Žurnāla rubrika: Cilvēki

Andrejs Jaudzems, sajūsmā par Latviju

Posted on janvāris 7, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Sestdienas Andrejam nepatika. Ar vecākiem viņš sēdās auto un aptuveni stundu brauca uz Melburnu. Uz latviešu skolu, kur mācījās Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju. «Vienmēr augstu esmu vērtējis latvietību, bet bija nogurdinoši četras stundas mācīties un vēl vakarā pildīt mājasdarbus,» stāsta Andrejs. Viņa vecvecāki dzimuši Latvijā, uz Austrāliju devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. «Kad biju mazs, ar viņiem pavadīju daudz laika, runāju tikai latviski.» Tas radīja grūtības austrāliešu bērnudārzā, jo viņš neprata angliski. Drīz vien ģimenē visi sāka runāt lielākoties angliski, arī Andreja vecāki – latvieši. Tā latviešu valoda aizmirsās. «Kad mācījos vidusskolā, domāju: kādā jēga bija mācīties, ja tā tiek pazaudēta?» Andrejs nolēma valodu atgūt. Draugiem.lv sāka sarakstīties ar radiem no Latvijas. «Tālumā latvietību uzturēt var, taču ne pilnveidot,» viņš skaidro, kāpēc 2012.gadā sapratis, ka grib strādāt Latvijā, vismaz uz laiku. 

Piemērots brīdis bija pēc vidusskolas. Gala eksāmenos Andrejs bija izcils, iestājās augstskolā, inženierzinātņu studijās, un atrada arī prakses vietu. «Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības sekretariātā – diezgan svarīgi izklausās, ļoti gribēju tur strādāt!» Andrejs stāsta, ka tik unikālu iespēju garām laist nav gribējis, tāpēc paņēmis akadēmisko gadu un pagājušā gada jūnijā ieradies Rīgā, lai pusgadu praktizētos.

Latvijā Andrejs bija viesojies divas reizes. Ar mammu, tēti un māsu. Jaudzemu ģimene apceļoja visu Latviju. «Mēs bijām kā tūristi. Tagad es tā nejūtos, jo man ir vietējā norēķinu karte un Latvijas pase. Īres dzīvoklis, darbs.»

Andrejam patīk fotografēt, tāpēc, vēl Austrālijā esot, viņš pieteicās uz Positivus. Gāja pēc mediju aproces un uzrādīja biļeti, ko bija nopircis. Organizatori smaidīja. Andrejs nezināja, ka presei ieeja ir bez maksas. Vēlāk Andrejs pieteicās fotografēt grupas Astro’n’out koncertus, lai paplašinātu savu portfolio un baudītu labu mūziku. Bildes grupai uzdāvināja.

Prakse sekretaritātā beidzās šāgada novembrī. Decembrī Andrejs bija iecerējis atpūsties un janvāra sākumā atgriezties Austrālijā. «Rādījās, ka pēdējais mēnesis būs bēdīgs, jo ārā tik ātri satumsa! Paēd pusdienas, un jau tumšs. Nekur vairs negribas iet.» Kad Andrejam piedāvāja pastrādāt vēl mēnesi, viņš bija priecīgs. Tagad palīdz a-kreditēt prezidentūras dalībniekus. «Esmu laimīgs, ka man ir daudz darba. Ka telefons pīkst, ziņojot par sapulcēm. Daudz e-pastu un visu laiku ir ko darīt.» 

Atgriezties Rīgā gribēšot. Jūtas piederīgs. Pilsēta – tīra, pīrāgi – gardi. Debesis neaizsedz debesskrāpji. «Paskatoties augšup, var redzēt debesis. Jo īpaši patīk vieta, kur Tērbatas iela satiek Vērmanes dārzu. Viss tāds atvērts, plašs. Tāds wow!»

Zelta sirds latviešu nerviem

Posted on janvāris 7, 2015 by - Dzīve

Smaidīgais dakteris no Šrilankas iekarojis Rēzeknes pacientu simpātijas un tā iedzīvojies Latvijā, ka šogad izmēģinās savas zināšanas naturalizācijas procesā, lai kļūtu par mūsu valsts pilsoni

Rēzeknes slimnīcas trešā stāva kāpnēs mani pārtver sieviete – neiroķirurģijas nodaļā jau ir zināms, ka pie viņu ārsta ieradusies žurnāliste no Rīgas. «Cilvēks ar zelta rokām un, kas vēl svarīgāk, zelta sirdi,» steidz paziņot no palātas čībiņās izskrējusī kundze. Kavašanta Malinka Rambadagalla (34) Rēzeknes slimnīcā strādā tikai nepilnu gadu, kopš pērnā februāra, un izskatās, ka jau paspējis iekarot latgaliešu sirdis. 

Sakrustojis smalkos roku pirkstus, kuri varētu piederēt vai nu pianistam, vai ķirurgam, jaunais ārsts sarunas laikā daudz smejas. Kad pirms vairāk nekā 13 gadiem viņš no siltās Šrilankas ieradās Latvijā, lai Latvijas Universitātē studētu medicīnu, plāns bija izskoloties un atgriezties dzimtenē. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas, un nu smaidīgais dakteris ārstē cilvēkus Rēzeknes slimnīcā un poliklīnikā. Ziņa, ka ir iespēja tikt uz konsultāciju pie ārzemnieka, Latgali apskrējusi vēja spārniem, un cilvēki mūsu platuma grādiem netipiskās ādas krāsas dakteri no sirds uzteic. «Laipns, saprotošs, vienmēr uzklausa, smaidīgs un zinošs,» poliklīnikas uzgaidāmajā telpā sēdošie pacienti korī raksturo ārstu.

Paldies mammai! 

Medicīna nebija Malinkas sapņu profesija. Jaunais vīrietis gribēja kļūt par juristu, bet mamma vienīgajam dēlam teikusi: ģimenē vienam ārstam ir jābūt. «Es ļoti mīlu savu mammu, tāpēc teicu: labi,» ceļu līdz operāciju zālei apraksta neiroķirurgs. Noskaidrojuši, ka Latvijā medicīnu var apgūt labā līmenī un mācības notiek angļu valodā, arī studiju maksa ir krietni zemāka nekā citās valstīs, tāpēc Malinka atbrauca uz Rīgu. Nelaiķis profesors Māris Mihelsons, kurš tolaik bija universitātes Medicīnas fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs, palīdzējis Malinkam pievērsties skalpelim. 

«Tiku pie savas mūža mīlestības,» dakteris saka par savu profesiju un skaidro, ka nolēmis turpināt darbu rezidentūrā, kuru nu jau pabeidzis. «Tagad, kad domāju, vai labāk būtu bijis kļūt par juristu, uzskatu – nē. Jūtu, ka esmu pareizi izvēlējies, un paldies par to mammai,» saka Malinka. Rezidentūras laikā gadu nostrādājis Īrijā par neiroķirurga konsultantu, Malinka sapratis – ja vēlas tur operēt, vienīgā iespēja ir darbs privātajā slimnīcā, taču privātpraksē jāiegulda liela nauda, kuras jaunajam mediķim nebija. Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts Jāzeps Korsaks piedāvājis braukt strādāt uz Latgales sirdi. Apskatījis Rēzeknes slimnīcu, Malinka bijis patīkami pārsteigts. «Atbraucu, nobrīnījos par operāciju zāli, kas ir fantastiska, tiešām augstā līmenī, un piekritu.» Tā kopš pagājušā gada 4.februāra pacientiem ir iespēja ārstēties pie smaidīgā ārsta.

Malinka ir viens no retajiem, kurš pēc skološanās Latvijā te turpina darba gaitas. Skaitļi liecina, ka no Rīgas Stradiņa universitātes beidzējiem tikai trīs dakteri strādā Latvijas ārstniecības iestādēs, savukārt no Malinkas alma mater Latvijā rezidentūru turpina 22 ārzemnieki. Cik no viņiem te paliks arī pēc tam, zināms nav.  

«Sveiki, dakter, kā iet!» pilsētas ielās Malinku tagad atpazīst. Viņš smejas, ka atšķiras acīmredzami: «Esmu tumšādains!» Strādājot Rēzeknē, ir bijis tikai viens gadījums, kad pacients atteicies nākt pie citas ādas krāsas daktera, jautāts atceras Malinka. Šķībus skatienus dakteris nemana ne uz ielas, ne arī būdams baltajā halātā – cilvēki esot ļoti laipni, tie, kuri nāk vizītē pirmo reizi, interesējas, no kurienes viņš atbraucis, kā nonācis mazajā pilsētiņā. «Runājot par rasismu, tādu gadījumu nav bijis. Tikai viens, bet kur gan nebūs,» smiedamies saka ārsts, kurš brīvi runā latviski. Viņš priecājas, ka var palīdzēt sirdzējiem un pacienti bieži dakterim saka paldies. 

Malinka uzaudzis Šrilankas galvaspilsētā Kolombo, kur dzīvo aptuveni pieci miljoni cilvēku, nepilnu 30 tūkstošu apdzīvotajā Rēzeknē viņu var saukt par provinces dakteri. «Es uz to tā neskatos, ārstēju visus vienādi,» saka ārsts. Latvijā neiroķirurgu ir daudz, Rīgā arī viss pilns, lai gan pēc rezidentūras galvaspilsētas slimnīcās par vietu nav interesējies. Darbs nelielās pilsētiņas slimnīcā viņam patīk, Malinka uzskata, ka Rēzekne gan kā pilsēta, gan slimnīca ir ar perspektīvu. Pacientu ir daudz, tikai Malinkam ir žēl, ka valstij nav tik daudz kvotu, lai visiem palīdzētu – tās beidzas jau pavasarī. Tagad slimnīcā ir divi operējoši neiroķirurgi, viņš un nodaļas vadītājs, dakteris Imants Oļševskis (trešais kolēģis Nikolajs Mazurenko tūlīt dosies pensijā), tāpēc Malinka cer, ka kvotu nākamgad būs vairāk. Nepilna gada laikā Rēzeknes slimnīcā Malinka veicis vairāk nekā 20 dažādas sarežģītības operāciju. 

Slimnīcai vajag jaunus speciālistus dažādās nozarēs, saka Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts Jāzeps Korsaks, kurš uzaicināja Malinku ieņemt neiroķirurga vakanci. «Viņš ir jauns, grib strādāt, mācīties, viss ir priekšā,» kolēģi raksturo galvenais ārsts. Korsaks uzteic šrilankieša labās īpašības – spēju ieklausīties vecāko kolēģu padomos, mācīties no viņiem, labo kontaktu ar pacientiem, kuri labprāt nāk pie laipnā daktera. «Viņš viegli apgūst valodas, mums ir cilvēki, kuri visu mūžu Latvijā dzīvo, bet nav iemācījušies runāt,» vēl vienu no plusiem uzsver Korsaks un piebilst, ka sākumā krieviski runājošos slimniekus Malinkam palīdzēja konsultēt māsiņas, tagad latviski brīvi runājošais ārsts pats spēj sazināties arī krieviski.

Ceļu pie latgaliešiem dakteris atradis ar savu iejūtību. Ārstam ir jābūt līdzjūtīgam pret pacientu, uzskata Malinka, bet, kad oporē, tad gan vajag vēsu galvu. Viņa filozofija ir tāda – ja gribi kaut kas būt, tad nepieciešama griba un kaisle pret to, ko dari. «Jābūt arī ambīcijām, vēlmei būt labākajam. Mūsu uzvara ir spēja palīdzēt pacientam. Neviens negrib palikt otrajā vietā,» stāsta  Malinka. Taču, lai sasniegtu neiroķirurģijas augstumus, ir jābūt drosmīgam uzņemties riskus, citādi ārsts neattīstās, profesionālajā prasmē stāv uz vietas. Taču jāriskē prātīgi. «Rēzeknē ir lietas, kuras pagaidām nevaram izdarīt, labāk sūtīt uz Rīgu,» paskaidro ārsts. Vai viņš nebaidās, ka vienā brīdī Rēzeknē kļūs par šauru, izaugsme apstāsies pie vienveidīgām operācijām? Malinka nākotnē tomēr raugās optimistiski. Viņš domā, ka attīstība ir atkarīga gan no paša, gan slimnīcas administrācijas. «Ir iespējams iet uz priekšu. Es redzu, ka šeit ir potenciāls.» 

Vienīgais, kas jauno ārstu patiešām uztrauc, ir finanses. «Žēl, ka pret mediķiem, skolotājiem un policistiem valsts atalgojuma ziņā neizturas tā, kā pret šo profesiju pārstāvjiem izturas citās attīstītajās valstīs,» saka Malinka, atgādinot, ka ārstiem visur atbildība ir vienāda. Piemēram, viņa dzimtenē Šrilankā neiroķirurgi pelna ļoti labi. Taču te viņš atgriežas pie sarunas par rasismu, ko mājās izjutis nevis ādas krāsas dēļ, bet tāpēc, ka skolojies Eiropā. «Mana kvalifikācija ir iegūta Eiropā, un viņi [slimnīcu pārstāvji] teica: ja esi pilsonis, tev te [Šrilankā] vēlreiz jāiziet rezidentūra,» saskumis ir Malinka. Ārzemju ārsti Šrilankā tiek uzņemti ar atplestām rokām, tāpēc viņam nav saprotams, «kā tas var būt, ka savā valstī saka: tu nevari stradāt». «Tas bija neloģiski, bet tā notika.»

Operāciju zālē ienes mūziku

Dzimteni un ģimeni Malinka pēdējo reizi apciemoja 2013.gadā. Ikdienā ar tuviniekiem sazinās, izmantojot modernās tehnoloģijas, Skype. Māsa, kura gājusi brāļa pēdās un arī Latvijā izmācījusies par dakteri, tagad strādā Sidnejā, Austrālijā. Šrilankā palikuši vecāki – tēvs inženieris un mamma, kura ir ekonomiste, bet visu dzīvi pavadījusi, audzinot abus bērnus. «Esam mini ģimene,» smejas mediķis, jo parasti šrilankiešiem bērnu pulks ir lielāks. 

Jautāts, vai Rēzeknē nav garlaicīgi, Malinka stāsta, ka nav gan. Gan Rīgā, gan nu jau arī Rēzeknē ir daudz draugu, cilvēku, kuri ir ļoti pretimnākoši. «Es nezinu, kā pārējie ārsti, bet es grēkoju riktīgi,» runājot par dzīvi ārpus slimnīcas, atkal ar smaidu saka Malinka. Viņam patīk mūzika, sevišķi klasiskā. Viņš slavē Rēzeknes koncertzāli Gors, kura ir Latvijā labākā. Skolas laikā Malinka klausījies daudzu klasikas meistaru darbus, joprojām starp favorītiem ir Mocarts un Bēthovens. Klasisko mūziku viņš ieviesis arī operāciju zālē. Vienreiz operācijas laikā klausījies Bēthovenu, bet šī mūzika īsti nav atbildusi operāciju māsas gaumei, un viņa ieteikusi nākamajā reizē paklausīties džezu. «Man patīk arī džezs, un es piekritu,» saka ārsts. Mūzika palīdz koncentrēties, nomierina, jo ķirurgam ar skalpeli rokās ir jābūt līdzsvarotam. «Dzīvē var trakot, bet operāciju zālē jābūt mierīgam.» Brīvajos brīžos viņam patīk lasīt grāmatas par filozofiju, antropoloģiju, noskatīties kādu filmu. Taču brīvā laika ārstam nav tik daudz, jo ir pacienti gan poliklīnikā, gan slimnīcā un vēl dežūras. Arī Ziemassvētki pavadīti slimnīcā, šos svētkus Malinka nosvinējis simboliski – ar mandarīniem un piparkūkām pie sirdzēju gultām.

Dzīvojot Latvijā, šrilankietis iepazinies ar mūsu mūziku, slavē operdīvu Elīnu Garanču un Sonoru Vaici, bijis uz Intara Busuļa koncertiem. Ar interesi apmeklējis Dziesmusvētkus. «Taču, kad jautāju kādam, lai padzied, tad parasti kautrējas un saka – balss nav tik laba,» par latviešiem kā dziedātāju tautu pasmaida ārsts. Latvijā Malinku sajūsmina iespēja izbaudīt visus gadalaikus, jo Šrilankā ir mūžīgā vasara. Lai pierastu pie ziemas sala, pagājuši divi, trīs gadi, taču joprojām rudeņos un ziemā pie siltuma pieradušajam Malinkam nākas ārstēt klepu. Lai gan pats nav katolis, šrilankietim patīk mieru meklēt vietējos dievnamos, kuros var priecāties arī par arhitektūru. Malinka stāsta, ka cilvēki Latvijā un Latgalē ir sirsnīgi, vienīgi mazāk vajadzētu kašķēties savā starpā, jau tā nelielo iedzīvotāju skaitu vēl skaldīt grupās – krievos un latviešos.

