Ieva Plūme (41) izcīnīja ziedotāju atbalstu Zanes Lazdiņas plaušu transplantācijai Vīnē. Viņa sirgst ar to pašu slimību, taču strādā, vada pacientu NVO un audzina sešgadīgu dēlu
Viņa dzīvo tuvu debesīm. Aiz lielajiem logiem Salaspils jaunajā mājā vējā šūpojas koku galotnītes, dziļi lejā pa Daugavpils šoseju skrien mašīnas, tālumā vizuļo Daugava. Dienvidu puse, silts. Ieva ielaiž iekšā vēju, bažīgi skatās, lai pie loga nepielavītos abas kaķenes, kas novērotāju pozās iekārtojušās dzīvokļa stūros. Viena jau reiz ir izplanējusi, Ieva, lejā skriedama, skaitījusi tēvreizi. Kaķim ne skrambiņas!
«Esmu kaķu dāmiņa,» Ieva noplivina skropstas. Zaļas acis, rudi ietonēti mati krīt pāri vaigiem, viņai ir stils. «Bērnībā man patika suņi,» turpina. «Bet redzi – devītais stāvs un dzīvoklis -, man liekas, tā ir suņu mocīšana. Dēliņš paaugsies, un, ja viņam gribēsies atbildību uzņemties, tad jā,» viņas seja, pieminot Marku, atmaigst.
Ikdienišķas lietas mūsu sarunā ik pa laikam iegūst dziļāku jēgu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.