Vilnis Skuja (59) ir Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais inspektors, kuru daudzi pazīst no viņa iknedēļas aizraujošajiem radiotekstiem par dabas dzīvi vai unikālajām dzīvnieku fotogrāfijām, kuras var aplūkot gan izstādēs, gan tviterī. Jau gadus 30 viņš dzīvo meža vidū un dara visu iespējamo, lai viņu no turienes neviens neaizvilktu prom
Iebraucot Viļņa mājas sētā, pirmajā mirklī paveras sirreāls, teju raganisks skats – sētvidū stāv sirms kungs gaišā džemperī, un ap viņa galvu lidinās divi melni kraukļi. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka saimnieks stāv lielā būrī un tieši patlaban baro putnus – savus mājdzīvniekus, kas te nokļuvuši pa dažādiem ceļiem un daļēji tāpēc, ka viņš savulaik 20 gadus nodarbojās tieši ar kraukļu pētīšanu. «Kraukļus ir grūti pētīt,» saka Vilnis, «tāpēc daudzi neticēja, ka man tas izdosies. Visi vārnveidīgie ir gudri – viņiem smadzenēs ir tāds veidojums, kas izpilda mūsu lielo pusložu funkcijas. Viņi dzīvo sarežģītā sociālajā vidē – ja baidīsies par daudz, paliks izsalkuši un nomirs, ja baidīsies par maz – pašus apēdīs. Viņi vienmēr izvērtē riskus un reizē ir novatoriski, tiecas pēc visa jaunā, un tas izskaidro viņu interesi pret spožiem priekšmetiem, papīriem – ja nu tas ir kas ēdams? Tomēr tajā pašā laikā viņi ir īsti muļķi – ķēru šos kā zivis murdā. Uztaisu būri ar caurumu un ielieku iekšā citu kraukli, vēlams pieradinātu. Svešais lido pāri, skatās: o! te viens jau piesēdis, laikam kaut kas gards, jāiet apskatīties, un ielien būrī. Provokatoriem ir liela nozīme jebkurā dzīves jomā.»
Kamēr Vilnis aizrautīgi stāsta, mani iznākusi sagaidīt dzīvesbiedre – vides žurnāliste un žurnāla Vides Vēstis galvenā redaktore Anitra Tooma kopā ar takšveidīgu suni.
«Tas nav nekāds taksis!» Anitra bilst, «Irma ir Bavārijas asinspēdu dzinējsuns.»
Tūlīt pat tieku aicināta iekšā, sēdināta pie galda un cienāta ar fermentētu ugunspuķu lapu tēju. Irma sākumā iekārtojas blakus, tad uzrūc un aizlien gulēt citā krēslā. Vilnis, iekurinājis kamīnu un apķēris silto krūzi rokām, sapņaini nosaka: «Cik šausmīgi labi, ka ir sieviete, kurai ugunspuķu tēja ir kaut kas īpašs. Tā ir vairāk nekā tēja – tas ir ticības atribūts. Un man kā vecim labi – Rīgā tā tēja neaug, Anitrai jābrauc pie manis!»
«Neizrunājies, diktofons jau ieslēgts,» Anitra nosmej un dodas gatavot mums pusdienas turpat mazajā virtuvītē. Bet Vilnis izrunājas, un kā vēl! Par dabu, zvēriem, putniem, medībām, spēj tik klausīties.
Ar zobiem Slīterē
Dzimis Viesītē, kur iepazinās viņa tēvs un māte, Vilnis jau 11 gadu vecumā, pēc tēva traģiskās nāves uz motocikla, sāka dzīvot Rojā kopā ar mammu un viņas vecākiem. Skolā bijis nešpetns un slinks – jau tad daudz vairāk interesēja daba un tas, kas notiek ārpus telpām.
«Man ārkārtīgi paveicās, jo reiz Putnu dienās skolā ieradās ornitologs prof. Jānis Vīksne, kuram tiku atrādīts, – un tā es 15 gadu vecumā nokļuvu pie ornitologiem Engures ezerā uz kuģa, putnu mājā, pavadīju tur trīs vasaras un saslimu ar dabu.»