«Gramatika ir grūta, septiņas deklinācijas, es vēl joprojam nezinu visas,» iesaucas ārsts, kad paslavēju viņa labo latviešu valodu. «Labi, ka bija daudz draugu, ar viņiem latviski runāju,» Malinka atzīst, ka mūsu mēle nav vienkārša. Vecāki uzskatīja, ka bērniem ir svarīgi iemācīties angļu valodu, bet mazās valstiņas Latvijas valoda, kuru lieto tikai pāris miljoni cilvēku, ir daudz grūtāka. Gramatiski sarežģīto valodu Malinka apguvis aptuveni gada laikā, taču joprojām turpina slīpēt. 

Ar garumzīmēm un mīkstinājumiem tik traki nav, viņa valodā – singali – rakstīšana un izruna atšķiras, tāpēc viņš priecājas, ka latvieši raksta tā, kā runā. «Lobs vokors un lobs reits! Vasals!» Malinka demonstrē arī savas latgaliešu valodas zināšanas. Stāsta, ka saprot visu, ko citi runā, bet atbildēt vēl ir grūti, «tās skaņas nenāk tik viegli». Koncertzālē Gors noskatījies izrādi par latgaliešu valodas pamatlicēju Franci Trasunu. «Tas bija ļoti interesanti, forši. Viss bija latgaliski, bet sapratu,» Malinka ir lepns un piebilst, ka ar laiku iemācīsies arī runāt. Nedaudz apguvis arī krievu valodu, lai saprastu pacientus. «Es parasti rādu bildi – rādu, kur ir problēma, un viņi saprot,» stāsta ārsts. «Saprašana nāk tikai tad, kad esam gatavi klausīties,» secina ārzemnieks. 

Tam, ka jaunais neiroķirurgs ir ļoti atraktīvs, piekrīt arī Korsaks, pēc slimnīcas Ziemassvētku balles, kurā Malinka uzstājies ar dziesmu, kolēģi viņu slavējuši arī par muzikalitāti. «Gan jau atradīs draudzeni, nodibinās šeit ģimeni un paliks,» jautāts, vai spēs jauno speciālistu reģionālajā slimnīcā noturēt, atbild galvenais ārsts Korsaks. Palīgs jauno dakteru piesaistīšanai ir arī ar Rēzeknes domes atbalstu slimnīcai piešķirtie četri dzīvokļi renovētā mājā, kur dzīvo jaunie ārsti. Pašiem nav jālauza galva, kur atrast mitekli. Viens no dzīvokļiem iedalīts Malinkam. Korsaks stāsta, ka slimnīca dara visu, lai piesaistītu jaunus speciālistus, un nedomā, ka Malinka varētu ātri aizmukt no Latgales.

Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš šrilankietim ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā. Dakteris stāsta, ka tagad ir iespēja naturalizēties, lai iegūtu pilsonību. Gadi, kurus šeit pavadījis kā students, neskaitās, likumi saka – iespēja tikt pie pilsonības ir tikai tagad, kad pieci gadi pavadīti ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Malinka ar degsmi acīs stāsta, ka vēlas mūsu mazās valsts pilsoņa pasi. «Es pamēģināšu naturalizācijas procesu,» smaidot saka ārsts, kurš ar Latviju vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi.

Cīnītājs

Posted on janvāris 7, 2015 by - Vēsture

Pirms 26 gadiem aukstā janvāra dienā Meža kapos tūkstošiem cilvēku atvadījās no Jura Ziemeļa – drosminieka, kurš visu mūžu pretojās padomju okupācijai un ticēja brīvai Latvijai, kurā pašam nebija lemts nodzīvot nevienu dienu

Par spīti aukstumam un drēgnajam vējam, pa kailo krūmu, krustu un kapakmeņu ieskautajām taciņām 1989.gada 3.janvārī plūda tūkstošiem cilvēku, ierāvušies mēteļos un cepurēs. Ļaužu daudz, bet vietas pie kapa, kur apstājas klusā ceremonija ar zārku, tik maz, ka daudzi nostāk stāvošie nemaz nedzird mācītāju Jura Rubeņa un Arvīda Brāļa atvadu vārdus Jurim Ziemelim. Vīram, kurš jau no agras jaunības cīnījies pret padomju režīmu, ko sauca par okupantu varu, bet pēdējos dzīves gadus aktīvi darbojies cilvēktiesību aizstāvības kustībā Helsinki-86. «Visa viņa dzīve līdz pat pēdējam brīdim bija saistīta ar cīņu par latviešu tautas tiesībām. Šī cīņa Jurim Ziemelim bija ļoti personīga – tajā viņš ielika visu savu spēku, visas savas zināšanas, visas savas jūtas,» vēlāk Paula Kļaviņa grāmatā Gaismas akcija teiks viens no Ziemeļa tālaika domubiedriem Pāvils Brūveris.

Kad nepilnu gadu iepriekš, 1988.gada aprīlī, aptuveni pieci tūkstoši ļaužu atvadījās no Gunāra Astras, viņa bēres izvērtās tautas manifestācijā, kurā orķestris spēlēja Latvijas himnu un ļaudis brīvības cīnītāja kapu aizbēra ar rokām. Jura Ziemeļa bēres ir līdzīga manifestācija, kurā plīvo sarkanbaltsarkanie karogi un skumjas mijas ar pieaugošu spītu nepadoties. Ļaudis kailām rokām grābj sasalušās smiltis un saujām vien met Ziemeļa kapā, sev paturot viņa pārliecību – Latvija būs brīva.

Atriebties par spīdzināšanu

Pusi savas 47 gadus ilgās dzīves Juris Ziemelis pavadīja izsūtījumā Sibīrijā, padomju lēģeros un stingras uzraudzības cietumos. Tikai pēdējos mūža gados viņš Latvijā varēja aktīvi cīnīties pret padomju varu. Varbūt tādēļ mūsdienās Juris Ziemelis nav tik pazīstams kā Gunārs Astra un citi brīvības cīnītāji, tomēr viņa laikabiedri atminas Ziemeli kā vienu no Atmodas gadu spilgtākajiem pretošanās kustības dalībniekiem, kurš mācējis cilvēkiem izskaidrot notikumus un iedrošināt viņus rīkoties. Viņš bija daudzu grupas Helsinki-86 dokumentu idejiskais autors, līdzdarbojās arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidē. Jau ilgi pirms tam – 1979.gadā – bija viens no drosmīgajiem, kuri parakstīja 45 baltiešu memorandu, pieprasot atzīt par spēkā neesošu Molotova-Ribentropa paktu, ar kuru Staļins un Hitlers pirms Otrā pasaules kara savā starpā sadalīja Eiropu, atņemot Baltijas tautām neatkarību.

«Es Juri Ziemeli iepazinu viņa pēdējā dzīves gadā un saskatīju viņā ideālu politiķi – zinošu, gudru, ar talantu izteikties un pārliecināt. Viņš bija dzimis, lai būtu līderis,» stāsta Anta Bergmane. Kad viņa 1987.gadā nolēma iestāties grupā Helsinki-86, kāds iedevis sarakstu ar tās biedriem. Neviens uzvārds nav bijis pazīstams, tādēļ viņa nejaušības pēc piezvanījusi Jurim Ziemelim. Tā viņi 1988.gada 14.janvārī, nepilnu gadu pirms viņa pāragrās nāves, iepazinās. Tagad Bergmane kopā ar domubiedriem lielu daļu savākto dokumentu, liecību un atmiņu par Ziemeli apkopojusi īpašā interneta vietnē (http://jurisziemelis.wordpress.com) un sagatavojusi grāmatu, kurā apkopotas viņa vēstules no apcietinājuma. «Šajā lielajā mapē ir vēstules mātei no cietuma. Drusku plānākā mapītē – vēstules radiem un draugiem,» rāda Bergmane. «Tās ir ļoti interesantas vēstules ar dziļu filozofisku domu. Vislabāk par Juri pastāstīs viņš pats.» 

Bergmane ļoti precīzi saskaitījusi, ka Ziemelis savas dzīves 23 gadus un deviņus mēnešus atradies izsūtījumā un ieslodzījumā. 23 gadus un 11 mēnešus, ieskaitot zīdaiņa vecumu, bijis brīvībā. Pirmo reizi Juri Ziemeli septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīja 1949.gada marta masu deportācijās. Bārbelē, netālu no Bauskas, Ziemeļiem reiz piederēja 49 hektāri zemes, un, lai gan tā jau bija atdota kolhozam, ģimeni tik un tā represēja kā padomju varai naidīgus budžus. Juris 1.klasē sāka mācīties Bārbeles pamatskolā, bet pabeidza to Omskas apgabala Petropavlovskas ciemā.

«Tur mums bija ļoti grūta dzīve, un es vienmēr ļoti ilgojos pēc Latvijas. Vietējie iedzīvotāji latviešus apsaukāja par fašistiem. No sākuma es tam ticēju, bet vēlāk nolēmu atriebties padomju varai par latviešu spīdzināšanu,» 1959.gada janvārī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģijas slēgtajā tiesā atklāti paziņoja toreiz sešpadsmitgadīgais Juris Ziemelis, apsūdzēts pretpadomju darbībā. Tālaika tiesas dokumentiem pievienota «noziedznieka» fotogrāfija, kurā redzamais pusauga zēns kadrā skatās tieši un draudīgi kā notverts vilks. Šķiet, pat bildē redzams, kā dusmās deniņos pulsē asinis. Nopratināšanā šis no skolas sola izrautais puika nemaz neslēpa, ka 1957.gadā, kad ģimenei bija atļauts atgriezties no Sibīrijas, viņš Bauskas 2.vidusskolā centās pierunāt citus puikas izveidot pretpadomju grupu. Juris ticēja palīdzībai no Rietumiem un bija pārliecināts, ka okupācija neturpināsies ilgi. Kad citi zēni viņu nodeva čekistiem, viņš, ievests tiesas zālē konvoja pavadībā, atklāti pateica: «…man likās, ka pie visām nelaimēm vainojama padomju vara. Tad es nolēmu cīnīties pret padomju varu. (..) Es apzinājos, ka viens pret PSRS neko neizdarīšu, tāpēc nolēmu organizēt pagrīdes grupu un pāriet pie jebkuriem padomju valsts ienaidniekiem.»

Armijas vietā izvēlas mežu

No kurienes šāds cīņas spars? Pēc Bergmanes vārdiem, Ziemeļa tēvs un māte pēc izsūtījuma centās lieku nerunāt un pārējo vidū neizcelties. Mamma bija slaucēja kolhozā Gaisma, daudz strādāja, tēvs bija invalīds. Viņi nezināja, ka pusaugu dēls gatavojas kaut kam tik neprātīgam, ko pats nodēvējis par bruņotu cīņu. Tomēr vēlāk Ziemeļa domubiedri apšaubīja, vai Juris šo cīņu sāka jaunības ideālismā. 16 gadu vecumā viņš jau zināja, kas ir izsūtījums, soda nometnes un cietumi. Viņš labi aptvēra, ka riskē. Tomēr vāca ieročus, gatavoja pretpadomju lapiņas, gribēja sarkanbaltsarkano karogu uzvilkt virs kāda no Bauskas namiem. 

Ņemot vērā Ziemeļa jaunību, tiesa viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Līdz pilngadībai Juris bija Cēsu nepilngadīgo kolonijā, pēc tam – cietumā Mordovijā. Taču jau atceļā no ieslodzījuma vietas viņš kopā ar kādu bijušo cietuma biedru apsprieda, kā turpināt iesākto. 

«…aizstāvēt savu pārliecību un cīnīties pret netaisnībām ir nevis pilsoņa tiesības, kuras var izmantot vai arī neizmantot, bet gan svēts pienākums, no kura pildīšanas nedrīkst izvairīties,» kādā no vēstulēm rakstījis Ziemelis. Kad 18 gadu vecumā viņš saņēma pavēsti par iesaukumu armijā, Juris nolēma bēgt mežā un turpināt meklēt ieročus un cīņubiedrus. Mūsdienās tas var šķist naivi, bet nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns skaidro, ka tolaik daudziem jauniem cilvēkiem, kuriem nebija kontaktu ar Rietumiem vai informācijas par pretestības formām, bruņota cīņa šķita vienīgā iespēja sacelties pret okupāciju.

Nav tā, ka Ziemelī nebija jautājumu, cīnīties pret nīsto režīmu vai samierināties ar to. Viņš bija iemīlējies kādā meitenē un viņai adresētā, 1960.gada augustā brīvībā rakstītā, bet nenosūtītā vēstulē atzinās, ka jūtas kā krustcelēs: «Šeit ir manas atmiņas, mana pagātne, kurā ir bijis tik maz laimes. Šeit ir nākotne, kura ir bezcerīga, vēl drūmāka par pagātni.»

Diemžēl 1960.gada 28.septembrī Neretas un Jaunjelgavas ceļa krustojumā Juris Ziemelis atkal tika apcietināts. Nākamajā dienā viņa mājās notika kratīšana, kurā atrada pistoli, somu dunci, dažādus instrumentus un dienasgrāmatu, kurā bija vārdi: «…es savu ceļu esmu atradis cīņas laukā.» 

1961.gada februārī notika tiesa, kurā Ziemelim izvirzīja apsūdzības par izvairīšanos no dienesta padomju armijā un nodomiem aktīvi pretoties okupācijas varai. Izmeklēšanas dokumentos pieminēta jaunā vīrieša izaicinošā uzvedība, piemēram, viņš paziņojis, ka neuzskata sevi par Padomju Savienības pilsoni. Ziemelis atteicās no aizstāvības un, kad viņam tika dots pēdējais vārds, tiesas zālē teica: «Aiziet mežā bija mans vienīgais ceļš. Un, tā kā savu dzīvību negribu atdot gluži par velti, cerēju darīt ko lielu, iegūstot ieročus. Bet tas man neizdevās. Padomju varas mīlētājs nevaru būt nekad. (..) Visiem sarunās esmu teicis atklāti savas domas par padomju varu: padomju varu nīstu un nīdīšu, jo man ar to ir personīgi rēķini.» 

Jurim Ziemelim tolaik bija tikai 20 gadu. Viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. «Nekad man nebūt šīs varas piekritējam, tas ir prāta slēdziens. Pretī līdz galam. Lai kāds tas gals arī nebūtu!» kādā vēstulē mātei rakstīja vīrietis, kuram visu jaunību bija nolemts pavadīt nebrīvē.

Cīnītāju augstskolā

Padomju sistēma bija radījusi cietumus, lēģerus un dažādas nometinājuma vietas Sibīrijā, lai salauztu politieslodzīto pretošanās garu, atņemtu ilgas pēc brīvības, zināšanām un taisnības, iedzītu paklausību un pazemību. Tomēr politieslodzīto bija tik daudz, ka paradoksālā veidā daudzi lēģerus sauca par brīvības cīnītāju universitāti. Lēģeros bija ne tikai bibliotēkas, bet arī iespējas iepazīt dažādu tautību inteliģenci no visas PSRS – rakstniekus, dzejniekus, augstskolu pasniedzējus, publicistus, māksliniekus. Nometnē Mordovijā, kur sodu izcieta Ziemelis, latvieši turējās vienkopus ar lietuviešiem un igauņiem, atceras viens no tālaika politieslodzītajiem Viktors Kalniņš, kurš vēlāk emigrēja uz ASV un savas atmiņas publicēja izdevumā Latvija Amerikā. Baltieši bieži rīkoja dažādus kultūras pasākumus, uz kuriem ieradās arī ukraiņi un kaukāzieši.

No vēstulēm saprotams, ka Ziemelis ieslodzījumā apzināti izlēma katru brīvo brīdi izmantot, lai lasītu. «Pēc iespējas centīšos mācīties, jo, kaut gan manas zinības nedos nekādu labumu citiem, tās palīdzēs man pašam un neļaus krist izmisumā vienā otrā brīdī, kad nepietiks izturības panest dzīves nejēdzību. Grāmatas man palīdzēs iepazīties ar dzīvi un plašo pasauli, palīdzēs dzīvot manā domu pasaulē, no kurienes neviens mani nevarēs izdzīt, un tas arī ir palicis mans vienīgais patvērums,» dēls rakstīja mātei no ieslodzījuma.

