Žurnāla rubrika: Cilvēki

Metuzāla gēns

Posted on februāris 25, 2015 by Gunita Nagle - Personība

Lai dzīvotu ilgu mūžu, ģenētikai ir tikai 20% nozīme, visu pārējo izšķir dzīvesveids. Tā secinājuši Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnieki, kas pētīja mūsu ilgdzīvotājus

Tekla Šepeļeva 1.februārī, savā 105.dzimšanas dienā, ar gardu muti notiesāja kūkas gabalu un, klausoties mazbērnu un mazmazbērnu dziesmās, malkoja šampanieti. Kūka bija tik garšīga, ka palūdza vēl vienu. Jaunībā Sibīrijā piedzīvojusi bada dienas, Tekla prot novērtēt ēdienu. Arī tagad, kad brūni svītrainā kleita uz viņas kalsnā auguma izskatās pārlieku liela un ap galvu cieši apsietais lakats šauro seju dara vēl mazāku, viņai ir laba apetīte – visu, ko vedekla Staņislava ceļ priekšā, ēd tik nost. Kad istabā paliek viena, klusi skaita rožukroni vai skaļi uzdzied pa kādai dziesmai.

Kas palīdzējis Teklai nodzīvot tik neparasti garu mūžu, viņas tuvinieki nezina. Dzimtā viņa ir vienīgā ilgdzīvotāja. Teklas dzīvē ir bijis daudz pārdzīvojumu un grūtību. Būdama katoliete, viņa nebaidās nāves. Tomēr tā met līkumu ņiprajai sievai. Lai saprastu, kā ilgmūžību ietekmē gēni, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Liāna Pliss četrus gadus pētīja ilgdzīvotības ģenētiskos aspektus Latvijas populācijā. Mūsu valstī tādu kā Teklas kundze nav daudz – tikai 0,3% no visiem iedzīvotājiem. Izpētot ilgdzīvotāju DNS, zinātniece secināja, ka nekādu brīnumu nav – ģenētika nosaka tikai 20% ilgmūžības. Izšķirošais ir dzīvesveids.

Grūta, bet gara dzīve

Lai gan Tekla runā latgaliski, Latgalē viņa nekad nav dzīvojusi. Vecāki pirms viņas piedzimšanas aizbrauca no Līvāniem uz Sibīriju, lai saimniekotu Tomskas apgabalā, apstrādājot turienes auglīgo zemi. Tekla piedzima 1910.gadā un auga kopā ar četrām māsām. Atšķirībā no vairuma Sibīrijas latviešu, kas precējās ar saviem tautiešiem, Tekla ļāvās jūtām un izgāja par sievu pie krieva Ivana Šepeļeva. Viņiem piedzima divi dēli un meita, taču, kad sākās Otrais pasaules karš, Ivans aizgāja karot un neatgriezās. 1947.gadā Tekla viena pati ar trim bērniem nolēma braukt uz Latviju.

«Galvenais iemesls, kādēļ viņa tā izlēma: krievi pret latviešiem izturējās kā pret svešiniekiem. Saukāja par kulakiem. Otrkārt, visas minoritātes, ne tikai latvieši, Staļina laikos piedzīvoja represijas,» apsēdies pretī mammai, stāsta Teklas dēls Valdis. Vecāku dotais vārds viņam bija Vladimirs, bet šeit tas ir latviskojies, tāpat kā Šepeļevu trīs bērni. Teklas astoņi mazbērni, deviņi mazmazbērni un viens mazmazmazbērns ir latvieši.

Teklai ir grūti atcerēties visus savas garās dzīves notikumus, taču viņa uzmanīgi klausās dēla stāstītajā un ik pa laikam iestarpina: «Tai tys beja.»

Spriežot pēc Valda stāstītā, Teklai nav bijis viegls un skaists mūžs. Vēl pirms viņa apraudāja vīru, kurš pazuda karā, daudz pārdzīvojumu sagādāja vecākās māsas traģiskais liktenis: vispirms no asiņu zuduma nomira kautiņā sadurts māsas vīrs, tad māsa, nezināmas slimības nomocīta, izdzisa, atstājot bāreņos divus mazus dēlus. Jaunāko puiku nejauši nošāva vietējie mednieki. Dzīvs palika tikai māsas vecākais dēls, kurš pēc kara kopā ar audžumammu, Teklas jaunāko māsu Annu, arī pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

Latvijā māsas apmetās uz dzīvi Talsos. Cik atminas Valdis, sākumā dzīvojuši pus-badā. «Kad mamma gāja uz darbu, sagatavoja mums ēdienu: trīs mazās karotītes cukura šķīvī. Tikai vienu kaudzīti drīkstēju apēst, otras divas jāatstāj brālim un māsai,» atceras Valdis, tagad jau 75 gadus vecs vīrs.

Taču, jautāts, vai Latvijā nebija grūtāk kā Sibīrijā, viņš bez šaubām saka: «Nē! No Sibīrijas laikiem atceros dienu, kad mamma gāja uz darbu un es jau tad izsalcis pieplaku pie loga, gaidot viņu atgriežamies ar ēdienu. Taču mamma, atnākusi mājās, lika mums iet gulēt, bet pati raudāja: «Nav ko dot! Nav ko dot!» Atceros arī, kā Sibīrijā pavasarī pārstaigājām kartupeļu laukus, cerot tur atrast kādu kartupeli, kas palicis rudenī nenorakts. Atrastos saplacinājām un uz plīts cepām. Arī zāli vācām un ēdām.»

Tekla atrada darbu Talsu dzirnavās, kur viņai atļāva saslaucīt uz grīdas izbirušos miltus. Tad bērni sāka ēst klimpu ēdienus un pankūkas, pamazām aizmirstot mūžīgo izsalkumu. Vēlāk Tekla iemanījās talseniekiem šūt drēbes un sāka strādāt šūšanas artelī par vīriešu uzvalku šuvēju, tad jau ģimene dzīvoja pārtikusi.

Talsos Tekla, mūža otrajā pusē strādājot bērnudārzā, nodzīvoja līdz pat 98 gadu vecumam. Kad kļuva grūti par sevi gādāt, bērni vienojās, ka vislabāk Teklai, ko visi sauc par vecomāti, būs Valda un viņa sievas Staņislavas ģimenes mājā Jelgavā. «Pirms 50 gadiem viņa tika uzskatīta par sirds slimnieci. Ārsti toreiz teica, ka sirsniņa ilgi nevilks. Taču tā klapējas tagad tik labi, kā vēl nekad,» stāsta Valdis. Kamēr vien vecāmāte varēja, viņa ik gadu 15.augustā Jaunavas Marijas Debesbraukšanas svētkos bija Aglonas bazilikā. Tekla tic, ka tur viņa tika vaļā no muguras sāpēm. Vienu gadu aizbraukusi stīva, līka, nakti pavadīja bazilikā lūgšanās, bet no rīta mugura nesāpēja. Un nekad vairs nav sāpējusi. Līdz 103 gadu vecumam Tekla tipināja pa māju un dārzu, bet, kad pirms pāris gadiem uz kāpnēm pakrita, apsēdās dīvānā un paziņoja: «Necelšos!» Valdim un mazdēliem nekas cits neatliek, kā Teklu uz rokām nēsāt.

Vedekla Staņislava min, ka, iespējams, ilgā mūža noslēpums ir paļāvība uz Dievu. «Viņa katru dienu nodevās lūgšanām un ir ieaudzinājusi sevī paļāvību uz Dievu, kas padara viņu pārsteidzoši mierīgu. Kad redz, ka esmu nogurusi, vienmēr man saka, lai atstāju visus darbus nedarītus un eju atpūsties,» stāsta Staņislava.

Vai ir ilgmūžības gēns?

Tādi dzīvesstāsti, kāds ir Teklai, jau gadu desmitiem ilgi veidojuši priekšstatu, ka ilgmūžību nosaka labi gēni. Aiz ziņkārības noskaidrot, tas ir mīts vai patiesība, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks, profesors Viesturs Baumanis un pētniece, bioloģijas doktore Liāna Pliss pirms pieciem gadiem ķērās pie Latvijas ilgdzīvotāju ģenētikas pētniecības.

Projekts, kurā pētīja Latvijas ilgdzīvotāju gēnus, ilga no 2010. līdz 2014.gadam. Lielākoties tajā tika izmantoti anonīmi Latvijas Genoma centra DNS paraugi: 100-150 no piecām dažādām vecuma grupām (18-40, 60-70, 70-80, 80-90 un 90-100). Zinātnieki izvēlējās tikai vecu cilvēku DNS paraugus un salīdzinājumam jaunu un spēcīgu cilvēku DNS, pusmūža ļaudis viņus neinteresēja. Galvenais atlases kritērijs līdzās vecumam – tiem jābūt veselu cilvēku DNS, tas ir, tādu, kuri nav slimojuši ne ar vielmaiņas, ne sirds un asinsvadu, ne onkoloģiskajām slimībām. Cik zināms Teklas radiniekiem, viņas asins paraugi nav nodoti Latvijas Genoma centram.

Galvenais mērķis bija saprast, vai un kā ģenētika ietekmē dzīves garumu. Zinātnieki sen pierādījuši, ka ilgai un skaistai dzīvei vajadzīgs veselīgs uzturs, aktīvs dzīvesveids, gaišs skats uz dzīvi un laba humora izjūta. Piemēram, 2007.gadā ASV Nacionālais novecošanas institūts nonāca pie secinājuma, ka trijās pasaules vietās – Sardīnijā (Itālija), Okinavā (Japāna) un Loma Lindā (Kalifornija, ASV) – iedzīvotājiem ir neparasti garš mūžs. Lai gan viņu dzīvesveidi ir atšķirīgi, ir daudz kopīgā. Tie, kuri gatavojas svinēt jubileju ar trīsciparu skaitli, ikdienā ēd veselīgi, daudz kustas, viņiem ir ciešs ģimenes un draugu loks, un viņi tic labajam.

Tomēr 2010.gadā, kad Liāna Pliss kopā ar kolēģiem nolēma pētīt Latvijas Genoma centra savāktos DNS, zinātnei vēl īsti nebija skaidrs, ir vai nav tāds Metuzāla (Vecās Derības tēls, kurš, pēc Bībelē teiktā, nodzīvoja 969 gadus) gēns. Brīnišķīgs tramplīns Latvijas zinātnieku pētījumam bija amerikāņu kolēģu Elizabetes Blekbērnas, Kerolas Greideres un Džeka Šostaka atklājums, par ko viņiem 2009.gadā piešķīra Nobela prēmiju medicīnā. Šie zinātnieki bija secinājuši, ka DNS daļas, kas atrodas hromosomu galos, – telomēras – ir iespējams pagarināt, ko nodrošina enzīms telomerāze.

Zinātniekiem jau sen bija zināms, ka šūnu dalīšanās laikā telomēras sarūk. Tas notiek nepārtraukti. Kad telomēra «izbeidzas», šūna aiziet bojā. Zinātnieki izvirzīja teoriju, ka šis process saistīts ar organisma novecošanos. Tagad jau ir skaidri zināms, ka tā tas arī ir, bet 2010.gadā Latvijas zinātnieki nolēma izpētīt: ir vai nav ilgdzīvotībai saistība ar ģenētiku? Vai vecāki var nodot bērniem Metuzāla gēnu?

Ģenētika ietekmē, bet…

Tagad, kad pētījums ir pabeigts, Liāna Pliss var apstiprināt to, kas pēdējo gadu laikā pierādīts viņas un daudzos citos pētījumos: ilgdzīvotāju DNS raksturo garas telomēras. Tātad, jā, ilgmūžībai ir saistība ar ģenētiku.