Pēc skolas stājies universitātes Bioloģijas fakultātē, bet nemācīšanās liga atspēlējās – netika iekšā. Izstudēja Daugavpilī par bioloģijas un ķīmijas skolotāju, bet jau trešajā kursā sācis strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Slīteres Valsts rezervātā. Sievietēm viņa dzīvē allaž bijusi īpaša loma. «Pirmā sieva mani izglāba – uztaisīja manā vietā apzaļumošanas projektu, citādi skolu nebūtu beidzis. Savukārt otrā sieva mani piespieda beigt maģistrantūru LU.»
Slītere ir vienīgā vieta uz pasaules, kur Vilnis jūtas labi, viņš ir darījis visu, lai tikai nebūtu jāiet no šejienes prom – sācis Slīteres rezervātā un vēlāk (pēc reformas) turpinājis Nacionālajā parkā. Bijis gan hidrobiologs, gan ornitologs, gan teriologs (zīdītāju pētnieks), gan mežsargs, gan inspektors, gan sabiedrisko attiecību speciālists. Pat tad, kad viņu gribēja no šejienes izstumt, viņš darbu apvienošanas kārtībā strādājis par skolotāju Kolkas skolā un tūrisma informācijas centrā. Kaut par sētnieku – tikai ne prom no mīļajām vietām!
«Ja es viņu gribu aizvilkt ekspedīcijā uz Vidzemi vai Latgali,» Anitra saka, «tad man tas jāsaka pāris mēnešus iepriekš. Tad viņam ir vieglāk pateikt «jā, mīļā». Ja teikšu to dienu pirms braukšanas, viņš sastresosies un atteiksies.»
Vislaimīgākais Vilnis ir juties tajos dzīves posmos, kad bijis pētnieks (aptuveni 16 gadus). Arī tad, kad viņa pārziņā bijis tikai Bažu purvs un tā apkārtne. Tagad viņa un pārējo Kurzemes reģionālās administrācijas inspektoru darba lauks iekļauj ne tikai Slīteres Nacionālo parku, bet visu Kurzemi.
Milzīgs apjoms, kur visur jāpabūt, jākontrolē, jāpieskata. Toties, kad viņš tiek mežā vai purvā… ai, ai, ai, tad gan ir interesanti. Es apskaužu Anitru, jo viņa kopā ar Vilni dodas dabā bieži. Man ir gadījies tikai pāris reizes, bet abas neaizmirstamas – viņš nepalaidīs garām ne aizlauztu zaru, ne dzīvnieka pēdu, ne nomītu sūnu, ne pēkšņi nevietā pagadījušos brūkleni. Visam ir savs izskaidrojums – te āpsis rakņājies, te jenotsuns kociņu pagrauzis, te pūce savas atrijas atstājusi, te kāds cits dīvainītis pakakājis. Un pēdas! Nu, labi, es māku atšķirt suni no stirnas, bet pateikt, ka konkrētās pēdas pieder briežu mātei, turklāt tādai, kas ir grūsna, māk tikai viņš.
Arī šodien mēs izmetam mazu līkumu apskatīt koši sazēlušos lakšus (savvaļas ķiplokus), un Vilnis man iemāca ēst strauspaparžu jauno lapu dzinumu ritulīšus. Tie ir aplam svaigi, gardi un kraukšķīgi – kaut kas vidējs starp gurķa suši un ledussalātiem. Lakšos gan mani nelaiž – lai gan to te čum un mudž, laksis ir saudzējams augs un sargājams no tiem, ko šeit mēdz saukt par «lakšplēšiem». Es gan vienu pa kluso noplēšu un kopā ar papardi aši iestūķēju puncī – ņammm!
«Vilni, bet kas no tevis, tāda mīlīga un labsirdīga, baidās? Kā tu vari strādāt par inspektoru un kaut ko sargāt?» apmulsusi jautāju.
«Pag, pag, kad es uzvelku tērpu, uzlieku saulesbrilles (lai neredz acis, tās nodod) un man pie sāniem ir 38.kalibra kolts…»
«Tev ir pistole?»