1965.gada oktobrī tika nolemts atvest Ziemeli uz Latviju, lai formāli iepazīstinātu ar labo dzīvi Padomju Latvijā, bet būtībā savervētu darbībai čekā. Viņu nometināja Stūra mājas 525.kamerā un čekas kapteiņa Vanaga pavadībā vadāja pa dažādiem kultūras pasākumiem Rīgā un Jūrmalā, aizveda arī uz dzimtās Bārbeles kolhozu Gaisma, kur grāmatvedim likts uzrādīt kolhoznieku algu sarakstu, lai Ziemelis redz, cik labi padomju ļaudis pelna. Tā kā tūlīt pēc tam Ziemelis trīs diennaktis pavadīja karcerī uz cementa grīdas un, saslimis ar plaušu karsoni, tika aizvests atpakaļ uz Mordovijas lēģeri, secināms, ka čekai viņu savervēt neizdevās. Turpmāk viņam ik dienu bija jāredz, kā «pelēcība ātri noved līdz izmisumam vai notrulina līdz lopiskumam». Tā Ziemelis rakstīja kādā vēstulē mātei, atklādams, ka trešdaļa ieslodzīto kļūst par invalīdiem, daudzi no viņiem pat nespēj sevi apkopt. Viņš no tuviniekiem mēģināja noslēpt, ka arī pats mēnešiem ilgi bija spiests ārstēties. Ieslodzījumā Ziemelis iedzīvojās hroniskā gastrītā, hipertonijā (paaugstināts asinsspiediens), viņam bija sirds neiroze, aritmija, dziļa un nepārejoša depresija.

Kad Bergmane runāja ar Ziemeļa māsu Ievu Vāni, kurai kopā ar mammu dažas reizes bija atļauts apciemot Juri, viņa stāstījusi, ka viņš nav izrādījis ne savas skumjas, ne to, ka viņam ir grūti. Tomēr izsūtījuma gadi bija smagu pārdomu pilni, to viņš vēstulēs mātei nav slēpis. «Eh, mutiņ, nezinu, kad un kā es varēšu atlīdzināt visas tavas rūpes. Nezinu, kā lai tev pateicos par tavu gādību. Atceros visas bēdas, ko esmu tev sagādājis. Paliek pavisam riebīga dūša. Neļaunojies uz mani! Vienmēr visu esmu darījis ar vislabākiem nodomiem, bet ko lai dara, ja viss man iznāk ačgārni. Saka, cilvēki, kuriem ir tendence nodarboties ar tautas laimes iekārtošanu, padara savus tuviniekus diezgan nelaimīgus. Lai gan jāatzīst, man no tās tautas laimes iekārtošanas iznākusi vien Donkihota cīņa un nežēlīga podu dauzīšana,» kādā vēstulē Ziemelis ļaujas drūmām domām.

Viņš pārdzīvoja nevis par to, ka bija mēģinājis cīnīties, bet to, vai bija izvēlējies pareizos cīņas paņēmienus. Tomēr viņa pārliecība nemainījās. Kā no cietuma rakstīja kādam draugam, ja miesu nevar pasargāt no iznīcināšanas, jādzīvo ar gara spēku un domu skaidrību. 1972.gada oktobrī, kad Juris Ziemelis padomju cietumos un lēģeros bija pavadījis gandrīz 13 gadus, VDK atkal ziņoja par «Ziemeļa Jura Mārtiņa dēla nacionālistisku, pretpadomju noskaņojumu».

Atlikušie divi ieslodzījuma gadi viņam bija jāizcieš vēl smagākos apstākļos Urālos, Kučinā, nometnē, kas atrodas augstu kalnos, kur desmit mēnešus gadā ir ziema, ko nomaina ļoti īsa, svelmaina vasara. Tur Ziemelis sagaidīja 1975.gada 28.septembri, kad viņš bija izcietis visu sodu un ieguvis tiesības atgriezties mājās.

Par pašnoteikšanos

Ziemelis atgriezās pie mammas Bārbelē. Tā kā gandrīz visu dzīvi bija pavadījis ieslodzījumā, 34 gadu vecumā viņam nebija neviena cita tuva cilvēka. Lai gan vēl spēkpilnā vecumā, Ziemelis izskatījās vecāks par saviem gadiem. Fotogrāfijās atpazīstams tikai asais, tiešais skatiens, kurā nav nekādas samierināšanās. Vispār nekāda miera. Pirmos trīs gadus pēc ieslodzījuma viņš strādāja kolhozā Gaisma par būvstrādnieku. Taču, kā secinājusi Bergmane, izpētot VDK atstātos dokumentus un ziņotāju vēstījumus, Juris turpināja tikties ar citiem bijušajiem politieslodzītajiem – Gunāru Astru, Intu Cālīti, plānoja sadarboties ar trimdas latviešu organizācijām, lai iegūtu dažādu veidu literatūru un informatīvos materiālus.

Šīs darbības spilgtākā liecība ir Ziemeļa paraksts zem 1979.gadā tapušā 45 baltiešu memoranda, kas bija adresēts PSRS, Vācijas Federatīvās Republikas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām un toreizējam ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam. Memorandā norādīts uz Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu par Austrumeiropas sadalīšanu, kā rezultātā Baltijas valstis tika okupētas. Atsaucoties uz ASV prezidenta Rūzvelta un Lielbritānijas premjerministra Čērčila 1941.gada 14.augustā parakstīto Atlantijas hartu, memoranda autori norādīja, ka ASV un Anglija «nepiekrīt nekādām teritoriālām izmaiņām, kuras nav saskaņā ar ieinteresēto tautu brīvi izteiktu vēlēšanos», un ka 1941.gada 24.septembrī hartai pievienojās arī PSRS, deklarējot, ka «Padomju Savienība aizstāv katras tautas tiesības uz valstisku neatkarību un teritoriālu neaizskaramību». Memoranda autori pieprasīja atzīt Molotova-Ribentropa paktu par spēkā neesošu un Baltijas tautām dot tiesības pašām lemt par savu likteni.

«Parakstīt šādu dokumentu – tā padomju laikos bija neparasti drosmīga rīcība. Memorands nonāca Rietumu mediju uzmanības lokā un kļuva par ārkārtēju notikumu,» atceras Jānis Rožkalns. Tā kā memorandu bija parakstījuši 45 pazīstami pretošanās kustību dalībnieki un šis dokuments izraisīja starptautisku rezonansi, neviens no tā autoriem necieta represijās. Ziemeļa laikabiedrs, pretošanās kustības aktīvists Jānis Vēveris uzsver, ka memorands pamudināja Eiropas Parlamentu 1983.gada janvārī pieņemt rezolūciju «Par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā», kas netieši atzīst Baltijas valstu okupāciju. 2003.gadā, atzīmējot šīs rezolūcijas divdesmitgadi, Lietuvas prezidents abus latviešu memoranda parakstītājus – Juri Ziemeli un Intu Calīti – apbalvoja ar Vīta Krusta Virsnieka ordeni. Tas ir vienīgais valstiskais apbalvojums, kas piešķirts Ziemelim.

«Pierādi, ka brīvības cienīga!»

1979.gads nesa pārmaiņas Ziemeļa dzīvē. Viņš ne tikai parakstīja drosmīgo memorandu, bet arī apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Rīgā pie sievas Benitas Ziemeles, beidzot ieguva pastāvīgu darbu uzņēmumā Daiļrade un kļuva par Pasaules Brīvo latviešu apvienības informācijas biroja līdzstrādnieku. Bergmane uzskata, ka memoranda dēļ čeka sāka pastiprināti pievērst uzmanību Ziemelim. Viņu uzraudzīja, tādēļ 80.gadu pirmajā pusē viņš centās neizceltes. Kad veidojās grupa Helsinki-86, cīņubiedri viņu brīdināja publiski neuzstāties.

Tomēr visi Jura Ziemeļa laikabiedri viņu atceras tieši dedzīgāko un konstruktīvāko runu dēļ: viņš mācēja labi formulēt domu, runāt skaidri un vienlaikus emocionāli. Viena no pirmajām runām, ar kuru, pēc Vēvera vārdiem, sākās Atmodas kustība, bija Jura Ziemeļa uzstāšanās 1987.gada 14.jūnijā Bastejkalnā neilgi pirms Helsinki-86 manifesta pie Brīvības pieminekļa. 

«Manifestācijai bija dots laiks pulksten 15.00, taču kompartija mēģināja bremzēt šo notikumu un noorganizēja riteņbraukšanas sacensības gar Brīvības pieminekli,» atceras Rožkalns. «Pie Bastejkalna bijām sapulcējušies ap tūkstoš cilvēku. Kad nolēmām uzkāpt augšā Bastejkalnā, Juris Ziemelis pakāpās uz paaugstinājuma un negatavojies teica pirmo runu, kas bija ļoti spilgta un emocionāla. Pēc tās viņš aicināja cilvēkus parakstīties par Gunāra Astras atbrīvošanu un savāca 282 parakstus!»

Gunārs Astra jau no 1983.gada atradās apcietinājumā, bet, kad Ziemeļa savāktie paraksti nonāca Rakstnieku savienības kongresā, kura dalībnieki pievienojās prasībai atbrīvot Astru, PSRS varas institūcijas nolēma Astru 1988.gada 1.februārī atbrīvot no apcietinājuma. 

Pēc šīs uzstāšanās Ziemelis vairs nevairījās publicitātes. Viņš gatavoja desmitiem uzsaukumu, skaidrojumu, skrejlapu, piedalījās pasākumu plānošanā, kļuva par iecienītu runātāju tautas sapulcēs. Līdz pat savai nāvei viņš bija grupas Helsinki-86 intelektuālais līderis. 

«Dzīvojot 50 gadus okupācijā, cilvēki bija lielā neziņā. Daudzi nemaz nesaprata, ko var gribēt, uzdrošināties, uz ko viņiem ir tiesības. Viens no mūsu darbības pamatuzdevumiem bija izprast vēsturi un izskaidrot notikumus sabiedrībai,» skaidro Bergmane. «Tādiem patriotiem kā Gunārs Astra un Juris Ziemelis bija zināšanas. Jura teiktajā nebija melu, viņi runāja īsti, no sirds, turklāt ar izpratni par to, ko saka, tādēļ spēja pārliecināt.»

Diemžēl tāpat kā Gunārs Astra drīz pēc atbrīvošanas no apcietinājuma saslima un 1988.gada 6.aprīlī mīklainos apstākļos Ļeņingradā nomira, arī Jurim Ziemelim 1988.gadā konstatēja strauji progresējošu dīvainu slimību. «Viņam it kā bija acs audzējs,» drūmi atceras Bergmane. Līdz decembrim Juris Ziemelis, spītējot gandrīz nemitīgām sāpēm, turpināja darboties Helsinki-86, LNNK un LTF pasākumos, ticot, ka sagaidīs Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1988.gada 28.decembrī Juris Ziemelis nomira, un šī skumjā ziņa ātri izplatījās ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas pretpadomju aktīvistu vidū, kas uzskatīja par goda lietu ierasties Rīgā, lai atvadītos no latviešu brīvības cīnītāja. Kad lietuvieši, igauņi, latvieši, vīri un sievas, Ziemeļa tuvinieki un tādi, kas tikai reizi bija dzirdējuši kādu no viņa runām, stāvēja garā virtenē, lai paņemtu rokās sauju ledaini aukstu smilšu un iemestu to kapā, kāds atminējās, ka Ziemelis savu pēdējo runu teica 1988.gada 18.novembrī, stāvot pie Brīvības pieminekļa. Tajā bija vārdi, kas liek just atbildību arī šodien: «Mūsu brāļi un draugi ir tie, kuriem ir svēta brīvība; mūsu ienaidnieki lai ir tie, kuri apspiež šo brīvību! (..) Tauta, tavs liktenis ir tavās rokās, neaizmirsti to un tad tu kļūsi brīva! Pierādi, ka tu esi brīvības cienīga!»

Izspied no tā sulu!

Posted on janvāris 7, 2015 by - Personība

Pirms mēneša saņēmis Spēlmaņu nakts balvu, Dailes teātra aktieris Gints Andžāns (28) atzīstas, ka viņam ir sava sapņu loma, un tas ir… Spaidermens!

Kāds no grupas Liepājas brāļi džekiem! Gribas viņu apskaut un sirsnīgi pliķēt pa melnās ādas jakas (ar prāviem rāvējslēdzējiem) plecu. Izstiepies kā atspere, enerģijas pārpilns, Gints apsēžas pie kafijas tases Dailes teātra aktieru kafejnīcā. Ir decembra nogale, aktieris nesen nosvinējis divdesmit astoto dzimšanas dienu. Lai arī darbs, ko viņš jau piecas sezonas teātrī dara, vismazāk saistās ar «strādāšanu rūpnīcā», gada pēdējās nedēļas no malas tā izskatījās – divi svētku koncerti katru dienu. Šoreiz tās bija Mikrofona ierakstu leģendārās estrādes dziesmas, ko aktieri izpildīja skatītājiem par prieku.

Pirms esmu paspējusi apskaut šo «80.gadu nogales zvaigzni» ādas jakā – koncertā Gints dzied vienu Liepājas brāļu dziesmu -, aktieris uzmet aci savām nobrāztajām plaukstām. Nokritis. Uz skatuves. Koncertā viņš iejutās dažādās ādās. Izskrienot ar Imanta Vanzoviča reiz dziedāto Sporta laureātu, aizķērās un nostiepās zemē. Dziesma ir tik ātra, ka nebija laika pielēkt kājās. Pārņēma neliela panika, bet viņš sāka dziedāt guļus. «Ir teiciens: ja tev dzīve piespēlē citronu, izspied no tā sulu!» Gints smejas.

Novembrī aktieris saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā pagājušās sezonas labākais otrā plāna aktieris izrādēs Izraidītie, Šeipings, Prezentācija. Lielisks raksturlomās, plastisks, dziedošs aktieris – tā viņu vērtē kritiķi. Piedalījies jau vairāk nekā 30 izrādēs, lielākās un mazākās lomās. «Tu vari stāvēt garlaicīgi un vari stāvēt interesanti,» Gints saka, atminoties daudzās epizodiskās lomas, kuras spēlējis, pēc studijām ienākot teātrī. Dzīvesprieka un spara pilns viņš jauno gadu sācis ar darbu Mārtiņa Eihes iestudējumā Ugunsgrēki. Šausminošajā kanādiešu dramaturga Važdi Muavada ģimenes drāmā aktieris spēlē Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotās Navālas dēlu Simonu. Sarežģītie attiecību piņķeri ģimenē Gintam ir tēma, kurā jārokas kā svešiniekam. Paša pieredze ir neticami sirsnīga un laba.

Dejo, dzied un pavedina

«Iespējams, es būtu varējis projektēt bibliotēku,» aktieris spriež, atceroties vidusskolas laiku, kad cītīgi pildījis karjeras testu. Lai arī zinājis, ka stāsies tikai un vienīgi aktieros, tests uzrādījis – varētu arī arhitektūru. Atraktīvais, ar labu humora izjūtu apveltītais puisis no Madonas ģimnāzijas jau 12.klasē sāka apmeklēt nulles kursu aktiermeistarībā – nedēļas nogalēs brauca uz Dailes teātri pie režisora Mihaila Gruzdova. Turpat iestājeksāmeniem gatavojās vēl viens madonietis, Ginta draugs kopš bērnības Dainis Grūbe. Tās tik bija emocijas, kad novembrī abi, viens pakaļ otram, kāpa uz Dailes teātra skatuves pēc Spēlmaņu nakts balvām! Grūbe – kā sezonas labākais aktieris par lomām izrādē Izraidītie un M.Butterfy. Pirms 13 gadiem abi kopā Madonā apmeklēja improvizācijas teātra studiju. Tā pulcēja aktīvus, radošus jauniešus. Abi bija starp laimīgajiem, kuri 2005.gadā savu vārdu ieraudzīja uzņemto studentu listē Kultūras akadēmijā. Viņi iekļuva Dailes teātra 9.studijas kursā. Tolaik jokojot sapņoja, kādās izrādēs spēlēs. Aizrunājās – «…un tad jau Brodveja!» Abi lēnām ienāca teātrī, lēnām apsildījās. Bija mērķi un ambīcijas. «Talants, bet arī 99% darba,» Dainis saka par kolēģi un draugu Gintu. Šķiet, ka tieši disciplīna, sevis ieguldīšana lomās par visiem simt procentiem Gintam ļāva kāpt uz svinīgās ceremonijas skatuves pēc kārotās balvas. «Svarīgi, lai jaunam aktierim ir ne tikai fiziskie un aktieriskie dotumi, bet arī nopietna attieksme pret darbu,» saka Ginta kolēģis Juris Žagars – pēdējās sezonās abi daudz spēlējuši kopā. Žagars pamanījis – jaunais aktieris strādā metodiski, rūpīgi. «Vienmēr liek lomām klāt no sevis. Piemēram, izrādē Šeipings interesanti apaudzējis savu lomu.» Gints ir šīs Džilindžera izrādes zvaigzne, viņš lieliski dejo un dzied, asprātīgajai sievietes pavedināšanas ainai zāle vienmēr uzgavilē. Savukārt režisora Paula Timrota iestudējumā Prezentācija aktieris steberē pa skatuvi salīkušu muguru, sirmu bārdu un vecišķi svepstošs. Pavisam citāds Izraidītajos – skaudrā lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča stāstā par mūsdienu «mazo cilvēku» emigrācijā. «Bijušais hipijs Edijs strādā par suni, pienesot kungiem medībās nošautās pīles. Viņš pat attīsta savu filozofiju – labāk dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā sunim, nevis otrādi: eleganti pašironisks Ginta Andžāna šedevrs,» pēc izrādes rakstīja kritiķe Silvija Radzobe. «Katram Latvijā ir radinieks vai draugs – vismaz viens cilvēks, kurš emigrējis,» aktieris ieminas mūsu sarunā. Ginta tēva māsa ir strādājusi ārzemēs. «Zinu, kā jutās viņas ģimene, kamēr viņa bija prom. Tēmu es saprotu.» Pats dzīvi ārpus Latvijas nevar iedomāties. «Aizbraukt nofilmēties ceturtajā Spaidermenā būtu interesanti, protams!» aktieris atzīstas. «Pēc filmēšanās ar prieku atgrieztos Latvijā. Man šeit patīk.»