«Interesanti, ka telomēru garums vismazākais bija 60-70 gadus veco cilvēku grupā. Nedaudz lielāks tas bija 80-90 gadus vecajiem, bet stabili garš tas bija tiem, kas pārsnieguši 90 gadu vecumu. Tas nenozīmē, ka novecojot telomēras pagarinās. Gluži otrādi, tās samazinās. Taču garu mūžu lielākoties nodzīvo tie, kuriem ir garas telomēru ķēdes. Tiem, kas nodzīvo līdz 90 un vairāk gadiem, parasti ir piedzimuši ar garām telomērām. Cilvēka dzīves ilgums ir saistīts ar telomēru garumu,» skaidro Liāna Pliss.

Brīnišķīgs atklājums, kas zinātniekus vedināja domāt, ka atliek tikai mēģināt pagarināt telomēru garumu, lai nodrošinātu ilgu dzīvi. Telomerāzes zonā darbojas tikai cilmes šūnas, kuru aktivitāte, cilvēkam novecojot, kritiski samazinās, un endokrīnā dziedzera tīmusa šūnas, kas hormonus pārstāj ražot pusaudža vecumā. Tātad, lai mākslīgi pagarinātu telomēras, vajadzīgas cilmes šūnas un tīmuss. Diemžēl pirmie eksperimenti ar pelēm, mēģinot mākslīgi iedarboties uz telomerāzi, beidzās bēdīgi: visām pelēm veidojās dažādu veidu audzēji. Vēl jo-projām nav izpētīts, kādēļ tā, bet garas telomēru ķēdes raksturīgas ne tikai ilgdzīvotājiem, bet arī onkoloģisko slimību pacientiem.

Otrs būtisks atklājums: ģenētika nosaka tikai 20% no ilgmūžības. «Pārējo dara dzīvesveids – jāierobežo cukuru un tauku daudzums uzturā, regulāri jāsporto,» skaidro Pliss. Arī to viņa secināja, pētot DNS. «Lai gan telomēras ir DNS kodola sastāvdaļa, tam ir sakars ar mitohondrijiem, kas pasargā šūnas no bojājumiem un kalpo kā enerģijas avots. Jo neveselīgāks dzīvesveids, jo labāk brīvie radikāļi tiek cauri mitohondrijiem un var traucēt tam aptuveni 70 proteīnu veidotajam kompleksam, kas sargā telomēru. Visvairāk bojāto mitohondriju redzējām sešdesmitgadnieku mitohondriālajos DNS. Novecošanas procesi 60 gadu vecumā šūnu līmenī sāk strauji aktivizēties, un, ja cilvēks vēl grib dzīvot, viņam jāēd veselīgi un regulāri jākustas. Ja mitohondrijus nepārslogo ar taukiem, cukuriem, lipīdiem, var nodzīvot krietnu mūžu. Novecošana nav tikai ģenētiskais process.»

Pētījumus turpina

Liānas Pliss un viņas kolēģu pētījums tapa laikā, kad pasaules zinātnieki pievērsās telomerāzes pētījumiem cerībā, ka spēs aizkavēt novecošanu. Latvijas zinātnieki nonāca pie tā paša secinājuma, kas noslāpēja daudzu citu alkas pēc brīnuma: ģenētiskais mehānisms liek organismam novecot. Nenovēršami. Stāsti par gēnu mutāciju vai ģenētiskām tabletēm, kas aizkavēs novecošanu, ir tāda pati mistērija kā alķīmiķu mēģinājumi uzburt mūžīgās jaunības eliksīru. «Organisms ir ģenētiski ieprogrammēts novecot, šūnām to dabīgajā ceļā jāiet bojā,» uzsver Liāna Pliss.

Labā ziņa ir tā, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki kā Tekla, kuri, spītējot grūtībām un pateicoties labiem gēniem, var nodzīvot cienījamu mūžu. Aptuveni 20% labo gēnu viņi nodod bērniem. Tātad ir 20% iespējamība, ka arī Valdis nodzīvos garu mūžu.

Latvijas zinātnieku pētījumi par ilgdzīvotības ģenētiskajiem aspektiem publicēti vairākos starptautiskos izdevumos. Lai gan tas nav radījis apvērsumu zinātnē, Pliss ir apmierināta ar paveikto. Profesors Viesturs Baumanis, kurš 2010.gadā sāka telomēru pētījumus un līdz pat savai nāvei 2012.gadā tos turpināja, mēdzis teikt: «Bieži vien cilvēki skatās tur, kur ir gaišāk. Taču ir vērts paskatīties tur, kur ir tumšs.» Tādēļ Liāna Pliss kopā ar kolēģiem turpina pētīt subtelomēru rajonu. Viņu interesē, kas notiek ar hromosomas galos esošo struktūru, kad visi telomēras posmi ir noārdījušies.

Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums 10 ilgdzīvotāju valstīs un Latvijā

Valsts Kopā Vīrieši Sievietes
Vidēji pasaulē 67,2 65 69,5
Japāna 82,6 79 86,1
Honkonga 82,2 79,4 85,1
Islande 81,8 80,2 83,3
Šveice 81,7 79 84,2
Austrālija 81,2 78,9 83,6
Spānija 80,9 77,7 84,2
Zviedrija 80,9 78,7 83,6
Izraēla 80,7 78,5 82,8
Makao 80,7 78,5 82,8
Francija 80,7 77,1 84,1
Latvija 72,7 67,3 77,7

Informācija: ANO pasaules iedzīvotāju perspektīvas

Ar basām kājām pa oglēm

Posted on februāris 25, 2015 by Ieva Puķe - Slavenība

Visi pūliņi būs velti, kamēr nepieteiksim karu galvenajam reptilim, tam, kurš mājo ikvienā no mums! Tā Purvīša balvas ieguvējs Miķelis Fišers komentē savos kokgrebumos attēlotās ķirzaku un citplanētiešu manipulācijas ar cilvēkiem

Nu jau vairs neizdosies nomirt kā neatzītam māksliniekam, nosmejas Purvīša balvas laureāts Miķelis Fišers. Darbus publikai viņš rādījis pietiekami daudz, bet apbalvojums par gada nogalē notikušo izstādi Netaisnība ir pirmais nopietnais. Daļa no Medicīnas vēstures muzejā eksponētajiem melnbaltajiem kokgrebumiem, kas veltīti cilvēku saskarsmei ar ārpuszemes civilizācijām un neparastām būtnēm, nu pārcēlusies uz izstāžu zāli Arsenāls, kur aplūkojams visu astoņu Purvīša balvas fināla nominantu sniegums. Lai arī Fišera ekspozīcija aizņem tikai vienu stūri, lielās zāles pulsu diktē videoekrānos dzirdamais divu radību dialogs: «Pran?» – «Pran!»

Abos video paslēpies viņš pats. Gatavodamies izstādei, nogriezis «degunu» vecai gāzmaskai, uzmaucis galvā. Ķirzaka gatava! «Ļoti gribējās papildu kontekstu izstādei, es meklēju kādu īpašu telpu,» stāsta, kāpēc Netaisnība mājvietu nebija atradusi kādā no tradicionālajām galerijām. «Medicīnas muzejs bija ļoti piemērots. Tur ir ne tikai medicīna, bet cilvēces senatne: šamanisms, šumeru stēlu kopijas, tas bija intro manai izstādei. Neko labāku nevar vēlēties!» Tā Fišeram patiesībā esot otrā sadarbība ar Medicīnas muzeju. Karjeras sākumā vairākām izstādēm aizņēmies divgalvaina suņa izbāzeni, pat uz Dāniju vedis. «Viņiem ir tāds cietsirdīgs Maskavas zinātnieku eksperiments, kopā sašūti divi suņi ar vienu sirdi. Pilnīgi bezjēdzīgs. Ilgākais, ko suns varēja nodzīvot – 30 dienas.»

Paralēles ar «Pran» – šis vārds Fišera šābrīža mākslas tēlu «hidroreptiloīdu» valodā nozīmējot «visus vārdus un jēdzienus jebkurā cilvēku valodā, izņemot vienu – «līdzcietība»». Ķirzakveida būtnes kopā ar citplanētiešiem rosās izstādes zīmējumos, dažādos veidos paverdzinādamas civilizācijas «kroni». «Cilvēki ir klonēti kā vergu rase, lai iegūtu zeltu Anunaki civilizācijai no Nibiru,» Miķelis, nopietns četrdesmitgadnieks tumšā uzvalkā, stāsta nedaudz nazālā balsī. «Tātad visa mūsu attīstība ir ieprogrammēta uz to, ka mēs zeltu vācam, un tad «viņi» atlido reizi 3600 gados un savāc, jo «viņiem» to vajag. Un tad, kad viņu planēta Nibiru pietuvojas zemei, mainās poli, notiek apokalipse.» Ķirzakcilvēku iemiesojums šajā realitātē esot karaliskās ģimenes un oligarhi.

«Te ir sezonālā aplecināšana, stāsts par cilvēku rases radīšanu,» mākslinieks pamāj uz zīmējumu ar važās saslēgtu kailu sievieti, kam līdzās stāv citplanētietis, un kailu vīrieti, ko uzrauga ķirzaka. «Šeit divi darbiņi no kosmosa tēmas – viens ir veltīts misijai uz Marsu, tur latvietis arī pieteicies,» citā ainiņā citplanētieši bezkaislīgi noskatās uz tādu kā kosmisko kapsētu, viņiem pie kājām rāpo viens vienīgs astronauts, viens karājas karātavās. «Latvietis diemžēl nav iekļuvis 100 cilvēku sarakstā,» paziņoju, atcerēdamās, ka Miķelis tikai pirms divām dienām atgriezies no ceļojuma uz Meksiku, acīmredzot vēl nav informēts, ka Pauls Irbins netiks uz Marsu. «Cik žēl, tu re kā!» sarunas biedra balsī skan vilšanās. «Reku es viņam te tādu latviešu krustiņu jau biju uzlicis,» viņš rāda kokgriezumu. «Bija domāts, ka viņš ir pēdējais, kas dzīvs palicies…»

Izstāde rullē tālāk līdzīgā garā. «Triplona sūknis tuvojas Rīgai,» pieejot pie nākamā gravējuma, mainām tematu. Tikai nedaudz. Pazīstami objekti – dzelzceļa tilts, Saules akmens, televīzijas tornis, bet no debesīm nāk gaisa straume kā gigantiska putekļusūcēja šļūtene. «Triplona sūkņi attīra planētu, savāc visu civilizācijas piesārņojumu un izmet viņu paralēlajā pasaulē jau enerģijas veidā,» Miķelis stāsta. Risinājums ekspozīcijai, ko viņš pats atzīst par nomācošu, slēpjas aiz aizkariņiem. Video – Fišers, pelēkā vamzī un tādu kā Sprīdīša cepuri galvā, basām kājām iet pa sarkani kvēlojošām oglēm. «Esmu drošs, ka ir tikai viena lieta, ko iespējams likt pretim hidroreptiloīdu un «pelēko» patvaļai. Visi pūliņi būs veltīgi, kamēr nepieteiksim karu galvenajam reptilim, tam, kurš mājo ikvienā no mums.»

