Žurnāla rubrika: Cilvēki

Dace Zvanītāja, veidoja svilpauniekus Latvijas prezidentūrai EP

Posted on decembris 3, 2014 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Keramiķes Daces Zvanītājas mājās Ķekavas pagastā 1000 brūnu māla putniņu sakrauti kastēs kā jaunās ražas kartupeļi. Tie ceļos uz Rīgu pie veikala Upe saimnieces Ivetas Mielavas. Viņa apzinājusi vairāk nekā 40 meistaru visos Latvijas novados, lai taptu 21 730 svilpaunieku, ko pasniegs Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē dalībniekiem gan Latvijā, gan Briselē. Glazēti, dūmoti, ornamentēti… Arī Dace Zvanītāja prot visas šīs tehnikas, bet šoreiz izvēlējusies pavisam vienkāršu dedzinātu mālu. Galvenais, lai dzidri skan.

Pirmo svilpaunieku Dace uztaisīja pirms vairāk nekā 20 gadiem – vidusskolas beigās, RTU keramikas pulciņā. Zaļa glazūra, neveikls, sakumpis rumpītis, bet skaņa bija! Vecmamma, kas dzīvoja Preiļu pusē, Riebiņos, pa vasaru skuķim sarunāja mācību pie podnieka Aleksandra Reča, tas – pie Jura Krompāna Rēzeknē. Virpas bija aizņēmuši paši meistari, Rīgas meitene atkal knibinājās ap svilpauniekiem. Sanāca arvien labāk. Dace ir taisījusi gan svilpauniekus – eņģeļus un rūķus -, gan dziedošas tējas krūzes, svilpaunieku auskarus un svilpaunieku krelles, skanošus suņus, kaķus, zirgus, peles… Kafejnīca Ļeņingrada pasūtījusi pat svilpojošu Čeburašku un krokodilu Genu.

Nākamgad keramiķe pošas gatavot svilpauniekus tikai Brīvdabas muzeja gadatirgum, bet no 2007. līdz 2013.gadam tā bija viņas maize. Dace ar vīru Raiti tā pārlaida dižķibeli. Jā, tobrīd tauta dziedošos māla putniņus pirkusi kā nekad. Prieks par nelielu naudu, patīk bērniem, nieciņš, ko ērti paņemt līdzi suvenīram vai dāvanai, viņa min iemeslus. «Taču visu laiku nācās svilpot,» atceras laiku, kad devās no viena tirgus uz otru, pārdeva savus ražojumus arī Lido atpūtas centrā un Vecrīgas Eglē.

Ar apkārtējiem tirgotājiem muzicēšanu saskaņot ne vienmēr bija viegli, taču, izmēģinājuši paklusēt, Zvanītāji saprata, ka bez svilpošanas nav vērts kaut kur braukt. «Arī pircēji teica: pēc svilpošanas jau pa gabalu dzirdam, kur jūs esat,» smejas Dace. Tajā laikā radies darbnīcas nosaukums Podnieku sētas Svilpaunieku bazārs, mājaslapa Svilpo.lv. Tagad Dace ikdienā māca keramiku trijos apkārtnes bērnudārzos: Avotiņš, Bitīte un Raibā pupa, arī Pļavniekkalna sākumskolā un Ķekavas dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Gaismasiela. «Darbā visu laiku jādomā kaut kas jauns.» Pārejas posmā uz pedagoģes karjeru savirpojusi neglazētus podus, pasākumos tos uztupinājusi uz kājminamās Singer šujmašīnas galda uzmontēta rotējoša paliktņa un piedāvājusi cilvēkiem ar otiņu vilkt svītriņas akrila krāsās. «Bērni stāvēja rindā, pat Ušakovs atnāca nokrāsot podu uz Ziemassvētkiem.»

No notekūdeņiem līdz dimantiem

Posted on decembris 3, 2014 by Gunita Nagle - Dzīve

Pasaulslavenā finanšu konsultāciju uzņēmuma McKinsey konsultants Ernests Jenavs strādāja kopā ar ietekmīgu uzņēmumu vadītājiem, sniedzot padomus gan notekūdeņu attīrīšanas, gan naftas ieguves un dimantu apstrādes biznesā. Taču savu uzņēmumu Ernests veido Latvijā

Atradis klusāku stūri savā iecienītajā Rīgas kafejnīcā Andalūzijas suns, Ernests atver datoru, lai mazliet pastrādātu. Klientiem Londonā, kuriem viņš ir stratēģijas konsultants, aizsūta dažas vēstules ar pievienotiem dokumentiem. Pārlūko darāmo Eiropas Komisijas Horizon 2020 mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programmā, kurā strādā par vienu no uzņēmēju pieteikto projektu vērtētājiem. Nav nekādu šķēršļu dzīvot Rīgā un strādāt globālajā tirgū, uzsver Ernests.

Viņam nav pat 30, bet jau paspējis strādāt respektablos finanšu vadības uzņēmumos – PricewaterhouseCoopers (PwC) un McKinsey&Company. Tomēr, tikko sajutis rutīnas un garlaicības vēsmu, viņš pameta šo lielpilsētas švītu kāroto darbu. Jau 15 gadu vecumā viņš zināja, ka grib savu uzņēmumu, tāpēc atgriezās Rīgā, lai mērķtiecīgi kopā ar domubiedriem un draugiem veidotu Edurio – interneta platformu, kurā skolām testēt izglītības kvalitāti. Ģērbies siltā, zilā žaketē un ik pa brīdim iemalkodams tēju ar citronu, viņš ar apbrīnojamu vieglumu un vienlaikus profesionāli, kā pasniegdams prezentāciju, stāsta, kā nonācis līdz šādai idejai.

Students ar strauju karjeru

«Biznesā man patika neprognozējamība,» Ernests paskaidro, kādēļ viņam jau kā Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas skolēnam bija skaidrs – reiz būs pašam savs bizness. Kafejnīcā bērnu stūrītī līdzās grāmatām stāv galda spēles, un Ernests norādīdams saka – uzņēmējdarbība ir līdzīga stratēģiskai galda spēlei, un tādas viņam kopš bērnības ir patikušas.

Ernests ģimnāzijā mācījās pēc starptautiskā bakalaurāta izglītības programmas, kas deva iespēju kvalificēties studijām kādā no pasaules labākajām ASV vai Lielbritānijas augstskolām. Viņš izvēlējās Mančestras Universitātē studēt lēmumu zinātni. «Tas ir smalks veids, kā pateikt – statistika un modelēšana. Studiju programmā ir fokuss uz matemātisku pieeju biznesa vadībai,» paskaidro Ernests.

Viņš atzīst, ka trīs gadus ilgās studijas salīdzinājumā ar mācībām ģimnāzijā nešķita grūtas. Ļāva atslābt. Ieradis enerģiski darboties, Ernests iesaistījās dažādās biedrībās, sākot no kalnā kāpēju pulciņa un beidzot ar starptautisko nevalstisko organizāciju AIESEC, kas gādā par studentu apmaiņas programmām. «Studijas man deva izpratni par matemātiski aprēķināmiem argumentiem lēmumu pieņemšanā. Taču vairāk man deva pieredze AIESEC un citās ārpuslekciju aktivitātēs.

Pēdējā studiju gadā izcīnīju tiesības četru studentu komandā pārstāvēt Mančestras Universitāti biznesa sacensībās Losandželosā. Pusgadu intensīvi mācījāmies, kā risināt dažādas problēmas un prezentēt risinājumus, un tad devāmies uz Dienvidkalifornijas Universitāti Losandželosā, lai piedalītos nedēļu ilgās sacensībās. Risinot biznesa problēmas, sapratu, ka tas patiešām ir tas, kas mani interesē,» atminas Ernests.

Ernests sevi sauc par mērķtiecīgu cilvēku. Lekcijas universitātē bija tikai pāris dienas nedēļā, turklāt Ernests apzinājās, ka Lielbritānijā ir tūkstošiem jaunu cilvēku ar lielisku izglītību, tāpēc viņam bija plāns, kā savas zināšanas padarīt interesantas iespējamo darba devēju acīs – viņš tās mērķtiecīgi bagātināja ar visdažādāko pieredzi. Darbošanās biedrībās un NVO bija tikai daļa no plāna.

Pēc pirmā studiju gada Ernests strādāja praksē Džērsijas salā Darela Dzīvās dabas aizsardzības trasta mārketinga nodaļā, pēc otrā studiju gada praktizējās PwC, turklāt studiju laikā pamanījās Latvijā izveidot savu uzņēmumu. Tas Jēkabpils novadā nodarbojās ar miežubrāļa audzēšanu, lai vēlāk šo lakstaugu nodotu granulu ražotājiem. Uzņēmums, pateicoties lauksaimniecības subsīdijām, joprojām eksistē. Ernests gan atzīst, ka nav plaukstošs: «Brīvākā brīdī izdomāšu, kā uzņēmumam attīstīties tālāk.»

Šādi darbojoties, Ernests pierādīja – ir uzņēmīgs, prot teorētiskās zināšanas likt lietā, spēj pārliecināt par savu ideju un grūtībās atrast risinājumus. Kad prakses laiks PwC beidzās, firma piedāvāja Ernestam pēc augstskolas pievienoties biznesa konsultantu komandai Londonas birojā. Tas ļāva pēdējo studiju gadu sākt bez liekām raizēm par darba atrašanu, taču Ernests izlēma izmēģināt veiksmi un nosūtīt CV un darba pieteikumu pāris pasaules konsultāciju grandiem – McKinsey un Boston Consulting Group.

Darbs ambiciozajiem

«PwC man ļoti patika. Prakses laikā izveidojās labas attiecības ar kolēģiem,» Ernests atceras, ka pavadījis šajā uzņēmumā desmit aizraujošas nedēļas, būdams apmierināts gan ar darbu, gan ar samaksu. Taču tad McKinsey atsūtīja uzaicinājumu uz darba pārrunām, un Ernests piecās darba intervijās pārliecināja, ka uzņēmumam, kas konsultē divas trešdaļas ASV lielāko uzņēmumu, viņš var būt noderīgs ar savu analītisko prātu, ātro un radošo domāšanu. «Man bija milzīga dilemma – pēc augstskolas pabeigšanas iet uz PwC vai McKinsey, par to stāstīju pilnīgi visiem, kas bija gatavi manī klausīties. Pārsvarā reakcija bija – tu muļķis, vai!? Ja McKinsey ņem, tad jāiet! Lēmumu pieņēmu, kad aprunājos ar vienu no PwC kolēģiem, kurš arī teica: ja būtu manā pozīcijā, viņš ietu uz McKinsey.»

Pirmos sešus mēnešus Ernests ar jaunajiem kolēģiem kādai notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas firmai palīdzēja racionalizēt transporta izmaksas. Kad darbs pie šā projekta bija pabeigts, nākamais bija dimantu apstrādes uzņēmumā. «Mežonīgi īsā laikā pārorientējos no sūdiem līdz dimantiem. Tāpēc man patīk biznesa konsultācijas – ir iespējas iegūt visplašāko pieredzi,» Ernests joprojām stāsta ar sajūsmu. «Arī ar naftas un gāzes ieguves kompānijām darbojos diezgan daudz.»

McKinsey Ernests nostrādāja divus gadus, baudīja iespēju strādāt kopā ar izcili gudriem prātiem, diskutēt ar pasaules lielāko uzņēmumu vadītājiem un menedžmenta komandām. Viņš arī daudz iemācījās, tāda atslābuma kā universitātē nebija. Ernests saka – bija satraucoši un interesanti. Taču pat šādam darbam ir garoza. Ja biznesa konsultants izstrādā problēmu risinājumus, viņam ir interesanti atklāt, vai un kā tie noder. McKinsey darbiniekiem mazajos projektos nebija iespēju uzzināt, vai skaistās idejas nepaliek tikai un vienīgi skaistas idejas. Ernests apjauta, ka grib strādāt projektos, kuros redz, kā īstenojas viņa ieteiktie risinājumi.

«Konsultācijās ir daudz liekulības,» Ernests neslēpj, ka nereti klientiem tiek teikts tas, ko viņi grib dzirdēt. Viņš to skaidro ar to, ka uzņēmumā, kas sevi pozicionē kā viens no savas jomas līderiem, strādā ambiciozi cilvēki, kuriem mērķis var būt svarīgāks par izmantotajiem līdzekļiem. «Visi cilvēki ir ļoti inteliģenti, spēcīgi profesionāļi. Bet ne visus es cienu,» atzīst Ernests.

Viņš pieņēma lēmumu aiziet no McKinsey, lai pievienotos bijušajiem kolēģiem no šīs firmas, kas 2005.gadā bija izveidojuši uzņēmumu Climat Bridge. Tas darbojas CO₂ emisijas kvotu tirdzniecībā, koncentrējoties uz projektiem Āzijā, pārsvarā Ķīnā. Ernestam tika uzticēts stratēģijas vadītāja amats. Taču, kad bija jāizšķiras, vai Ernests ir gatavs pievienoties kolēģiem Ķīnā, viņam kļuva skaidrs – laiks braukt mājup.

Strādā Rīgā, jūt pasauli

«Jau braucot studēt uz Mančestru, man nebija šaubu, ka atgriezīšos Latvijā. Te ir manas mājas,» pasaka Ernests, nejuzdams iemeslu izplūst garākos paskaidrojumos. Brūnajās acīs redzama neizpratne, izdzirdot jautājumu par Londonā pamesto karjeru. Viņš neko nav pametis – kā ārkonsultants turpina konsultēt klientus Londonā. Turklāt, organizējot darbu neatkarīgi ne no viena darba devēja, Ernests ir atradis laiku vērtēt arī EK Horizon 2020 programmas pieteikumus, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā vadīt ekonomikas pulciņu un nodibināt Edurio – jaunu zņēmumu izglītības kvalitātes uzlabošanai.

