Uģis un Anda Nagliņi uz Īriju devās kā piedzīvojumā. Strādāja šokolādes fabrikā, bet atgriezās kā fotogrāfi un ātri vien atrada darbu
Nagliņi dzīvo Ādažos. Jauncelta daudzdzīvokļu nama pašā spicē. Pa grīdu lēnīgi laipo melns kaķis, viņu noķert cenšas deviņus mēnešus vecā Paula. Kaķis Druvis ir stāsta vērts, jo viņš ir īrs. Kad Nagliņi strādāja Īrijā, noklīdušo kaķēnu pieņēma. Tā Druvis kļuva par imigrantu, jo pirms diviem gadiem atbrauca, lai, tāpat kā saimnieki, paliktu Latvijā uz visiem laikiem.
Viļāt bumbiņas
Uģim bija labs darbs, augstākā izglītība, un trūkums uz Īriju nedzina. Viņam bija darbs Japāņu autocentrā, taču mainījās tā īpašnieki un strādāt kļuva citādi. Tad nāca piedāvājums no drauga, kurš zināja, ka vajag cilvēku, kurš šokolādes fabrikā Īrijā strādātu ar mašīnu, kas taisa konfektes. Uģis aizbrauca. «Man bija jāregulē pildījums, kas līst konfektēs. Jāuzmana, lai konfektēm būtu pareizs svars, jākontrolē šokolādes temperatūra,» viņš stāsta. Fabrika bija liela, tajā strādāja ap 200 cilvēku. Galvenā mašīna ražoja 40 000 konfekšu stundā!
Pie pildījuma līnijas strādāja trīs cilvēki, un Uģis viņus vadīja. Drīz vien viņu paaugstināja amatā, un tad jau Uģa pakļautībā darbojās deviņi cilvēki. «Tas bija izaicinājums un jauna pieredze,» Uģis stāsta, ka iepriekš arī vadījis cilvēkus, taču ne tik daudz. Galu galā, beidzis uzņēmējdarbību un vadību Banku augstskolā, teoriju varēja realizēt praksē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.