«Nu, kā citādi…»
Mednieku stāsti
Pirms gadiem desmit bija ne tikai kolts, bet kārtīga medību bise. Kad sācis strādāt Slīterē, bija jāveic dzīvnieku skaitu regulējošās medības – sākumā gājis par dzinēju, vēlāk apnicis bez jēgas dzīt resnajiem onkuļiem virsū lopiņus un pats ķēries pie šaušanas. Kā jau meža pārzinātājam, viņam vienmēr veicies vislabāk, jo mežā gāja ne tikai brīvdienās, bet ik dienu. Ja paņems plinti rokās, tad bez medījuma nepārnāks. 80.gados, kad apkārt valdīja nabadzība un gaļu veikalos nebija iespējams nopirkt, tas bija labs atspaids ģimenes apgādē ar pārtiku.
Taču nu jau gadus desmit viņš ierocim nav ķēries klāt un bijušos laikus atceras ne tā kā ar nožēlu, ne tā kā ar kaunu. «Jo tuvāk iepazīsti dzīvnieku, jo vairāk saproti, ka tā nav dzīvība tikai Pavlova izpratnē. Pat no skata un uzvedības muļķīgākais dzīvnieks ir gudrs, interesants, unikāls.»
Par visbezjēdzīgākajām Vilnis uzskata putnu medības – tās viņš dēvē par tīru izklaidi, šaujot pa dzīviem mērķiem, jo putnu skaits atšķirībā no zīdītājiems nav jāregulē – ja to būs par daudz, tie aizlidos citur, palielināsies mirstība.
«Vēl ir labi, ka ir tādi, kas pīles ēd. Bet daudzi vai nu atdod kādam, vai aizsviež prom, jo negribas ķēpāties. Sevišķi tas raksturīgi biezajam mednieku galam. Ja esi augstā amatā, tev gandrīz vai ar varu iespiež plinti rokā. Esmu tādus redzējis, skatos un nesaprotu – kāpēc viņš tik jocīgi uzvedas? Beigās izrādās, ka viņam plinte gandrīz pirmo reizi rokās. Es jau nesaku, ka tagad visu vajadzētu nostopēt, bet, ja esi cilvēks, ja tev kaut kas ir tajā čantrakā, tad padomā, ko dari – tev ir tērps par 500, plinte par 2000, bet ieguvums ir tāds pats kā puikam ar kaķeni, kas nošauj zīlīti un pēc tam nezina, kur likt. Turklāt nošautās pīles bieži paliek neatrastas. Kāda trešdaļa. Slokas vēl vairāk. Putns kaut kur ievainots nomirst, labākajā gadījumā ātri, sliktākajā – mocās mēnesi vai pat līdz salam. Process ir nežēlīgs un nepamatots. Uzskatu, ka jebkura dzīvnieka nogalināšanai ir jābūt pamatojumam. Ja nogalina tikai prieka pēc – tas nav attaisnojami. Nedrīkst nogalināt, lai izklaidētos! Tas ir netikumīgi!»
Taču viena no sugām, kas noteikti jāmedī, ir bebri. Tas jau bija skaidrs 80.gados, kad to skaits pēc reintrodukcijas sāka strauji palielināties. Taču nostrādāja cilvēciskais faktors – tajā laikā par bebra ādu varēja dabūt 100 rubļu pie 180 rubļu algas. Pie medīšanas netika kurš katrs – tā bija nauda. Cītīgi medījot, pat žiguli sezonā varēja nopelnīt. Tas bija izdevīgs gājiens. Tāpēc bebrs tika taupīts, lai paliek nākamajiem gadiem. Populācijai ļāva nepamatoti augt. Tad uznāca valūtas maiņas un bebra cena nokritās zemu. Tagad tas vairs nav nekāds bizness, bet intensīvs darbs.
Bet nu jau ilgu laiku Vilnis medī tikai ar fotoaparātu.
«Kā viņš bija trāpīgs mednieks, tā tagad ir trāpīgs fotogrāfs,» atzīst Anitra. «Turklāt viņš māk dzīvniekiem pielavīties tik klusu, tik nemanāmi, ka tie viņu nepamana un bildes sanāk no priekšas – visi dzīvnieki ar seju pret viņu.» (Te es atceros savus nožēlojamos mēģinājumus putnu fotografēšanā – vienas vienīgas pakaļas, mūkošas, prom lidojošas un uz slēpņiem joņojošas radības.)