Skatītāji, kas nākamajā dienā pēc Purvīša balvas pretendentu izstādes atvēršanas pie izstāžu zāles Arsenāls kasēm gaida pamatīgā rindā, lai drūzmētos tieši Fišera «sektorā», tomēr ir nevis nobijušies, bet pat uzjautrināti. Jautā Miķelim tīri praktiskas lietas: «Jūs ar mazu nazīti taisījāt vai ar urbīti? Bet sakiet, lūdzu, kāpēc citplanētieši tādi izskatās?» Mākslinieks, ko pieņemts uzskatīt par spontānu un ekstravagantu, atbildot uz jautājumiem, ir tikpat pacietīgs kā izstādes tapšanas laikā. Katrs attēls vispirms zīmēts ar baltu krāsu uz melna papīra, tad ar pauspapīru kopēts uz krāsotiem dēlīšiem, līnijas grebtas ar triju veida kaltiņiem. Maksimāla koncentrācija! Fišers, kam tīk mainīt izteiksmes līdzekļus, savā Baltezera mājas pagrabā pat neesot klausījies ierasto klasisko un down beat mūziku. Neliela aizsapņošanās, kalts paslīd, dēlītis jāmet ārā…

Pateicīgs par ģenētiku

Latvijas laikmetīgās mākslas prestižākā apbalvojuma saņemšana Miķeli Fišeru ievilkusi interviju virpulī. Ieliekot mūsu tikšanos blīvajā kalendārā, nav ko sapņot par pieteikšanos ciemos Baltezerā. Uz pāris dienām «pārcēlies» uz Arsenālu, Fišers izstāžu zāles organizētajā sarunā ar apmeklētājiem vismaz iedomājies padusē pasist savus iedvesmas avotus, ezotērikas grāmatas, kur rosās ķirzakcilvēki un citplanētieši. Visbiežāk piemin fantastikas rakstnieka Zaharija Sitčina (Zecharia Sitchin) darbus, šis armēņu autors esot iztulkojis senos šumeru ķīļu rakstus.

«Tas ir vidējais, klasiskais citplanētietis. Humanoīds no pelēkās rases. Jūs varat internetā paskatīties, tur viņi ir,» mākslinieks nepretendē uz ārpuszemes civilizāciju atklājēja godu. «Bet es domāju, varbūt jūs esat redzējis…?» dāma, kas uzdeva jautājumu, iepleš acis. «Nē, paldies Dievam, ar šitiem es neesmu ticies, jo šitie ir sliktie,» Miķelis, draudzīgi iesmiedamies, uztur sarunu. Kad esam palikuši divatā, stāsta, kā 90.gados patiešām gājis uz Latvijas Ufologu asociācijas sanāksmēm, kas tolaik bijušas ļoti aktīvas. «Tiku pie aculiecinieku zīmējumiem. Bija viens mākslinieks, kuram viņi stāstīja novērojumus, un tad viņš zīmēja. Viņam bija milzīgi albumi, pilni ar zīmējumiem. Tur bija ar tievu, tievu zīmulīti tik rūpīgi, ilgi zīmēts, ka vispār tas izskatījās pēc melnbaltās fotogrāfijas. Vienā lapā bija portrets, es atceros, un otrā pusē – aina, kurā citplanētietis darbojas, teiksim, laukos pie traktora. Nu, dievīgi!»

Dzejnieces un ārstes Ārijas Elksnes un operdziedātāja Miķeļa Fišera dēls bērnībā gribējis kļūt par kāpurķēžu traktora šoferi. Lai gan izstādēs brīvi improvizē ar mūžības jautājumiem, radošās ģimenes sarežģītos likteņus intervijās viņš nav iztirzājis, un man uzreiz norāda, ka šī saruna nebūs izņēmums. «Esmu ārkārtīgi pateicīgs saviem vecākiem par to ģenētiku, ko viņi man ir devuši, bet tās nav lietas, par ko es gribu publiski izteikties,» Miķelis pieliek punktu.

Fišera vecāki nekad neuzzināja, ka viņš kļūs par mākslinieku. Interesi par šo sfēru puisis sāka izrādīt jau pēc 13 gadu vecuma, kad viena gada laikā zaudēja gan tēvu, gan māti. «Mums nomainījās zīmēšanas skolotāja. Tradicionālu uzskatu skolotājas vietā, kas uzdeva tādus uzdevumus, kā Ziemas prieki, uz Rīgas 49.vidusskolu atnāca strādāt Valda Vītola no Skandiniekiem, kas nupat bija beigusi Mākslas akadēmiju. Mēs ar solabiedru Gunti Grabovski, tagad arhitektu, zīmējām šausmu ainas kladēs, aizmugurējās lapās. Viņai patika, viņa arī mums uzzīmēja dažas savējās, kas mūs iedvesmoja. Uzskatu, ka viņa ir viena no atslēgas personām, kas ļāva man pievērsties vizuālajai mākslai.» Fišers sākumā arī mērķējis uz arhitektiem – šo profesiju, starp citu, tagad studē viņa meita Roberta, kurai Miķelis reiz būvējis Bārbiju mājas no rozā putuplasta.

Viņš savulaik sācis mācīties zīmēšanu pie jaunā mākslinieka Jura Petraškēviča, iestājies Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Taču tā saindējies ar akadēmijas brīvo atmosfēru, ka mainījis fokusu. Glezniecības nodaļā ticis ar pirmo piegājienu. Jau diplomdarbā zīmējis citplanētiešus.

«Man daudz nozīmēja tas, ka akadēmijā studēju kopā ar Jāni Viņķeli, kurš gleznoja ļoti dīvainas gleznas,» Miķelis kā vēl vienu būtisku iedvesmas avotu piemin talantīgo draugu, kura ota diemžēl arī jau labu laiku skrien pa mūžības audeklu. «Dīvainus sižetus par izdomātu civilizāciju, spāņu strēlniekiem, kosmiskajiem sūkņiem. Es neko līdzīgu nebiju redzējis. Mums abiem jau tad patika lasīt zinātnisko fantastiku un runāt par paralēlajām pasaulēm. Tieši tad tas viss sāka nākt iekšā Latvijā, stacijas tunelī parādījās ezotēriskā literatūra. Barikāžu laikā mēs ar Jāni Viņķeli kopā sargājām telegrāfu.»

Izstāde priekš pasaules gala

Pirms 15 gadiem Fišers ar diviem citiem draugiem – Pāvelu Vladimirski, kinooperatoru, fotogrāfu, režisoru no Pēterburgas, un Viktoru Vilku, tolaik TV reklāmu, tagad mūzikas video un filmu režisoru – pirmoreiz devās uz Meksiku. Šī valsts tiek uzskatīta par mākslinieka ezotērisko bateriju uzlādes vietu. Miķelis, kurš Meksikā bijis sešas reizes, apgalvojumu nenoliedz. Netaisnības formu – krāsotos kokgrebumu dēlīšus, kādus 60.gados masveidā ražoja Ukrainā – izdomājis Latvijā, bet saturu veidot sācis Meksikā. Šīs ziemas ceļojumā arī zīmējis gan rītā, gan vakarā, tomēr par visu vairāk baudījis sauli.

Protams, visjaudīgākās emocijas radījusi pirmā Meksikas pieredze. «1999.gadā braucām uz Zona del Silencio,» Fišers nosauc mītiem apvītu tuksneša apvidu – Klusuma zonu – pie Mapimi. Magnētisko anomāliju, analogu Bermudu trīsstūrim, kurā novērotās parādības tomēr daudzi uzskata par urbāno mītu. «Tur nav nekādu radioviļņu, kaktusi, kas tuksnesī aug zaļi, tur aug sarkani, bruņurupučiem ir citādi zīmējumi uz muguras – daudz visādu jocīgu lietu. Un tur krīt meteorīti, mēs tos lasījām kā sēnes. Mājās atvedām spaini ar meteorītiem,» Fišers atceras ar sajūsmu.

«Ar 16 mm Bolex kameru filmējām viltus dokumentālo filmu par citplanētiešiem. Diemžēl tā netika uztaisīta, jo materiālu sabojāja Anglijas robežsargi, izlaižot to caur rentgenu. No visa stundām garā materiāla sanāca tikai videoklips, ko Viktors uztaisīja vienai krievu grupai.»

Par Klusuma zonu trijotne uzzinājusi ceļā uz Centrālameriku, lasot līdzi paķērušos grāmatu, ko režisors Jānis Putniņš pirms kāda laiciņa bija uzdāvinājis Fišeram.

«Latvijas goda konsule sarīkoja mums tikšanos ar galveno Meksikas ufo speciālistu, kas vada raidījumus par NLO, brauc ar helikopteru uz tām vietām, kur viņi redzēti. Mēs viņam prasām: kas ir tā Zona del Silencio, vai vērts braukt, jo baigi tālu uz ziemeļiem. Viņš saka: ja jūs par to zināt, tad jums noteikti jābrauc. Tad mēs arī aizbraucām, un tas bija forši!» Fišers apstiprina leģendu – auto vadīt mācēja viņš vienīgais, lai tiktu galā, pa ceļam šīs prasmes ierādījis abiem kolēģiem. Laimīgi atgriezies atpakaļ, Klusuma zonu viņš vairs nekad nav apmeklējis. «Tur jau, redziet, tā nemaz nevar padzīvoties. Mums toreiz bija iespēja dzīvot Meksikas valdības laboratorijā, kur viņi pēta anomālijas.»

Vai acteku kultūra arī iespaidojusi Fišera interesi par citām civilizācijām? «Absolūti, mani ļoti saista Mezoamerikas un Dienvidamerikas senās civilizācijas. Kad ieraugi šos objektus, arheoloģiskās vietas, celtnes, piramīdas, visi skaidrojumi par tām neiztur nekādu konkurenci ar realitāti,» viņš sparīgi atsaucas. «Ir pilnīgi skaidrs, ka tās nav nekādas pilsētas vai ceremoniālie centri. Tas ir tikai oficiālās zinātnes izmisīgs mēģinājums saglabāt savu pozīciju.»

Acteku kalendārs ar vēstījumu par pasaules galu, kam bija jāpienāk pirms gada, gan sacēla ažiotāžu ne tikai ezotēriķu aprindās. «Es arī speciāli iekārtoju izstādi Lielviela, lai tā būtu uz pasaules galu. To man izdevās noorganizēt,» mākslinieks ar gandarījumu balsī piemin apokaliptiskas lielizmēra gleznas, kas bija aplūkojamas Arsenālā. Izstādes kuratores bija Elita Ansone un viņa sieva Odrija Fišere.

«Kāpēc pasaules gals nepienāca? Kā lai es to zinu, vai tad es kāds gaišreģis esmu? Kaut ko mēs nepareizi izdarījām droši vien,» viņš smejas sirsnīgi, bez sarkasma.

Stradiņu slimnīcas galvenais pulmonologs un liels mākslas cienītājs Jāzeps Baško, ko citplanētiešu un ķirzakcilvēku vidū satieku nākamajā dienā, vēlreiz aizgājusi uz Fišera ekspozīciju, man apstiprina to, ko par Purvīša balvas laureāta izvēli nepateica oficiālā žūrija. Šīs paradoksālās ainiņas juku laikos, kad cilvēku likteņi patiešām balansē klints smailē kā mākslinieka zīmētais Jurijs Gagarins uz ledāja malas Antarktīdā, patiesībā mazina spriedzi sabiedrībā. Mākslā un literatūrā uzietā pašironija dzīvē palīdz saglabāt veselo saprātu, līdzīgi kā bija padomju režīmā, kad daudz kas šķita nepelnīts un neloģisks.

Precizitātes bizness

Posted on februāris 25, 2015 by anon - Veiksme

Viens no trim modernākajiem elektronisko sistēmu ražotājiem Ziemeļeiropā atrodas Latvijā. Tā ir uzņēmumu grupa Hansa Matrix, kurā ietilpst ražotnes Ogrē un Ventspilī, kā arī nesen izveidotā pētniecības nodaļa Rīgā

Tā nebija, ka 2001.gadā, kad Ogrē darbu sāka Ilmāra Osmaņa dibinātais uzņēmums Hanzas elektronika, Latvijā neražotu elektroniskās sistēmas. Ražoja un pat vairākos uzņēmumos. Vienīgi, kā viņš pats saka, līmenis nebija pārāk augsts. Gribējies kaut ko modernāku un tābrīža pasaules praksei atbilstošāku.

Sākuši ar septiņiem darbiniekiem un samērā vienkāršiem elektronikas produktiem, Hanzas elektronika mērķtiecīgi attīstīja ražošanu, uzbūvēja divas jaunas rūpnīcas, kurās pašlaik strādā ap 230 cilvēku. Galvenie kompānijas klienti ir elektronikas uzņēmumi no Latvijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Lielbritānijas un Vācijas. «Katram no šiem klientiem mēs kopumā ražojam aptuveni desmit dažādu produktu. Tātad parasti vienlaikus ražošanā ir gandrīz 200 izstrādājumu, un darba mums tiešām netrūkst,» saka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un pašlaik arī vienīgais īpašnieks Osmanis.

