezties. Tad ir jābūt lielai vēlmei, ir jāsāk no sākuma. Tik lielas vēlmes, man liekas, man nav. Bet, kas zina, – kad atnāku atpakaļ, vabūt būs citādi. Taču es neatgriežos pirms šīm [2014.gada Saeimas] vēlēšanām, tā kā tās ir nākamās vēlēšanas, un tad jau redzēs. Tas nav nekas degošs, kas man ir jāizlemj šobrīd.

Jūsu vārds ir bieži minēts saistībā ar prezidenta amatu. Vai tas ir amats, kuru jūs kādreiz vēlētos ieņemt?

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu nepiemērots šim amatam pēc savām rakstura īpašībām, tā ka es izslēgtu to, pat ja tiktu nominēts. Es labprāt nāktu darīt Ministru prezidenta darbu, nevis prezidenta. Man tas nāktos ļoti grūti. No vienas puses, tas darbs neprasa daudz, no otras – prasa ļoti daudz manā skatījumā. Tev ir jābūt nācijas ētiskajam spogulim. Tā tomēr man šķiet smaga atbildība, un tas nav priekš manis.

Varbūt biznesā?

Es tiešām neko neesmu domājis, vienīgi – varbūt varētu kādā augstskolā lasīt lekcijas. Biznesā? Pirmkārt, man tad būtu jāprasa ētikas komisijas atļauja. Divus gadus ir liegums, kas, manuprāt, ir O.K., lai nenolec par ātru no zirga. Bet, jāsaka godīgi, komisāri ir nodrošināti. Var atļauties kādu laiku arī nezināt, ko darīs. Es nebūšu izmisis cilvēks, kas staigā gar Daugavu. Bet tas, ka es būšu mājās, ir pilnīgi skaidrs.

Kas būtu pareizais veids, ka izvēlēties nākamo ES komisāru no Latvijas?

Tas, ko piedāvā Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja, man liekas ļoti saprātīgi. (Zanda Kalniņa-Lukaševica no Reformu partijas piedāvā ļaut Ministru prezidentam izvirzīt, Saeimas Eiropas lietu komisijai izvērtēt un Ministru kabinetam apstiprināt Eiropas komisāra kandidātu – red.) Procesam jābūt ļoti caurskatāmam. Mums vienmēr bija problēmas ar šo tēmu. Ne vienmēr patiks kandidāts, tur Ministru prezidentam ir tā lielākā ietekme, jo pēc esošā līguma tā ir viņa prerogatīva. Tomēr vajadzētu būt pilnīgai caurskatāmībai izvirzīšanas procesā – kāpēc, ko mēs no kandidāta gaidām? Cilvēkiem ir jābūt apmierinātiem ar procesu, ka tas nav noticis nekorektā veidā. Es nedomāju, ka par Dombrovski būtu šādas šaubas, tomēr pat Valda Dombrovska gadījumā es redzu, ka caurskatāmība nekad nekaitē, vienmēr palīdz, jo tā novērš spekulācijas un aizdomas.

Es, protams, neieteiktu iet uz formālu apstiprināšanu [Saeimā]. Ja ir balsojums un Eiropas Komisijas prezidents noraida šo kandidātu, tad ir problēma starp valsti un Komisijas prezidentu. Mēs ieejam cīņā, kurā neviens nevinnē. Ir vēl viena problēma – ja Eiropas Parlaments uzskata, ka šis cilvēks nav piemērots. Tā gan varētu nebūt šī cilvēka vaina, un varbūtība nav augsta. Taču, ja būtu Saeima balsojums, tas visu mainītu, jo [rastos jautājums] – vai tad mūsu suverēnajai valstij nav tiesību nobalsot? Kādas viņiem tiesības to neakceptēt? Taču tas ir ES līgums, un mums jāseko līguma burtam un garam, nevajadzētu radīt problēmas tur, kur tās nevajag radīt.

Jūs esat divas reizes bijis komisārs. Kādas īpašības būtu nepieciešamas jūsu pēctecim šajā amatā?

Ir divas lietas. Pirmais – laba politiskā reputācijā Latvijā. Tas palīdz. Nevar teikt, ka tu aizej uz Briseli, tu paliec Latvijā. Otrais – diezgan labas zināšanas par Eiropu. Tas neapšaubāmi ir vajadzīgs. To var apgūt, bet apgūšanas process var iet bišķi par ilgu, lai būtu efektīvs savā termiņā. Tas ir ļoti īss – pieci gadi. Tas Eiropai ir maz. Izšķiršanās, ko tu vari izdarīt, notiek pirmajā gadā, bet, ja tajā laikā vēl mēģini adaptēties, tad ir risks, ka būs neveiksme. Tas nevienam nav vajadzīgs, vismazāk jau Eiropai. Vai ir vajadzīgas kādas profesionālas zināšanas? Es teiktu, ka ne, jo politikā vissvarīgākā ir sajūta. Zināšanas kādā konkrētā sfērā nav tik svarīgas, jo, galu galā, Komisijas prezidents izvēlas, kādu portfeli valsts kandidāts iegūs.