«Nav tā, ka es Latvijā nevarētu iegūt kaut ko no tā, kas būtu, ja dzīvotu Lielbritānijā,» uzsver Ernests. Viņš uzskaita Rīgas priekšrocības – dzīvošanas izmaksas te ir zemākas nekā Londonā, te ir daudz cilvēku ar līdzīgu mentalitāti, bērnības draugi un bijušie klasesbiedri. «Ir jauki būt Rīgā, kad šī pilsēta tik strauji aug. Man bija interesanti pabūt ārpus Latvijas sešus gadus un atgriežoties redzēt, cik ātri viss mainās un attīstās. Gan ekonomikā, gan politikā redzu izaugsmi uz labo pusi.»

Pasūtījis oficiantei otru tasi tējas, Ernests pastāsta, ka gandrīz katru dienu atnāk uz kafejnīcu Andalūzijas suns. Lielbritānijā viņš nebija atradis vietu, kurā gribētu atgriezties vēl un vēl. Rīgā viņam tādas ir Andalūzijas suns un Osīriss, kur patīk uzturēties katru dienu – gan pastrādāt, ļaujot pilsētas trokšņiem plūst garām, gan patērzēt ar paziņām un draugiem.

Decembra pirmajā nedēļā vairākas Latvijas skolas testa režīmā interneta vietnē Edurio.com izmēģinās jaunu izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmu. Ideja par šādu platformu Ernestam radusies jau studiju laikā, kad viens no viņa pētījumiem bija saistīts ar augstskolu vērtēšanas metodēm. Aprunājoties ar klasesbiedru Jāni Strodu, kurš Jorkas Universitātē studēja politikas zinātni, abi secināja, ka vidējā līmeņa izglītības iestādēs atšķirībā no augstskolām, kur studenti anketās vērtē pasniedzēju darbu, nav nekādas atgriezeniskās saites no skolēniem. Kad Ernests pirms pusgada atgriezās pie domas, ka vajadzīgs viegli izmantojams rīks, kas palīdzētu skolu vadītājiem uzklausīt skolēnus, Jānis Londonas Universitātē jau bija ieguvis maģistra grādu un Ikšķiles vidusskolā strādāja par Iespējamās misijas skolotāju. Kad Ernests un Jānis iepazinās ar izglītības tehnoloģiju Lielvārds darbinieku Jāni Gribustu, kurš ir izstrādājis mācību programmatūras un interaktīvus mācību līdzekļus, viņi trijatā nolēma dibināt jaunuzņēmumu un izstrādāt tādu izglītības kvalitātes mērīšanas rīku, kas būtu ērti lietojams, un skolēniem anketās uzdotie jautājumi būtu pamatoti pētījumos.

«Ieinteresētība ir milzīga,» nelieloties saka Ernests. «No sākuma domājām, ka jācenšas atrast kādas desmit skolas, kuras testēs programmu, bet skaitlis ir dubultojies. Interese ir gan Latvijā, gan ārpus tās. Esam runājuši ar cilvēkiem gan Lielbritānijā, gan ASV, gan Somijā, un pārliecinājušies, ka vajadzība pēc šāda produkta ir. Tirgus potenciāls pavisam noteikti ir globāls.» Sadarbojoties ar Iespējamo misiju, pedagogu arodbiedrību, skolu direktoriem un skolotājiem, Edurio centīsies izveidot platformu, kas palīdz skolu direktoriem un skolotājiem nodrošināt labāko izglītību bērniem Latvijā un pasaulē.

Pārjautājot, kas tad Latviju padara par mājām, Ernests beidzot atbild: «Tuvie cilvēki, ierastās vietas, laikam arī atbildība par Latviju – vēlme ar saviem pūliņiem palīdzēt vietai, ko tie, kas nav padzīvojuši ārzemēs, bieži tik vieglprātīgi kritizē.»

Ernesta emigrācija un atgriešanās

No klienta par pacientu

Posted on decembris 3, 2014 by Ieva Puķe - Dzīve

Divas ģimenes saindējas ar tvana gāzi no apkures katliem, bet atbildību par to uzņemties netaisās neviens. Šādi gadījumi notiek regulāri, apstiprina mediķi

Mani pārņēma ledusauksti derbuļi, galvā bija pamatīga šņākoņa, sirdsdarbības traucējumi… Nodomāju – spiediens. Tas kaut kā jādabū lejā, jāiet pēc zālēm! Pēdējais, ko atminos, – zāļu pudelīte rokās. Nākamais – esmu uz grīdas. Acīmredzot uz brīdi biju zaudējusi samaņu – tā Žanete Drone par brīdinājumu draugiem sociālo tīklu profilā dalījās ar simptomiem, kas attīstījās no pārpūles radītām galvassāpēm, kā viņai sākotnēji šķita. Aizsēdējusies pie datora vēlu naktī, viņa sasauca vīru, kas gulēja blakusistabā. Kristaps saprata, ka arī viņam reibst un sāp galva. Rīta agrumā sazvanītā ģimenes ārste, uzzinot, ka Žanetes likstām pievienojusies arī vemšana, ieteica saukt ātro palīdzību.

«Tomogrāfija galvai, analīzes… Un te parādījās vainīgais – manās asinīs augsta tvana gāzes koncentrācija,» Žanete stāsta, kas atklājies slimnīcā. Kristaps, kurš ar tvanu bija saindējies vieglākā formā, atcerējās, ka patiešām dzirdējis iedarbojamies gāzes apkures katlu. Mājās, kur gāzes katls ieslēdzas automātiski, temperatūrai noslīdot līdz zināmai robežai, šogad apkures sezona sākās negaidīti ātri. Droņu dzīvoklī Rīgā tas notika jau naktī uz 19.augustu. Datums palicis atmiņā, jo vēlāk pāris saprata – tā varēja būt pēdējā diena viņu mūžā.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā diemžēl Žanete Drone šoruden nav vienīgā paciente, kurai veselības ligas radīja problēmas gāzes katla darbībā. Septembra beigās šeit ārstējās Anna Jaunzema no Salaspils. «Vispirms sāka vemt bērns, tad kaķis,» viņa atceras. Pēc tam slikti kļuva pašai. Divgadīgo dēlu nācās nogādāt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Annu aizveda uz Gaiļ-ezeru. Viņa ir grūtniece – toksikologiem tas bija pēdējais piliens, lai sāktu runāt par samilzušo problēmu.

«Vidēji gada laikā Toksikoloģijas un sepses klīnikā pēc saindēšanās ar tvana gāzi nonāk ap 100 cilvēku. Vairākumā gadījumu saindēšanās apstākļi ir saistīti ar ugunsgrēkiem, tomēr regulāri ir situācijas, kad galvenās aizdomas krīt uz autonomajām apkures sistēmām,» ziņoja slimnīcas sabiedrisko attiecību daļa.

Tehniķis nāk, katls – netīrs

«Tvana gāze no visām indēm, ar ko sastopamies Latvijā, ir lielākā slepkava,» Rīgas Austrumu slimnīcas anesteziologs reanimatologs Roberts Stašinskis ir skarbs, jo tieši viņam nākas ārstēt pacientus, kādiem civilizētā valstī nevajadzētu būt. Latvijā joprojām ik gadu no tvana mirst ap 150 cilvēku. Slimnīcu uzdevums nav analizēt indes avotus, tie netiek atšifrēti arī kopējā statistikā.

Neapšaubāmi, lielākā daļa pacientu saindējas ar tvanu ugunsgrēkos vai pārāk ātri aiztaisīta krāsns šībera dēļ. «Bet mēs tiešām regulāri sastopamies ar cilvēkiem, kas saindējušies ar tvana gāzi no apkures katliem,» uzsver mediķis. «Šogad man nāk atmiņā četri, pieci tādi gadījumi. Un diemžēl šis nav pirmais gads. Zinu konkrētu gadījumu, kad ģimene aiziet gulēt un nākamajā rītā sieva pamostas un atrod blakus mirušu vīru.»

Tvana gāze, pieķerdamās sarkanajiem asinsķermenīšiem – eritrocītiem – , aizņem skābeklim paredzēto vietu, tas pietiekamā daudzumā netiek piegādāts sirdij un smadzenēm, skaidro mediķis. Skābekļa trūkumu medicīnā sauc par hipoksiju. Simptomi, kas parādījās Droņu un Jaunzemu ģimenei, ir klasika. No galvassāpēm, sliktas dūšas, reiboņa līdz bezsamaņai un sirds ritma traucējumiem. Ļaunākais scenārijs – miokarda infarkts, insults, nāve. Mājdzīvnieki un bērni uz tvana gāzi parasti reaģē pirmie – ar vemšanu. Gan tāpēc, ka ir jutīgāki, gan tāpēc, ka tvans ir nedaudz smagāks par gaisu, koncentrējas telpas lejasdaļā.

«Trakums ir tas, ka tvana gāze nav redzama, tai nav ne garšas, ne smaržas. Tur, kur ir krāsns apkure, cilvēki zina – pirms liesma nav nodzisusi, taisīt šīberus ciet nevar; notiek nepilnīgs sadegšanas process. Bet gāzes katlos, dabasgāzei sadegot, teorētiski nevajadzētu veidoties oglekļa monoksīdam jeb tvanam. Gāzes apkures katli tiek uzskatīti par drošiem, bet reālā dzīve rāda ko citu,» secina ārsts.

Protams, arī Droņu ģimenē notikušais bija šoks. Pietiekami nodrošināti cilvēki – ēku apsaimniekošanas uzņēmuma vadītājs un mācību uzņēmuma pasniedzēja – dzīvokli privātmājā pirms septiņiem gadiem iegādājās jau kopā ar apkures sistēmu, kura tur uzstādīta 2005.gadā, nomainot padomju ražojuma katlu. Gan Droņu, gan Jaunzemu mājokļus silda līdzīgas Junkers iekārtas – vācu kvalitāte ar labu reputāciju. Šī sakritība nav nejauša – uzņēmums Bosch, kas Latvijā pārdod Junkers katlus, sadzīves segmenta gāzes apkures iekārtu jomā ir tirgus līderis, aizņem aptuveni pusi no tā.

Četrus gadus Drones augusta beigās, pirms apkures sezonas sākuma, katla tehnisko apkopi uzticēja veikt Bosch sertificētam meistaram, patīkamam cilvēkam, kuru bija ieteikuši radinieki. Negadījuma brīdī šogad šī procedūra vēl nebija veikta. Kristaps speciālistu izsauca, tiklīdz no sievas saņēma īsziņu, ka veselības problēmas izraisījis tvans. «Viņš atbrauc, pārbauda katlu, pasaka: tam viss kārtībā. Vainīgs skurstenis. Nākamajā dienā izsaucam skursteņslauķi, viņš saka: ar skursteni viss kārtībā,» atceras Kristaps. «Sazvanījām Junkers pārstāvjus, atbrauca servisa daļas vadītājs, lai trijatā ar skursteņslauķi un sertificēto meistaru vēlreiz veiktu testa analīzi. Junkera pārstāvis attaisīja katlu, uzreiz saprata – tas nav tīrīts. Cilvēciskā kļūda – dūmgāzes siltummainis (iekārta, kur gāzes apkures katlā tiek uzkarsēts ūdens – red.) aizsērējis. Viņš sacīja: «Tu taču šiem cilvēkiem pirms nedēļas teici, ka viss ir kārtībā.» Meistars atbildēja: «Jā, es teicu.» – «Bet tu biji atvēris?» – «Nē, nebiju.»

Speciālisti iezīmēja vēl vienu riska momentu – apkures katlam, kāds ir Droņu mājās, nepieciešama pastāvīga skābekļa piekļuve. Tehnisko problēmu samilzumu varēja radīt arī nepareiza ekspluatācija. Lai gan katls atrodas vannasistabā, kur ir logs, visticamāk, skābekļa telpā ir bijis par maz. Savulaik dzīvoklis ir pārplānots, Drones to pārņēmuši bez aizdomām, ka te kaut kas varētu būt nepareizi, un «uz to ne reizi nenorādīja arī katla apkopes meistars», saka Žanete. «Kad ir beigušies visi skābekļa resursi telpā, sadegšanas process sāk noritēt nepareizi, un veidojas tvana gāze. Vēl kāds interesants aspekts – mēs minējām ekspertam, ka mūsu katls ir aprīkots ar signalizāciju, kas dod ziņu, ja ir kāda noplūde. Viņš uzmeta aci šim daiktam un paziņoja, ka tas ir aizķepis ar putekļiem, kas ir prātam neaptverami, ņemot vērā faktu, ka pēc notikušā Kristaps nekavējoties izsauca gāzes katla apskates profesionāli.»

Jau četri gadījumi Salaspilī

Arī Jaunzemu ģimene no Salaspils dzīvokli rindu mājā pirms diviem gadiem nopirka jau kopā ar apkures katlu, kas uzstādīts 2006.gadā. Tāpat kā visiem šajās rindu mājās, katls iebūvēts gaitenī pie virtuves, atsevišķā nišā. Ģimene tā apkopi bija veikusi pirms gada. Veselības problēmas Annu un mazuli piemeklēja naktī no svētdienas uz pirmdienu, un ģimene saprata iespējamo iemeslu – sieva bija gatavojusi ēdienu, darbinājusi tvaika nosūcēju. Vīrs, atgriezies mājās, sacījis, ka te nav ko elpot, atvēris logus – pareiza rīcība tvana noplūdes gadījumā. Taču tas nepalīdzēja. Pirms ātrās palīdzības viņi paspēja izsaukt Latvijas gāzes avārijas dienestu. «Atbrauca, teica, ka gāzes [noplūdes] te nav,» Anna stāsta. Vai telpās ir tvans, šie speciālisti nevarēja izvērtēt, jo nebija aparatūras.