«Gintā apvienots sportiskums, inteliģence un skolniecisks centīgums – viņš allaž precīzi izdomā savu lomas zīmējumu un nereti arī piedāvā vai lūdz partneriem iekļaut izrādē dažādas detaļas, kas labāk parādītu viņa lomu,» pastāsta Dārta Daneviča, kura kopā ar Gintu spēlē gan Šeipingā, gan Prezentācijā. Aktierim patīkot kolēģus uzmundrināt, jokot, bet viņa firmas zīme ir pārdomātas, rūpīgi sagatavotas dāvaniņas visiem partneriem pēc pirmizrādes. 

Teātra vajadzībām ir pakļauta visa dzīve. Gints skrien, brauc ar velosipēdu, apmeklē baseinu, svaru zāli. Dzīvo netālu no teātra. «Mūsu darbs prasa daudz enerģijas, vajag spēku. Tas ir veselīgi – uzturēt sevi formā, paskriet, nevis sēdēt pie televizora,» viņš saka. «Kustība rada enerģiju, no sēdēšanas cilvēks nogurst. Ne jau mēs teātrī sacenšamies ar sešpakām.» Jaunais aktieris apbrīno Olgu Dreģi, kura vienmēr esot enerģijas pārpilna. «Viņa saka, ka nesaprot vienaudžus, kuri, [gadiem ejot], plauktiņus mājās pārvieto metru zemāk. Tieši otrādi, plauktiņi jāatstāj, kur ir, un pēc iespējas vairāk jāstiepjas uz augšu!» 

Ar Gintu noticis otrādi: plauktiņi pārnestā nozīmē pārvietoti augstāk līdz ar balvas saņemšanu. Režisors Elmārs Seņkovs Spēlmaņu naktī par sezonas labākā režisora godu sacīja: hū, būs grūti! Vai balva ir atbildības nasta arī Gintam? «Dainim [Grūbem] pirmajam pēc Spēlmaņu nakts bija izrāde. Pēc tam viņš teica: «Tici man, vecīt, spēlēt būs pilnīgi citādi!» Es domāju, ka balva ir laba motivācija neatslābt.» Gints statuetei atbrīvojis vietu mājās uz plauktiņa. Kad ceremonijā Dailes teātra Lielajā zālē bija jāceļas un jāiet pēc balvas, aktieris juties kā vesternā – jauns personāžs ienāk bārā, viss bārs pagriežas un apklust. «No brīža, kad nosauca manu vārdu, līdz brīdim, kad uz skatuves, balvu saņemot, pateicu: «Jēziņ…,» es redzēju zālē sēdošus tūkstoš cilvēkus, savus kolēģus, redzēju, ka viņi aplaudē un kaut ko sauc, bet atrados klusuma burbulī. Bilde bija. Nebija skaņas. Sieviete, kura man pasniedza balvu, kaut ko teica, bet es to nedzirdēju. Apkārt klusums. Kad pateicu: «Jēziņ…,» skaņa atgriezās,» aktieris vaļsirdīgi izstāsta. Eiforija. Šoks. «Novēlu katram kolēģim piedzīvot šo sajūtu!» Pēcāk grimētavā – neskaitāmi zvani un īsziņas. Pāris dienas viņš dzīvojis kā afekta stāvoklī. 

Uz balvas pasniegšanu aktieris bija ieradies kopā ar slaidu, skaistu gaišmati. Kas viņa ir, neatklāj. Tomēr par jūtu dzīvi viņam ir ko teikt: «Pašlaik lasu Bulgakova Meistaru un Margaritu. Tas darbs šķiet kosmoss. Psihedēlisks. Taču ik pa mirklim – patiesības uzplaiksnījumi, ko atpazīst katrs cilvēks. Piemēram: «Pēkšņi es saprotu, ka visu mūžu esmu mīlējis tieši šo sievieti, jau sen, vēl nepazinis, neredzējis viņu.»» Mīla lai paliek Ginta paša ziņā. Toties viņš labprāt izstāsta par savu ģimeni.

Uzaudzis mediķu ģimenē

Piedzimis 80.gadu nogalē Rīgā medicīnas studentu ģimenē, Gints kā bērns dabūja izbaudīt tālaika pieticīgo romantiku. Vecākiem – no Preiļiem nākušajam Aldim un kurzemniecei Guntai – piešķīra kopmītņu istabiņu, kurā dzīvojamā daļa no virtuves stūra nodalīta ar aizkariņu. Bija arī pievilkšanās stienis – Ginta tēvs ik dienu veica vingrinājumus. Pielika pie stieņa arī mazo dēlu. «Es ar rociņām karājos, cik ilgi varēju. Tad tētis mani cēla nost,» aktieris atceras. Kāds cits bērnības atmiņu kadrs – pie vecākiem atnākuši ciemos draugi, virtuvē stāv torte, un, kamēr pieaugušie sarunājas, Gints notiesā tās virsiņu. 

«Par ko esmu tētim ļoti pateicīgs: viņš iemācīja visus vīriešu darbus. Visu, ko mēs, trīs brāļi, protam – arī izturēties pret sievietēm, mums iemācīja tētis,» aktieris saka. Ginta tēvs pēc studijām strādāja par acu ārstu, piedalījās 1991.gada janvāra notikumos. «Mēs ar mammu Madonā bijām ieritinājušies dīvāna stūrī, skatījāmies televīzijā, kas notika ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Tētim [uz vecpilsētā izveidoto lazareti] veda sašautos. Tētis vienmēr bijis un ir vīrišķīgs. No viņa joprojām varu mācīties. Nesen iegādājos mēbeles savam dzīvoklim, mani nokaitināja skapja durvis – saskrūvēju skapi, bet nevarēju taisni ieskrūvēt durvis. Četrdesmit minūtes cīnījos, tad zvanīju tētim: lūdzu, atbrauc, iztaisno durvis! Viņam tas prasīja trīs minūtes.»

Ginta māte ir psihoterapeite. Kā tas ir – būt psihoterapeites dēlam? «Mamma ir dzīvesgudra sieviete, viņai var vaicāt visu. Ar tēmām, par kurām jaunieši parasti kautrējas runāt ar vecākiem, viņa manos pusaudža gados rīkojās ļoti gudri un neuzbāzīgi – it kā nejauši atstāja grāmatiņas uz galda. Ieraudzīju, izlasīju. Nepiespiesti visu apguvu,» viņš stāsta.

Gints piedzima un pirmos dzīves gadus ar vecākiem nodzīvoja Rīgā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Madonu, iegādājās mājiņu. Madonā Andžāniem piedzima Ginta abi jaunākie brāļi, Raivis un Kārlis. «Bērnībā vienmēr divi pret vienu: vai nu abi mazie brāļi pret mani, vai es komandā ar vienu no viņiem,» Gints sirsnīgi smejas. «Tad bija posms, kad paaugos, viņi visur gribēja nākt līdzi. Kur tos sīkos vilkšu! Traucē! Pa krūmiem seko!» viņš atceras. «Tas bija kaitinošais posms, gribēju ar saviem čomiem viens iet. Taču tad pienāca trešais posms, kas turpinās arī tagad, un par to esmu ļoti pateicīgs vecāku audzināšanai – mani brāļi ir mani labākie draugi. Kādā brīdī viņi nāca man padomu prasīt, kā ar meitenēm… kas jāsaka. Nebija jau tā, ka es ļoti pieredzējis, bet tā sirsnīgā sajūta, ka brāļi prasa padomu…»

Vai brāļi bija pirmie, kuri sveica pēc teātra balvas saņemšanas? «Vidējais brālis Raivis atsūtīja vienu vārdu: cienu! Zinu, kāda jēga bija šajā vārdā. Jaunākais Kārlis vēlāk atbrauca mani apsveikt «dzīvajā».» Raivis nesen izstudējis viesnīcu un tūrisma uzņēmējdarbību, viņa kaislība ir sports – spēlē futbolu, ir aizrāvies ar amerikāņu sporta veidu lakrosu – nūjai galā grozs, ar to ķer un mētā bumbas. Bērnībā bijis Latvijas čempions kalnu slēpošanā savā vecuma grupā. «Raivis ir kā tētis jaunībā, tētis arī mums liels sportists,» Gints pastāsta. Jaunākais, Kārlis, Ventspilī studē biznesa vadību un ekonomiku. «Apbrīnojami laba galva!» – tā Gints par brāļiem. 

Labu galvu, kustīgs un aktīvs ir arī viņš pats. Iedzimts? Vecāki dejojuši slavenajā deju kolektīvā Ačkups. Arī Gints no 1. līdz pat 12.klasei Madonā dejoja tautas dejas. Kādā brīdī arī sporta dejas. «Puskilograms matu lakas galvā uz sacensībām!» viņš smejas. «Mums ar partneri Lauru bija melni kostīmiņi ar puķēm. Vecāki pa deju grīdu rīvēja sveču vasku, lai dejojot neslīd kājas.» Patika darboties. Enerģijas bija daudz. 

Trīs Andžānu puikas pusaudžu gados varējuši apēst ēdienu, «kas paredzēts vienpadsmit cilvēkiem». Tagad Gints pats labprāt gatavo. Iegādājies britu pavārmākslas lielmeistara Džeimija Olivera grāmatu. «Uz savu divdesmit astoto dzimšanas dienu decembrī uztaisīju ar dzērveņu ievārījumu pildītu tītaru,» aktieris palepojas. Mērci vārījis divas stundas. «Pabaroju visu ģimeni.» 

Praktiskums Gintam un abiem brāļiem nāk no bērnības: tēva vecāki dzīvoja Latgalē, «varējām skriet pa laukiem, iepazīt, kas ir nātres, kas – karsta krāsns. Mēs, trīs brāļi, protam izslaukt govi! Sešos no rīta esmu cēlies un gājis tētim līdzi pļaut. Toreiz vēl ģeds nebija nopircis trakoru, man bija sava mazā izkapts,» aktieris atceras. «Kad atgriezāmies no vasaras laukos, mamma visus trīs bāza vannā. Aiz nagiem zeme, mazliet smaržojām pēc kūts.»

Andžānu ģimene no Madonas atpakaļ uz Rīgu pārcēlās drīz pēc tam, kad Gints sāka studijas Kultūras akadēmijā. «Es aizlidoju no Madonas mājām. Tad Raivis un Kārlis… Īpašums, kurā dzīvojām, vecākiem divatā bija par lielu. To pārdeva un viņi pārvācās uz Rīgu.» Nu jau gandrīz desmit gadus lielpilsētā mīt viņi visi. 

Iespējams, Ginta karjera ar laiku varētu iegūt papildu līkloci: viņu interesē tulkošana. Ja reiz izdomāšot maģistrantūrā studēt, tad gribētu mācīties valodas. Aktieris salīdzina dramaturģiskos materiālus, kas izrādēm jāmācās, ar «kapotu, ko džeki autoservisā atver – kādam tur varbūt viss vienāds izskatās, bet viņi visu saprot un izdara».

Iespējams, piepildīsies Jura Žagara sacītais, ka teātrim jaunajā paaudzē vajag vīrišķīgus aktierus lielām lomām. Viņš nākotnē redz Gintu šādās lomās. «Universāls aktieris, dodiet tikai spēlēt!» punktu uz «i» liek Dainis Grūbe.

Stikla savaldīšana

Posted on janvāris 7, 2015 by - Veiksme

Kad pirms 20 gadiem Ulda Pīlēna arhitektu birojs noslēdza pirmo līgumu par plastmasas logu ražošanu, nekādas ražotnes vēl nebija. Tagad koncernā UPB ietilpstošā Aile grupa strādā eksportam, rada jaunus tehnoloģiskus risinājumus un vienkāršo plastmasas logu ražošanu atstājusi jau pagātnē

Toreiz plastmasas logi bija moderns, pieprasīts produkts, atceroties 1994.gadu, saka Aile grupa valdes priekšsēdētājs Dainis Bērziņš. Pirmie no tiem tapuši bijušā Liepājas kara komisariāta telpās, bet izejmateriāli glabāti blakus esošajā garāžā. Tagad šajā vietā atrodas UPB nams biroja ēka. Vēlāk, pasūtījumu skaitam pieaugot, logu ražotne pārcelta uz Grobiņu.

Pašlaik, pēc 20 gadiem, Aile grupa strādā galvenokārt ar lieliem, sarežģītiem stikla fasāžu risinājumiem un savās trijās ražotnēs Liepājā izgatavo stikla paketes, alumīnija stiklotās fasādes un koka un alumīnija stiklotās konstrukcijas. Lielākā daļa, ap 80% no Aile grupa produkcijas tiek eksportēta. «Eksportu organizējam sadarbībā ar savu mātesuzņēmumu UPB un tā pārstāvniecībām ārvalstīs. Aile grupa veic konstrukciju projektēšanu un ražošanu, savukārt UPB ārvalstīs nodrošina to montāžu,» stāsta Dainis Bērziņš.

Bet plastmasas logi nu jau kļuvuši par vēsturi, un pagājušajā gadā to ražošana pārtraukta.

Pēc buma – iespējas

«Katram produktam ir savs dzīves cikls,» skaidro Bērziņš. Kādam tie esot gadsimti, citam gadu desmiti, bet dažiem, kā tagad, piemēram, elektronikas izstrādājumiem – mēneši. «Ražotājam galvenais – nepārtraukta produktu plūsma. Lai visu laiku būtu produkti katrā no to dzīves cikla sadaļām,» turpina uzņēmuma vadītājs, jo, kamēr vieni izstrādājumi pelna, citos uzņēmumam jāinvestē. Turklāt piemaksāt nākas ne tikai par tiem, kurus ievieš ražošanā, bet arī par tiem, kuru dzīves cikls tuvojas beigām. 

Visa UPB koncerna ideoloģija – nepārtraukti meklēt jaunus produktus un jaunas iespējas. Tādēļ pāreja no plastmasas logiem, kuri bijuši ārkārtīgi pieprasīti aizvadītās desmitgades vidū, uz stiklotām konstrukcijām, kam daudz augstāka pievienotā vērtība, ir pilnīgi likumsakarīga. Logus lieto ilgtermiņā, tāpēc, celtniecības bumam beidzoties, aprāvies arī masveida pieprasījums pēc plastmasas logiem. Pat tas, ka pašvaldības turpināja savas ēkas renovēt krīzes laikā, nespēja nodrošināt agrāko noietu. Vēl pirms plastmasas logu ražošanas pārtraukšanas Aile grupa 2008.gadā slēdza arī savu logu mazumtirdzniecības tīklu Latvijā. Tas sakrita ar laiku, kad UPB sāka strādāt Dainis Bērziņš.

Pats būdams no Kuldīgas, viņš Ventspils Augstskolā, kur studējis finanses un ekonomiku, ieguvis maģistra grādu. Pēc tam kādu laiku strādājis uzņēmumā Ventspils reiss, bet vēlāk četrus gadus auditorkompānijā Ernst&Young. Tā bijusi ārkārtīgi vērtīga pieredze, kas 2007.gadā ļāva kļūt par UPB finanšu direktoru un nedaudz vēlāk arī par Aile grupa valdes priekšsēdētāju. Šis un jo sevišķi nākamie pāris gadi kompānijai kopumā neesot bijuši no vieglākajiem.

2008.gadā Aile juridiski kļuvusi par uzņēmumu grupu un pilnībā pārcēlusies no Grobiņas uz jauno UPB industriālo parku Liepājā, kur tika koncentrēta visa ražošana. Līdz ar to slēgtas gan stikloto konstrukciju, gan logu ražotnes Rīgā un Daugavpilī.