Nodegušas plates

Hansa Matrix lielākais pluss esot tas, ka klienti to atzīstot par augsti profesionālu piegādātāju. «To, ka esam profesionāls piegādātājs, nesakām mēs,» jo īpaši uzsver Ilmārs. «To saka klienti, kuri, pirms veikt šeit savu pasūtījumu, mūs ļoti nopietni auditē.» Tādiem tipiskiem partnerības uzņēmumiem, kādi ir Hanzas elektronika un Ventspils Elektronikas fabrika, kas faktiski nodarbojas ar līgumražošanu, tas ir ļoti būtiski.

Hansa Matrix grupa ir tehnoloģiski spēcīgākais elektronisko sistēmu ražotājs Baltijā, lai gan nepavisam nav lielākais – Igaunijā vien tādu esot ap divdesmit, dažos no tiem strādā līdz pat 600 cilvēku.

Latvijas uzņēmumi esot arī vieni no modernākajiem nozarē visā ziemeļvalstu reģionā. Vēl divi līdzīgi ir Norvēģijā un viens Zviedrijā. Šo līmeni sasniegt izdevies, pateicoties mērķtiecīgām investīcijām un ES struktūrfondu izmantošanai jaunu tehnoloģiju iegādei.

Elektronikā, kur desmit dažādas komponentes integrē vienā, esot aptuveni tāpat kā autobūvē – vieniem sanāk labāk, citiem ne tik labi, smejas Ilmārs. Lai sanāktu, nepieciešama pilnīga izpratne par to, ko dara, augsta ražošanas disciplīna un labi speciālisti, jo tā neapšaubāmi ir zināšanu ietilpīga nozare.

«Es pats esmu studējis elektroniku, tāpēc zinu, kas tas ir,» uzskata Ilmārs, kurš Rīgas Politehnisko institūtu pabeidza 1984.gadā un pēc tam vēl piecus gadus mācījās aspirantūrā. Trīs gadus nostrādājis Anglijā, viņš pēc atgriešanās Latvijā nodibināja savu pirmo uzņēmumu Macro Rīga, kas nodarbojās ar elektronikas komponenšu tirdzniecību. Vēl pēc četriem gadiem, nopircis ēku Ogres rūpnieciskajā zonā, viņš sāka realizēt savu ideju par profesionālas elektronisko sistēmu ražotnes izveidi.

Vienu no pirmajiem produktiem tajā pasūtījis Latvijas uzņēmums SAF tehnika. Tās bijušas četras iespiedplates uz viena paneļa, no kurām divas ražotāja vainas dēļ, kā profesionāļu žargonā saka, nodega.

Ko par to teica pasūtītājs? «Patiesībā viņi bija diezgan pārsteigti. Teica, ka esot laba lodējuma kvalitāte un turpināja pie mums veikt pasūtījumus,» atceras Ilmārs.

Par laimi, ar nākamo pasūtījumu – nelielām platītēm dzirdes aizsardzības iekārtām, ko pasūtīja kāda zviedru kompānija, – nekādu problēmu neesot bijis. Pateicoties tieši šiem pirmajiem klientiem, Hanzas elektronika jau pirmajos gados sasniedza miljons eiro apgrozījumu, atrada investorus un sāka domāt par jaunas rūpnīcas celtniecību Ogrē, iepretim vecajai ēkai. Rūpnīcu pabeidza 2005.gadā, bet jau nākamajā apgrozījums trīskāršojās. Vēl pēc gada, kad tika pabeigta rūpnīca Ventspilī, tas sasniedza septiņus miljonus eiro.

«Mūsējais ir precizitātes bizness. Šeit visam jābūt kā aptiekā,» saka Ilmārs. Pašlaik kompānijā jau ilgstoši savus pasūtījumus veic ap 12 pastāvīgo klientu, kas ar to sadarbojas gadiem ilgi, un neviena no pusēm neesot ieinteresēta šo sadarbību pārtraukt.

Ilmārs gan nenoliedz, ka sākumā viņi cīnījušies par katru klientu un katrs, kurš atnācis, šķitis gana labs. Tagad situācija esot mainījusies. «Mums ir ne tikai modernas iekārtas, bet arī precīzi izstrādāta kvalitātes kontroles sistēma un šim darbam nepieciešamie sertifikāti. Tajā skaitā vienīgajiem Latvijā medicīnas iekārtu ražošanas ISO13485 sertifikāts,» stāsta Ilmārs. «Mēs profesionāli komunicējam ar klientiem, tāpēc vislabākā reklāma nu jau ir esošo klientu atsauksmes un mūsu pašu kontakti profesionālajās aprindās.»

Vienlaikus valdes priekšsēdētājs atzīst, ka viņiem vislabākais klients esot ražotājs ar apgrozījumu līdz 50 miljoniem eiro un ar pasūtījumu par 1-2 miljoniem eiro gadā. «Tātad ne vairāk kā pieci procenti no viņu apgrozījuma, jo tad mēs neesam atkarīgi no viņiem, un viņi nav atkarīgi no mums,» uzskata Ilmārs. Pasūtījumi virs desmit miljoniem esot pārlieku riskanti, jo tad uzņēmums kļūst atkarīgs no viena konkrētā pasūtītāja – ja kādā brīdī šāds pasūtījums pēkšņi sarūk līdz pieciem miljoniem, tad nāktos atlaist pusi darbinieku.

Hansa Matrix grupas apgrozījums pagājušajā gadā bija gandrīz 11 miljoni eiro. Tomēr tas nenozīmē, ka Baltijas modernākais elektronisko sistēmu ražotājs grasās samierināties ar sasniegto.

«Ogres rūpnīcā, kur no gada uz gadu pieaug darbinieku skaits, mums jau kļuvis par šauru, tāpēc nākotnē gribam to ievērojami paplašināt. Vienlaikus plānojam arī klientu skaitu turpmāko trīs gadu laikā palielināt vismaz līdz divdesmit,» saka Ilmārs Osmanis.

Anglija caur Ogres filtru

Līdzīgi kā pasūtītāji vērtē Latvijas kompāniju, Hansa Matrix pārbauda arī savus detaļu un komponenšu piegādātājus. Materiāli tiek iepirkti visā pasaulē, izņemot vienīgi Austrāliju, un tos piegādā ap 200 dažādu ražotāju. «Lai samazinātu transportēšanas izmaksas, bez šaubām, vispirms skatāmies, ko var iepirkt pēc iespējas tuvāk. Mums ir saraksts ar uzņēmumiem, kas jau novērtēti un ar kuriem pašlaik strādājam. Darām to profesionāli un pareizi,» stāsta Ilmārs.

Hansa Matrix uzņēmu pamatprodukcija ir industriāli pielietojamie un telekomunikācijas produkti, kas parasti ir kādas lielākas iekārtas salīdzinoši neliela detaļa vai sastāvdaļa. Tie ir specifiski nišas produkti, un itin bieži arī to pasūtītāji nemaz nav gala produkta izgatavotāji.

Kā stāsta Ilmārs, piemēram, zvanot uz mobilo telefonu Lielbritānijā, visticamāk, sarunas signāls iešot caur Ogrē ražotu filtru, ar ko šajā valstī aprīkoti daudzi mobilo sakaru masti. Latvijas uzņēmumam Mikrotīkls tiek ražoti maršrutētāji. Somijā viens no Hansa Matrix industriālajiem produktiem masveidā tiek izmantots transformatoru apakšstacijās. Bet medicīnas nozarei uzņēmumā izgatavo acs tīklenes skenera detaļas. Savukārt vienu no nedaudzajiem produktiem, kas Latvijā top pilnībā, pasūta norvēģi, un šī ierīce paredzēta augstsprieguma līniju uzraudzībai. Pašlaik sagatavošanas procesā ir Latvijā tapušā un jau pasaulē popularitāti ieguvušā bezpilota lidaparāta Air Dog ražošana. Pērn nodibinot pētniecības nodaļu, Hansa Matrix arī pati ķērusies pie jaunu produktu izstrādes, ko nākotnē piedāvāt globālajam elektronikas tirgum.

Visgrūtākais laiks uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē nenoliedzami bija krīzes gadi, atzīst īpašnieks. Lai gan problēmas sākušās jau pirms tam – 2007.gadā uz 20 vakancēm pieteikušies tikai divi pretendenti, bet vairāki cilvēki no uzņēmuma aizgāja, jo celtniecībā par ķerras stumšanu tolaik maksāja par kādiem 20% vairāk. Tomēr jau pēc gada, kad nekustamo īpašumu burbulis pārplīsa, šie cilvēki bija palikuši bez darba un jebkāda sociālā atbalsta. Savukārt uzņēmumam krīzes laikā nācies krietni savilkt jostu. Taču izdevies vienoties ar darbiniekiem par algas samazinājumu un saīsinātu darba dienu. Tādējādi saglabājot darbiniekus un garantējot tiem darbu, kad krīze būs beigusies. Citas izejas toreiz nebija, jo 2009.gadā ražošanas apjomi nozarē samazinājās par 45%. Par laimi, to saprata arī vairums kompānijā strādājošo.

2012.gadā apgrozījums atgriezies pirmskrīzes līmenī. Un kā vienu no uzņēmumu pašlaik visvairāk raksturojošām iezīmēm Ilmārs min faktu, ka darbinieku vidējais vecums esot tikai 35 gadi. Ražojošam uzņēmumam tas esot ļoti jauns kolektīvs. Bet Ogrē nevienam no vadošajiem speciālistiem neesot pat trīsdesmit. Tas nozīmē vērā ņemamu izaugsmes potenciālu. Bet par uzņēmuma prestižu darba tirgū labi liecinot tas, ka nesen te sācis strādāt kāds jaunietis, kurš beidzis prestižo Sauthemptonas Universitāti Lielbritānijā.

Pašlaik Hanzas elektronika izveidojusies laba sadarbība ar Ogres Valsts tehnikumu, kur duālās profesionālās izglītības ietvaros izveidota grupa, kas apgūst elektrotehniku. Puse no tās audzēkņiem, ap 10-12 cilvēkiem, ik gadu stažējoties rūpnīcā. Labākos no viņiem, kas parasti esot gandrīz puse no šīs puses, pēc tam pieņem darbā.

«Mums nav citas izejas kā savu nākotni balstīt uz zināšanām. Jebkuri resursi, lai arī cik racionāli ar tiem rīkotos, ir ierobežoti. Zināšanas ir vienīgais resurss, kas ir praktiski neierobežots. Tāpēc vecākiem, ja viņi grib, lai bērniem ir nākotne, vienkārši jāpiespiež tos mācīties fiziku un matemātiku, nevis jālūdzas. Jo, galu galā, vecāki taču ir atbildīgi par saviem bērniem,» sarunas noslēgumā saka Ilmārs Osmanis. Viņaprāt, ir jābūvē rūpnīcas, un valsts nākotne jābalsta uz konkrētu nozaru speciālistiem, nevis cilvēkiem, kas mācījušies kaut ko par ekonomiku.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ko es daru, man ir interesanti.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Es par kļūdām sevi daudz nešaustu, jo tās ir pieļautas dažādu iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ. Īstās kļūdas pieļauj tad, kad cilvēks nesaprot, ko dara, bet melo sev un citiem, ka saprot. Es saprotu, ko daru.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Reizēm labāk ir nezināt, kas mūs gaida. Var gadīties, ka,uzzinājuši, cik iecerētais būs grūti sasniedzams, no savas idejas atteiksimies, pat nemēģinājuši to realizēt.