Salaspils rindu mājās, kur dzīvo Jaunzemi, šis ir jau ceturtais gadījums, kad apkures katla saražotās tvana gāzes dēļ cilvēkiem rodas veselības problēmas, zina teikt Skursteņslaucītāju amata brālības valdes priekšsēdētājs Māris Bambis. «Tāda situācija, ka tvans var nonākt telpā, vispār ir nepieļaujama,» viņš izsaucas. «Vislielākā problēma – gaisa pieplūde telpām. Projektē katrs kaut ko savu, nav neviens pārzinātājs, kas varētu projektus apvienot. Atnāk Latvijas gāze, konkrētai telpai izrēķina kubatūru, gāzes katlam skābekļa sadegšanai pietiek. Atnāk virtuves meistars, iesaka nosūcēju, protams, jaudīgāko. Citreiz vēl atnāk trešais, kamīna meistars. Visiem «patērētājiem» [aparātiem] nepietiek skābekļa. Ventilācijas kanālam ar cauruli pieliekot tvaika nosūcēju, tas tiek aiztaisīts. Nosūcējs strādā stundu diennaktī, pārējās 23 stundas telpa paliek bez ventilācijas, kas ir nepieļaujami gāzes apkures katlam.» Arī pakešu logi rada pārāk hermētiski noslēgtu vidi.

Pirms trim gadiem, kad veselības likstas tvana dēļ piemeklēja divu citu Salaspils rindu māju iemītniekus, nevis iedzīvotāji, bet uz notikuma vietu izsauktais Māris Bambis, kas savulaik piedalījies projekta pieņemšanā, sasaucis mājas sapulci. «Ir jāatbrīvo ventilācijas kanāli no nosūcējiem,» paziņojis. «Tvaiku nosūcēji tagad ir stihija – stāv mājās katram otrajam, kaut gan daudzviet tas nav pieņemami. Jauda ir no 700 līdz 1200 kubikmetriem stundā, stundas laikā dzīvoklis paliek vakuumā. Kā ar šprici no vēnas velkam ārā to, kā tur nav.» Pašlaik tiek pārstrādāti ugunsdzēsības noteikumi, nosakot, ka tvaika nosūcējus pie dabīgās ventilācijas kanāliem vairs nedrīkstēs uzstādīt. Jaunajos ēku projektos tiem būs paredzēti īpaši kanāli.

To divu Salaspils dzīvokļu iemītnieki, kuri bija nonākuši slimnīcā, pēc Bambja padoma, skābekļa piegādei izkaluši caurumu uz kāpņu telpu. «Tas nav normāli, bet tas ir risinājums. Pārējiem tas bija kā pīlei ūdens. Viņi sacīja: vai tad mēs visi tagad remontu taisīsim? Atbildēju: kas jums ir svarīgāk – remonts vai dzīvība? Kamēr līķa nav, nekas nenotiek.»

Situācija privātā sektora gāzes saimniecībā Latvijā ir dramatiska, uzskata Māris Bambis. Vajadzību pārbaudīt apkures ierīces un iekārtas nosaka Ministru kabineta noteikumi, bet tam nav kontrolējošā mehānisma.

«Ir tā – es pamēģināšu, cik ilgi var netīrīt. Paliekas no padomju laikiem, kad cilvēkiem pašiem ne par ko nebija jārūpējas,» secina skursteņslauķis. Viņš ir strādājis Vācijā, stāsta, cik ļoti tur visiem rūpējusi drošība. Ja bijusi paredzēta skursteņa pārbaude, mājokļa īpašnieks šai procedūrai pakārtojis visu. Ja kādu iemeslu dēļ skursteņslauķim tomēr nav nodrošināta piekļuve, viņš rakstījis ziņojumu pašvaldībai, cilvēkam uzlikts sods. «Pie mums neviens to nekontrolē. Varam rakstīt ziņojumu vienu vai piecas reizes, nekas nemainīsies.»

Latvijā cilvēki bieži riskē finansiālu iemeslu dēļ, domā Bambis. Skursteņslauķa pārbaude maksā ap 40 eiro, kārtīga gāzes katla apkope, kas jāveic vismaz reizi gadā, – 60-70 eiro. «Protams, gadās nevis klienti, bet pacienti, kuri var atļauties, bet saka – man neko nevajag,» sarkastisks ir Bambis.

Ekonomē arī mājokļu attīstītāji. Jau būvējot Salaspils rindu mājas, bija pieejami jaunās paaudzes gāzes apkures katli, kas ir ne tikai energofektīvāki, bet arī nepatērē skābekli no telpas un problēmu gadījumā nelaiž istabās tvana gāzi. «Lai nesadārdzinātu projektu, būvējot jaunu, blīvu māju, netika ielikti jaunākās paaudzes katli. Neviens nevarēja aizliegt. Likumi nebija pārkāpti,» saka Bambis.

Nav līguma, nav vainīgo

«Kad cilvēks ierīko gāzes apkures sistēmu, viņš vēršas pie Latvijas gāzes, lai saņemtu tehniskos noteikumus, pieslēguma vietu un jaudu. Sertificēts projektētājs atbild par to, lai projekts atbilst normatīviem. Tas nav ar Latvijas gāzi saistīts meistars. Vēl vajadzīgs skursteņslauķa akts par dūmvadiem un ventilēšanu. Kad dabasgāze ir pieslēgta, mūsu atbildība ir nulle. Un tas ir loģiski. Par gāzes katla apkopi pilnībā ir atbildīgs tikai īpašnieks, bet, ja tas ir katls kopējai mājai, – apsaimniekotājs,» saistības no gāzes piegādes uzņēmuma pleciem noņem preses sekretārs Vinsents Makaris.

«Diemžēl nostrādāja vairāku apstākļu sakritība – telpas konfigurācija neatbilda tam, kā jābūt pēc projekta, un nebija iztīrīts siltummainis,» Droņu ģimenes gadījumu rezumē Junkers katlu pārdevējfirmas Bosch grupas vadītājs Baltijas valstīs Kaspars Kalviškis, kas ir ar šo gadījumu iepazinies personīgi. Droņu situācija, kur «cilvēki bija rīkojušies pēc labākās sirdsapziņas un tomēr viņiem sanāca nepatikšanas», viņu ļoti uztraukusi. Kalviškis gan nebija informēts par citiem līdzīgiem gadījumiem.

Droņu incidentā iesaistītais tehniķis, lai arī ir saņēmis Bosch sertifikātu, nav uzņēmuma darbinieks, bet gan individuālais komersants, un Bosch runasvīrs tomēr distancējas no konfliktsituācijas. «Tās ir divu personu attiecības – vienā pusē Drones, otrā meistars. Iespējams, viņi ir pārpratuši viens otru. Tīri formāli Dronēm nav ne noslēgta līguma ar meistaru, ne dokumentu, kad kaut kas ir darīts.» Latvijā darbojas arī nesertificēti gāzes katlu apkopes meistari, bet Bosch izveidojis sertifikācijas sistēmu savai un klientu drošībai. «Ir jānokārto eksāmens, tad meistars sertifikātu saņem uz gadu, pēc tam – uz trim gadiem; ja tad viss kārtībā, sertifikāts ir beztermiņa. Tikai, ja parādās jauni produkti, jāpiemācās klāt.» Arī Kalviškis piemin Vācijas praksi: tur meistari slēdz līgumu ar gāzes katla īpašnieku. Latvijā tas netiek prasīts. «No vienas puses, šis līgums neko neatrisina, bet meistars jūtas daudz atbildīgāks.»

Bosch negadījumā iesaistītajam speciālistam veikšot papildu atestāciju. Kalviškis ir vienojies ar Dronēm, ka viņu situāciju izmantos kā mācību materiālu tehniķiem. «Viņi ir koncentrējušies uz apkures iekārtu, bet vajag, lai tehniķi uz problēmu paskatītos plašāk – kas notiek apkārt, vai tur tiešām nestāv tvaiku nosūcējs… Mums ir ideja uztaisīt paškopējošas lapas servisa partneriem – dažādām firmām, kas veic katlu apkopes. Ja viņi redz kaut ko, kam nevajadzētu būt, lai aizpilda to un lūdz īpašniekus parakstīties.»

Kamēr top šis raksts, Bosch pārstāvniecības vadītājs ir sācis sarunas ar Latvijas gāzi un VUGD, kā visiem kopā izglītot sabiedrību par gāzes apkures iekārtu pareizu lietošanu, arī informēt par salīdzinoši lētajiem, taču maz zināmajiem tvana gāzes detektoriem, ko var uzstādīt mājokļos. «Ja meistars nevis tikai sataisa katlu, bet sāk kaut ko ieteikt, tad uz viņu skatās tā, it kā viņš gribētu kaut ko pārdot,» piezīmē Kalviškis.

Jaunu pavērsienu šis stāsts varētu iegūt nākamā gada septembrī, kad stāsies spēkā trīs EK regulas, kas noteiks energoefektivitātes un energomarķējuma prasības gāzes apkures katliem. No šī brīža tirdzniecībā būs tikai iekārtas ar slēgtu dūmgāzu novadīšanas sistēmu, tā dēvētie kondensācijas tipa katli, kas ir par 30-70% dārgāki par parastajiem. «Gaiss tiek paņemts no āra un pa skursteni arī izpūsts laukā. Ja vien nav bojāts skurstenis, tad vairs nepastāv iespēja, ka sadegšanas produkti varētu nonākt telpā,» skaidro Bosch pārstāvis. Anglijā jau 10 gadus ļauts pārdot tikai šādus katlus, tagad šī prasība piemērota visām ES valstīm. Nespējot sadzīvot ar psiholoģisko spriedzi pēc negadījuma, jaunā katla pirkšanai naudu sākusi atlikt gan Droņu, gan Jaunzemu ģimene.

Izmaiņas veiktas nevis veco iekārtu bīstamības, bet enerģijas taupības dēļ, apstiprina Ekonomikas ministrijas pārstāvis Edijs Šaicāns. Mājokļos gan neviens nevar paģērēt no apgrozības izņemt ne vecākus katlu modeļus, kādi ir Droņu un Jaunzemu ģimenēm, pat ne padomjlaika ražojumus. Tie ir daudz «rijīgāki», bet, pareizi ekspluatēti, tvanu nedrīkstētu ražot.

«Ja tehniķis nevar pamanīt, ka katls ir aizsērējis, tad viņš nav nekāds tehniķis, bet pirmklasnieks. Viņš ir nācis, prasījis naudu un neko nav darījis,» par Droņu incidentu izbrīnīts ir ierēdnis. Viņš aicina cilvēkus sekot līdzi meistaru darbam, vajadzības gadījumā vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kam ir pieredze pierādījumu apkopošanā un vainīgo saukšanā pie atbildības. «Ražotājs pats veic iekšējo sertifikāciju, un neviens jau nezina, cik tā ir laba. Valsts to nekontrolē,» stāsta Šaicāns. Valsts veidojot sertifikācijas shēmas tikai jomās, kur ir tiešām nopietni riski. Vai tad elektrība un gāze pie tām nepieder? «Gāzes katls pēc būtības ir mājsaimniecības prece, acīmredzot valsts neredzēja nepieciešamību,» viņš atbild. «Iespējams, par šo situāciju jātaisa novērtējums. Varbūt klaji redzams, ka pati katla iebūve ir nepareiza,» ierēdnis vēlreiz pievēršas Droņu gadījumam. Tad cietušie atbildību var prasīt arī no iepriekšējiem dzīvokļa īpašniekiem, kas mainīja projektu.

Incidentā iesaistītais tehniķis, kurš lūdz neminēt savu vārdu un uzvārdu, uzskata, ka situācija ir vēl sarežģītāka un viņš – «vienkāršs servisa meistars, krieviski runājošs nepilsonis» – esot pataisīts par «malējo». Gadījums, kad kāds saindējas ar tvana gāzi, viņa praksē esot pirmoreiz. Ieradies pie Dronēm uz ārkārtas izsaukumu 19.augustā, meistars tikai novērtējis katla tehnisko stāvokli un aizliedzis to lietot līdz skursteņslauķa apmeklējumam, bet apkopi neesot veicis apzināti – ja tīrītu skursteni, viņam tā būtu jāatkārto. Viņš nāk klajā ar pretenzijām – laikā kopš iepriekšējās vizītes pirms aptuveni pusotra gada Drones esot veikuši uzlabojumus vannasistabā, kas samazinājuši gaisa piekļuvi apkures sistēmai. Turklāt tam pašam dūmkanālam ir pieslēgts arī apkures katls dzīvoklī stāvu augstāk, kas ietekmē vilkmi.

«Katru nedēļu Latvijā notiek negadījumi arī ar cietā kurināmā apkures katliem, puse sistēmu ir izbūvētas nepareizi,» tehniķis situāciju zīmē melnās krāsās. «Un ko lai dara, ja kaimiņi atsakās maksāt?» Viņa redzeslokā patlaban esot kāda sieviete sešstāvu mājas pirmajā stāvā, kurai, lai atrisinātu tehnisku problēmu, būtu jāsedz izdevumi par dūmvadu tīrīšanu visai mājai. Nozare netiek kontrolēta atbilstoši likumiem, tāpēc cilvēki kļūst nolaidīgi, kaut gan veselībai vajadzētu būt pirmajā vietā, pretrunu raksturo arī šis speciālists.