Tagad Bērziņš atceras – tas bijis smags un sarežģīts lēmums, jo attiecies uz konkrētiem cilvēkiem, kas līdz ar to palikuši bez darba. Tomēr, saglabājot šīs ražotnes, tiktu apdraudēta visa koncerna nākotne.

«Toreiz pieņēmām stratēģiski pareizu un nozīmīgu lēmumu – ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību, investēt un apgūt jaunus eksporta tirgus,» viņš saka tagad, kad uzņēmums apjoma ziņā jau pārsniedzis pirmskrīzes līmeni. Latvijā krīzes gados būvniecība praktiski apstājās un līdz ar to nebija arī pieprasījuma pēc logiem vai stikla konstrukcijām. Vācijā ap to pašu laiku ievērojami līdzekļi tikuši ieguldīti dažādās infrastruktūras programmās – skolās, slimnīcās un citās sabiedriskās ēkās. 

Darbu izpildītāji tikuši piesaistīti ar publiskā iepirkuma starpniecību. «Tobrīd tur sekmīgi jau strādāja UPB Energy grupa, kas nodarbojas ar koģenerācijas staciju ražošanu un uzstādīšanu,» stāsta Bērziņš. «Un mūsu priekšrocība, ka varam izmantot šīs sinerģijas iespējas jeb viena uzņēmuma pieredzi cita produkta izplatīšanā.» Tieši UPB Energy grupa pieredze ļāvusi izprast Vācijas būvniecības tirgu – tā tradīcijas, prasības un iespējas, kas ievērojami atšķīrušās no uzņēmumam jau zināmās Skandināvijas. «Zviedrijā būtu diezgan nereāli paņemt un būvēt kādu ēkas daļu atsevišķi. Piemēram, stikloto fasādi, kā mūsu gadījumā. Tur visu nosaka ģenerāluzņēmējs. Bet Vācijā, uzvarot publiskajā iepirkumā, to var,» skaidro valdes priekšsēdētājs.  

Vienlaikus ar šiem projektiem arvien sarežģītākas kļuva arī Aile grupa izstrādātās stikla konstrukcijas. Plastmasas logi, neraugoties uz savu daudzveidību, dažādiem izmēriem, formu un izmantošanas mērķiem, tomēr esot standartprodukts, toties alumīnija fasādēm iespējami bezgala daudz variantu.

Sākumā gan viņi strādājuši ar samērā vienkāršām lietām jeb standartsistēmām. Bet ar laiku, tās savstarpēji kombinējot, mainot un uzlabojot, nonākuši pie arvien sarežģītākiem risinājumiem. Pēdējā laikā sadarbībā ar vācu alumīnija konstrukciju ražotāju izpētes centra inženieriem jau tiekot radītas konstrukcijas, ko speciāli ražo Aile grupa projektiem.

«Eksporta tirgi nav nekādas zelta bedres,» pārliecināts Bērziņš. «Lai tajos tiktu, mums jāspēj pārdot risinājumu, augstu inženiertehnisko pievienoto vērtību. Ja tās nav, tad, strādājot ar standartrisinājumiem, neatliek nekas cits, kā pārdot vienīgi savu darbaspēku.» 

Tehnoloģiju līderis

Ailes veikumu var redzēt gandrīz visās Latvijas lielākajās pilsētās. Rīgā tā ir LMT biroja ēka, kā arī biroju un noliktavu komplekss Baltais vējš. Jūrmalā Līvu akvaparks, Ventspilī Pārventas bibliotēka, Jelgavā Zemgales Olimpiskais centrs,  Cēsīs Vidzemes koncertzāle, Liepājā dzīvesstila noliktava BigFish.

Lai gan tagad tā jau ir pagātne. Kaut arī pēdējā laikā Latvijā stiklotās konstrukcijas kļūst arvien populārākas un, galvenais, kā uzskata Bērziņš, ievērojami uzlabojusies izpildījuma kvalitāte, pašlaik Aile grupa lielāko daļu produkcijas realizē ārpus Latvijas. Pirmā valsts bijusi Islande, kur Reikjavīkā 2004.gadā alumīnija stiklotās konstrukcijas uzstādītas Laugardal sporta un izstāžu hallei. Tai pēc diviem gadiem sekojuši nākamie objekti Reikjavīkā un pirmais Zviedrijā, kurai vēlāk pievienojusies arī Norvēģija, Dānija, jau minētā Vācija, Šveice un kopš pagājušā gada arī Lielbritānija, kur nodibināts jauns uzņēmums. Atsevišķi projekti realizēti arī Krievijā, Grieķijā un Francijā.

Tomēr, kā uzskata uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, ņemot vērā atšķirības likumos, būvniecības tradīcijas dažādās valstīs un citus aspektus, jāatceras, ka ikviena šāda ieiešana svešā tirgū saistīta ar risku. To mazināt vai vismaz prognozēt varot vienīgi pieredze. Pieredzes pa šiem gadiem uzkrāts pietiekami, tomēr nepazīstamā tirgū Aile joprojām izvairās sākt ar lieliem un pārlieku sarežģītiem objektiem, kaut arī tie uzņēmumam būtu pa spēkam.

«Es nezinu, vai mēs esam nozares līderi,» saka Dainis Bērziņš, «bet domāju, ka mēs varētu būt starp līderiem tehnoloģisko risinājumu un izstrādājumu sarežģītības ziņā, jo tik lielas inženieru komandas kā mums nav nevienā citā uzņēmumā.»

Par šo tehnoloģisko kapacitāti liecina fakts, ka no aptuveni 190 uzņēmumā strādājošajiem gandrīz katrs desmitais jeb 18 darbinieki ir inženieri. Vēl ap simt cilvēku nodarbojas ar konstrukciju montāžu. Uzņēmuma vadītājs min vairākus aspektus, ar ko stikla konstrukcijas, to montāža atšķiras no darba ar citiem celtniecības materiāliem. Pirmkārt, precizitāte. Piemēram, ja ēkas stūrī tiek izmantotas paketes ar liektu stiklu, tad rādiusam visās jābūt identiskam. Citādi tās nevarēs samontēt. «Ja es tiem, kuri strādā ar betonu, saku, ka mums nobīde nevar būt lielāka par diviem milimetriem, tad viņi mani parasti nesaprot, jo betonam tie var būt pat vairāki centimetri,» smejas Bērziņš. Nākamais ir dažādas tehnoloģijas, kuras jāizmanto konstrukciju izstrādātājiem, lai nodrošinātos pret stikla pakešu pārkaršanu, kad tiešu saules staru iedarbībā temperatūra starp stikliem ēku augšējos stāvos var pārsniegt pat plus 80 grādu. Tāpat jārēķinās, ka ēka sēdīsies un, ja tas nebūs savlaicīgi paredzēts, stikla paketes vienkārši sasprāgs.

Tomēr nu jau arī stikla pakešu ražotāji sāk izmantot tās pašas metodes, ko celtnieki, kas strādā ar betona blokiem. Pagājušajā gadā pabeigta tirdzniecības centra būvniecība Oslo, kura kopējā stiklotā platība bijusi 10 000 kvadrātmetru. Šim objektam Liepājā saražoti jau pilnīgi gatavi stikla fasādes fragmenti, kas pēc tam Oslo vienkārši saskrūvēti kopā. Tehnoloģijas unikalitāte gan šajā, gan citos tamlīdzīgos objektos slēpjoties faktā, ka tie bijuši speciāli Ailes izstrādāti risinājumi, kuriem konstrukciju ražotāji piegādājuši viņu konstruētos nestandarta profilus.

Bet, atgriežoties pie tā, ka ikvienam produktam ir savs dzīves cikls, loģiski rodas jautājums – kurā no dzīves posmiem pašlaik atrodas stikls kā celtniecības materiāls, ko arvien plašāk izmanto ēku fasādēs? «Stiklotām konstrukcijām ir nākotne, un tik drīz nekas cits to nespēs aizstāt,» uzskata Dainis Bērziņš. Tehnoloģijām pilnveidojoties, noteikti mainīsies gan pats stikls, gan tā izmantošanas iespējas būvniecībā. Stikla sistēmas kļūs arvien siltākas, izturīgākas un līdzās pašreizējām iegūs arī pilnīgi jaunas īpašības.

Jau tagad ir stikls, ka reaģē uz gaismu, kļūstot necaurredzams, kad laukā satumst, bet telpā iededz spuldzi. Jau tagad alumīnija konstrukciju vietā, kuras ne vienmēr patīk arhitektiem, iespējams izmantot kompozītmateriālus. Vai arī nesošajā konstrukcijā alumīniju un citus materiālus aizstāt ar stikla ribām, radot priekšstatu par monolītu stikla sienu. Un jau tagad tas tiek izmantots ēku pirmajos stāvos. Tāpēc, kāda būs šādu vienlaidus stikla sienu nākotne, vairs neesot tehnoloģiju, bet gan izmaksu jautājums.

3 biznesa principi

1. Orientācija uz produktiem un pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību.
2. Nepārtraukti meklēt jaunas idejas, produktus, sinerģijas.
3. Atcerēties, ka vienmēr var izdarīt labāk.

Šokolādes fabrikanti

Posted on decembris 11, 2014 by - Dzīve

Uģis un Anda Nagliņi uz Īriju devās kā piedzīvojumā. Strādāja šokolādes fabrikā, bet atgriezās kā fotogrāfi un ātri vien atrada darbu

Nagliņi dzīvo Ādažos. Jauncelta daudzdzīvokļu nama pašā spicē. Pa grīdu lēnīgi laipo melns kaķis, viņu noķert cenšas deviņus mēnešus vecā Paula. Kaķis Druvis ir stāsta vērts, jo viņš ir īrs. Kad Nagliņi strādāja Īrijā, noklīdušo kaķēnu pieņēma. Tā Druvis kļuva par imigrantu, jo pirms diviem gadiem atbrauca, lai, tāpat kā saimnieki, paliktu Latvijā uz visiem laikiem.

Viļāt bumbiņas

Uģim bija labs darbs, augstākā izglītība, un trūkums uz Īriju nedzina. Viņam bija darbs Japāņu autocentrā, taču mainījās tā īpašnieki un strādāt kļuva citādi. Tad nāca piedāvājums no drauga, kurš zināja, ka vajag cilvēku, kurš šokolādes fabrikā Īrijā strādātu ar mašīnu, kas taisa konfektes. Uģis aizbrauca. «Man bija jāregulē pildījums, kas līst konfektēs. Jāuzmana, lai konfektēm būtu pareizs svars, jākontrolē šokolādes temperatūra,» viņš stāsta. Fabrika bija liela, tajā strādāja ap 200 cilvēku. Galvenā mašīna ražoja 40 000 konfekšu stundā!

Pie pildījuma līnijas strādāja trīs cilvēki, un Uģis viņus vadīja. Drīz vien viņu paaugstināja amatā, un tad jau Uģa pakļautībā darbojās deviņi cilvēki. «Tas bija izaicinājums un jauna pieredze,» Uģis stāsta, ka iepriekš arī vadījis cilvēkus, taču ne tik daudz. Galu galā, beidzis uzņēmējdarbību un vadību Banku augstskolā, teoriju varēja realizēt praksē.

Pēc četriem mēnešiem beidzās darba sezona fabrikā un Uģis aizbrauca uz Latviju ciemos. Sāka tuvāk iepazīt Andu, kuru gan zināja jau iepriekš. «Vienojāmies, ka esam pāris,» smejas Anda. Viņa tobrīd RISEBA studēja uzņēmējdarbību un strādāja par apģērbu veikala vadītāju. Andai gribējās līdzi Uģim uz Īriju. «Kāpēc? Mīlestība!» viņa saka. Kad meitas plānus uzzināja vecāki, viņi bija šokā. «Uz Īriju?!! Vecāki ir patrioti. Nesaprata, kam man tas vajadzīgs. Veselu dienu pēc mana paziņojuma ar mani nerunāja, bet vēlāk salabām.»

Sākums bija grūts. Anda strādāja tajā pašā fabrikā, kur Uģis. Visu dienu taisnām plaukstām apviļāja šokolādes bumbiņas ar pūdercukuru. Pēc tam lika kastītēs, cilāja tās. «Rokas drīz vien kļuva jēlas,» Anda atceras. Lai arī uzņēmums bija īru, darba valoda – krievu. Tas pārsteidza, jo Anda krieviski nemācēja. Darba kolektīvs bija raibs – krievietes no Latvijas, polietes un lietuvietes. Līniju vadītāji gan bija latvieši un īri.

Anda pēc laika atrada citu darbu. Sagatavoja medicīniskās pakas, ko atver pirms operācijas: šķēres, vates, bļodiņas, šļirces, halāti, bahilas. «Darbs man patika. Tīrs un ne tik smags.» Drīz vien Andu paaugstināja amatā un viņa mācīja paku gatavošanā jauniņos. «Katru paku pirms operācijas vēl pārbauda, jo kļūdīties nedrīkst.»

Īrijā Anda un Uģis iedzīvojās labi, un, lai arī bija plānojuši palikt tikai gadu, notika citādi. Kā paši saka, iesprūda uz diviem gadiem. Viņi noīrēja dzīvokli, kur varēja būt divi vien, sadraudzējās ar latviešiem, svinēja svētkus, brauca pārgājienos uz kalniem. «Mums, latviešiem, taču Lauris Reiniks un Labvēlīgais tips brauca dziedāt,» Uģis saka.

Alga abiem bija pieklājīga, tāpēc sadzīve daudz neatšķīrās no dzīves Latvijā – brīvdienās uz kino, vakariņot. Paralēli sāka krāt automašīnai. «Neko daudz vairāk kā Latvijā tur nopelnīt nevar. Ja gribi kaut ko redzēt un aiziet paēst ārpus mājas, tad tā vien tik ir. Ja kopā ar desmit cilvēkiem īrēsi mitekli un ēdīsi lēti, tad kaut kam lielākam var sakrāt,» saka Uģis.

Brīvajā laikā abi aizrāvās ar tenisu, peldēšanu un fotografēšanu. Uģim fotoaparāts jau bija, hobija līmenī ar to darbojās iepriekš, taču nu sāka vairāk ķimerēties ar fototehniku un bildēja savu ceļošanu pa Īriju. Safotografēja draugu ar sievu, un viņu draugi, ieraugot bildes, teica: «Oho! Kas jums tik smuki sabildēja?! Mēs arī gribam!» Tā pasūtījumu kļuva aizvien vairāk. Uģis Īrijā nobildēja piecas kāzas.

Anda iemācījās bildes apstrādāt. «Kā? YouTube. Iemācies pamatlietas, sāc eksperimentēt, tālāk jau aiziet,» viņa saka. Uģis gan fotografēšanu nav mācījies. Nopircis grāmatu, atvēris, trīs lapas izlasījis un aizvēris. Taču fotopasūtījumu kļuva aizvien vairāk, Uģis un Anda palēnām pirka fotoekipējumu. «Viens gaismas lukturis, vēl viens objektīvs. Viss tāds nesasniedzams šķita sākumā, bet ar laiku bija viss studijai vajadzīgais,» atceras Uģis.

Gribējās mājās

Kad Īrijā Anda un Uģis bija nodzīvojuši pusotru gadu, saprata – iesūnos, ja nebrauks mājās. Automašīnu bija nopirkuši, un nauda vairs neiekrājās. «Ja sāk domāt, ka vēl jāpastrādā, lai kaut kam sakrātu, tad atrodas aizvien jaunas vajadzības. Visam tāpat nesakrāsi, tāpēc mēs nospraudām datumu, kad brauksim mājās. Gribējās dzimto valodu apkārt, četrus gadalaikus un savējos tuvos,» – tā Uģis. Anda stāsta, ka viņai vienkārši gribējās mājās: «Man Īrījā pietrūka ģimenes, draugu. Īrijā es domāju – kāda Latvijā tagad izskatās pļava, diez, kā pie jūras. Bet tagad domāju – kā Īrijā izskatās?»

Latvijā vajadzēja būt 4.augustā, jo tad precējās Uģa labākais draugs. Iemesls atgriezties bija arī tas, ka Uģis un Anda cieši nolēma, ka ģimeni veidos Latvijā. Nolika savu kāzu datumu – 25.augusts.

Mājupdošanos viņi nolēma apvienot ar ceļojumu uz Horvātiju, kur galapunktā pievienojās arī radi no Latvijas. Uz Horvātiju ceļoja arī Īrijā pieņemtais kaķēns Druvis. «Pie viņa tikām tā: Lācis gribēja kaķi, es atradu uz ielas paklīdušu, maziņu, skraidīja nosalis pie fabrikas, kolēģis bija ievērojis, un atnesu mājās.» Par Lāci Uģis sauc sievu. Lācis tāpēc, ka daudz guļ, garšo saldumi un reizēm ir neveikla. Bet kaķis ir kaķis. Druvis ir īru zēns, un viņam ir arī pase. Pases bildē viņš redzams izlaidies visā augumā. Ieraksti liecina, ka Druvis ir domestic shorthair – mājas īsspalvainais.