Jurģi visiem

Posted on februāris 18, 2015 by Gunita Nagle - Dzīve

Ugunsgrēks, kurā līdz pamatiem nodega Labunsku jauniegūtā māja Mālpilī, deva ģimenei apjausmu, kāds cilvēkiem ir spēks. Māju viņi ceļ no jauna, un tas tiek darīts ar daudzu Latvijas ļaužu palīdzību

Mēs esam mālpilieši, saka Edvīns Labunskis, stāvot Mālpilī pašu rokām uzceltajā namā. Lai gan viņa ģimene te dzīvo tikai pusotru gadu, viņš zina nosaukt visus kaimiņus. Lūk, tajā mājā, – viņš rāda uz vienstāva namiņu, – dzīvo Māris, kurš pēc ugunsgrēka katru vakaru nāca palīgā nojaukt krāsmatas. Pretējā pusē dzīvo Intiņa, pie kuras Labunski nodzīvoja dažas dienas pēc ugunsgrēka. Kaimiņos ir arī Ilmāra onkulis un Alfona onkulis, kuri agrāk bijuši celtnieki. «Ja ir kādas neskaidrības, viņi ir vislabākie eksperti,» saka Edvīns. Padomu viņam vajag, jo jauno māju viņš ceļ gandrīz viens pats. Tikai laiku pa laikam kāds no mālpiliešiem atnāk ar padomu vai palīdzēt. Piemēram, bijušais Mālpils pašvaldības elektriķis Uldis Bičkovskis nāk savilkt elektrības vadus. Kad Edvīns sāk runāt par samaksu, viņš atņurd: «Par naudu taisi pats!»

Ar vietējo Mālpils iedzīvotāju, draugu, paziņu un pavisam svešu cilvēku palīdzību Labunsku ģimene pusotra gada laikā nodegušās mājas vietā ir uzcēluši jaunu. Māja vēl nav pabeigta, tomēr jau tagad tā ir kā piemineklis vai vismaz uz stipriem pamatiem celts atgādinājums ļaužu nesavtībai, izpalīdzīgumam un strādīgumam.

Nav laika sevi žēlot

Ugunsgrēks, kas 2013.gadā nopostīja Labunsku ģimenes māju, būtu uzskatāms par vienu no tāgada 9821 ugunsnelaimes.

Taču ir vairāki fakti, kuru dēļ daudzi var sevi atpazīt šajā situācijā. Ģimene, kurā aug trīs bērni, jau gadiem ilgi sapņojuši par savu namu. Kad beidzot Mālpilī atrada māju, ar iekrājumiem tomēr nepietika, nācās ņemt aizņēmumu no bankas. Remontdarbus sāka 2013.gada augustā, tiklīdz ģimene bija atgriezusies no trīs gadus ilgas dzīves Beļģijas pilsētā Monsā, kur Edvīns dienēja NATO štābā. Labunsku ģimene – Edvīns, viņa sieva Aija, bērni Paula Beatrise, Elvins un Rei-nalds – bija pārliecināti, ka Mālpilī sāksies jauna, skaista dzīve. Septembrī remontdarbi mājā bija gandrīz pabeigti, to vajadzēja tikai nosiltināt, nokrāsot un izlīmēt tapetes.

Taču naktī no 12. uz 13.septembri, tikai mēnesi pēc atgriešanās Latvijā, māja ģimenes acu priekšā nodega dažās stundās. Pēc ugunsdzēsēju vārdiem, padomju laikos celtās Līvānu parauga mājas «deg kā sērkociņu kastītes». Ugunsgrēks izcēlās īssavienojuma dēļ. Visticamāk, strādnieki, urbjot sienās caurumus, pa kuriem pildīt ekovati, sabojāja elektrības vadu. Pirmā doma, kas iešāvās prātā Aijai, pa saimniecības mājas logu vērojot, kā liesmas atņem senu sapni, – pamest šo nelaimes piemeklēto vietu.

Taču mālpilieši neļāva Labunskiem nolaist rokas. Kaimiņi aicināja padzīvot pie sevis, draugi, paziņas un sveši ļaudis sūtīja bērniem drēbes, grāmatas un sadzīvei svarīgas lietas. Draugi un kolēģi sarīkoja talku, kurā novāca krāsmatas. Ziedot.lv sāka vākt ziedojumus mājas atjaunošanai. Nekas nav beidzies, viss turpinās – joprojām kāds mālpilietis vai paziņa piesakās palīdzēt celtniecībā. Kā saka Edvīns, sevis žēlošanai nav atlicis laika. «Aija un mazie katru nedēļas nogali nāk strādāt. Reinaldam tikai pieci gadi, bet viņa mīļākais instruments ir darba āmurs,» stāsta Edvīns. Tā strādājot, uz vecās, nodegušās mājas pamatiem uzcelta skaista divstāvu māja.

Uz priekšu virza sapņi

«Apsnigusī būvgružu kaudze, ko redzat dārzā, ir nodegusī ēka. No Līvānu mājas pāri palicis tikai pagrabs,» stāsta Edvīns, kādā februāra darba dienas vakarā vedinot iekšā mājā. Aija aizvedusi bērnus uz volejbola treniņu, viņš viens pats jaunajā namā. Mēs ar fotogrāfi tajā redzam baltas, nekrāsotas sienas, betona grīdas, baltiem putekļiem apklātus krēslus un neskaitāmus darba instrumentus visapkārt – uz grīdas, uz palodzēm, uz kastēm. Taču Edvīna acīm paveras pavisam citāda aina. Viņš redz vies-istabu, kur kamīna uguns liesmas piesilda plašo telpu. Viņš rāda virtuvi, kurā būs ērti izkārtoti skapīši un plaukti, veļas istabu un vannas istabu ar apsildāmo grīdu. Pa paša gatavotām kāpnēm vedina uz otro stāvu, kur iepretim plašai vecāku guļamistabai ir trīs mazākas istabas: 17 gadus vecajai Paulai Beatrisei, divpadsmitgadīgajam Elvinam un piecgadīgajam Reinaldam. Kad strādā, Edvīns māju redz tādu, kādu mēs to redzēsim varbūt tikai vasarā. «Protams, sapņoju, kā te izskatīsies, kad darbi būs pabeigti. Kā tad citādi? Ja nav sapņu, nav vīzijas, nevar pastrādāt. Tikai sapņi mani virza uz priekšu,» saka Edvīns.

Atstātās kafijas krūzes virtuvē liecina, ka brīvdienās te rosās visa ģimene. Vasarā Labunski jaunbūvē un lielajā dārzā dzīvoja augām dienām. Aija siltumnīcā bija sastādījusi tomātus, ap ābeļdārzu ziedēja visdažādāko krāsu puķu dobes. Puikas bradāja pa dobēm, lēkāja pa batutu, ik pa laikam saķīvējās, tad salīga mieru un atkal dauzījās. Nams vēl nav pabeigts, bet Labunski jau jūtas te kā mājās. Par spīti tam, ka pagaidām viņu ikdienas dzīve iespiesta mazā, pašvaldības atvēlētā divistabu dzīvoklī starp dažādām kastēm un mantu maisiem.

«Rīgā mēs ar Aiju nodzīvojām 14 gadus, Mālpilī – tikai pusotru. Taču šajā īsajā laikā mēs teātra izrādēs, koncertos un dažādos kultūras pasākumos esam bijuši vairāk nekā visu iepriekšējo 14 gadu laikā,» stāsta Edvīns. Mālpilī esot daudz dažādu kultūras pasākumu, tos ģimene garām nelaiž. Jaunākais puika katru dienu iet uz Mālpils bērnudārzu, lielākie bērni mācās Mālpils skolā, sieva te atradusi darbu. Visa ģimene ieguvusi draugus. Tādēļ grūtības, kas rodas, kad mazajā dzīvoklī gribas citam no cita norobežoties un pabūt vienatnē, visi mēģina pārlaist kā lietusgāzes – ar apziņu, ka pēc tam debesis noskaidrosies un uzspīdēs saule.

Pirmais saules stars pēc ugunsgrēka atspīdēja pagājušā gada martā, kad Edvīns bija pabeidzis no gāzbetona blokiem mūrēt mājas sienas un uzlika spāres. Cepot dārzā šašlikus, Labunski izjuta īstu svētku prieku. Turpmākajos mēnešos bija duka strādāt, Edvīns nosiltināja māju, uzklāja apmetumu, ar paziņu palīdzību ierīkoja apkures sistēmu. Kad pirmo reizi iekurināja apkures katlu un ar roku sajuta radiatoros ieplūstam siltumu, arī sirdij palika silti – te var dzīvot!

Strādā viens, palīdz daudzi

«Lielākoties visu daru pats. Lai izmantotu saziedoto naudu profesionālu celtnieku darba samaksai, man vajadzēja noslēgt līgumu ar būvniecības uzņēmumu. Kad uzzināju, cik daudz tā darbs man izmaksā, sapratu, ka tas ir naudas putekļsūcējs, ka nespētu tam ne saziedot, ne sapelnīt,» stāsta Edvīns. Viņš nolēma turpmāk visus līdzekļus izmantot būvniecības materiālu iegādei, bet darbus darīt pats. Ja kaut ko neprot vai netiek galā, pasauc kaimiņus, lai dod padomu. Piemēram, nesen Edvīns apjauta, ka nesaprot, kā pieskrūvēt reģipša plāksnes pie sijām. Jautāja padomu labam paziņam Marekam, bet viņš ieradās ar savu tehniku, kas palīdz plāksnes noturēt pie sijām. Tagad Mareks, kad ir brīvs brīdis, ierodas Edvīnam talkā.

Ar vislielāko pateicību Edvīns runā par elektriķi Uldi. Ūdensvadu un kanalizācijas, kā arī siltuma apgādes sistēmas ierīkošana, pēc vīrieša vārdiem, ir vienkārša, turpretim elektrosistēma šķita iesācējam bīstama spēle. Uldis ieradās kā labais gariņš – rosīgs un smaidīgs. «Es pat nezinu, ko un kā viņš te dara. Tikai paprasa man, kur un kādus kontaktus un apgaismojumu es gribētu. Tad pievelk vadus,» stāsta Edvīns.

Edvīns jaunbūvē strādā katru darba dienu – kā ap sešiem atgriežas no darba Rīgā, tā uz pāris stundām pazūd mājā. Un tikai pēc tam, kad strādājis, brauc pie sievas, meitas un puikām uz dzīvokli. Sestdienas, svētdienas visiem paiet ģimenes mājā. Tomēr uzmundrinājumus, ka darbi raiti rit uz priekšu, Edvīns nepieņem. Ja tā būtu, ģimene jau dzīvotu savā sapņu mājā. Edvīnam bieži jābrauc komandējumos, un tie atņem laiku mājas celtniecībai.

Edvīns lēš, ka mājas atjaunošanā līdz šim ieguldīti aptuveni 60 tūkstoši eiro, no kuriem neliela daļa ir apdrošināšanas nauda, 16 661 eiro – ziedojums, pārējais – Labunsku ģimenes budžeta līdzekļi. «Cilvēki, kuri dāvināja mums naudu Ziedot.lv, ļoti palīdzēja. Bija paziņas, kuri naudiņu tāpat atnesa. Kaimiņi man ar darbu un padomu ir daudz palīdzējuši. Paldies visiem!» uzskaita Edvīns. Diemžēl celtniecībā ieguldīta arī nauda, kas bija nolikta Paulas studijām. Meitai, kad pēc pusotra gada kļūs par studenti, mācībām būs jāņem studiju kredīts. 17 gadus vecā meitene vecākiem nevis kaut ko pārmet, bet ir uzņēmusies ģimenes budžeta plānošanu, lai tādējādi sagatavotos finanšu studijām. «Taisīja mūsu bilanci, secināja – tur tērējam par daudz, bet citur par maz! Biju spiests paņemt vēl vienu nelielu kredītu no bankas, tāpēc nu meitai būs jākļūst par ģimenes grāmatvedi.»

«Gaidām uz sālsmaizi!»