Spēle ar atskaņām

Posted on decembris 3, 2014 by Ieva Puķe - Personība

Viktorija Fomenko Maskavā uzauga līdzās Latvijas vēstniecībai, taču Rīgā nebija bijusi. Uz viņas vectētiņa jaunības pilsētu atveda dzejnieks Sergejs Timofejevs

Mums patīk ziema! Vajag kaut ko taisīt, organizēt, lai nebūtu skumji, iesaucas Vika. Zaļpelēkās acis mirdz dzīvelīgi kā pašas veidotā sudraba broša ar granātiem, kas piesprausta pie jakas. Šoziem nudien skumji nav. Tikko Spēlmaņu nakts balvu par libretu Nacionālās operas iestudējumam Mihails un Mihails spēlē šahu saņēma viņas vīrs, dzejnieks Sergejs Timofejevs. Līdz 6.decembrim Miera ielas salonā 20.gadsimts apskatāma Vikas, pilnajā vārdā Viktorijas Fomenko, juvelierdarbu izstāde Botāniskās etīdes. Taču savu dzimšanas dienu 6.decembrī viņa svinēs uz VEF Kultūras pils skatuves Berlīnes teātra Rimini Protokoll iestudējumā 100% Rīga. Maskaviete, kas pirms astoņiem gadiem ieradās Latvijā mīlestības dēļ, iekļāvusies izrādes algoritmu veidojošajā statistikā: būs viena no 100 cilvēkiem, kas proporcionāli skaitļiem pārstāvēs 658 640 rīdziniekus, atlasītus pēc tautības, dzimuma, vecuma, mājsaimniecības veida un rajona, kurā dzīvo.

Prom tikai mēnesi

«Mēģinājumā sanāca smieklīga situācija,» Vika ieminas. «Izrādes veidotāji bija izdomājuši, lūk, vajag pateikt, ka 4% rīdzinieku ir baltkrievi. Baltkrieviem vajag piecelties un padejot ar baltkrievu mūziku. Pēc tam 4% ukraiņu, 2% poļu, tad 39% krievu. Un tad izskanēja A nam vsjo ravno, a nam vsjo ravno*,» viņa kafejnīcā, kur sēžam, uzrauj populāro padomju multfilmu melodiju.

«Teicu – es negribu! Sapratu, ka es neesmu klasiska krieviete. Man ir ebreju, poļu, ukraiņu un krievu asinis. No katra pa daļai. Kad pār mani valda emocijas, esmu dusmīga, tad vairāk esmu ukrainiete. Kad es ķibinos darbnīcā, varbūt vairāk ebrejiete. Kad smuka, skaista – poliete,» Vika smejas.

Ar Viku un Sergeju, portāla Arterritory.com krievu versijas redaktoru, tērzēt ir interesanti. Viņi pieder pie tiem radošajiem cilvēkiem, kas runā nevis par lietām, bet par idejām, pēta robežas. Mūsu saziņas valoda pat nav tik būtiska, bet patiesības dēļ jāpiezīmē, ka divās stundās, ko pavadām kopā, viņi neatkāpjas no latviešu valodas, izgaršo vārdus, viens otram pārjautā, ja kaut ko neatceras. Tikko ieradusies Latvijā, Vika sāka latviešu valodu mācīties no skolotājas Varvaras Ļvovnas. Caur paziņām atrastā kundze, pirmskara Rīgas inteliģences atvase, pasniedz arī franču un angļu valodu, turklāt ir profesionāla arfiste.

Sergejs domā, ka muzikālā dzirde arī Vikai palīdzēja: viņa labprāt dziedāja latviešu dziesmas, uzreiz sajuta valodas melodiju. Jaunāko no diviem bērniem, piecgadīgo Taīsiju, mājās sauktu par Tasju, Sergejs ar Viku apzināti pierakstīja jauktā bērnudārza latviešu grupiņā. Lai apbružājas valodas vidē, ko nerunā mājās, lai vēlāk ir viegli. Septiņgadīgais Artemijs jeb Tjoma, kurš tagad jau iet skolā, nav tik lokans, bet Tasja, maza aktrise, piemērosies visām situācijām. Tasja, kas tagad komunicē abās valodās, sākumā gan naktīs modusies no miega: «Mamma, mamma, ko nozīmē «uzvilkt čības»?»

Pirms satika Sergeju, Vika nebija bijusi Latvijā. Taču viņas ģimenes lielais dzīvoklis Maskavā, Čapligina ielā, atradās blakus Latvijas vēstniecībai. Piespiedusi degunu pie rūts, katru Jauno gadu viņa skatījās uz skaisti izgreznotajām eglītēm vēstniecības pagalmā. Jūnijā tur tika svinēti Jāņi. 2002.gadā, kad, vainojot Latviju cilvēktiesību pārkāpumos, krievvalodīgo tiesību neievērošanā, piketus pie vēstniecības organizēja radikālais politiķis Vladimirs Žirinovskis, Vikas dzīvoklī ieradās filmēšanas grupa. Lūdza atļauju izmantot balkonu, rādīja papīru ar parakstu Žir.

Taču vecmāmiņas stāsti Vikai jau bija veidojuši pirmo priekšstatu par Rīgu – skaistu un harmonisku pilsētu. Vecmāmiņa ar Vikas mammu, pavisam mazu meiteni, šeit īsu brīdi dzīvoja 60.gados, kad Civilās Aviācijas institūtā studēja vectēvs Vladimirs Litviņenko, pasažieru lidmašīnu pilots.

«Atskaņas,» saka Sergejs. «Citi varbūt tās sauc par nejaušībām, bet man kā dzejniekam patīk tās saukt par atskaņām.» Viņi ar Viku tādas ir atraduši daudz. Sievas Čapligina ielas mājā atradās Tabakerka – tā tautā sauc Oļega Tabakova teātri. Aiz sienas citam, mazākam Maskavas dzīvoklītim, kas viņai tika pēc lielā dzīvokļa sadalīšanas, bija Mazā teātra filiāle. Sergeja un Vikas tagadējais miteklis atrodas līdzās Ģertrūdes ielas teātrim. Savukārt Laimas šokolādes, šampanieša un tabakas fabriku smaržu apvīto jūgendstila māju Miera ielā 19, kur pagāja Sergeja bērnība, un ēku Blaumaņa ielā 3, kur atradās viņa pirmais īres dzīvoklis, projektējis viens un tas pats arhitekts – Jēkabs Alksnis.

Vika un Sergejs satikās, pateicoties bijušajam rīdziniekam, tagad maskavietim Karlam Hlamkinam. Viņa grupai Sergejs rakstīja dziesmu tekstus, Vika tur dejoja un spēlēja perkusijas. Rīgas dzejnieku apvienība Orbīta, kurai pieder Sergejs, savos priekšnesumos izmanto mūziku un skaņu efektus. Kad viņš viens pats devās uzstāties uz dzejnieku biennāli Maskavā, lūdza Karlam ar bungām nedaudz iezīmēt ritmu. Karls bija izdomājis iesaistīt arī Viku.

Viņi neapsvēra domu, kurā pilsētā palikt. Kosmpolītiskais Sergejs atzīstas, ka ārpus Latvijas nodzīvojis, ilgākais, mēnesi. Nekad nav gribējies, lai būtu citādi. 90.gadu sākumā viņš mēnesi pa bijušo PSRS pavadīja džeza grupu, kur spēlēja šveiciešu paziņa. Pirms pieciem gadiem mēnesi nostrādāja rakstnieku rezidencē Berlīnē.

«Maskava viņu kaut kā nepieņēma,» teic Vika. Un piemin epizodi: grib parādīt Sergejam savu ielu, tik garu un skaistu, bet ciemiņa sejā nav gaidītā prieka. Sergejs cieties, uzreiz nav teicis, cik smaga ir viņa soma.

Krinkš! Viss no sākuma

Vika Rīgā iedzīvojās. Te, nevis dzimtajā Maskavā, piepildīja savus sapņus.

Pēc izglītības viņa ir ātrās palīdzības feldšere. Pieticis ar mēnesi praksē, lai saprastu, ka labāk ir neturpināt. «Jo īpaši Maskavā ir grūti strādāt tādā profesijā. Vajag būt stipram un dažkārt pat ciniskam. Man tādu īpašību nebija.» Vika dejoja, šuva apģērbu, fotografēja, pat tika līdz personālizstādei.

Latvijā viss bija jāsāk no nulles. «Šeit mums piedzima viens bērns, uzreiz otrais, es domāju – ja neatradīšu, ko darīt, tad vajag trešo, ceturto… Ai, nu,» Vika smejas. «Es neesmu tik mierīgs cilvēks, lai, vienkārši sēžot mājās, varētu izturēt. Tad visiem būtu traki – gan bērniem, gan mums. Man kaut kur vajag ielikt savu enerģiju. Aizvērt durvis un pastrādāt.»

Jau Maskavā viņa bija ieinteresējusies par rotu gatavošanu. Čapligina ielas namā bija juveliera darbnīca, devās paskatīties, kaut ko pamēģināja. Saprata – instrumenti, materiāli ir dārgi, ja nav pietiekamas motivācijas, nevar atļauties eksperimentēt. Latvijā radās pārliecība. «Šeit es atradu meistaru Andreju Kaņevu, viņš man tagad ir mīļākais draugs. Uztaisījām kopīgi vienu gredzenu, viņš teica: labi, viss, tagad tev pašai jātaisa! Pēc tam tikai paskatījās: hm, tā nedrīkst! Viņam patika manas idejas, bet aizrādīja par tehniku. Viņš man ļoti palīdzēja.»

«Andrejs ir mierīgs cilvēks, bet viņam ir telefons, kuru var mest pa gaisu,» smejas Sergejs. «Tā kā man,» pievienojas Vika. «Vienmēr ir izaicinājums – sanāks vai nesanāks. Nervoza profesija. Tūlīt, tūlīt visu esi pabeidzis, krinkš…! Sāc no sākuma.» Vajag pasēdēt, padomāt – varbūt defektu var pārvērst par efektu, sacījusi cita skolotāja, juveliere Iveta Rulle. Impulsīvā, kustīgā Vika savā mazajā darbnīcā, bijušajā mierlaiku dzīvokļa meitas istabiņā tā arī dara. «Mēģinu, lai darbnīca būtu skaista un tīra. Aizej pie džekiem, kuri ķēpājas putekļos – oi, es tā negribu!»

Dārgmetāli, eksotiski akmeņi un netradicionāli materiāli. Mazi stāsti par kosmosu, fantāzijas, improvizācijas par augu un dzīvnieku tēmu. Broša – raķete ar topāza spuldzi uz korpusa un granātu stīdziņām pie astes. Sudraba cirka lācis ar vienu ķepu atspiedies uz stikla mākslinieces Ramonas Pēkšēnas veidotas «bumbas». Sudraba gredzens Pūķis melnu fosilijas aci. Murjāņos, Gaujas krastā, savāktu pārakmeņojumu maisu, iespējams, aizvēsturisku bruņzivju zvīņu gabaliņus, Vikai uzdāvinājusi māksliniece Kristiāna Dimitere. Draugi bieži atnes kaut ko, piemēram, vectēva pulksteņa mehānismu, ļauj, lai viņa darbojas. Meistarības tagad pietiek, Vika spēlējas ar formātu – tām pašām brošām, vecmāmiņu aksesuāriem, iedevusi jaunu elpu. Draugi un draugu draugi, pasūtot rotas, zina, ka tās būs oriģinālas, tādas, kādas prot gatavot tikai Vika.

Dailes teātrī satika Tālu

Sergejs sociālajos tīklos lepni liek bildes ar Vikas rotām, Vika sauc «urrā» vīra dziesmu tekstiem grupai Prāta vētra un Intaram Busulim, par tikko iznākušu Orbītas grāmatu, teātra prēmiju. «Mēs esam komanda,» viņi pirms diviem gadiem oficiāli varēja paziņot pēc atgadījuma, kura dēļ abi saņēma Iekšlietu ministrijas apbalvojumu «Par pašaizliedzību». «Juglā garāmgājējs izglābis Velnezerā iekritušu meitenīti,» 2012.gada aprīļa sākumā vēstīja portāli. «Nevis garāmgājējs, bet Sergejs Timofejevs,» kultūras aprindās labi zināmā cilvēka vārdu nosauca kāda tvitera apmeklētāja.

Vika ar Tasju, draudzeni un viņas dēlu pastaigājās gar mazo, bet dziļo Mežciema Velnezeru, ieraudzīja, ka četrus, piecus metrus no krasta plānajā aprīļa ledū ielūzusi deviņus gadus veca meitenīte. Sergejs, izdzirdēja sieviešu kliedzienus, steidzās palīgā, vilka meiteni uz krastu. Pats ielūza, sagriezās ar ledus gabaliem, pat nezina, kā tas būtu beidzies, ja klāt nepierāpotu Vika. Visiem kopā izdevās izķepuroties. Vikai īsā brīdī gar acīm nozibēja visa dzīve – tur neslīka tikai sveša meitene, kas bija sniegusies pēc iekritušā mobilā telefona, bet par dzīvību cīnījās arī viņas vīrs, krastā stāvēja abu bērni.

Šis notikums bija izšķirošs, pieņemot lēmumu aiziet no Sergeja vecmāmiņas dzīvokļa daudzstāvu mājā Juglā. Lai tiktu pie mitekļa Rīgas centrā, Vikai nācās vēl vairāk atšķetināt saites ar Maskavu – pārdot dzīvoklīti pie Mazā teātra.

Bet Sergejs Maskavā, turklāt padomju laiku Maskavā, ap to laiku «atgriezās» ar Mihails un Mihails spēlē šahu libretu. Piepildīja sapni, kas viņa pēdas bija kņudinājis jau sen. «Man ļoti patīk teātris, dramaturģija, situācija, ka tu kaut kur sēdi un skaties uz to, kas notiek acu priekšā,» viņš saka. Pirms vairākiem gadiem viņš pat parādījis savas lugas uzmetumu Alvim Hermanim, režisors izbrāķējis. Bet komponists Kristaps Pētersons, kura iecere operai par vistitulētāko Latvijas šahistu Mihailu Tālu operas ideju konkursā tika pamanīta, Timofejevam piezvanīja pats, teica, ka viņam patīk Sergeja dzeja. Vai viņš būtu ar mieru taisīt operu par vienu šaha partiju 1960.gada 26.martā, kad 24 gadus vecais Tāls uzvarēja Mihailu Botviņņiku un kļuva par pasaulē jaunāko šaha čempionu?