Šķērsojot Latvijas robežu, «gājputnus» vispirms apstādināja policija. Pamanīja, ka auto svešāds numurs un stūre citā pusē, pārbaudīja dokumentus. Uģis atminas, ka piestājuši Bauskā apēst kafejnīcā latvisku karbonādi. «Forša sajūta bija mājās. Pat debesis citādas,» viņš saka.

Mēnesi pēc ierašanās dzimtenē Uģis un Anda apprecējās. Kāzas svinēja četras dienas – Andas vecāku mājās Sējā bija nokauta cūka, šķūņos savests siens gulēšanai un dejošanai uztaisīta platforma.

Arī īri čīkst

«Daudzi neatgriežas, jo domā, ka neatradīs darbu,» secina Uģis. Viņš atrada. Aizsūtīja draugiem vēstuli ar ziņu, ka meklē darbu, un mēnesi pēc atbraukšanas sāka strādāt Dizaina krēslos, kas pārdod Latvijā ražotus krēslus. Uģis ir īpašnieka labā roka – eksportē, brauc uz mēbeļu izstādēm un ar darbu ir apmierināts. Uģis gan ar Dizaina krēsliem bija sadarbojies arī iepriekš.

Anda atrada darbu SEB bankā. Strādāja citai valstij, bet fiziski atradās Rīgā. Pēc četru mēnešu darba aizgāja, jo gribējās darba vidi ar brīvāku atmosfēru. Tobrīd cilvēku vajadzēja Dizaina krēslu salonā, un Anda aizgāja no bankas. Drīz pieteicās meita. Tagad Anda strādā pati sev – mājās iekārtota studija, un viņa bildē jaundzimušos dažādās ligzdās, šūpuļos, mīkstās bikšelēs un micēs. «Īrija mums bija labs atspēriens, lai darītu savas lietas šeit,» saka Uģis, daļa fototehnikas iepirkta jau tur un tagad noder.

Fotografēšana Uģim patlaban ir hobijs. Anda fotogrāfijas apstrādā. Neviens īsti neticēja, ka, atbraucot no Īrijas, viņiem izdosies ar to nopelnīt. «Mani vecāki nesaprata, kāpēc kādam vajadzētu maksāt par fotogrāfu, jo, piemēram, viņiem pašiem ir mazs aparātiņš un bildes savām vajadzībām var uztaisīt,» saka Anda. «Un nespēj noticēt jo-projām.» Darba netrūkst. Šovasar Uģis pabija 35 kāzās. Dažbrīd pat trijās kāzās nedēļā. Anda spēja tik bildes apstrādāt.

Ne mirkli abi nav nožēlojuši, ka neiestrēga Īrijā. Ja ir ģimene, tad pārcelties vēl grūtāk. Kā apliecinājums tam esot latviešu pāris, kuri teikušies atgriezties, bet, kad piedzimis mazulis, vairs par to nerunājot.

Nākamgad Nagliņi iecerējuši uz Īriju doties viesos. Gribas satikt iepazītos latviešus, izbaudīt dabu. «Skaista. Kalnaina, akmeņaina, un zaļums visu laiku ir svaigi zaļš. Arī bildēšanai tas pateicīgi.» Dzīvot citā valstī – to gan ne, jo Latvijā ir viss vajadzīgais. «Lai kur dzīvotu, jāstrādā ir visur. Nekur par nekā nedarīšanu naudu nedod,» saka Uģis. Jā, arī īri čīkstot par savu zemi, nievājot politiķus un emigrējot uz Austrāliju. «Tā jau tas ir. Kur dzīvosi, nepatiks un būs slikti,» saka Uģis.

O, jā!

Posted on decembris 11, 2014 by - Dzīve

Interneta vietne Etsy 10.darbības gadu sāks ar iespaidīgu Latvijas rokdarbu veikalu klāstu un pat ar mūsu nacionālo komandu

Latviešu sievietes visu prot taisīt pašas, viņas smejas, kad jautāju par mūsu meistaru popularitāti Etsy. Pasaulē lielākajā amatnieku preču tirdzniecības vietā internetā, kur savu «bodīti» var atvērt ikviens, ir vairāki simti ar Latviju saistītu veikalu. Visus ir grūti atšifrēt, jo internetam nav robežu – tikpat labi latviešu zeķes vai dūraiņus var tirgot no kāda cita kontinenta. Tomēr Latvijas mājražotāju aktivitātes kopējā Etsy preču plūdumā kļuvušas tik pamanāmas, ka pirms diviem gadiem Rīgā ieradušies darbinieki no internetveikala galvenā biroja Ņujorkā. 

Pirmā pietura bijusi tieši Avotu ielas māja, kurā tiekos ar daļu virtuālo Etsy veikaliņu īpašnieču. Te dzīvo viena no līdz šim veiksmīgākajām interneta eksportētājām Inese Īrisa Liepiņa. Amerikā uzaugušās latvietes, profesionālas mākslinieces zīmols ir adītas šalles ar toņu pārejām, kas neatkārtojas. 

Vairāku domubiedru klubiņš, kas sevi dēvē par Etsy Latvijas komandu sanāk-smēm izmanto Ineses darbnīcu. Dāmas uz tikšanos pulcinājusi «komandas» kapteine, emaljas rotu darinātāja Rasa Spulle. 14 cilvēku grupiņa, kas atsaukusies aicinājumam runāt ar žurnālisti, pārstāv galvenos Etsy virzienus – apģērbs, rotaslietas, interjera priekšmeti, bērnu rotaļlietas – viss, ko vien var neindustriāli ražot. Laiku nav izbrīvējis neviens vīrietis, toties Jeļenai un Anastasijai, mammai un meitai, kuru rokdarbu prasmes variē no mirdzošu eglīšu rotājumu vēršanas līdz mobilo telefonu maciņu tamborēšanai un dekoratīvu koka zirdziņu izzāģēšanai, līdzi atnācis suns Gamma. Tatjanai, kas gatavo ornamentālus pērlīšu auskarus kā no krievu tautas pasakām, klēpī sēž meitiņa Nika. Ir mājīguma, siltuma sajūta. Tieši pēc tās acīmredzot tiecas viņu klienti, lielas masveida fabrikas preču vietā pasūtot rokām gatavotus darbiņus Latvijā, kur paši visbiežāk nemaz nav bijuši.

Zeķes, kādu nav Amerikā

E-komercijas veiksmes stāstam Etsy nākamvasar būs 10 gadu. Amerikāņiem Robertam Kālinam, Krisam Magvairam un Haimam Šopikam (Robert Kalin, Chris Maguire, Haim Schoppik) portāla sākotnējās versijas palaišana prasīja divarpus mēnešu. Nosaukumu, skatoties Frederiko Fellīni filmu 8½ , esot izdomājis Roberts Kālins – viņš mazliet pārveidoja kinodarbā bieži skanošo «eh si», kas itāļu valodā nozīmē «o, jā». Rudais puisis, kompānijas dibināšanas laikā – vēl didvesmitgadnieks – intervijās stāstīja, ka apzināti izvēlējies neeksistējošu, taču skanīgu vārdu – viņš gribējis pierādīt, ka kaut ko lielu var izveidot no pilnīgi nekā. Etsy īpašniekiem, kas laika gaitā gan ir mainījušies, tas ir izdevies. Pagājušajā gadā platformas lietotāju skaits sasniedza 30 miljonus, bet interneta transakciju gada apgrozījums – vairāk nekā miljardu ASV dolāru. Ir atvērti arī administratīvie biroji Eiropā – Berlīnē, Londonā, Dublinā.

«Atradu pilnīgi nejauši pirms sešiem gadiem, kaut ko meklējot internetā,» iepazīšanos ar Etsy atceras rotu darinātāja Rasa Spulle. Viņa gan zina vienu Latvijas veikaliņu, kam ir tikpat gadu, cik pašam Etsy, bet 2008.gada 1.decembrī, kad platformai pievienojās viņas tirgotava Happyment, tikai retais rokdarbnieks Latvijā bija dzirdējis par šādu iespēju. Līdz šim brīdim Rasas veikals pārdevis 283 preces, tā ražojumus uzteikuši 3846 Etsy lietotāji, var uzzināt no statistikas, kas atrodama profilā. Rasas maizes darbs joprojām ir saistīts ar kultūras projektu vadību. Taču, ja nebūtu Etsy, viņas aizraušanās – rotaslietas – paliktu tikai klusa hobija līmenī.

«Man pirms pieciem gadiem draudzene teica: paskaties, tāda forša adresīte, tur visādas idejas var paskatīties,» stāsta Lenita, kas veikaliņā LeLeni saimnieko ar meitu Martu. Raksta tapšanas laikā viņas pārdevušas jau 1948 preces, galvenokārt aksesuārus, bet sākums 2011.gada janvārī nemaz nav bijis spožs. Lenita, profesionāla šuvēja, gadiem ilgi strādājusi pavisam citā sfērā – tūrisma autobusu nomas uzņēmumā. Apšuvusi un apadījusi tikai savus četrus bērnus. Sākoties krīzei, atcerējusies par rokdarbiem. Sameistarojusi vairākus simtus pērlīšu brošu. Milzīgais laika ieguldījums Etsy nav novērtēts.

Lielā loze izvilkta ar pavisam ko citu – ar tā dēvētajām viltus zeķītēm. «Ievērojām, ka meitenēm patīk adītas un tamborētas bootcuff, tā tās sauc angliski, un mamma iedomājās, ka to pašu var taisīt no mežģīnēm – vieglāku, romantiskāku,» atceras Marta. Patiesībā tās ir tikai dekoratīvas maliņas, kas lien ārā no garajiem zābakiem – mežģīnes ar podziņām un lentītēm, paskaidro. Safotografētas uz «skaistākajām kājām ģimenē», zeķes aizgājušas uz urrā. «Ļoti patīkami ir dzirdēt no, piemēram, amerikāņiem: jums ir kaut kas tāds, ko mēs Amerikā nevaram atrast. Liekas – kā, mazajā Latvijā?» smaida Marta. Autorību internetā saglabāt ir neiespējami, un māte ar meitu bijušas gatavas, ka tādas pašas mežģīnes, podziņas un lentītes tūlīt parādīsies arī citu tirgotāju piedāvājumā. «Bet mums zeķītes ir 60-70 dažādu veidu, nevienam Etsy nav tik daudz,» uzsver Lenita. Viņas šuj un ada arvien jaunus aksesuārus – gan tā dēvētās riņķa šalles, gan cimdus un cepures. «Mums abām ir pat Etsy žargons. Piemēram, kā var latviski nosaukt headband – ausaines vai galvas lentes?» Vasarās, kad mamma koordinē autobusu nomu, interneta tirdzniecība paliek Martas pārziņā. Viņai tas ir vienīgais ienākumu avots – tieši tāpat kā Gunai, sešu bērnu māmiņai no Limbažiem.

Guna Etsy veikaliņu adaLV atvēra pirms nepilniem diviem gadiem, un sākums arī bija «nekāds» – viņas rakstainie, ar rokām darinātie džemperi nevienu neinteresēja. Šopavasar žurnālā izlasījusi rakstu par Inesi Liepiņu, limbažniece aizbrauca pie viņas pēc padomiem, kā labāk reklamēt savu preci. «Pēc mēneša man bija pirmais pirkums no Austrālijas – pavasarī, kad pie mums kļūst siltāks, viņiem sākas rudens. Viena sieviete divus džemperus uzreiz nopirka! Tagad nopirkti jau septiņi. Nupat viens džemperis uz Venēciju aizgāja,» priecājas Guna.

Arī zīda šaļļu apgleznotājai Ievai, kuras ikdiena paiet starptautiskā programmēšanas kompānijā, Etsy veikalā EveSilkBatik gandarījumu – nedaudz garākā laika periodā nekā adītājai Gunai – sagādājuši septiņi pircēji. «Kādai no mums cits cipars ir normāls, bet es lepojos ar to,» viņas acis mirdz. «Ir prieks par naudiņu, bet ir arī prieks, ka lielajā Etsy mani atrod. Amerika, Kanāda un Austrālija… izvēlējās mani! Savu pirmo pircēju pēc tam sameklēju LinkedIn – diezgan augsts amats kādā medicīniskā firmā. Parādīju dzīvesbiedram – rekur aizgāja mana šalle!»

«Arī es vienmēr atcerēšos savu pirmo pircēju pēc vārda un uzvārda – Linda Mandarānova no Filadelfijas,» sarunā atkal iesaistās Lenita.«Bet visinteresantākais pircējs laikam bija Ruslans no Kauguriem, kurš nopirka mežģīņu zeķītes draudzenei. Parasti ir Jaunzēlande, Aļaska, Singapūra. Bet te – Ruslans no Kauguriem!»

Uz Japānu – 5 dienās, Indiju – 3

Kontakts ar pircējiem ir ļoti interesants, tāds, kādu var piedzīvot tikai mazā starptautiskā veikaliņā, dāmas ir vienisprātis. Kāda pircēja no Amerikas, pastāvīga kliente, Lenitai un Martai pati nesen atsūtījusi dāvaniņas… ko bija izvēlējusies tepat Latvijas Etsy. «Dārgas, ar rokām adītas šalles, arī komplektiņu manai mazmeitiņai, kas piedzima pirms mēneša. Mazus zābaciņus Latvijas karoga krāsās, cepurīti,» stāsta Lenita. «Nē, viņa nav latviete, bet amerikāniete, kas vienkārši ir sajūsmā par Latviju, fano. Universitātē studē vācu valodu, un pasniedzēja viņai ir latviete.»

Limbažniece Guna ar savu pirmo klienti Etsy sarunu sadaļā tā aizpļāpājušās, ka izlēmušas draudzēties Facebook.

«Internets tikai izliekas vēss un bezpersonisks!» piekrīt arī namamāte Inese Liepiņa. Kopš 2010.gada pavasara veikaliņā WrapturebyInese viņa uz 29 valstīm pārdevusi gandrīz tūkstoti adījumu, bet joprojām sirds apmet kūleni, kad uzrodas pasūtījums no tik eksotiskas vietas kā, piemēram, Japāna vai Koreja. «Ja es kaut ko dizainēju lielā firmā, es pat nezinu, kas to pērk. Bet tagad cilvēki draudzīgi atraksta, pat dod zināmu brīvību, uzticas: man patīk tās un tās krāsas, uzadi, lūdzu!» stāsta Inese.  Reiz viņa bijusi tik ieintriģēta, ka kādu adresi Sidnejā meklējusi Google Earth. Kunde, kuru arī sauc Inese, uz turieni pasūtījusi sešas lielas, dārgas šalles, pēc deviņām dienām – vēl sešas.

«Jā, tajā adresē, ļoti glaunā ielā ir veikals. Viss kārtībā!» Inese nomierinājusies. «Pēc tam viņa atrakstīja – jā, viņai ir veikals. Vairākas reizes vēl pasūtīja pa četrām vai piecām šallēm. Uzcenoja vēl divreiz un tik un tā pārdeva.»

Lai arī par katras preces ievietošanu, tāpat kā par pārdošanu un reklamēšanu Etsy administratori iekasē komisiju, tirgoties tur ir izdevīgi, pat tās rokdarbnieces, kam iztiku garantē cits maizes darbs, ir vienisprātis. Pirms Inese pievienojās šai interneta platformai, viņas adījumus labi pirka arī Latvijā. Taču par cenu, kādu pircēji varēja atļauties maksāt šeit, viņa nevarēja nodrošināt sev dzīvi. Garas stundas stāvot pie adāmmašīnas, sāpēja mugura un rokas. Etsy viņa par lielizmēra šalli prasa vairāk nekā 100 eiro, rakstaino latviešu dūraiņu cena uzkāpj līdz 60 Amerikas dolāriem.

«Cena ar pašcieņu,» rezumē Guna. Viņa vienu džemperi ada nedēļu, Etsy pārdod par 140 eiro.  Individuālā uzņēmuma darbā ir iesaistījusies visa ģimene. Lielie bērni, kam ir jau 30, 21, 16 gadu, palīdz ar tulkošanu, neiebilst pozēt adījumu reklāmas foto. Latvijā, kur rokdarbus joprojām prot daudzi, šīs prasmes bieži ir nenovērtētas. Guna ar smaidu atceras, kā šokējusi pasta darbinieci Limbažos. «Uz kvīts uzrakstu vērtību – 140 eiro. Viņa saka: kas tas ir? Vērtība – jūs prasījāt,» viņa atbildējusi. «Šim džemperim?» darbiniece laikam domājusi, ka viņu nes cauri.

