Sestdienas Andrejam nepatika. Ar vecākiem viņš sēdās auto un aptuveni stundu brauca uz Melburnu. Uz latviešu skolu, kur mācījās Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju. «Vienmēr augstu esmu vērtējis latvietību, bet bija nogurdinoši četras stundas mācīties un vēl vakarā pildīt mājasdarbus,» stāsta Andrejs. Viņa vecvecāki dzimuši Latvijā, uz Austrāliju devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. «Kad biju mazs, ar viņiem pavadīju daudz laika, runāju tikai latviski.» Tas radīja grūtības austrāliešu bērnudārzā, jo viņš neprata angliski. Drīz vien ģimenē visi sāka runāt lielākoties angliski, arī Andreja vecāki – latvieši. Tā latviešu valoda aizmirsās. «Kad mācījos vidusskolā, domāju: kādā jēga bija mācīties, ja tā tiek pazaudēta?» Andrejs nolēma valodu atgūt. Draugiem.lv sāka sarakstīties ar radiem no Latvijas. «Tālumā latvietību uzturēt var, taču ne pilnveidot,» viņš skaidro, kāpēc 2012.gadā sapratis, ka grib strādāt Latvijā, vismaz uz laiku.
Piemērots brīdis bija pēc vidusskolas. Gala eksāmenos Andrejs bija izcils, iestājās augstskolā, inženierzinātņu studijās, un atrada arī prakses vietu. «Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības sekretariātā – diezgan svarīgi izklausās, ļoti gribēju tur strādāt!» Andrejs stāsta, ka tik unikālu iespēju garām laist nav gribējis, tāpēc paņēmis akadēmisko gadu un pagājušā gada jūnijā ieradies Rīgā, lai pusgadu praktizētos.
Latvijā Andrejs bija viesojies divas reizes. Ar mammu, tēti un māsu. Jaudzemu ģimene apceļoja visu Latviju. «Mēs bijām kā tūristi. Tagad es tā nejūtos, jo man ir vietējā norēķinu karte un Latvijas pase. Īres dzīvoklis, darbs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.