Sergejs aizrāvās – šahs, ko viņš šad tad datorā uzspēlē ar virtuālu pretinieku, viņam nebija svešs, intriģēja ievērojamo sportistu personības. «Tāls – improvizācija, māksla. Fanātiskais Botviņņiks – intelektuālis, kas mēģina visu «programmēt» un pārvaldīt.» Pirmais bija piedzimis tikai ar trijiem pirkstiem labajai rokai, bet spēja valdzināt sievietes. Otrs, nesmēķētājs, asistentam treniņu laikā lika smēķēt, lai imitētu turnīra atmosfēru, kad ap viņa galvu vērpetēm griezās pretinieka cigarešu dūmi, Sergejs aizrautīgi stāsta. Šaham Padomju Savienībā bija teatrāls mirdzums, cilvēki uz mačiem gāja kā uz izrādi. Vēsturiskais Botviņņika un Tāla mačs pat risinājās Puškina teātrī. Kad Tāls vinnēja Botviņņiku, un, atgriezies Rīgā, no Maskavas vilciena iekāpa mašīnā, cilvēki to pacēla uz rokām.

Pelēkie uzvalki, padomju diktora balss skaļrunī, bezkaislīga scenogrāfija, operas – lekcijas princips, dokumentāli videokadri: Mihails un Mihails spēlē šahu komandai uz skatuves izdevās uzburt stindzinošu aukstā kara atmosfēru. Veidojot iestudējumu, kas LNO būs atkal redzams nākamā gada februārī, viņi šai videi pievērsās kā mākslas faktam.

Sergejs atceras, kā, saņēmis Spēlmaņu nakts apbalvojumu, Dailes teātra otrā stāva foajē, kur notika mielasts, ar vīna glāzi rokā aizgāja līdz Leo Kokles izstādei. Tur pēkšņi pretī raudzījās divi Mihaila Tāla portreti! Sergejs pacēla vīna glāzi par šaha dižgaru, ar kuru nav bijis iespējas saskandināt. «Kad lietas ir pareizā kartībā, tās kaut kā saskaņojas,» viņš atkal piemin atskaņas. «Katrā darbā tu, protams, domā, vai visu dari pareizi. Man tā bija zīme, ka mēs ar šo libretu neaizgājam pārāk tālu no realitātes.»

* Bet mums vienalga, bet mums vienalga – krievu val.

Apses ceļš uz Eiropu

Posted on decembris 3, 2014 by anon - Veiksme

Kad pirms gadiem piecpadsmit Jānis Grahoļskis mēģināja Latvijas tirgotājiem piedāvāt slotu un grābekļu kātus, viņam teica: tos nevar pārdot. Tagad a/s Ingrid D savu apses koka produkciju realizē visā Eiropā

Ja cilvēks domā, tur acis vaļā, spēj saklausīt pircējus, kolēģus un partnerus, tad var atrast izeju no jebkuras situācijas, pārliecināts a/s Ingrid D valdes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs Jānis Grahoļskis. Šī pārliecība, ka ikvienu problēmu iespējams atrisināt, ir viens no viņa vadītā uzņēmuma veiksmes stūrakmeņiem. Ik reizi, kad šķitis – ražošana nonākusi strupceļā vai, gluži pretēji, nupat sasniegusi izaugsmes griestus -, patiesībā izrādījies, ka nav ne strupceļa, ne griestu, bet gan jaunas iespējas.

Nelielā zāģētava, kurā pirms 20 gadiem strādāja tikai astoņi cilvēki un kura toreiz līdzinājās simtiem citu, tagad kļuvusi par savdabīgu kokapstrādes ražotni, kuras apgrozījums šogad ir aptuveni divi miljoni eiro. Bez sadzīves instrumentu kātiem tajā top vēl vairāki Eiropā pieprasīti produkti no Latvijas apses, ko, pateicoties Grahoļskim, Vācijas tirgū tagad pazīst kā «stipro ziemeļu apsi».

Sargā ar automātiem

Pašlaik Ingrid D ir viens no lielākajiem instrumentu koka kātu ražotājiem Baltijā. «Atbilstoši kokapstrādes tehnoloģijas prasībām pareizāk būtu teikt – cilindrisku koka izstrādājumu ražotāji,» precizē Grahoļskis, kurš 2002.gadā pabeidza Latvijas Lauksaimniecības universitātes Kokapstrādes fakultāti. Kā pats saka, sapratis, ka ar Kandavas tehnikumā savulaik iegūtajām zināšanām un praktisko pieredzi vien esot «drusku par īsu».

Četri dažādi diametri, astoņi garumi, visādu veidu konusi ar vai bez vītnēm, plus papildu pasūtītāju prasības – kopā sanāk gandrīz simt šo cilindrisko izstrādājumu veidu. Vēlāk kaut kur Eiropā uz tiem tiek uzskrūvētas slotas, birstes, uzmaukti grābekļi, kapļi, cirtņi un tamlīdzīgi darbarīki. Cik daudz ir gala pārdevēju, liecina 180 dažādu zīmogu, ar kuriem tiek apzīmogoti Laidzes pagasta Ielejās tapušie kāti. «Diemžēl ne uz viena no tiem nav Latvijas vai mūsu uzņēmuma nosaukuma, jo paši savu produkciju gala patērētājam Rietumeiropā netirgojam,» saka Grahoļskis. «Eksportējam uz Lietuvu, Igauniju, Poliju, bet galvenie sadarbības partneri ir Vācijā. No turienes, kā liecina zīmogi, tie aizceļo uz dažādām Austrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Šveices kompānijām. Pēc tam uz veikaliem visā Eiropā.»

Gadā tiek saražots aptuveni 2,5 miljoni šādu kātu, no kuriem Latvijā paliek ap 15%. Lai gan, visticamāk, arī no tiem daļu eksportē, jo maz ticams, ka vietējā tirgū gadā nopērk vairāk nekā 350 000 kātu. Toties Rietumeiropā baltie, izturīgie, gludie apses koka kāti stabili konkurē gan ar plastmasu, gan metālu.

«Sākumā mēģinājām ražot no skujkokiem. Eksperimentējām ar egli, priedi, tad bērzu, līdz sapratām, ka apse tomēr vispiemērotākā. Tai visvairāk bezzaru materiāla, un tā vislabāk pakļaujas slīpēšanai,» biznesa nianses atklāj Grahoļskis, jo ceļš līdz kātiem un pārējiem produktiem, ko pašlaik ražo Ingrid D, bijis gana ilgs un sarežģīts.

Akciju sabiedrība dibināta 1994.gadā, un viņš ir tās valdes priekšsēdētājs kopš pirmās dienas. Grahoļskis strādāja uzņēmumā, kurš bija jaunās akciju sabiedrības dibinātājs – viens uzņēmums komplektēja materiālus otram, kurš nodarbojās ar celtniecību. «Tolaik bija tāds moteļu bums. Zināmākais no tiem Brencis, bet līdzīgi tika būvēti arī pie Saldus, Salaspils, pa ceļam uz Liepāju un citur,» viņš atceras. Bet nosaukumu uzņēmums ieguva par godu akcionārei Ingrīdai Deimanei (Ingrid Deimann) – Vācijas pilsonei, kas bija precējusies ar trimdas latvieti un pēc neatkarības atjaunošanas meklēja biznesa iespējas Latvijā.

Celtniecības uzņēmums jaunajai ražotnei iegādājās Laidzes sovhoztehnikuma liellopu fermu, kurā tobrīd vēl atradušās govis. Ceļš bijis neizbraucams. Sniegs līdz krūtīm. Lai jaundibināto uzņēmumu, kas atradās ciema nomalē, neizlaupītu, pirmos gadus to apsargājuši zemessargi ar automātiem.

Viņš bijis trešais, kuram piedāvāts kļūt par valdes priekšsēdētāju. Iepriekšējie divi atteikušies, sacīdami, ka tur nekādu ražošanu nav iespējams sākt. Jānis piekritis.

Vācu partnere investējusi uzņēmumā 12 500 latu. «Tolaik mums tā bija liela nauda, bet patiesībā jau neko lielu nopirkt nevarēja. Nopirkām lentzāģi, sākām izsolēs iegādāties mežu un darīt to, ko visi darīja,» saka Grahoļskis, kurš smejas – tāpat kā pirmās brīvvalsts laikā katram zemniekam bijusi govs, tā 90.gadu sākumā katram bijusi zāģētava. «Ostas pilnas ar dēļiem, un zemnieku sētās gateri.» Turklāt viss noticis drausmīgos tempos. Jānis atceras, ka mežā saņēmis zvanu no aģenta, kurš pasūtījis konkrēta garuma dēļus. Savukārt viņš kliedzis zāģētājam: tu tagad zāģē man tik un tik garus baļķus. Bet vakarā koki jau bijuši ražotnē, pa nakti sazāģēti, nākamajā dienā dēļi iekrauti mašīnā, un prom uz ostu. Nauda nākusi griezdamās, tomēr viņš sapratis – ilgi tā neturpināsies. Teicis akcionāriem, ka nopietni jādomā par uzņēmuma attīstību. Jo vairāk tāpēc, ka 90.gadu beigās parādījās pirmās lielās zāģētavas ar ārzemju kapitālu, kas nopietni apdraudēja vietējos ražotājus. Tomēr akcionāri īpašu interesi neizrādīja, un Grahoļskis pamazām atpirka viņu akcijas. Tagad viņam pieder 99,5% no tām, bet 0,5% Ingrīdai Deimanei, kuras vārds joprojām ir uzņēmuma nosaukumā.

Ziemeļu stiprā apse

Saprazdams, ka ilgtermiņa attīstībai nepieciešama pavisam cita stratēģija un mazo gateru laiks beidzies, Jānis Grahoļskis panāca, ka Laidzē uzbūvē vienu no pirmajām kokmateriālu žāvētavām. Tomēr jautājums, ko un kā ražot turpmāk, palika neatbildēts. Līdz brīdim, kad Grahoļskis iepazinās ar vācu uzņēmēju, kuram piederēja neliela koka kātu ražotne un kurš bija atvedis uz Latviju divas to izgatavošanai nepieciešamās iekārtas. Tās neviens negribēja pirkt, tāpēc vācietis vaicājis Jānim, vai viņš nevēlas taisīt kātus.

Jānis piekritis. Pamatprodukcija joprojām bija dēļi, bet kātu izgatavošana uzskatīta par blakus ražotni, kurā strādājuši tikai četri cilvēki. 90.gadu beigās, kad Latvijā nevienu veikalnieku nevarēja pierunāt tirgot koka kātus, viņi mēnesī sūtījuši uz Vāciju divus, trīs tūkstošus. Toreiz šķitis ļoti daudz, bet, kad 2000.gadā aizsūtījuši uzreiz veselu furgonu, licies – nu viņi ir tik vareni, ka tālāk attīstīties vairs nav iespējams. Grahoļskis, to atceroties, tagad smaida.

Pamazām kāti kļuvuši par pamatprodukciju. Uzbūvējuši otru žāvētavu. «Vienīgā nelaime, ka ražojot mēs no apses izņēmām vienīgi to pašu labāko jeb tikai kādu trešdaļu. Pārējais aizgāja malkā,» turpina uzņēmējs. Ar laiku, izejmateriālam kļūstot arvien dārgākam, kļuva skaidrs – ilgi šādu izšķērdību nevarēs atļauties.

Pateicoties partneriem Lietuvā un Vācijā, Grahoļskis, izeju meklēdams, nonācis līdz Polijai, līdz vienam no Eiropā lielākajiem aizkaru stangu ražotājiem. Izrādījās, ka poļi tās ražo no apses, bet ar speciālas tehnoloģijas palīdzību panākot, ka veikalos aizkaru stangas izskatās tā, it kā būtu izgatavotas no ozola, priedes, oša vai sarkankoka. Tās ir gan pietiekami lētas, gan pieprasītas, tāpēc tiek tirgotas visā pasaulē.

Poļi laidzeniekiem uzticējušies – nopirkuši frēzi un presi ar nosacījumu, ka par iekārtām norēķināsies ar gatavo produkciju.

Tā viņi 2002.gadā tikuši pie vēl viena produkta – līmētām sešus metrus garām koka aizkaru stangu sagatavēm, kurām izmantoja daļu no koksnes, kas nederēja kātiem. Nu atkal kādu brīdi šķitis, ka sasniegti attīstības griesti.

Tomēr visa koksne joprojām netika izmantota, un krīzes laikā, kad izdevumi strauji pieauga, Grahoļskis atkal sācis meklēt veidus, kā izmantot pārpalikumums. Vācu partneris teicis: «Aizmirsti! No apses neko vairāk nevar pārdot.» Izrādās – Vācijā par apsi (espe) sauc tur augošo papeli, kas ir citas pasugas koks ar atšķirīgu koksni.

Nē, tā nevar būt, ka neko nevar izdomāt, teicis Jānis, un partneris atcerējies – esot tādas teātra latas jeb līstes, ko izmanto dekorācijām. Vienīgā nelaime – jau gandrīz simt gadu tās Vācijā izgatavo tikai no skujkoka.

«Tad mēs Latvijas apsi nosaucām par starken nord espe jeb stipro ziemeļu apsi un aizsūtījām paraugus potenciālajiem klientiem. Vienu brīdi bija klusums, bet tagad ir tā, ka līgumi par piegādi noslēgti uz visu nākamo gadu un vairāk pagaidām nemaz nevaram saražot, kaut arī esam uzbūvējuši jau trešo kalti,» saka Grahoļskis.