Pa šo laiku Edvīns daudz iemācījies gan būvniecības, gan galdniecības lietās. «Ceru, ka bērni novērtēs, ka šī ir manis celta māja,» viņš saka.

Pašu māja ir viņa un Aijas sapnis jau 22 gadus, kopš abi ir kopā. Tikko apprecējušies, dzīvoja īrētās istabiņās un svešos dzīvokļos, lolojot cerības par savu mājokli. Kad savulaik Edvīnam Bolderājā piešķīra dienesta divistabu dzīvokli, viņi jutās laimīgi. Taču, kad piedzima Paula, pēc tam Elvins un visbeidzot Reinalds, kļuva aizvien šaurāk un ciešāk. «Kad mani aizkomandēja uz Beļģiju, mums piešķīra kotedžas tipa māju. Jau pirms tam gribējām mājokli prom no pilsētas, bet Beļģijas namā izjutām, cik fantastiski, ka bērniem ir savas istabas un sievai – puķu dobes,» stāsta Edvīns.

Tādēļ, kad Mālpilī 2013.gada augustā un septembra pirmajās dienās viņi bija tik tuvu sapņa piepildījumam, ugunsgrēks šķita kā liela netaisnība. Nodega ne tikai ēka, Elvina grāmatas, Reinaldam mīļā gultiņa, pelnos pačabēja arī gaišas domas par dzīvi, kas kļūs aizvien labāka. Tikai citu atbalsts ģimenei palīdzēja saņemties.

«Kamēr dzīvojam mazajā dzīvoklī, godīgi runājot, saspīlējums ir diezgan liels. Vismazākā dzirkstelīte var izraisīt strīdus. Ja viens bērns atnāk no skolas ne pārāk labā garastāvoklī, otram jāuzmanās viņu aizskart. Arī mums ar Aiju nākas skaidroties biežāk, nekā gribētos,» neslēpj Edvīns. Tāpēc viņš un Aija labprāt iet uz koncertiem un viesizrādēm Mālpilī, gādā, lai Paula un Elvins tiek uz volejbola treniņiem un sacensībām. Pagaidām tā ir viņu izlaušanās no šaurības.

Vasarā, Edvīns cer, ēka būs gatava. «Gaidīsim jūs uz sālsmaizi!» viņš uzsauc, stāvot pie jaunās mājas vārtiņiem. Tie nav tikai vārdi, viņš tiešām aicina ciemos. Jo nams Mālpilī ir celts tikai viena cilvēka rokām, bet ar desmitiem cilvēku palīdzību un simtiem laba vēlējumiem. Labunsku jurģi būs svētki visiem.

Stāvus

Posted on februāris 18, 2015 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Dzejnieks Jānis Peters (75) aizvadījis smagu gadu, tūlīt saņems balvu par mūža ieguldījumu mūzikā un turpina diendienā strādāt

Mazliet salīcis, elegants kungs ienāk viesnīcas Alberts restorānā, un visi oficianti goddevīgi sastingst. Sīkiem solīšiem viņš dodas uz iemīļoto vietu pie loga un palūdz ingvera tēju. Tumšzilās apročpogas nevainojami sader ar gaiši svītroto kreklu, viņš stalti apsēžas. Dzīvīgs un smaidīgs, Jānis Peters liek atcerēties pagājušā gada vasaru, kad tika svinēta viņa 75 gadu jubileja. Koncertā Arēna Rīga dziesmas ar Petera vārdiem dziedāja vairāki simti mūziķu – Latvijas estrādes solisti, aktieri, kori. Vilka līdzi arī skatītāji. Peters izskatījās dziļi aizkustināts. Novembrī dzejnieka ģimeni piemeklēja traģēdija – komandējuma laikā no dzīves šķīrās viņa 39 gadus vecais dēls, Rīgas domes satiksmes departamenta vadītājs Krišjānis Peters.

Pie dzīves tagad tur abi mazdēli – tā dzejnieks atzīstas intervijā. Viņš aizvien diendienā raksta. Latviešiem ir vairāk nekā tūkstotis estrādes un kino dziesmu ar Petera vārdiem. Strādājis kopā ar izciliem latviešu estrādes un teātra mūzikas komponistiem – Raimondu Paulu, Mārtiņu Braunu, Zigmaru Liepiņu. Šogad 24.februārī Jānis Peters uz Nacionālās operas skatuves saņems Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu. Jau pavasarī dziesmas ar dzejnieka vārdiem varēs dzirdēt jestrā Nacionālā teātra izrādē. Kurā? To Peters pagaidām vēlas paturēt noslēpumā.

Vai pēdējā gada laikā esat kaut ko uzrakstījis?
Es strādāju katru dienu. Zigmunds Skujiņš saka: nevienu dienu bez rindiņas! Man tā gluži nav, taču jāstrādā ir visu laiku – vai nu rakstu kā dzejnieks, stihiski, vai arī pasūtījuma darbus, piemēram, teātrim. Divpadsmit dziesmas varu mierīgi, bet divdesmit divas, kā izrādei Dāmu paradīze, – tad jau slodze ir lielāka. Dzejniekam darbi teātrim jānodod laikā, lai vēl komponists pagūst uzrakstīt mūziku. Taču tas ir aizraujoši! Kad rakstu dzeju, tā manī ir nobriedusi, izdīgusi. Kad teātrim, sākumā ļoti mokos. Tikko atrodu zelta pavedienu vismaz vienai dziesmai, process sāk patikt.

Esat izteicies, ka pasūtījuma darbi jūs patiesībā garlaiko, vislabāk jūtaties, rakstot dzeju.
Man saka: raksti memuārus! Taču mani tie tik šausmīgi garlaiko… Varbūt tas ir slinkums? Regīna Ezera reiz teica: lai būtu prozaiķis, jābūt attīstītai sēžamvietai. Dzeja nav tā jāizsēž. Dzejoli varu uzrakstīt arī automašīnā. Ir bijis, ka jāpietur automaģistrāles malā un jāpieraksta. Netēlošu ģēniju, ka uzreiz varu uzrakstīt visu kā Puškins, bet vismaz motīvs man jāpieraksta – divas, četras rindas. Ja neuzrakstu tajā brīdī, pēc tam vairs dzejolis neskan. Nav metrikas, nav ritma. Dzejolī katrs saiklis ir no svara. Valoda ir brīnumaina, tā uzliek savus noteikumus.

Dzejā tie tiek uzlikti gandrīz metafiziskā veidā.
Jā, to redz, kad lasa citu kolēģu pantus: te viņš sēdējis un izdomājis, bet te viņam bijusi Dieva dvesma, gara spēks. Nu jau runāju augstos toņos! Man nepatīk, ka manas paaudzes cilvēki runā patētiski, Atmodas laika noskaņās. Toreiz tas bija svaigi, tagad – štamps. Padomju laikā bija savi retorikas štampi, Atmodas laikā – savi. Daudziem tie iekšā joprojām. Štampo un štampo! Gan pret ienaidnieku, gan par ideāliem. Šodien jārunā citā valodā.

Atrast šodienas valodu nav grūti?
Nabadzīga, izķēmota valoda ir šodien. Anglicismi ienākuši, bet arī rusicismi – tik daudz latviešu valodā tie nebija iezagušies pat padomju laikā. «Pa lielam» tagad latvieši saka. Kas tas ir? Po boļšomu no krievu valodas! Pat teikumus cilvēki būvē krieviski. Arī nomenklatūras valoda ir plaši izmantota. Tikai tā vairs nav padomju nomenklatūras, bet cita – eirokrātu. Tie paši komjaunieši. Tā pati degsme.

Kāda ir jūsu 15 gadus vecā mazdēla valoda, vai grāmatas viņš lasa?
Man jau var gribēties, bet viņš nav savas paaudzes izņēmums – laiks paiet pie datora. Nav dzejnieka mazdēls tādā nozīmē. Latviešu, krievu un angļu valodu viņš pārvalda labā līmenī. Viņam ir divas dzimtās valodas: latviešu un krievu. Agrāk nevarēju iedomāties, kā tas ir. Tagad redzu savā ģimenē. Francisks Jānis Peters mājās ar tēvu un mums, vecvecākiem, runāja tikai latviski, bet ar mammu – krieviski. Latviešu valodu mana vedekla Anastasija mācījās kopā ar dēlu, kad viņš auga.

Atceros, ka reiz publiski sievai sirsnīgi pateicāties, ka viņa vienmēr bijusi jums līdzās, organizējot mājas dzīvi, audzinot dēlu, palīdzot praktiski radošajā darbā. Ko tas jums nozīmējis?
Esmu bijis egoists. Principā gan [Raimonds] Pauls, gan es nekad neesam gribējuši, lai sievas iet strādāt. Aizlieguši, protams, ne. Mana Baiba strādāja Rakstnieku savienības bibliotēkā. Ar tik spraigu dzīvi, kāda man karjeras laikā bija, būtu jāņem aukle un mājsaimniece, ja sieva arī nodotos karjerai. Ar dzejniekiem un komponistiem, un aktieriem jau tā gadās, ka precas un šķiras, un sievietes nāk par postu radošajam darbam. Mēs ar Baibu esam nodzīvojuši 45 gadus. Pauls ar Lanu – 50 gadus. Pirms diviem gadiem šaurā lokā atzīmējām viņu zelta kāzas – Matīšu baznīcā ar mācītāju, bērniem un tuvākajiem draugiem. Pēc tam braucām Salacas krastā svinēt. Bija ļoti jauki.

Mums ar Baibu četrdesmit sestais laulību gads izvērtās traģisks. Aizgāja dēls. Viņam bija 39 gadi. [Latvijas dzelzceļa prezidents] Uģis Magone, ar kuru Krišjānis draudzējās, domā, ka viņš bija pārāk inteliģents, lai ietu politikā. Taču ir jau arī medicīniski rādītāji. Sirds. Pagājušā gada 13.novembrī viņš brauca skaistā komandējumā. Bija plānots seminārs skaistā Austrijas viesnīcā. Nekāda liela stresa. Trešdien dēls lidoja turp. Mana sieva Baiba torīt bija aizbraukusi pie Krišjāņa ģimenes uz Baltezeru. Piecos no rīta viņš cēlās uz lidmašīnu, ziniet, vīrieši ir jāpavada no mājas. Anastasija, Krišjāņa sieva, vēl baroja ar krūti jaunāko dēliņu, tāpēc Baiba aizbrauca pavadīt, uztaisīt brokastis. Gaišs viņš ir aizbraucis. Tik gaišs, labu nodomu pilns. Diena bija silta.

Tad – zvans pie mūsu dzīvokļa durvīm Rīgā. Divi jauni zēni, policisti. Mēs atnācām jums paziņot par Krišjāņa Petera nāvi. Tā, bliukš! Un lika parakstīties. Kad mēs ar sievu sākām raudāt, izteica līdzjūtību.

Es neesmu stiprs cilvēks, bet mans un sievas enkurs pie dzīves tagad ir divi mazdēli. Jaunāko mazdēliņu Aleksandru Dievs mūsu vedeklai Anastasijai dāvāja 38 gados. Tagad mazais jābaro, jāauklē, viņas mamma atbrauca no Maskavas palīgā. Lai kā dzīve viņai veidosies tālāk, Anastasijas vīra kaps ir šeit, Rīgā. Tas varbūt skan sentimentāli kā romānos, bet… tā tas ir.

Es vienmēr esmu bijis cītīgs avīžu lasītājs. Pēc Krišjāņa nāves vairs nelasu. Lūdzu, lai sieva pastāsta, ko raksta. Ir apātija. Nekas jau nelīdzēs līdz kapa malai. Uznāk brīži, kad liekas – kā pasaule vēl vispār stāv. Par daudz jauns Krišjānis bija, lai aizietu. Man liekas, ka viņš bija kļuvis grūtsirdīgs. Kas tev ir, prasīju. Viņš – nekas, nekas.