Visu nosaka mātītes
Lai arī lielāko dzīves daļu pavadījis mežā, Vilnis ideāli saprotas arī ar cilvēkiem. «Labāk gan ar sievietēm,» Anitra ierūc pa vidu.
«Tev bail no konkurences?» jautāju.
«Vairākumā sugu izvēli nosaka mātīte. Piemēram, rubenis. Mātīte ir ārēji necila, maskēšanās tērpā, jo viņai nebūs laika pēc balles pārģērbties – būs jāsāk sēdēt ligzdā. Bet tēviņi ir krāšņi. Lielā rubeņu riestā riesto vairāki desmiti rubeņu tēviņu, bet mātītes izvēlas kādus divus, trīs no visiem. Visām bērnu tēvi ir smukākie. Pārējie paliek bešā. Pirms gadu tūkstošiem tēviņu droši vien bija daudz, daudz nesmukāki, mātītes pašas viņus izvēlējās – paņēma gēnus no krāšņākajiem. Ui, tajā sabiedrībā es negribētu būt…»
«Kāpēc tad sievietes tik bieži izvēlas durakus?»
«Iespējams, tā ir smarža, ķermeņa proporcijas – instinktīvas sajūtas. Bioloģijā vienīgais likums ir tas, ka nav likuma bez izņēmuma. Turklāt sieviešu ir vairāk – vīrietis ir mirstīgāks savas dullās rīcības dēļ. Vienmēr gatavs riskēt. Viņš no dabas ir neracionāls, ļoti stiprs agregāts, kas var apgāzt kalnu, bet nevar to darīt ilgstoši. Reizēm viņš var pēdējiem spēkiem atstiept mamutu mājās un tad mirst nost. Bet sieviete paliek un lēnām, pacietīgi turpina darīt visu, lai bērnus un ar šī vīrieša gēnus nestu tālāk. Dzīves jēga ir turpinājumā, savu gēnu nodošanā nākamajām paaudzēm. Tas ir katras dzīvas būtnes galvenais uzdevums, kuru tā visiem spēkiem cenšas izpildīt. Piemēram, tagad dziedoši varžu tēviņi sēž dīķī un gaida mātītes, kuras nāk pie tiem ar smukākajām balsīm, bet, izrādās, ir tādi viltnieki, kuri pārlieku nenopūlas ar bel canto, bet klusēdami piepeld vietai, kur skaistais dziedātājs ar vardieni nērš ikrus un, neprasot atļauju, sāk cītīgi piedalīties ikru apaugļošanā.»
Daudzi no dabas pētniekiem ir tādi kā autsaideri – viņiem patīk vientulība, ne kurš katrs var nogulēt pie maza tārpiņa divas stundas, gaidot, kad tas paspers soli uz priekšu vai pagriezīs galvu. Ir jābūt dotumiem – slinkumam, pacietībai un spējai koncentrēties. Senatnē cilvēki ar tādām īpašībām bija izcili mednieki, bet katrs pielāgojums ir relatīvs, tāpēc pašreiz, lai sabiedrībā labi dzīvotu, cilvēkam ir nepieciešamas citas īpašības. Reiz Vilnis, sniegā guļot slēpnī un gaidot rubeņus, tā apskādējis kājas, ka Anitra pusgadu cīnījusies, līdz dabūjusi viņu pie normālas staigāšanas.
Ierunājos, ka biologi bieži mēdz šķirties, jo sievas nespēj paciest nemitīgu prombūtni no mājām, ja vien pašas nav bioloģes.
«Es būšu vēl sliktāks piemērs, jo abas divas manas bijušās sievas ir bioloģes, un šīs ģimenes es nespēju saglabāt. Sezonas laikā pētniekam jāpaspēj būt visur un vienā laikā – tajā brīdī mājās viss paliek uz sievas pleciem. Mēs kļūstam par baigiem egoistiem. Kad sievietei vienreiz piegriežas, tad viss beidzas. Ar savu egoismu esmu daudz grēkojis, bet… tad es nebūtu ieguvis savu iespēju klenderēt pa mežu un dzīvot. Bet nu… tās iepriekšējās dzīves nāk līdzi. Man ir pieci bērni, un es izjūtu to.»
Vairāk gan Vilnis par pagātni nevēlas stāstīt.