Tiesa, visa koksne simprocentīgi joprojām netiek pārstrādāta. Pašlaik pāri paliekot kātu gali, kas ir par īsu, lai stiprinātu klāt instrumentus, un brāķētie kāti. Reizi gadā atbraucot Talsu 2.vidusskolas skolēni, paņemot, kā kocinieki saka, vienu krāģi un taisot soliņus bērnudārziem. Bet uzņēmuma vadītājs pašlaik meklē radošus cilvēkus – māksliniekus, dizainerus, kas spētu izdomāt, kā šos pārpalikumus izmantot. Jānis ir pārliecināts, ka pēc dažiem gadiem arī šī problēma būs atrisināta.

Vaicāts par konkurenci, ražojot šķietami tik vienkāršu un tajā pašā laikā specifisku produktu, Jānis Grahoļskis atbild – pašlaik lielākais konkurents esot Brazīlija. Tur pasākuši ražot kātus no ātri augošajiem tropu kokiem. Turklāt tos pat nevajag žāvēt. Tomēr laidzenieku trum-pji joprojām ir baltā, izturīgā Latvijas apse, izstrādājumu kvalitāte un piegāžu precizitāte.

3 biznesa principi

1. Ticēt tam, ko tu dari.
2. Savstarpējā uzticēšanās. Gan kolektīvā, kur darbiniekam jājūtas vajadzīgam un novērtētam, gan ar partneriem, kad līgums ir mazāk svarīgs nekā mutisks solījums.
3. Nekad neapstāties pie sasniegtā.

Nepļāpā, dari!

Posted on decembris 3, 2014 by Ieva Cielava - Jauna seja

Inga Vītola (28)

Jaunā rakstniece, Literārās akadēmijas studente, sava stāsta Renda fragmentus lasīs festivālā Prozas lasījumi 2014. Tos varēs klausīties 6.decembrī Kaņepes Kultūras centrā jauno literātu pasākumā Ceļā.

Vecāki: Inese – strādā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par dzīvību, protams. Mājās bieži tika atgādināts: «Tu vari darīt visu, ko vēlies, tikai neiekulies nepatikšanās.» Nepatikšanās es, protams, iekūlos, bet tas man mācīja būt atbildīgai par saviem lēmumiem un to sekām.

Kuru personību tu apbrīno? Mans nesenākais atklājums ir čīliešu rakstniece Izabela Allende – sieviete ar stipru gribu, kuras darbos prasmīgi savijas humors, ironija un līdz kaulam dzeloša patiesība.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi. Cilvēks dzīvo no mīlestības. Kad tās pietiek, nekas vairāk nav vajadzīgs.

Kad pēdējo reizi raudāji? Šodien, skatoties vienu no TED Talks. Tā bija aizkustinoša uzstāšanās par atšķirībām starp līdzi jušanu un līdzi ciešanu.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Nepļāpā, dari!

Labākā atpūta ir… Kopā ar vīru noskatīties labu filmu.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Spēju labi un trāpīgi jokot. Arī es tā gribētu mācēt un ievīt savos darbos.

Trīs lietas, kuras tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Mana neapdzīvotā sala noteikti atrastos Ziemeļu Ledus okeānā. Es tur negribētu nokļūt bez savas ģimenes, bet cilvēki jau nav lietas, tāpēc līdzi ņemtu silto guļammaisu, nazi un garu nūju, ar ko bakstīt polārlāčus.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Mums ir kaķis, ar kuru pilnībā pietiek.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Nelielā ciematā, kur kaimiņu mājās dzīvo tuvākie draugi. Tā, lai katram sanāk savs stūrītis, bet nav tālu jābrauc ciemos.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināta? Ātri sadusmojos.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Lai visi būtu laimīgi un veseli.

Sergejs Kļimanskis, izveidojis privātu observatoriju

Posted on novembris 26, 2014 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Debesis apmākušās, pat ja tās būtu skaidras, Mēness nebūtu labi apskatāms, jo tas ir jauns. Taču jauns Mēness ir vislabākais laiks jaunu lietu sākšanai, paziņo Sergejs Kļimanskis. Pagājušās nedēļas nogalē Talsu novada Balgales pagasta Lielzeltiņos atklāja viņa privāto observatoriju. Atjaunotajā laukakmeņu ēkā, virs kuras slejas balts kupols, 1876.gadā bijusi Cēres barona rija, pirms Otrā pasaules kara – zirgu stallis, vēlāk – cūku kūts. Uzkāpjot pa šaurām kāpnēm, tumsā mirdz tikai krāsainas observatorijas fona gaismiņas, pilna elektrības apgaismojuma nav. «30 cm diametra objektīvs, astrogrāfs – teleskops, kas paredzēts fotografēšanai, tātad ir universāls,» stāsta Sergejs. «Vācijā pirkts firmas GSO modelis RC12. Var skatīties ar acīm, pieslēgt fotokameru, stacionāro datoru. Sēžot krēslā, var ekrānā vērot debesis un grozīt teleskopu turp un šurp.»

Kļimanskis ir ķīmijas tehnologs, SIA KSAN īpašnieks, izejvielas no Krievijas un Ķīnas piegādā uzņēmumiem Grindeks, Olainfarm, Valmieras Stikla šķiedra. Astronomija bija viņa pusaudža gadu sapnis, ko neizdevās realizēt. «Nebiju teicamnieks, atzīmes svārstījās starp trīs un četri. Lai kļūtu par astronomu, vajadzēja iestāties Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pat biju aiznesis dokumentus, bet sapratu, ka ar manām sekmēm iestāties ir nereāli. Devos pie ķīmiķiem, tā bija mana otrā aizraušanās.»

Taču ceļš uz zvaigznēm bija atrasts. «Skolotājs Rabinovičs Jevsejs Davidovičs, labākais cilvēks pasaulē, 8.-9.klasē ļāva no skolas uz mājām paņemt teleskopu. Tas bija maziņš padomju ražojuma teleskops, dikti smags. Uzlīdu ar to daudzdzīvokļu mājas bēniņos Dzegužkalnā, pa caurumu jumtā skatījos. Pirmais, kas mani izbrīnīja, bija Jupiters. Tam ir četri pavadoņi, kas visu laiku kustas. Ārkārtīgi aizraujoši!»

Savu pirmo teleskopu Sergejs nopirka tikai 2000.gadā, pacēla pret zvaigznēm Bolderājā. Lauku māju Kurzemē iegādājās 2009.gadā. «Jā, tieši ar domu – te tuvumā nav lielu pilsētu, varēšu skatīties debesīs. Kandava ir 18 kilometru attālumā, debesis ir jaukas, tumšas. Tuvākā vieta, kas dod nedaudz parazītgaismas, ir Zentene,» viņš stāsta. Kad ar sievu atbraukuši lūkot īpašumu, te izskatījies kā Tarkovska filmā. Atver durvis, no augšas tek ūdens un krīt sniegs. Jumts pilnībā iegruvis. «Observatorijas neceļ sērijveidā. Es nesteidzos. Vai zināt, ar ko hobijs atšķiras no profesionāla darba? Mēs nopirkām šo zemes gabaliņu, sēdējām un priecājamies: mums te jau ir labi. Ja viss izdosies, būs vēl labāk, ja neizdosies – tad arī nevajag!» Varbūt tā palēnām viņš vēl izstudēs astronomiju? «Vai zināt teicienu: kas 50 gados sāk mācīties spēlēt banžo, tas koncertus sniedz tajā saulē?»

Jukonas rūdītais

Posted on novembris 26, 2014 by Zane Mače - Dzīve

Ja pats neko nedarīsi, tad nekā arī nebūs! Tādu atziņu pēc skarbajos Kanādas ziemeļos pavadīta gada uz mājām atvedis uzņēmējs Reno Lazdiņš

Pirms gadiem sešiem, ejot garām krogam Andalūzijas suns, pilnīgi droši tur varēja satikt mēbeļu dizaineru Reno Lazdiņu (36) ar draugiem. Kā jau radošo aprindu cilvēkam, Reno patika bohēmisks dzīvesveids – garas naktis pie skicēm, gulēšana līdz pusdienlaikam, kad telefona displejā mirgo vairāki neatbildēti priekšnieka zvani. Pēc Kanādā nodzīvotā gada Reno dzīves ritms ir kardināli mainījies, viņš gādā par ģimeni, diviem dēliem, projektē mēbeles un, kā smejas viņa dzīvesbiedre Agate, ir izaudzis no jaunības dulluma.

Reno Lazdiņu pazīstu jau daudzus gadus, taču par to, kā viņu izmainīja gold rush Kanādas ziemeļu pilsētelē Dosonā (Dawson), Jukonā, kur viņš nonāca 32 gadu vecumā, runājuši nebijām. Atnāku ciemos, lai beidzot uzzinātu – saraka Reno tur zeltu vai ne! Klondaikas upes krastos latvietis nenonāca kā Sprīdītis ar lāpstu rokās, tā drīzāk bija dzīves piespēlēta nejaušība. Latvijā mēbeļu un interjera dizaineru vidū Reno ir labi pazīstams. Vēl studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā pasniedzēji viņu mēdza dēvēt par latviešu Starku, salīdzināja ar slaveno franču dizaineru Filipu Starku, savas spējas Reno apliecināja arī darbos. Uz latviešu dizaina skatuves viņš uzkāpa ar paša veidoto netipisko virtuves iekārtu Rotate un vēlāk pārsteidza gan ar jaunām virtuves idejām, gan citiem priekšmetiem. Saņēmis virkni dažādu godalgu, piemēram, dizaina žurnāla Deko balvu, piedalījies vairākās izstādēs, to skaitā ārvalstīs, Reno nogura. Virtuves mēbeļu uzņēmumā Ab virtuves viņš bija nostrādājis septiņus gadus un saprata, ka vajag atslēgties. «Jutu, ka man ar Ab virtuvēm ir jābeidz, septiņi gadi ir tas cikls, kad jāmaina vide vai nodarbošanās. Bija doma – atbrauks pēc gada un tad redzēs, ko darīt!»

Brauciet, ir interesanti!

Domu par aizbraukšanu Reno bija «rasējis» galvā jau ilgāku laiku – doties kaut kur tālu, ne uz Eiropu. Ideju bija apspriedis ar draugu Lauri Rutki, un tieši viņa atradums abus aizveda uz mežonīgo Klondaikas ieteku Jukonā. Kurinot laukos krāsni, Lauris uzgāja kādu vecu žurnālu, kur izlasīja interviju ar Kanādas pilsoni Džonu Šteinu, kam latviešu saknes, puišiem nezināmās Dosonas mēru. Internetā sameklēja kunga kontaktus, uzrakstīja un saņēma atbildi: «Brauciet, šeit ir interesanti!» Parakājoties internetā, Reno uzzināja pilsētiņas vēsturi – 1898.gadā Dosona piedzīvoja zelta drudža laikus, tur ieradās tūkstošiem cilvēku cerībā tikt pie bagātības, skalojot Klondaikas upē zeltu. Tagad pilsētā dzīvo 2000 cilvēku, ziemā sals daļu aizbaida uz siltākām vietām un paliek ap 1300 izturīgāko. Skarbums Reno patīk, gadu iepriekš kopā ar draugu ziemas spelgonī devās pārgājienā, lai -18 grādos nakšņotu teltī un par piedzīvoto uztaisītu filmiņu.

Formalitāšu kārtošana aizņēma kādu laiku, un 2010.gada oktobrī, pateikuši «čau!» ģimenei un draugiem, puiši devās ceļā. Džons, Dosonas tālaika mērs, gan bažījās, ka abiem polārajā ziemā nebūs ko darīt, lielāks tusiņš Dosonā notiek vasarā, kad visu diennakti ir gaišs, taču 2010.gads izcēlās ar neierastu zelta cenu kāpumu, tā pieauga par 30%, pārsitot iepriekšējos cenas rekordus. Dosonā sākās vēl viens zelta drudzis.

Zeltu rok vasarā

Tagad, atceroties braucienu no rajona centra pilsētas Vaithorsas, kur Rīgas autoostas izmēra lidostā nolaidās puišu lidmašīna, uz 550 km attālo Dosonu, Reno saka: gribējām paciemoties pie Džona un doties uz kādu no lielajām pilsētām, likās – kādu gan darbu atradīsi mazā miestā! Tuvojās polārā ziema, kad nakts ir diennakti gara un gaisa temperatūra vidēji -35 grādi, bet var noslīdēt līdz -50. Taču pilsētiņa, kas pavērās puišu acīm, tik ļoti patika, ka viņi tur palika visu gadu. «Ieraudzīju ainavu un sapratu, ka ir tas, ko gribēju!» Sešu stundu braucienā uz Dosonu ceļā sastapa tikai dažas pretim braucošas automašīnas, taču pilsētiņa bija gluži tāda kā savulaik seriālā Bordertauna redzētā – bez asfalta, zeltraču izrakņāta, ar mājām, kuras saglabājušās vēl no pirmā zelta drudža laikiem.

Džons palīdzēja sapazīties ar vietējiem cilvēkiem, un latviešiem skarbajā ziemā, kad vietējie labāk izvēlas palikt mājās, darba netrūka. Reno, cilvēks, kurš pieradis darboties ar rokām un saprot šo to no būvniecības, sākumā strādāja nelielus darbiņus. Piemēram, gatavoja kāpnes, kuras nepieciešamas skursteņu tīrīšanai, palīdzēja šo to remontēt.