«Latviešu cimdi labi iet. Vilnas zeķītes. Bērnu drēbītes, kas nav tik tradicionālas,» lepojas Latvijas komandas kapteine Rasa. Viņa šo amatu uzņēmās pirms pusotra gada, izlīdzot kolēģei, kam piedzima mazulis. Etsy nevienam nepiespiežot reģistrēties nacionālajās komandās, un Rasa pieņem, ka arī daudzi tirgotāji Latvijā vēl nezina, ka tāda ir. Taču tiem 600 Latvijas veikaliem, kas ir komandas dalībnieki, ir radīts kopējs virtuāls skatlogs, kur parādīta preču daudzveidība. Komanda izveidojusi savu lapu arī Facebook, tās dalībnieki cits citam palīdz gluži neformāli – spiežot «patīk», paceļ cits cita reitingu, izlīdz ar fotosesijām un stila padomiem. Labas bildes, pārdodot preci internetā, ir ļoti svarīgas.

Uz sarunu atnākušas arī komandas dalībnieces, kas vēl tikai sāk uzkrāt informāciju, kā tikt pie tik cienījama apgrozījuma kā pieredzējušām kolēģēm. Bērnības draudzenes Jekaterina un Jeļena – audumu dizainere un zīmolu vadītāja – dekrēta atvaļinājuma laikā piepildījušas sapni par rotaslietu gatavošanu, viņu veikaliņā Delicate Purelity decembra sākumā nopirkts tikai viens priekšmets.

Signe un Māra, dāmas cienījamos gados, Etsy startējušas ar sveču veikalu PineLight, taču apgrozījums pagaidām arī nav cerētais. Daudz labāk tirzniecība iet citā interneta vietnē – DaWanda.com, viņas pamet intrigu kolēģēm.

Ilze, kas Etsy cer tirgot pašas darinātu papīru, pagaidām savā veikalā Handpapermaking vēl nav paspējusi pārdot neko. 

Etsy vietne ir izpletusies rekordātrumos, piedāvājums ir kļuvis teju bezgalīgs. «Spēles noteikumus» saprast kļūst arvien sarežģītāk arī vecajiem dalībniekiem, daudziem laiks pirms Ziemassvētkiem nav nesis iepriekšējo gadu peļņu. Tomēr dāmas nezaudē optimismu. Pieredze liecinot, ka procesi internetā atšķiras no tradicionālās tirdzniecības. Pircēji maksā ar globālo pārskaitījumu servisa PayPal starpniecību, un tagad arī ar kredītkarti – šīm «izredzētajām» valstīm (pašlaik tādas ir 22) pārdevēji no Latvijas pievienoti tikai šovasar,  kad uz to daudzi nemaz vairs necerēja.

Svarīga priekšrocība – salīdzinot ar citām valstīm, pasts Latvijā tomēr darbojas perfekti. «Uz Japānu piecās dienās, uz Indiju – trijās dienās, sešās dienās uz Ameriku,» tirgotājas sauc neticamus paciņu ātruma rekordus.

«Ir arī tādi, kas nemaz nepamana, ka ir kaut ko pirkuši Latvijā, un jau pēc trijām dienām no otras pasaules malas atraksta: kur kavējas mana paciņa?» pasmaida Marta.

Saulīte mana

Posted on decembris 11, 2014 by - Personība

Šogad Latvijas koncertdzīvi apspīdējusi jauna zvaigzne – desmitgadīgais vijolnieks Daniils Bulajevs. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā nav redzēts tik talantīgs jaunais vijolnieks, kāds ir Daniils, saka viņa skolotāja

Cik smaidīgs, pašpārliecināts un mierīgs ir Daniils, spēlējot simfoniskā orķestra pavadījumā vairāku tūkstošu lielas publikas priekšā, tikpat saulains viņš ir savas vijoles skolotājas Nellijas Sarkisjanas darba kabinetā. Nolicis instrumentu uz galda, viņš smejas un jokojas ar pedagoģi, līdz viņa pierauj puikas gaišmataino galvu sev pie krūtīm, nobučo un pabužina matus: «Saulīte mana!» Daniils nesamulst. Viņš apzinās, ka ir pelnījis gan skaļas ovācijas, gan mīļumu. Kopš jūlija, kad koncertā Dzimuši Rīgā viņš, kopā ar Kremerata Baltica atskaņojot Georga Pelēča skaņdarbu Plaukstošais jasmīns, spēlēja vijoles solo, Daniilam jaunās zvaigznes tituls piešķirts gluži vai oficiāli. Viņu aicina uz dažādiem koncertiem, intervē, slavē. 

Arī pirms Ziemassvētkiem koncertā Doma baznīcā Daniils būs viens no solistiem līdzās Inesei Galantei un Sergejam Jēgeram. Zēns ir gandarīts, patīk uzstāties. Nellija Sarkisjana gan atzīst, ka viņai saceltā jezga nepatīk, tomēr uzsver – Daniils ir apdāvināts, otra tāda talanta Latvijā nav bijis gadu desmitiem. Slavas smago nastu zēnam palīdzēs izturēt ģimene, kurā valda psiholoģiski veselīga atmosfēra un laba humora izjūta. 

«Daniils ir ūnikums!»

«Kuru gadu tu pie manis nāc? Piekto, sesto?» Nellija jautā Daniilam, un viņš mēģina saskaitīt, līdz abi vienojas – piekto. Kopš Daniils mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, viņš ik dienu divas, trīs stundas pavada Nellijas kabinetā, apgūst vijoļspēli. Tikpat ilgi – piecus gadus – zēna mamma Viktorija Bulajeva ved dēlu uz Maskavas Valsts konservatorijas Centrālo mūzikas skolu uz Krievijā pazīstamas vijoļspēles pedagoģes Gaļinas Turčiņinovas meistarklasēm. Šķiet, mērķtiecīga, vecāku un pedagogu izstrādāta programma jauna vijolnieka izdreijāšanai. Bet – nē! Daniils, vienlaikus aplaistot puķes skolotājas kabinetā, smaidot apliecina Nellijas un Viktorijas teikto, ka jau trīs gadu vecumā pats prasījies spēlēt vijoli, lūdzies, lai ved uz Maskavu mācīties, un nekad nav sūdzējies, ka nodarbību ir pārāk daudz vai tās par garu.   

Mamma stāsta, ka Bulajevu vienīgo dēlu dažu gadu vecumā vedusi uz visdažādākajiem pulciņiem ar vienu nolūku – lai bērns pats izvēlas to, kas viņam patīk. Bulajevi arī allaž, dodamies uz baleta, operas un teātra izrādēm vai klasiskās mūzikas koncertiem, dēlu ņēma līdzi. «Viņš triju gadu vecumā jau bija saprātīgs cilvēks, zināja, kā koncertos jāuzvedas,» saka Viktorija, tikpat gaišiem matiem kā dēlam, un arī viņas apaļo seju rotā nepārejošs smaids. Viņa stāsta, ka reiz aizvedusi dēlu uz Gidona Krēmera un Kremerata Baltica koncertu, pēc kura puika teicis, ka grib spēlēt vijoli. Aizvests uz vijoles studiju Riekstkodis, zēns aizrāvās ar šo smalko instrumentu. «Tā bija bērna izvēle,» uzsver Viktorija, kura gandrīz vai taisnojas par to, ka viņas kustīgais, dzīvespriecīgais, ņiprais puika grib spēlēt vijoli, nevis dauzīt bumbu vai stāvēt ar hokejnūju vārtos. Viņa ir mediķe, vīrs – uzņēmējs, neviens ģimenē nav saistīts ar mūziku. «Taču mums patīk lasīt grāmatas, iet uz teātra izrādēm un koncertiem. Tā ir dzīve, kuru dzīvojam. Daniils kopš mazotnes televīzijā skatījās ne tikai multeņu, bet arī Mezzo kanālu – klausījās gan džezu, gan klasiku, skatījās operas un baleta izrādes,» skaidro mamma. 

Kad Daniils apguva vijoļspēli Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skolā, pasniedzēja Regīna Sjakste vairakkārt teikusi – dēlam ir talants, tas jāizkopj! Viņa uzstāja, ka puikam jākļūst par Dārziņa skolas audzēkni, tomēr vecāki šaubījās. «Mums tā bija nopietna izšķiršanās – sūtīt bērnu skolā, kur līdzās vispārizglītojošai izglītībai ir nopietna muzikālā izglītība. Daniils, protams, ļoti gribēja, bet mums vajadzēja kādas autoritātes viedokli, tāpēc aizvedām uz Maskavu pie profesores Turčiņinovas,» stāsta Viktorija. 

Profesore ne tikai apstiprināja, ka puika ir apdāvināts, bet piedāvāja turpmāk strādāt ar viņu meistarklasēs. «Jā, tas maksā naudu, bet tā izpaužas mūsu atbalsts bērnam. Viņam patīk šīs nodarbības, viņš tām nododas ar sirdi un dvēseli. Ja viņam tā ir nepieciešamība, mēs kā vecāki nemaz nespējam to liegt,» saka Viktorija. Viņai un vīram būtu daudz vieglāk, ja bērns mācītos visparastākajā skolā un interesētos, piemēram, par ķīmiju. Taču Daniils mīl mūziku.

Kamēr Daniils izgājis no kabineta, Nellija Sarkisjana papildina Viktorijas teikto ar vārdiem, ka puika «neapšaubāmi ir apdāvināts zēns, neapšaubāmi». Lielākajai daļai bērnu nepatīk vijoli spēlēt, vecākiem un pedagogiem jāveic dažādi psiholoģiski viltīgi manevri, lai pamudinātu mazos to darīt. Daniilam tas nekad nav bijis vajadzīgs. «Man pašai dēls ir vijolnieks un ļoti labs, bet bērnībā viņš tā nerāvās pie vijoles kā Daniils. Sākumā es viņam visu laiku pārjautāju – tev patīk spēlēt? Nav apnicis? Tiešām patīk? Bet viņš aizrāvies un grib spēlēt vēl un vēl, un vēl,» enerģiski stāsta Nellija, mazo, šmaugo augumu saliekusi uz priekšu, kā gribēdama būt vēl pārliecinošāka. «Pie manis viņš vienmēr ir smaidīgs, saulains, dzīvespriecīgs, divas un dažkārt pat vairāk stundas mācās vijoļspēli. Tikai nedomājiet, māmiņas, ka, rīkojoties kā Viktorija, jums izdosies izaudzināt ģēniju! Daniils ir ūnikums. Vienreizējs!»

Viktorija tajā klausās ar smaidu: «Es pret viņa talantu izturos pilnīgi mierīgi, jo man nav nekādu ambīciju. Man svarīgs pedagogu viedoklis un tas, ka bērnam patīk. Vienīgais, ko varu darīt – atbalstīt. Tā ir mana dēla dzīve, un viņš pats veido tās ceļu.» 

Kritika, starp citu, patīk

Daniils, atgriezies skolotājas kabinetā, nespēj nosēdēt mierā. Viņš ik pa laikam iespraucas sarunā, bet, kad tās vadību pārņem Nellija vai Viktorija, paņem no galda grāmatu un pašķirsta, apsēžas pie klavierēm un paklimperē taustiņus, visbeidzot izvelk no somas krāsainus gumijas riņķīšus un sāk no tiem pīt rokassprādzi. Skolotāja stāsta – tā kā koncertos Doma baznīcā un Lielajā ģildē Daniilam būs jāspēlē Baha un Mocarta mūzika, viņš ik dienu spēlē šo komponistu skaņdarbus. Puika mierīgi atskaņojot Mūzikas akadēmijas maģistrantūras cienīgu repertuāru. «Es jau sāku domāt, ko darīsim, kad viņš būs apguvis visus skaņdarbus, kas uzrakstīti vijolei,» nosmejas Nellija.

Kad prasu Daniilam, vai ir bijis kāds skaņdarbs, ko viņam nav paticis spēlēt, viņš atbild – nē, viss patīk. Neticu, ka var patikt viss, bet Nellija iebilst – Daniilam taisnība, jo jebkuram mūziķim mīļākais ir tas skaņdarbs, ko viņš pašlaik spēlē. Tagad Daniils spēlē Bahu un Mocartu. Kad mazliet vēlāk Daniils stāsta, ko mājās YouTube klausās, izrādās – patiešām Mocartu, bet arī Štrausu.

«Viņš var atskaņot arī ļoti nopietnu mūziku. Nevienam neienāks prātā desmitgadīgam bērnam likt nospēlēt Brāmsu, jo, lai to spēlētu, vajadzīga pieredze. Bet, kad viņš spēlē Bahu un Mocartu, esmu pārsteigta, cik labi viņš saprot šo mūziku,» saka Nellija. No kurienes tāds briedums? «Nezinu! Ja zinātu, «štempelētu» tādus bērnus vienu pēc otra.»  

Daniils gan nemaz neslēpj, ka, gatavojot Georga Pelēča Plaukstošo jasmīnu, ko viņš šovasar spēlēja koncertā Dzimuši Rīgā, jutis ne tikai Gidona Krēmera atbalstošo roku uz pleca, bet dzirdējis, kā viņš palabo, mudina piestrādāt. «Starp citu, man patīk kritika,» saka Daniils, zilajām acīm droši vērdamies manī. «Tas nozīmē, ka ir vēl kaut kas, pie kā piestrādāt. Ja viss izdodas, nav pēc kā tiekties.»

Nellija atzīst, ka mīļuprāt klausās, kā Daniils spēlē vijoli. Tikai bērns var to darīt tik sirsnīgi, tīri! Tāpēc viņai mazliet kremt, ka tagad, kad Daniils bieži tiek aicināts uz dažādiem koncertiem, viņai un Bulajeviem jāuztraucas, kā tikt pie jaunas vijoles, kas maksājot vismaz 5000 eiro. Sabiedrības elite mīļuprāt aplaudē un izkliedz ovācijas jaunajiem talantiem, bet nav mecenātu izveidota fonda, kas atbalstītu apdāvinātos bērnus. «Bulajevi nav miljonāri, Dārziņskolai nav tādas naudas, lai atbalstītu talantus,» ar nožēlu saka skolas stīgu nodaļas vadītāja Nellija Sarkisjana, kura ir arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece. Apņēmusies lūgt sabiedrības palīdzību, lai Daniils tiktu pie jaunas vijoles. «Vecāku galvenais uzdevums ir veidot Daniilu par inteliģentu personību,» saka sirsnīgā skolotāja.

Klasē mētā deju čības

«Man svarīgi, lai bērns pilnvērtīgi attīstās, lai pilnveidojas arī fiziski, būtu stiprs, veselīgs, priecīgs,» saka Viktorija, kurai acīmredzami ar dēlu ir ļoti labas attiecības. Viņi ik pa laikam sasmaidās un pajoko viens ar otru. Reiz kāda žurnāliste jautāja, kas ir Daniila labākais draugs, un viņš teica: mamma. Ūja, vai tad draugu nav! – kaunināja žurnāliste. Ir, bet labākais draugs ir mamma, bez kautrēšanās precizēja puika. 

Kopš trīs gadu vecuma, kad Bulajevi ļāva zēnam izvēlēties hobijus, Daniils vairākus vakarus nedēļā dejo sporta dejas. «Mēs vedām viņu uz vingrošanu, piedāvājām tenisu spēlēt vai futbolu, jo viņam pagalmā patīk ar tēti futbolu uzspēlēt, bet Daniils teica – gribu dejot,» stāsta Viktorija. Sporta dejas puikam tik ļoti patīk, ka tad, ja mamma ar dēlu nevar par kaut ko vienoties, Viktorija piedraud, ka nevedīs uz deju treniņiem. Piemēram, kad Daniils bija mazāks, viņš čīkstējis, ka nepatīk horeogrāfijas nodarbības. Mamma teica: labi, saule mana, tad nebrauksim uz dejošanas nodarbībām vispār! Daniils uzreiz piekāpās, atrada horeogrāfijas nodarbībās sev izaicinājumu. 

Bulajevi nesaprot jautājumu, vai ar tik intensīvu dzīvi puikam nav nozagta bērnība. Daniils ir rosīgs un ziņkārīgs, viņu nekas tik ļoti negarlaiko kā nekā nedarīšana. Ja brīvdienās nav konkursu, koncertu vai sporta deju sacensību, puika ar draugiem iet spēlēt boulingu vai uz kino. Pirms gulētiešanas labprāt palasa grāmatu. Pašlaik līdzās gultai stāv Lindgrēnes Pepija Garzeķe. 