Vai pārdzīvojāt, kad viņš iesaistījās politikā?
Jā, to straujo kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Man tas ne visai patika. Savas dzīves nogali biju iedomājies pavisam citādu. Esmu solīdos gados un reiz iedomājos – nez, kā puika uztvers manu aiziešanu? Paraudās varbūt. Tad sapratīs, ka tā tam jābūt. Tāds ir dzīves likums, ka tēvs aiziet. Šoreiz nebija pēc likuma… Varbūt pēc īpaša Dieva likuma tomēr bija? Taču – ko mēs tik daudz par cilvēku, kurš aizgājis. Runāsim par kaut ko citu.

Vai jūsu vecāki agri pamanīja, ka labi rakstāt?
Mums Priekulē bija pēckara problēmas, liela nabadzība. Mamma literatūras skolotāja, tēvs kopš 24 gadu vecuma dzīvoja ar vienu kāju. Otru zaudēja neatkarības cīņās pret Bermontu. Viņš bija varonīgs cilvēks. Ar savu vienu kāju divreiz apprecējās. Kopā viņam bijām septiņi bērni. Tagad esam palikuši es un mana māsa.

Skolā rakstīju daudz un labi. Ja bija sacerējums, pierakstīju pilnu burtnīcu. Neko citu nemācījos. Pirmo dzejoli, tādu muļķīgu, uzrakstīju 5.klasē. No pasākumiem skolā turējos sāņus, biju individuālists. Vispār visu mūžu esmu vilkts. Publicistikā mani, jaunu cilvēku, ievilka [kinozinātniece] Valentīna Freimane – viņa strādāja Liepājas laikrakstā Komunists, tas ir tagadējais Kurzemes Vārds. Reiz biju aiznesis dzejoli, bet viņa – vai jūs, jaunais cilvēk, negribat veidot aprakstus? Tolaik bija populāri apraksti par ikdienas cilvēkiem, nevis slavenībām. Uzdeva rakstīt par kādu Liepājas Aleksandra Puškina vidusskolas skolotāju. Kad atnesu rakstu, viņa to izlasīja un teica: kāpēc esat atnesis man nekrologu? Biju ietekmēts no padomju publicistikas, kad raksta tikai pozitīvo, kā par eņģeli, kā par mirušo. Vai tai skolotājai ir arī kādas šaubas, grūtības, Freimane man vaicāja. Tā es sāku rakstīt. Ilgus gadus nostrādāju avīzēs.

Mans pirmais dzejoļu krājums Dzirnakmens iznāca 1968.gadā, to ātri izpirka. Pat nevarēja dabūt, pārrakstīja cits no cita ar roku. Kādai jaunai meitenei, žurnālistikas studentei, kas bija noslīkusi, šo grāmatu lika zārkā līdzi.

Jums vienmēr līdztekus dzejai ir bijuši dažādi amati: vadījāt Rakstnieku savienību, bijāt viens no Tautas frontes veidotājiem, vēlāk Latvijas vēstnieks Maskavā. Vai par kādu no amatiem ir gandarījums?
Īstenībā es, 80.gadu vidū sākot vadīt Rakstnieku savienību, pārvērtu to par sabiedriski politisku centru. Ar Alfrēdu Rubiku saķērāmies. Rakstnieki gribēja ar viņu tikties. Vispār Rubiks bija ļoti aktīvs, skrēja krosu – 2.maijā bija tāds ikgadējais Tautas skrējiens. Iedomājieties, Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs šortiem kājās skrien ar visiem! Uz padomju stagnātu fona viņš izskatījās progresīvs. Kad ielūdzām viņu uz sarunu Rakstnieku savienībā, nebija gaidījis tādu reakciju – visi rakstnieki viņam metās virsū. Kam Rīgā metro?! Viņš stāstīja plānus, valoda bija kokaina. Mētelis bija atstāts manā kabinetā. Kad Rubiks gāja prom, pavadīju. Jāni, viņš prasīja, kāpēc rakstnieki ir pret metro? Teicu, paklausies, mēs neesam pret metro, bet uzbūvējiet to ar kādu japāņu firmu! Mēs iestājāmies pret, jo tas bija kārtējais imigrācijas projekts, gribēja savest strādniekus no citām padomju republikām.

Augstākais punkts bija 1988.gada Radošo savienību plēnums (arī Peters tajā teica runu – red.). Faktiski tas bija Atmodas pieteikums starptautiskā mērogā.

Jūsu un Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei, kas ilgus gadus bija Dziesmusvētku repertuārā, aizpērn iekļuva diskusijās un pēdējo Dziesmusvētku programmā to neatskaņoja, uzskatot par padomju mantojumu. Kā uz to raugāties tagad?
Mēs šo dziesmu rakstījām Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam. Nāca Dziesmu-svētku simtgade, un Pauls gribēja estrādes dziesmu. Neviens no mums nedomāja, ka to dziedās lielais Dziesmusvētku koris – Raimondam bija mute vaļā un asaras acīs, kad to uzzināja. Tajā laikā, 70.gadu vidū, Pauls daudz brauca koncertēt uz kolhozu kultūras namiem. Kolhozi bija atkopušies. Pēckara poļitrukus nomainījusi jauna, izglītota paaudze – agronomi, zootehniķi, ekonomisti. Ziedonis grāmatā Tik un tā rakstīja par kolhozu priekšsēdētājiem, atceraties? Tā bija lauku inteliģence. Lūk, Raimondu aicināja, viņš brauca. Spēlēja klavieres kā dievs, līdzi ņēma savus solistus. Kultūras nami bija pilni. Pauls būs! Pauls būs! Reiz viņš atgriezās no koncerta un saka man: Jāni, vai zini, kas notiek? Cilvēki ceļas kājās pēc Viktora un Noras Manai dzimtenei!

Šodien teiktu – hits.
Jā, to pamanīja diriģenti Imants Kokars, Edgars Račevskis, Jānis Dūmiņš. Kāds no viņiem pasūtīja aranžējumu korim. 1973.gadā, kad bija Dziesmusvētku simtgade, to neļāva dziedāt. Tāpēc ka dziesma bija nacionālistiska, Kultūras ministrija aizliedza. Iekļāva repertuārā tikai 1975.gada Dziesmusvētkos. Kā vecs, uzticams zaldāts tā tika dziedāta visu laiku. Līdz aizpagājušajā gadā neiepatikās vienam virsdiriģentam. Man sāpēja sirds, ka noliedz 1905.gadu. Tauta toreiz parādīja pretestības garu. Šo dziesmu vienmēr dziedās, es zinu. 2013.gadā pēc Dziesmusvētku oficiālā koncerta tā bija pirmā, ko publika sāka kopā ar lielo kori.

Kā jums ar Paulu izdevās kļūt par sava laika hitu radītājiem?
Ļoti intensīvi strādājām. Sākumā salecāmies. Es biju vainīgs. Vecā dzejnieku paaudze aizvien dainoja par Staļinu, bet nāca jaunie – Ziedonis, Čaklais. Jaunie ar vecajiem lecāmies. Alfrēds Krūklis tolaik bija Paula dziesmu dzejnieks. Tāds dūdojošs. Tagad es tā neteiktu, bet jaunībā cilvēks ir nežēlīgs un tā domāju. Zvejniekciema kultūras namā reiz ar Raimondu satikāmies – notika tikšanās ar darbaļaudīm, es lasīju dzeju, bet viņš spēlēja. Pēc tam pasēdēšanā teicu Raimondam (toreiz ne visai vēl bijām pazīstami): nevajag tik sentimentālas dziesmas rakstīt! Viņš – kas tur slikts? Es – tagad tāds laiks, nevajag! Saruna notika ap 1968.gadu, man tikko bija iznācis pirmais dzejas krājums. Raimonds kaut ko atrūca.

Vienu rītu guļu savā komunālā dzīvokļa istabiņā Mūkusalas ielā, kur kādreiz bija Diena. Zvans pie durvīm. Deviņos no rīta! Kurš ir tik traks, es nodomāju. Biju nesen apprecējies, samiegojies gāju atvērt. Kas tur? Neatbild. Dusmīgs rauju durvis vaļā. Pauls atnācis. Atradis mani. Pat nebiju viņam stāstījis, kur dzīvoju. Ienāk istabā un saka: nu, ja esi tik gudrs, raksti! Laikam bija manu Dzirnakmeni izlasījis. Promiedams vēl piebilda: «Man galu galā vajag, lai zāles ir pilnas!» Pauls necieta tukšās vietas zālē. Viņa koncertos tādu jau nebija.

Tā tapa divas mūsu pirmās dziesmas: Ances romance Oļģerta Dunkera filmai Klāvs, Mārtiņa dēls, kurā galveno lomu spēlēja Elza Radziņa. Otra dziesma bija Zilā. Pauls paņēma manu tekstu un teica: te neko nevar saprast! «Tā kā ceriņš, tā kā sapnis. Tā kā apinis pēc lietus mana tumši zilā dziesma dziedama.» Tomēr dziesmu viņš uzrakstīja. Pēc tam mani sāka lamāt gan klausītāji, gan viens otrs dzejnieks – par murgošanu. «Tā kā Aleksandra Čaka pulksteņķēde sidrabota dziedama.» Kāda pulksteņķēde dziedama?!

Kas ir jaunākais, ko esat sarakstījis?
Pēdējā laikā rakstu stāvus. Kopš pērnā gada, kad dabūju krietnu sirds operāciju – es pie Andreja Ērgļa ārstējos -, nosēdēt man ir grūti. Stāvu pie bufetes. Zigmunds Skujiņš pie pults visu mūžu raksta. Varbūt man arī vajag tādu pasūtīt.

Mani iedvesmo Končita

Posted on februāris 18, 2015 by Ieva Alberte - Personība

MNTHA jeb Marija Mickeviča (19) LTV dziesmu un dziedātāju konkursā Supernova ir atšķirīga. Mūziku viņa rada pati – ar vecu planšeti. Vai viņa brauks uz Eirovīziju?

Nobijusies. Zaļiem matiem un lielos, pabalējušos džinsos. Drebošu balsi. Tāda Marija bija konkursa Supernova atlasē. Kad viņa dziedāja, žūrijas sejas savilkās tā, ka kļuva skaidrs – švaki. Uz atlasi viņi meiteni bija uzaicinājuši tāpēc, ka patika atsūtītais pieteikums: pašas komponēta dziesma, pašas filmēts videoklips. Citi pretendenti lielākoties dziedāja zināmus popmūzikas gabalus, tāpēc Marija ar savu sapņaino dziesmu atšķīrās.

Žūrija deva viņai iespēju un uzaicināja uz pirmās kārtas koncertu. Kopš atlases bija pagājušas divas nedēļas, Marija kāpa uz skatuves un televīzijas tiešraidē atkal dziedāja savu dziesmu. Un ieguva otro vietu! «Man patīk, kā tu dziedi. Man patīk, kā tu raksti mūziku. Un vispār – tu man patīc. Tu esi mani apbūrusi. Tu esi dārgakmens,» teica dziedātājs Dons. Arī Prāta vētras Kasparam Rogam acis spīdēja: «Domāju, ka mēs ieraudzīsim Latvijā savu Bjorku.» Kaspars vēl piebilda, ka neatkarīgi no tā, vai viņa uzvarēs Supernovā vai ne, lai turpina darīt iesākto un nes uz mūzikas izdevniecībām savas dziesmas un izdod albumu.

Vēl pēc nedēļas, pagājušajā svētdienā, Marija dziedāja pusfināla koncertā. «Tevis dēļ bija vērts organizēt šo konkursu,» komentēja Kaspars Roga. Žūrija atkal bija vienisprātis, ka no MNTHA var gaidīt labas lietas un jāturpina sāktais ceļš. Uzstāšanos novērtēja arī skatītāji, un viņu balsojuma rezultātā meitene ierindojās otrajā vietā.

Šosvētdien Supernova noslēgsies. Uzvarētājs pārstāvēs Latviju Eirovīzijas konkursā Austrijā.