«Strādājām kvalitatīvi, popularitāte izplatījās, un darba bija daudz,» Reno atceras sākuma laiku. Zelta cenu kāpums pilsētiņu bija iekustinājis, un, lai vasarā varētu sākt izpētīt iespējamās dārgmetāla atrašanās vietas un vēlāk arī rakt, visur notika būvniecība. Zeltu rok vasarā kādus četrus mēnešus, ziemā norisinās citi darbi, kas saistīti ar zelta rakšanu. Jāiezīmē teritorijas, kur varētu notikt izpētes darbi, izpētītajās vietās jāceļ nometnes, kur dzīvos zeltrači.

Reno iemēģināja roku teritoriju iezīmēšanā. Tas notiek tā – ar helikopteru trīs vīriešus aizvizina uz mežu, vietām, kur cilvēks kāju nav spēris, izsēdina, un visa diena tur jāpavada. Ejot pēc GPS koordinātām trīs kilometrus, jāizgatavo mietiņi, uz kuriem piestiprina zīmītes. Tā atzīmē vietas, kur potenciāli varētu notikt zemju izpētīšana vēlākai zelta ieguvei. Liekas, ka trīs kilometri nav nekas daudz, taču vietas ir aizaugušas, un laušanās cauri brikšņiem aizņem visu dienu. Nodarbi, ko sauc par steikingu (no angļu vārda staking – teritorijas iezīmēšana ar nolūku pieprasīt ekskluzīvas tiesības izpētīt šo zemi), Reno pamēģināja un smejoties stāsta, ka tā ir veču izdzīvotāju nodarbe un domājis, ka arī viņš tāds var būt.

Mežā vīri dodas kailām rokām, lāču atbaidīšanai līdzi ir speciāls aerosols. Jukonā var sastapt melnos lāčus un grizli. Reno ir buklets, kur aprakstīts, kas darāms, ja nākas sastapties ar ķepaini. Parasti ieteiktie paņēmieni strādā, saka Reno, kurš lāčus redzēja vairākkārt, taču tête-à-tête nesastapa nevienu. Ieteikumos rakstīts, ka, sastopot lāci, jāuzvedas bravūrīgi, skaļi, tad zvērs aizies, taču teksta beigās minēts – noteikumi neattiecas uz gadījumu, kad lācis ir badā, vai sastopoties ar lāču mammu. Tad ieteikums ir lakonisks – fight for your life!* Taču ne jau lāči aizbaidīja Reno no teritoriju iezīmēšanas darbiem, bet gan angļu valoda, kura viņam tolaik nebija tik laba, lai komunicētu ar pilotu, kam vakarā viņš no biezokņa bija jāsavāc. Reno pirms aizbraukšanas licies, ka var runāt angliski un saprot, ko viņam saka, taču «uz vietas kļūst skaidrs, ka neko nesaproti, ir auzas». Reno atzīst – kauns bija, ka viņš, jauns cilvēks, valodai nav pievērsis nekādu vērību. «16 vārdus zini un ar tiem arī runā,» smejas Reno, kurš tagad stāstījumā iejauc pa kādam angļu valodas vārdam.

Mīnusi brezenta teltī

Reno, kam agrāk patika darbdienās gulēt līdz pulksten 11, polārās nakts tumsā cēlās septiņos. «Stāvi nakts melnumā, šūpojas laternas, vējš sejā iegrūž sniegu, ir -30 grādu. Tik neomulīga sajūta!» viņš iesaucas, atceroties brīžus, kad vilktin vilka atpakaļ mājas siltumā. Kādu brīdi Reno kopā ar trim kanādiešiem strādāja mežā, nometnē, kur vasarā sāks meklēt zeltu. Uzdevums bija uzcelt koka ēku, kurā dzīvos pētnieki. «Dzīvojām ar dīzeli apsildāmā brezenta teltī,» atceras Reno. Laukā bija -35 grādi, naktī iziet ārā pačurāt nevarēja, bija jātuntuļojas, pasmejas Reno, par ilgāku pasēdēšanu mazmājiņā nemaz nerunājot. Ja ir tik auksts, pilsētā nekas nenotiek, iedzīvotāji laukā neiet. «Taču man gribējās strādāt, es jutu, ka katra diena iet zudumā!» atceras Reno. Tāpēc piekritis braukt celt zeltraču māju 300 kilometru prom no Dosonas. Tur bez Reno celtnieku brigādes bija arī citi cilvēki – papīra darbu darītāji un pavāri, tie dzīvoja civilizētākos vagoniņos. Bet celtnieki – apsildāmajā brezenta teltī, kurā uz grīdas saplāksnis. Cerot, ka būs siltāk, Reno izvēlējies gulēt tuvāk krāsnij, bet tad svila seja. Durvis atvērt vai krāsni izslēgt nedrīkst, jo telts momentā izsals!

Darbs nometnē ir populāra nodarbe, jo sevišķi vasarā, kad sabrauc cilvēki pat no Austrālijas. Sapelna naudu un dodas prom. Ir tikai viens noteikums – nometnēs nedrīkst lietot alkoholu, skarbās dabas apstākļos ir stingri drošības noteikumi, tāpēc tie, kuri tālu no civilizācijas dzīvo ilgi, mēdz uz dažām dienām atbraukt līdz pilsētai, izārdīties. Zelta rakšana faktiski notiek maz, lielākoties ir izpētes darbi. Process ir dārgs, un nav zināms, vai ieguldītā nauda atmaksāsies. Biežāk atrod zelta gabalus, kurus sauc par nagetiem. Reno rāda mazu gabaliņu – tādus parasti tirgo tūristiem. Ja atrod lielāku, no tā var izvirpot, piemēram, gredzenu, bet biežāk izurbj caurumu un iekar kaklā. Reno savējo glabā maciņā, cits rotā senu sviesta nazi, kas ir dāvana no kundzes, kurai Reno palīdzēja restaurēt māju. Zelta stieņus kausē no putekļiem, ko izsijā ar speciālu tehniku, tā ir industriā-lā ieguve. Tā, kā bija pirmā zelta drudža laikā, kad pasmēli un ir, vairs nenotiek, skaidro Reno, šādu cirku gatavo tūristiem – ieber zelta putekļus upē un ļauj ar sietu paskalot. Cilvēku vidū, kas strādā šajā nozarē, jāvalda lielai uzticībai. Dzīvojat kopā, ēdat kopā un rokat zeltu kopā, bez uzticēšanās tādā darbā nevar, saka Reno. Cilvēki durvis ciet neslēdz, stāsti klīst dažādi – vienreiz kāds zeltracis piebraucis pie bodes ar zelta spaiņiem pikapā, izkāpis, iegājis veikalā pēc cigaretēm, un, kad atnācis atpakaļ, spaiņi turpat vien bijuši. Vietējiem neienāk prātā zagt.

Piedalās filmu festivālā

Pēc vairāku mēnešu tumsas kādā marta dienā parādās saule – starp kalniem pēkšņi pilsētā iespīd viens vienīgs saules stars, un tā diena ir lieli svētki. Pavasarim seko vasara – polārā diena, kad cilvēki gandrīz vispār neguļ, bet uzlādē baterijas nākamajai ziemai. Reno vēl Latvijā bija izpētījis, ka Dosonā pavasarī notiek starptautisks īsfilmu festivāls. Viņš iekļuva starp tiem, kuri vērtē festivālam iesūtītās filmas. Reno pasmaida, atceroties vakarus, kad kopā ar citiem žūrijas locekļiem skatījās filmiņas. Tādu bija vairāki tūkstoši. Vērtēšana vienkārša – ja filma nepatīk, jāpaceļ roka. Ja roku paceļ vismaz trīs cilvēki, lente tālāk netiek. Neizbalsotās filmas nonāk fināla atlasē, kur gala vārds ir festivāla rīkotājam.

Festivāls notiek aprīlī, Reno tajā startēja arī ar trim savām īsfilmām, kā arī izcīnīja iespēju veidot nākamā gada festivāla reklāmas rullīti. «Varbūt tas skan provinciāli, bet prieks, ka programmā ir tavs vārds un filma,» saka Reno, kurš festivālā piedalījās ar Kanādā veidotu filmu. Viņš jau Latvijā bija darbojies dažādos kinoprojektos, taču Kanādā nopelnītā nauda deva iespēju iegādāties labāku tehniku, datoru, ar ko montēt. Vietējie filmu veidotāji atzinīgi novērtēja Reno spējas un piedāvāja arī dažādus darbus kinolauciņā. Vienreiz devies pat ar helikopteru filmēt darbu nometnē – ar drošības jostu sašņorēts, Reno karājās laukā no lidaparāta, filmējot zelta ieguves vietu.

Kļūst par patstāvīgu vīrieti

Kad jautāju, kas ir Kanādā pavadītā laika ieguvums, Reno domā. Taču tad sarunā iesaistās viņa dzīvesbiedre Agate, kura Kanādā ciemojās pie vīra. «Varu pateikt ieguvumu – ja vajag vienam risināt visas lietas, tad kļūsti par patstāvīgu vīrieti!» Un Reno piekrītoši māj ar galvu, sakot – tā bija kā armija, pēc kuras atbraucis mājās, sācis rosīties, strādāt sev un nu jau arī ģimenei. Vecāko dēlu, Reno smejas, abi atveduši no Kanādas, tagad ģimenei pievienojies divus mēnešus vecais brālītis. Viņš daudz ko iemācījās, redzot, kā ziemeļos jauni cilvēki attiecas pret naudu un kā ar to rīkojas zelta biznesā esošie miljonāri. Viņi var atļauties visu, bet dara to gudri. «Mana vecuma jaunieši strādā pa desmit stundām, lai sapelnītu studijām,» saka Reno, kurš agrāk bija bohēmiska dzīvesveida piekritējs. «Iemācījos citādi izturēties pret naudu, vienmēr iekrāt, domāt uz priekšu. Agrāk likās – ja ir, jānotriec. Tagad mainījusies attieksme. Agate pareizi saka – esmu pieaudzis. Prātīgs palicis,» turot klēpī dēlēnu, saka Reno.

Viņš atzīst, ka dzīvošana atrauti vietā, kur mobilos telefonus neviens nelieto, jo nav zonas, un informācijas apmaiņa ir pieticīga, lika daudz ko mainīt. «Ir jāstrādā. Tev nekā nav un nekā arī nebūs, ja pats neko nedarīsi!» atklāti saka Reno, kurš arī agrāk nesēdēja, rokas klepī salicis, bet tagad ierasto pulksten 11 vietā ceļas jau septiņos. Viņš domā, ka uz Latviju atvedis ziemeļos redzēto dzīvošanas modeli, strādā sev un par darba daudzumu nesūdzas. «Kanādas ziemeļu pilsētai bija siltumnīcas efekts!»

* Cīnies par savu dzīvību – angļu val.

Reno emigrācija un atgriešanās

No nulles

Posted on novembris 26, 2014 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Pavisam drīz pēc Spēlmaņu nakts balvas saņemšanas scenogrāfe un tērpu māksliniece Monika Pormale (40) lidoja uz Poliju. Varšavā viņa strādā pie jaunas izrādes veidošanas

Skrienošo Moniku noķēru nākamajā rītā pēc svinīgās ceremonijas Rīgas centra kafetērijā. Atcerējos iepriekšējās intervijas ar viņu. Lēnprātīga un sistemātiska. Viņa noteikti iepriekšējā naktī nav dejojusi teātra ballītē uz galda! Kaut iemesls tam patiesi būtu: desmit gadus strādājot kopā ar Alvi Hermani pie starptautisku atzinību guvušām izrādēm Latvijā un citviet Eiropā, Monika tikai šoruden pirmo reizi saņēma Latvijas teātra svarīgāko balvu. Nominācija lika pārskatīt plānus, pat mainīt lidmašīnas biļetes – nu jau scenogrāfe ir Varšavā, kur gaida darbs pie jaunas izrādes.

Latvijas teātrī ienākusi jauna paaudze – tā Monika raksturo ceremonijā piedzīvoto. Priecīga par jauno režisoru Elmāru Seņkovu, kura Ezeriņš ieguva balvu gan kā gada labākā mazās formas izrāde, gan ar Grand Prix balvu tika atzīta par pagājušās sezonas labāko izrādi. Monika priecīga arī par Vladislavu Nastavševu – viņa izrāde Peldošie – ceļojošie, kurai viņa radīja scenogrāfiju un kostīmus (par tiem saņēma Spēlmaņu nakts balvu), tika nosaukta kā gada labākā lielās formas izrāde. Jau pavasarī Monika kopā ar režisoru Viesturu Meikšānu strādās pie izrādes Jaunajā Rīgas teātrī.

Saņemot balvu, viens no taviem svarīgākajiem vēstījumiem uz Dailes teātra skatuves bija – paldies skolotājam, izcilajam latviešu scenogrāfam Andrim Freibergam. Vai bieži apdomā, cik daudz jau pati esi izdarījusi un kā viss sākās?
Tas, ka Večella Varslavāne un Andris Freibergs saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, viņu godināšana bija galvenie mani pagājušās svētdienas vakara notikumi. Ar Andri Freibergu tagad katru nedēļu tiekamies Mākslas akadēmijā – pirms gada viņš mani uzaicināja tur pasniegt. Skolotājs ar lielo burtu, kurš nesavtīgi dalījies ar savu pieredzi, skatījumu, kas ir scenogrāfija. Viņa izpratne par kompozīciju, mērogiem uz skatuves, katra priekšmeta nozīmīgumu, par asociatīvā domāšanas veida attīstību ir unikāla.