«Nevienai vīru neatšuvu,» bilst Anitra, «pirms manis Vilnis dzīvoja ar jenotsuni.»
Un tā ir tiesa. Savulaik Vilnis jenotsuņus daudz medīja un uzskatīja šos dzīvniekus par lempīgiem, viltīgiem aziātiem, kam nav daudz prāta. Bet tad viņa mājās nonācis no vilka zobiem izglābts jenotsuņa kucēns, nosaukts par Cukurduksi.
«Es atklāju, ka viņš ir šausmīgi gudrs. Jenotsuņi dzīvo pārī. Mēs ar viņu vienmēr staigājām divatā pa mežu. Izdzirdot kādu ogotāju, viņš apsēdās un sāka mani pētīt – ko tagad darīsim? Gluži kā mājdzīvnieks. Un tad es sapratu, ka mēs īstenībā negribam daudzko redzēt – lai atvieglotu dzīvnieku nogalināšanu, mēs iegalvojam sev, ka viņi ir duraki un muļķi, bet pat «stulba» vista, ja viņu tur kā mīļdzīvnieku, izrādās gudra. Draugam bija vista, kurai patika vizināties mašīnā, olas dēja grāmatplauktā, veidoja sarežģītas attiecības ar suņiem un kaķiem – vajag tikai tuvāk iepazīt. Tā ir ar visu – tas, kā skatāmies uz dabu, bieži ir vīzdegunīgi. Tas nav ar instinktiem apveltīts ķēms – jebkurš dzīvnieks ir personība. Tāpēc tik liela nozīme arī cilvēku sabiedrībā ir audzināšanai un skolai. Pamēģiniet bērnu turēt aizgaldā – redzēsit, kas iznāks.»
Personību savienība
Vilnis ar Anitru nopietnāk iepazinās pirms pieciem gadiem, kaut pirms tam Anitra bija viņu divreiz intervējusi un klusībā nodomājusi: «O! Kas par vīrieti!»
Kā izrādījās vēlāk, abi jau vairākus gadus bija dieviņam klusībā lūgušies, lai taču dzīve atnes kādu cilvēku, ar kuru varētu palikt kopā. Kad Anitra kārtējo reizi braukusi pie Viļņa intervijas dēļ, viņa bija iekritusi smagā depresijā un jau iepriekš Vilni brīdināja, ka tādā stadijā nemēdz cilvēkos rādīties. Taču Vilnis atteicis: «Nekas, brauc šurp, tiksim ar to depresiju galā.»
Anitra aizbrauca, Vilnis solījumu turēja, un kopš tā brīža abi ir kopā kā salipuši – viens bez otra nevar ne mirkli. Kaut gan nākas – Anitrai darbs ir Rīgā, un daļa laika jāpvada tur. Kad jautāju, kur tad īsti viņa dzīvo, Anitra atbild, ka Rīgā nedzīvo, tikai strādā, īstā dzīve esot laukos, pie Viļņa, jūras malā.
Viņi abi kopā iet mežā – Vilnis pa priekšu un Anitra kā turku sieviete klusi viņa pēdās. Iet un vēro – ja Vilnis apstājas, apstājas arī viņa un skatās, kas jādara – vai jāstāv klusu un jāvēro, vai jāfotografē, vai var pajautāt. Kaut gan jautāt Anitrai tikpat kā nevajag – viņai atliek tikai domās noformulēt jautājumu, kā Vilnis jau skaļi atbild. Savukārt putnus Anitra labi atpazīst tikai tad, ja iet kopā ar Vilni – tad var nosaukt teju jebkuru sugu, it kā intuitīvi uztverot Viļņa domas. Viņa atzīst, ka, staigājot vienatnē, pazīst tikai parastākos putnus, viss pārējais kā miglā.
Viļņa iepriekšējā dzīve laiku pa laikam skar arī Anitru, un nekāda medusmaize tā neesot, bet nav arī tik traki, lai tas traucētu saskaņai.
«Iespējams, Vilnim jaunībā bija smagāks raksturs, taču dzīve jau mūs visus izdauza. Mūsu ģimenē ir vislabākie saprašanās buramvārdi – uz visu, ko es saku, Vilnis atbild: «Jā, mīļā!»»