Kad uzdodu jautājumu, vai Daniils sev kaut ko neliedz, jo viņam taču jāsaudzē rokas, puika pie sevis nomurmina, ka nav taču traks. «Viņš tiešām to nedara, viņš var arī kartupeļus notīrīt, traukus nomazgāt, grīdu uzslaucīt. Brīvdienu rītos, kad nekur nav jāsteidzas, viņš mums ar vīru pagatavo brokastis,» stāsta Viktorija. «Pēdējo reizi uzcepa kartupeļu pankūkas. Tā kā viņam patīk garšīgi paēst, Daniils ir painteresējies, kā gatavot ēst, un dažas receptes zina ļoti labi.» 

Vai tiešām ir kaut kas, ko šis puika neprot!? Mājasdarbus taču ir jāpaskubina pildīt, visiem bērniem garas sejas, kad jāsēžas pie burtnīcām! «Nē, viņš pats grib visu izdarīt labi, vēlas mācīties ne sliktāk par citiem. Es viņam esmu teikusi, ka jāiet jau gulēt, bet puika saka: «Nē, māmulīt! Man vēl mājasdarbi jāizpilda!» Domāju, ka tā viņš dara gan pašcieņas, gan mērķtiecības dēļ,» ar lepnumu saka Viktorija. Kad klusi noelšos – tiešām brīnumbērns, viņa skaļi smiedamās mierina, ka dienasgrāmatā bijušas dažas piezīmes. Piemēram, «Klasē mētā deju čības!», «Stundas laikā ēd smalkmaizīti!»

Vēlāk, Daniilam un viņa mammai nedzirdot, Nellija pastāsta, ka to vismaz 40 gadu laikā, kopš viņas dzīve saistīta ar Dārziņa skolu, viņa nav redzējusi nevienu tik talantīgu bērnu kā Daniils. «Ir daudzi komponenti, lai tāds talants veidotos – apdāvinātība, intelekts, darbaspējas, mājas atmosfēra, ģenētika, raksturs, veselība,» uzskaita Nellija. Tad, pagriezusies pret Daniilu, kurš pie klavierēm pļāpā ar mammu, uzsauc viņam: «Turpini mīlēt mūziku, ko es vēl tev varu novēlēt!»

Nemeklē «Latvijas nokiju»

Posted on decembris 11, 2014 by - Veiksme

Vietējā e-pastu servisa Inbox līdzīpašnieks Andris Griķis lepojas ar «100% Latvijas» produktu un gatavs tālāk izplesties arī Igaunijā, nebaidoties no gigantiskā konkurenta Google 

Brat I un Brat II, Toms un Džerijs – tie ir tikai daži no kino aizgūti nosaukumi, kādos interneta vietnes Inbox tehniskie cilvēki mēdz nokristīt savus serverus, tā apgāžot priekšstatu par IT jomā strādājošajiem kā cilvēkiem bez humora izjūtas. Serveru parks, kurā glabājas visa lietotāju informācija, Inbox ir plašs, tāpēc «dzelžiem» tiek piešķirti vārdi, lai saimniecībā vieglāk orientēties un pašiem darbiniekiem arī interesantāk.

Mūsdienās, kad cilvēki e-pastu izmanto ne tikai saziņai, bet arī informācijas uzglabāšanai, interneta serviss Inbox.lv joprojām notur līderpozīcijas tirgū – to izmanto ap 70% Latvijas interneta lietotāju, bet lauku rajonos pat līdz 99%. Viens no uzņēmuma īpašniekiem Andris Griķis uzskata, ka lietotājiem šis pašmāju pakalpojums ir saprotamāks nekā citzemju piedāvājumi.

Izmēram ir nozīme

90.gadu beigās, lasot par pasaulē piedzīvoto interneta biznesa sprādzienu – bija radusies viena no pirmajām interneta pārlūkprogrammām Netscape, veiksmīgi startējis gigants Yahoo! un Mail.ru -, Andris Griķis saskatīja perspektīvu šajā nišā arī Latvijā. Pirmsākumos internets Latvijā bija pieejams tikai šauram cilvēku lokam, bet Griķa tēvs savulaik strādāja Cietvielu fizikas institūtā un bija saistīts ar IT nozari, un par to interese radās arī dēlam. «Man IT šķita tuva joma, es sapratu, kā skrien bitiņi, baitiņi, kā strādā tīkla karte, kā notiek datu apmaiņa internetā,» stāsta pašlaik lielākā Latvijas interneta resursa Inbox.lv līdzīpašnieks. 

Viņa iepriekšējā darba pieredze saistīta ar finanšu jomu, bijis direktors un līdzīpašnieks uzņēmumā Baltic Enterprises, kas darbojās reklāmas biznesā, bet 2000.gadā ar domubiedru grupu nodibināja uzņēmumu Datoru drošības tehnoloģijas – tas nodarbojās ar datorvīrusu ķērāju Kaspersky Lab produktu izplatīšanu. Pēc gada Griķis ar kompanjonu Jevgeniju Kuzņecovu iegādājās Inbox, pirkumam iztērējot 50 000 dolāru. Griķis smej, ka tagad šāda summa ir uzņēmuma vidējais nedēļas apgrozījums.

Tolaik Latvijā e-pasts bija vēl bērnu autiņos, strādāja divi vietējie resursi – Inbox, kuru radīja ar IT nozari joprojām saistītais Nikolajs Ustinovs, un Mail.lv. Griķis ar biznesa partneri devās aprunāties ar abiem. Atceroties Inbox pirkumu, tagad viņš vaļsirdīgi atzīst – dzinulis bija nauda, jo pasaulē elektroniskā pasta servisi jau bija sevi pierādījuši kā komerciāli veiksmīgi. Latvijā e-pasts vēl bija jāuzstāda profesionālā līmenī. Inbox iegādes brīdī tajā bija reģistrēti 100 000 pastkastīšu, no kurām aptuveni puse tika aktīvi lietotas. Salīdzinājumam – pašlaik Inbox aktīvi ir 1,2 miljoni pastkastīšu.

Latvijas e-pasta «bērnība» bija veiksmīga ar to, ka ārzemju pasti šeit bija lēni. «Jūs vienas lapas atvēršanos gaidījāt divas minūtes, bet vietējās lapas atvērās momentāli,» atceras Griķis.

Uzņēmuma pirmsākumos tā darbinieku loks bija mazs – pats Griķis, Kuzņecovs un vēl viens čalis, kurš tagad IT jomā strādā Spānijā. Pirmais darbs – jānostabilizē pakalpojuma pieejamība. «Sākumā, kad Inbox nopirkām, tā bija pilnīga katastrofa, pakalpojuma pieejamība bija 70%, proti, trīs stundas dienā e-pasts nestrādāja,» stāsta Griķis. Tā bija milzu sacīkste par serveru jaudu. Sākumā strādāja ar diviem, bet skaitu vajadzēja palielināt, bija laiks, kad pirka 10-15 serverus mēnesī. Tagad Inbox ir viens no lielākajiem privātajiem serveru parkiem Latvijā, nosūtītās un saņemtās vēstules plūst pa vairāk nekā 300 serveriem.

Tiklīdz Inbox sasniedza pietiekami augstu pakalpojuma pieejamības līmeni, auga arī lietotāju skaits. Savukārt tam sekoja arī finanses, un pirmos sešus, septiņus gadus uzņēmumam bija strauja izaugsme.

Uzņēmuma ienākumi ir atkarīgi no reklāmas. Tās kritums pat krīzes gados nebija tik graujošs kā, piemēram, drukātajā presē. Griķis to skaidro ar piedāvāto produktu noderīgumu, jo e-pastus cilvēki nepārstāja rakstīt arī krīzes laikā. Turklāt uzņēmums īstenoja vērienīgu mārketinga kampaņu, piemēram, kļuva par Pekinas olimpisko spēļu translāciju ģenerālsponsoru un ieguva tiesības piešķirt savu nosaukumu Babītes hokeja hallei. Vēlāk gan Griķis bija sadudzis, sūdzoties, ka mediji konsekventi nemin Inbox ledus halles pilno nosaukumu. 

Lai veiksmīgi strādātu IT biznesā, nepārtraukti jāseko konkurentiem. «Mēs skatījāmies – aha, 2004.gadā Yahoo palielināja pastkastītes apjomu līdz 100 megabaitiem,» skaidro Griķis. Viņu piemēram sekoja arī Inbox, un izrādījās, ka cilvēki šo soli novērtē, jo uzreiz auga arī lietotāju skaits. Iegādes brīdī Inbox pastkastītes apjoms bija pieci megabaiti, nopērkot jaunus serverus, tas palielinājās līdz astoņiem, tad 20, 100, 250 megabaitiem, vienam gigabaitam. 

Taču augt vajadzēja tālāk, un nu jau tie ir 20 gigabaiti. «Mums ir divreiz lielāka pastkastīte par Gmail, divreiz lielāks atļautais e-pasta pielikumu apjoms, galu galā, mūsu serveri atrodas Latvijā, viss vienkārši ātrāk strādā,» Griķis atbild uz jautājumu, vai pasaules interneta gigants Google nav Inbox bieds. Viņaprāt, priekšstats par Gmail popularitāti esot tikai latviešu fobija: «Latvijā Gmail ir aptuveni trīs reizes mazāks par mums un mazāks arī par Mail.ru. Vidējai mājsaimniecei Gmail ir par sarežģītu, tas ir specifisks produkts.» 

E-pasts ir otrais dārgākais IT segments aiz meklētāja, to attīstīt un uzturēt ir dārgi. «Mūsu tehnoloģiskās platformas uzturēšanai, attīstīšanai tērējam aptuveni vienu miljonu latu gadā,» stāsta Griķis. 

Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā saglabājies spēcīgs lokālais e-pasta pakalpojuma sniedzējs. «Ja ir kvalitatīvs lokāls serviss, tad cilvēki pirmām kārtām izvēlēsies kvalitatīvu lokālu servisu. Tas ir ļoti vienkārši!» tic Griķis. «Ja šeit ir pieci VW servisi un nepilns viens Chevrolet, tad cilvēki nepirks Chevrolet,» līdzībās runā Griķis, norādot, ka Inbox lietotājiem ir pieejams tehniskais atbalsts latviešu valodā.

Pašmāju tehnoloģijas

Inbox sevi uzskata par augsto tehnoloģiju kompāniju no A līdz Z – pilnīgi visi risinājumi ir pašu veidoti. «Lattelecom vai LMT nopērk, piemēram, Nokia risinājumu vai kādu citu un to integrē. Inbox visa programmatūra ir pašu rakstīta, visi serveri ir pašu konstruēti,» uzskaita Griķis. Tas ļauj būtiski samazināt izmaksas un vienlaikus algot augsti kvalificētus inženierus. «Tas ļauj šiem talantīgajiem puišiem nebraukt uz Angliju strādāt otršķirīgus darbus,» uzsver Griķis. Vadošie speciālisti algā saņem četrciparu skaitli, kurš nesākas ar viens, saka uzņēmuma vadītājs, gandarīts par kadru stabilitāti.

Pašlaik uzņēmumā ir 35 darbinieki, lielākā daļa no viņiem nodarbināti tehniskajā nodaļā. Griķis skaidro, ka programmēšana ir viena lieta, bet svarīgāka ir tās vadība – izlemt, kas ir jāuzprogrammē. Tā pamatā ir sekošana tirgum, konkurentu darbības analīze. Pavisam nesen Inbox attīstījis jaunu maksas pakalpojumu – korporatīvo e-pastu Inbox.eu, kur var reģistrēt savu domēnu. Tiek strādāts pie jauna vēstuļu filtra, līdzīgi kā to dara citi e-pastu servisi. Bez e-pasta Inbox piedāvā arī foto uzglabāšanu, šo pakalpojumu mēnesī izmanto ap 150 tūkstošiem lietotāju, joprojām populāras ir spēles, kuru auditorija mēnesī ir ap 450 tūkstošiem.

Runājot par nākotni, Griķis saka: nekad nav atmests sapnis par to, ka Inbox varētu būt starptautisks uzņēmums. Kopš 2008.gada Inbox ir Lietuvā, kur tam ir aptuveni 130 tūkstoši lietotāju. Tuvākajā laikā plānots iekarot Igaunijas tirgu.

E-pasta nāve ir prognozēta trīs reizes, Griķis ironiski saka: vispirms, kad parādījās tā dēvētie interneta «mesindžeri», vēlāk, kad radās Skype, un nu lēš, ka e-pastus izskaudīs sociālie tīkli. Taču Inbox līdzīpašnieks ir pārliecināts, ka e-pasts arī turpmāk būs populārākais interneta rīks. To apstiprina arī mobilo tālruņu e-pasta lietotņu popularitāte. Arī Inbox jau divus gadus darbojas gan iOS, gan Android platformā un lepojas ar 100 tūkstošiem mobilo lietotāju mēnesī.

Cits jaunums ir saistīts ar «banermašīnas» kā pakalpojuma attīstīšanu. Tas ir milzu bizness visā pasaulē – baneru pārvaldes sistēma, kas kontrolē to izvietošanu dažādās interneta vietnēs. Pašlaik Latvijā savas baneru platformas ir Inbox un Draugiem, visi citi tās nomājot no ārvalstu uzņēmumiem. Griķis stāsta, ka viņu sistēma esot attīstīta tik tālu, ka jau var to piedāvāt trešajām pusēm. «Mums ir meitasuzņēmums Adbox, jūtamies arvien gatavāki to piedāvāt citiem – sākotnēji Baltijas, NVS tirgos, varbūt pēc tam paskatīsimies, kas notiek Skandināvijā.»

Griķis lepojas ar to, ka Inbox ir 100% Latvijas uzņēmums – gan valde, gan īpašnieki ir Latvijas pilsoņi. Ir bijuši piedāvājumi uzņēmumu atpirkt, taču tie neesot bijuši interesanti. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka vietējais e-pastu serviss saglabās savas līderpozīcijas, neraugoties uz ārvalstu piedāvājuma ienākšanu, un aicina latviešus nemeklēt «Latvijas nokiju», jo somu brīnumbērns Nokia ir sen zaudējis pozīcijas, bet latviešu Inbox turpina attīstīties.

3 biznesa principi

1. Tehnoloģija un pakalpojums vispirms, tam sekos bizness.
2. Spēt radīt labu produktu ar to budžetu, kas tev ir, neskatoties «milžu» kabatās.
3. Produktam jābūt konkurētspējīgam, citādi tas agri vai vēlu mirs.

Svarcelšanas zvaigzne

Posted on decembris 10, 2014 by - Jauna seja

Rebeka Koha (16)

Jaunā svarcēlāja ir viena no pieciem jauniešiem, kas nominēta kā gada uzlēcošā zvaigzne ceremonijā Gada balva sportā 2014. Viņa ieguvusi 1.vietu Eiropas jauniešu čempionātā, 4.vietu pasaules čempionātā junioriem, 7.vietu Eiropas čempionātā pieaugušajiem un 3.vietu pasaules jaunatnes olimpiskajās spēlēs.

Vecāki: Ilvija – Ventspils peldbaseina masiere, Gvido – basketbola halles trenažieru zāles instruktors.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka viņi mani atbalsta, pieņem to, ar ko es nodarbojos, vienmēr palīdz grūtos brīžos un iesaka, kā labāk rīkoties.

Kuru personību tu apbrīno? Savu treneri Eduardu Andruškēviču, jo viņš vienmēr paspēj visur būt klāt un par mums rūpējas. Viņš spēj būt gan treneris, gan draugs, kurš uzklausa.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Nepadoties, tiekties uz saviem mērķiem un sapņiem, kamēr neesi tos sasniedzis.

Kad pēdējo reizi raudāji? Vakar, jo treniņa laikā ļoti sāka sāpēt muskuļi. Bet pēdējo reizi tā nopietni raudāju pasaules jauniešu olimpiskajās spēlēs Ķīnā, kad neizdevās pacelt 94 kg un izcīnīju tikai bronzu.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Jautra, spēcīga, uzstājīga.

Labākā atpūta ir… Vēl nav bijusi kārtīga atpūta. Pašlaik labākā atpūta ir vienkārši gulēt un neko nedarīt.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neapskaužu citus, jo katram ir savs talants. Esmu apmierināta ar to, kas man ir dots un ko spēju izdarīt.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Laivu, kaut ko ēdamu un kādu draugu.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Suni. Viņi ir jautri un grib bieži spēlēties, arī es tāda esmu, man noteikti būtu daudz nodarbju kopā ar suni.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Ir jau dažādi tie puiši… Tie, kuri ir mani draugi, ir ļoti izpalīdzīgi dažādās situācijās – šo īpašību viņos arī novērtēju.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Esmu pabijusi dažādās valstīs, protams, arī tur ir skaisti, bet man nepatīk, ka ir pārāk daudz plašuma, pārāk daudz cilvēku, drūzmas, tur jūtos «saspiesta». Latvijā ir mierīgi.