Vēl man šajā svētdienas vakarā bija jādomā par paaudžu nomaiņu. Uz to skatījos no komiskā un pārlaicīgā skatpunkta. Kad Alvis Hermanis pasniedza balvu Elmāram Seņkovam, tā bija paaudžu satikšanās. Komiskais moments savukārt bija, kad neilgu brīdi pēc ceremonijas atstāju savu balvu un ziedus Dailes teātra kafejnīcā, jo runāju ar radio žurnālistu. Pēkšņi pamanīju, ka stāv puisis un ar iPhone fotografē savu meiteni ar manu balvu rokās. Viņiem bija ļoti jautri, meitene vēl pret kameru pagrieza nosaukumu Gada kostīmu mākslinieks. Es piedāvāju – varbūt grib balvu paturēt sev? Nebija neērtības, nekādas atvainošanās – viņi balvu nolika malā un aizgāja tālāk. Tik vienkārši.

Šī ir mana pirmā Spēlmaņu nakts balva. Kaut kas ļoti īpašs. Tomēr es to uztveru kā balvu par manu vairākas sezonas garu radošo ieguldījumu teātrī. Man šogad bija divas nominācijas: par kostīmiem un scenogrāfiju izrādei Peldošie – ceļojošie. Izrādes scenogrāfijas ideja bija ārkārtīgi vienkārša: klavieres tukšā skatuves telpā. Taču tik sarežģīti realizējama! Vērot mēģinājumus un jau gatavu izrādi man pašai bija ārkārtīgi satraucoši. Es neesmu kostīmu māksliniece un kostīmus izrādei veidoju tikai kā scenogrāfijas sastāvdaļu. Īstenībā atdalīt kostīmus no Peldošo – ceļojošo scenogrāfijas nozīmē zaudēt kostīmu nozīmi. Tāpēc balva mani ļoti pārsteidza. Faktiski tā, [atdalīta no scenogrāfijas], ir par… klavieru kāju.

Kāpēc scenogrāfijā strādā salīdzinoši maz sieviešu?
Par to man bija jāaizdomājas, strādājot Krievijā. Tur sievietes ar scenografiju nenodarbojas atšķirībā no Latvijas, kur viņas tomēr ir. Krievijā scenogrāfs ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko stāsta Andris Freibergs. Viņš mums, Mākslas akadēmijas studentiem, audzēja muskuļus smalkajās uztveres matērijās. Nevis tehnikā. Vienmēr teica: galvenais ir ideja, jo cilvēki, kas spēs to realizēt, atradīsies vienmēr – konstruktori, butafori, meistari. Krievijā scenogrāfi ir tehniski ļoti varoši, tur nepastāv asistentu sistēma. Pašam jāzina viss par jebkurām savienojumu mezglu konstrukcijām. Es to nevaru, man bija grūtības, jo Latvijā un citur Eiropā biju sastrādājusies ar teātru tehnisko personālu. Ja es būtu vīrietis, Krievijas teātra sistēma mani izspļautu. Tehnisko nezināšanu viņi norakstīja uz dzimumu. Teikšu godīgi, manī toreiz nostrādāja pretestība – nevis ka es nevarētu tehniski izdarīt to vai ko citu, bet neuzskatīju par vajadzīgu. Esmu pārliecināta, ka, pieprasot scenogrāfam kontrolēt tehnisko procesu, tiek vardarbīgi atņemts laiks domāšanai, diskusijai ar režisoru. Sēdēšanai mēģinājumā, kustību trajektoriju vērošanai – kādā mērogā ir aktieris pret dīvānu, piemēram. Ir vajadzīgs laiks, lai spētu to ieraudzīt. Krievijā mani gribēja pārvērst par sagādnieku, konstruktoru, meistaru.

Krievijā es vairs nevarētu strādāt, jo tur viss notiek tik neparedzami. Pirms pāris gadiem strādāju ar Alfrēda Šnitkes operu Dzīve ar idiotu. Kad ideja tika atrādīta, pēkšņi Pēterburgā mainījās pilsētas kultūras departamenta vadītājs, kurš pateica: materiāls ir ārpus jebkādiem plāniem! Galvenais varonis izrādē mums bija idiots – Vovočka.

Iestājās cenzūra?
Labs vārds, precīzs. Ne tikai Krievijā. Runājot ar kino profesionāļiem, esmu sapratusi: tas, kas padomju laikos tika saukts par cenzūru, tagad Eiropas Savienībā ir naudas devēju guideline, par ko vari dabūt naudu. Vai nedabūt. Par sociāli aktuālu tēmu, piemēram, pusaudžu vai geju problēmām var dabūt finansējumu. Aizdomājos par to, nesen skatoties latviešu spēlfilmu Modris. Kāds ir rezultāts tam, ka jauni režisori izvēlas – apzināti vai neapzināti – idejas pēc konjunktūras principa? Vairs neveido savu pasauli un kino valodu. Minētās filmas tēma man likās tik… zināma. Ikdienā paeju garām daudziem tādiem Modriem, redzu daudz tādu attiecību ģimenē. Jā, tas ir sabiedrības spogulis. Bet vai kino formāta vērts?

Man ir arī pretējs piemērs, runājot par kino: Signes Birkovas filma Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze [ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā] ir gadījums, kad režisors mēģinājis veidot savu pasauli. Nesaku, ka labu, vai sliktu – tā cita saruna, bet savu.

Tu ļoti daudz strādā. Cik atliek laika iedziļināties katrā izrādes materiālā, piemēram, sudraba laikmetā krievu mākslā, ja runājam par izrādi Peldošie – ceļojošie, vai tevis pieminētajā Alfrēda Šnitkes domu pasaulē?
Es tagad strādāju ļoti maz, bet tā ir apzināta izvēle. Šogad – divas pirmizrādes, viena no tām nenotikusi. Strādāju Varšavā pie izrādes (bija paredzēta barokāla scenogrāfija), un absolūti gatava ideja tika atcelta vienu nedēļu pirms pirmā mēģinājuma. No teātra atnāca oficiāla vēstule, ka to neuzvedīs finansiālu apsvērumu dēļ. Ar režisoru mums bija dažādas sazvērestības teorijas, bet beigu beigās uzzinājām, kāpēc tā noticis. Izrādījās, ka valsts subsidētā teātra gada budžets samazināts, jo Varšavas pilsētas nomalē, milzīgā tukšā laukumā, valsts un baznīcas institūcijas ceļ megaprojektu – jaunu katoļu baznīcu. Nauda tika savākta, apgriežot dažādu kultūras institūciju budžetu – lai izveidotu baznīcas interjeru. Mana izrāde tika «uzlikta uz altāra». Reliģijas tēma Polijā ir svētā govs. Par to ir arī jaunā izrāde, pie kuras Varšavā patlaban strādāju: cilvēka ticības un reliģisko institūciju sadursme. Otra izrāde pavasarī man būs Rīgā – Viesturs Meikšāns Jaunajā Rīgas teātrī iestudēs Mariusa fon Maierburga izrādi Suns, nakts un nazis. Es izņēmuma kārtā strādāšu pie kostīmiem, scenogrāfs būs Rei-nis Suhanovs.

Kā sāki strādāt kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu? Pirms tam jums bija kopdarbs Valmierā – izrāde Makbets, spilgta un ekscentriska izrāde.
Šoreiz Vlads man teica: ko nu daudz runāsim, es tev nospēlēšu savu mūziku! Mēs tobrīd atradāmies Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē. Tur stāvēja flīģelis, un Vlads spēlēja.

Vai zināji, ka arī šī literārā darba autors Mihails Kuzmins spēlējis klavieres un dziedājis?
To es, protams, zināju. Es arī zināju, ka Vlads beidzis mūzikas skolu, komponē un dzied. Klausoties man likās tik pašsaprotami – klavieres uz skatuves izrādē… daudzas. Tās [izrādē] personificē cilvēku jūtas, patvērumu. Man jāatzīstas, ka nav tādas formulas – kā radīt labu izrādes scenogrāfiju. Sākuma punkts – nulle man ir pirms katras izrādes sākuma. Šī nulles sajūta man ir svarīga – ka man nav ko teikt. No tā katru reizi sākt.

Man patīk strādāt ar fundamentāliem režisoriem. Tiem, kuriem ir ko teikt ne tikai iestudējamā materiāla kontekstā. Kuriem pasaules skatījuma mērogs ir daudz lielāks, nekā vienā izrādē var iekļaut. Spēlmaņu nakts ceremonijā es domāju: uzstādījums ir viens, bet starp šīm zvaigznēm – izrādēm, kas nominētas – ir tūkstoš gaismas gadu attālums. Tās nekādā veidā nesaskaras. Tas ir labi. Daudzveidība ir vajadzīga. Tikai jābūt tai atvērtam.

Kā saņēmi piedāvājumu strādāt Polijā?
Ko es zināju par Poliju pirms šā piedāvājuma? To, ka tur ir bezgalīgi nogurdinošas ātrgaitas šosejas. Tas, ko tu neesi ēdis, tev negaršo. Tas, kur neesi bijis, neeksistē. Vismaz man tā ir. Man vajag zināt, kā smaržo gaiss, kāda ir cilvēku valodas melodija, lai būtu priekšstats par valsti. Pirms gadiem piecpadsmit divi jauni poļu režisori izveidoja teātri. Tagad viņiem ir katram savs teātris. Es zināju par viņu izrādēm – tā ir brīnišķīgā viesizrāžu priekšrocība, ka festivālos iepazīsti citu valstu kolēģu izrādes. Šogad kādu dienu saņēmu vēstuli no viena no šiem režisoriem Gžegoša Jaržina – viņš piedāvāja sadarbību, rakstīja, ka atbrauks uz Rīgu. Atlidoja no Varšavas. Laiks mums bija viena stunda četrdesmit minūtes, sēdējām Osīrisā. Tas bija one our stand*. (Joko.) Pēc tam vairākus mēnešus nekontaktējāmies. Vēlāk saņēmu garu vēstuli par izrādes ieceri.

Ir uzskats, ka mans rokraksts scenogrāfijā ir pieblīvētas telpas ar personiskiem priekšmetiem, kuriem katram ir savs stāsts. Tas jau nav mans rokraksts, bet režisora uzstādījums. Es gribētu, lai mans rokraksts ir režisora uzdevuma izpildes perfektums. Nevis kāds viens stils. Tie, kas redzējuši tikai [Alvja Hermaņa izrādi ar Monikas Pormales scenogrāfiju] Garo dzīvi, uzskatītu, ka mans topošais darbs Varšavā ir pārsteidzošs: absolūti minimālistisks telpas risinājums, daudz strādājot ar gaismām kā vizuāliem objektiem. Šajā izrādē būs brīnišķīga gaismu māksliniece no Izraēlas Feliče Rosa, ar kuru iepazinos pēdējā Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē. Citreiz satiecies ar cilvēkiem tāpat vien, bet pēc gadiem izrādās – tas nav bijis tāpat vien. Pirmizrāde būs marta sākumā. Tuvākajās sezonās strādāšu Varšavā, Rīgā, Vīnē un Antverpenē.

Kā tu savieno ikdienu ar darbu teātrī?
Teātrī es koncentrējos uz kaut ko vienu, bet manā ikdienā ir haoss un vieni vienīgi «uztveres zonu pārklājumi». Viss notiek tik mainīgi un intensīvi!

Kāda ir jaunā scenogrāfu paaudze, kuru māci Mākslas akadēmijā?
Svarīgākais, kas viņiem jāsaprot – ir vajadzīga koncentrēšanās. Kad esi radījis ideju scenogrāfijā, tā jārealizē. Ja neproti koncentrēties, viss ātri apnīk, sākas fragmentācija. Redzu – studentiem ir labi, spēcīgi pieteikumi. Es saku: aiziet, ejam dziļāk pa [izrādes] cēlieniem – kā telpa transformēsies, kas notiks tālāk! Bet viņiem pēc dienas ir jau citas idejas. Gribas iet nevis dziļumā, bet radīt jaunas un jaunas. Karjeras sākumposmā – es strādāju ar maģistru pirmo un otro kursu – tas ir normāli. Taču vienā brīdī tomēr dziļumā būs jāsāk iet, reizēm koncentrējoties ar pārdabiskām pūlēm, bez kompromisa. Tas ir tas, ko mūsdienu iespēju buķete – ceļojumi, dažādās studiju programmas ārzemēs – dažkārt bremzē. Jebkāda iespaidu pārbagātība, kas apkārt, netrenē tavu koncentrēšanās spēju.

Es pati sāku darboties scenogrāfijā tikai 30 gadu vecumā. Līdz tam bija daudz dažādu mākslas projektu, bet scenogrāfija nāca vēlāk. Pagājuši desmit gadi. Ar studentiem man ārkārtīgi patīk strādāt. Tas liekas tāds brīnums, ka viņi dalās ar mani savā domu, iztēles pasaulē. Reizēm redzu neiespējamu fantāzijas lidojumu skicēs. Saprotu, ka nekad nekas tāds uz skatuves nav iespējams – skaņas, ko radītu tāda konstrukcija, vai fizikas likumu dēļ… Taču viņu iztēle to ir radījusi, un man ir liela pietāte pret šo uztveres bērnību.

*Vienas stundas sakars

No es

Posted on novembris 26, 2014 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Pavisam drīz pēc Spēlmaņu nakts balvas saņemšanas scenogrāfe un tērpu māksliniece Monika Pormale (40) lidoja uz Poliju. Varšavā viņa strādā pie jaunas izrādes veidošanas

Vai zināji, ka arī šī literārā darba autors Mihails Kuzmins spēlējis klavieres un dziedājis?
To es, protams, zināju. Es arī zināju, ka Vlads beidzis mūzikas skolu, komponē un dzied. Klausoties man likās tik pašsaprotami – klavieres uz skatuves izrādē… daudzas. Tās [izrādē] personificē cilvēku jūtas, patvērumu. Man jāatzīstas, ka nav tādas formulas – kā radīt labu izrādes scenogrāfiju. Sākuma punkts – e man ir pirms katras izrādes sākuma. Šī es sajūta man ir svarīga – ka man nav ko teikt. No tā katru reizi sākt.

*Vienas stundas sakars