Vientuļais vilks

«Esmu kautrīga,» saka Marija, kad tiekamies kafejnīcā Miera ielā. Tiešām kautrīga. Rokas salikusi klēpī un strīķē vienu pret otru. «Es vienmēr esmu tāda bijusi. Uz manu piekto dzimšanas dienu sanāca ciemiņi, negribēju iet pie viņiem. Kautrējos. Tētis mani paņēma pičpaunā un aiznesa. Mani sveica, bet es sēdēju tā,» Marija sakrusto rokas uz krūtīm. «Esmu tāds lonely wolf*. Taču jau bērnībā sapratu, ka skatuve velk kā magnēts.»

Marija ģimenē ir vienīgais bērns. «Mamma taisa medaļas, pēc izglītības tēlniece, tētis – gleznotājs.» Indulis Kalniņš, dizaina un grafikas darbu meistars, pēdējā laikā glezno ainavas. Vecvectēvs no mammas puses – poļu izcelsmes, bet vectēvs – tēlnieks un dziedātājs Juris Bajārs. Viens viņa darbs joprojām apskatāms Ķemeros. Tā ir ķirzakas skulptūra, kas spļauj sēravota ūdeni. Kad vectēvs nomira, Marija bija piecus gadus veca. «Neko daudz neatceros, bet viņa ierakstus esmu paklausījusies.»

Pirmoreiz uz skatuves Marija saņēmās uzkāpt, kad mācījās 8.klasē. Piedalījās konkursā Teikas lakstīgala un ar klavierēm spēlēja grupas The Cranberries dziesmu Zombie. Ieguva pirmo vietu! «Pēc tam daudzi teica: wow, nezināju, ka tu dziedi! Un arī skolā Cranberries pēc tam daudzi sāka klausīties.»

Marija beigusi vokāla klasi Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolā. Dziedājusi kamerkorī Tonika, piedalījusies Dziesmusvētkos. Skatuves pieredze ir, taču ne kā solistei. Gribējās pamēģināt, tieši tāpēc viņa ieklausījās Supernovas reklāmā LTV1. Tiešām skaties televizoru? – prasu Marijai, jo viņas vecuma cilvēki jau lielākoties dzīvojas viedtālruņos. «Nūū, es skatos gan televizoru. Jo īpaši kultūras raidījumus,» viņa atbild.

Parādīt savas dziesmas ļoti gribējās, tāpēc Marija nolēma pieteikties. Turklāt pēc vidusskolas beigšanas pagājušā gada vasarā viņa neko tā īsti nedarīja, jo nebija tikusi Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas studijās. «Nākamgad mēģināšu stāties atkal. Nevēlos būt tikai mūziķe. Vai vēl trakāk – tikai dziedātāja. Es vēlos radīt, nevis izpildīt. Un radīt vizuālus darbus, kas saistīti ar manu mūziku.»

Klipu Supernovai Marija mājās filmēja pati. Tas notika tā: nolika sev priekšā kameru, katrā pusē pa galda lampai, un paņēma rokās slēdžus, pati tos slēgāja ritmā un dziedāja. Ar pirmo reizi nesanāca – īsti netrāpīja kameras objektīvā. Ķērās klāt otrreiz. «Viss tapa pēdējā brīdī. Tad zemapziņa izsit ārā labas lietas.»

Uz atlasi Marija ieradās viena. Priekšā jau bija rinda citu dziedātāju, daudzi no viņiem pieredzējuši. Ar atbalstītājiem. Marija sēdēja viena un gaidīja savu kārtu. Stress auga. Lai arī pati stāsta, ka uz skatuves jūtas drošāk nekā sadzīvē, skatoties uzstāšanos atlasē, radās cits iespaids. Marija dziedāja bailīgi, brīžam šķībi. «Tā reize bija traka. Domāju – ja žūrija sapratīs, ka man ir potenciāls, tad tikšu.»

Žūrija saprata. Pēc nedēļas e-pastā iekrita ziņa, ka viņa tikusi uz pirmo raidījumu. «Biju šokā. Sēdēju pie datora ekrāna šādi,» Marija rāda, kā aizlikusi rokas priekšā mutei. To uzzinājuši, vecāki zvanīja radiem. Viņa pati – draugiem. «Viņi mani tur. Saprot, ka neesmu galīgi kukū. Vienmēr gan tāds baltais zvirbulis esmu bijusi.»

Pašas apziņas vadīta

Pirmajā konkursa kārtā uztraukums bija krietni mazāks. Marija angliski dziedāja pašas radīto dziesmu Nefelibata. Šis vārds spāņu un portugāļu valodā nozīmē – cilvēks, kas staigā pa mākoņiem. Vārdu viņa atrada internetā, jo seko vietnei, kas stāsta par vārdiem, kurus cilvēki vairs nelieto. Dziesma ir par to, kā Marija redz pasauli. Par cilvēku, kurš viens staigā pa mākoņiem. «Pirms pāris gadiem sapratu, ka esmu solipsiste,» tēmu turpina Marija un stāsta, ka solipsists ir cilvēks, kurš uzskata, ka eksistē tikai viņa apziņa. Solipsisma pamatā ir pārliecība tikai par savas apziņas eksistenci. Ārējā pasaule nav droši izzināma – viss, ko piedzīvo, ir paša apziņas radīts. «Tātad sanāk, ka esmu viena. Tas mani psiholoģiski tur, palīdz virzīties. Neiespringt tik daudz par to, ko domā citi.» Es saku Marijai, ka tā tiešām ir. Viņa nesalīdzina sevi ar citiem, arī nemēģina salīdzināt citus cilvēkus ar vēl kādu. Pastāv uz savu viedokli, nešaudās un nešaubās. Viņa zina, ko grib. Man rodas sajūta, ka Marija ir vecāka par saviem 19 gadiem. Viņa, runājot par nākotnes plāniem, nepiemin vārdu «nauda». «Tas nav tas, uz ko virzos. Es gribu darīt to, kas patīk. Sava prieka pēc.»

Marija bija radoša jau bērnībā. Pirmos dzejoļus uzrakstīja, kad izlasīja grāmatu Anna no «Zaļajiem jumtiem». Stāsts par savdabīgu meiteni ar bagātu iztēli. «Valoda grāmatā bija tik bagāta un skaista, ka es arī gribēju tā.» Pie klavierēm komponēt sākusi vēlāk. «Cik nu to nosaukt par komponēšanu – sēdēju un spēlēju akordus, kaut ko dziedāju klāt.»

Tagad dziesmu rakstīšana ir nopietnāka. Ikdienā Marija vāc skaņas: ieraksta telefonā dažādus trokšņus, dīvainus soļus vai kādu ievaidēšanos. Vakarā mājās to klausās. Troksnis var būt arī sākums dziesmas tapšanai.

Marija komponē vispirms ar sintezatoru un, kad tēma gatava, iespēlē to iPad. «Man ir vecs iPad. Pats pirmais. Uzkaras ik pa laikam,» viņa plakšķina pa ekrānu, gaidot, kad planšete ieslēgsies. Tas notiek lēnām, jo ierīce pilna savākto troksnīšu. Kad beidzot tas ieslēdzies, Marija parāda lietotni, kurā veido dziesmas – melnbalti taustiņi planšetes vienā malā, gammas garumā, un otrā malā virtuālās bungas, balsis, ritms. Tāds kā skārienjutīgs sintezators. Kad dziesma gatava, Marija to apstrādā arī datorā.

Komponēšana aizņem visu viņas dzīvi, un nevar nodalīt, kad top dziesma. Piemēram, kaut kas galvā skan gan braucot jeb «meditējot» trolejbusā, gan ejot pa mežu, vasarā – pa pļavu. Laukos Vecpiebalgā gan esot pārāk kluss, lai komponētu. «Tas nemainīgums nav izturams ilgāk par dienu, divām. Man vajag nomainīt vidi. Metu sevi ārā no komforta zonām. Lai nedaudz ir neērti, lai nervu gali vaļā un uztveru jauno. Tas saglabājas zemapziņā un uzpeld, kad vajag.»

Vides nomainīšanai der teātris, koncerti, filmas. Kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmas redzējusi daudzas, jo «viņš ir brīnumbērns, jauns un talantīgs». Tvaika nolaišanai Marija iecienījusi rollerderbiju – skrituļošanu pa apli ar skrituļslidām, kam četri riteņi. «Tas ir agresīvs sporta veids, ar grūstīšanos.»

Reti, ļoti reti ir brīži, ka šķiet – varbūt neko nevajag darīt. «Tie tādi īsi zibšņi. Slinkums vienkārši.»

Pa kaķu līniju

Abos Supernovas koncertos Mariju lutināja gan žūrija, gan skatītāju balsojums. «Man patīk, ja žūrija piekasās un varu domāt, kā attīstīties. Zinu, ka ar balsi jāstrādā,» Marija stāsta, ka mūzikas skolu pabeidza pirms trim gadiem un tagad iet pie vokālā pedagoga. «Skanējumu mainīt negribas, tā kvalitāti gan.»

Kā tas ir – klausīties, ka pieredzējis mūziķis saka: tu esi mani apbūrusi? Marija kautri parausta plecus. «Nezinu. Patīkami. Es žūriju uztveru kā cilvēkus, nebija sajūtas, ka noģībšu. Ja ģībtu, tad tikai Deivida Bovija priekšā,» Marija viegli iesmejas. Bovijs ir viņas autoritāte mūzikā. «Viņš ir tik superīgs un vienreizējs! Iedvesmo mani darīt to, ko daru. Ja nokļūtu Bovija koncertā, laikam sēdētu un raudātu. Gribētu viņam roku paspiest,» Marija smaida. Šķiet, beidzot kautrību metusi pie malas, jo turpina jau raiti stāstīt par to, ka, līdzko beigšot lasīt Džordža Orvela romānu 1984, tā ķeršoties pie Bovija autobiogrāfijas. «Kad Bovijs sāka dziedāt, viņu izsmēja. Ķerts, jucis. Pēc pāris gadiem daudzi gribēja viņam līdzināties.» Bovija alter ego maiņas Marijai ir idejiski tuvas. Pērn viņa nokrāsoja zaļus matus. Krāsa gan nav apzināti saskaņota ar tēlu. Savu skatuves vārdu MNTHA (menthol – angļu val.) izdomāja iepriekš, jo «gribējās kaut ko svaigu».

Un kaut kas svaigs viņa ir. Jau pēc pirmās uzstāšanās to pamanīja modes māk-sliniece Aļona Bauska un uzaicināja kļūt par zīmola QooQoo seju. Marijas gaumei zīmols atbilstot, un par sadarbību meitene ir priecīga. Uz mūsu tikšanos Marija uzvilkusi pēc pirmā skata senus svārkus un cepurīti, kas liekas nedaudz par mazu, taču tā nav. Viss ir pārdomāts. Piemēram, kaķu tēma viņas apģērbos – džemperis ar kaķēniem, arī uz telefona uzlīmēti divi minkas. Marijai mājās ir kaķis Bonis un suns Trollis. «Kaķi man ļoti patīk. Ja kāds dara pāri dzīvniekiem, tas var mani saraudināt. Tāda es esmu.»

Marijas stilu novērtējuši arī LTV skatītāji, jo pusfinālā balsoja par viņu sparīgi. Šķiet, pat nedomājot, vai viņas dziesma ir piemērota Eirovīzijai. Tvnet mūzikas žurnālists Jānis Žilde gan uzskata, ka diez vai uz lielās Eirovīzijas skatuves izdotos ar «šādu lineāru, monotonu dziesmu kādu pārsteigt». «Diemžēl arī vokālais sniegums nav tik jaudīgs, lai visu priekšnesumu godam iznestu uz lielās skatuves.» Finālā MNTHA esot ieļuvusi tāpēc, ka šogad trūkst viena spilgta skaņdarba, par kuru skatītāji varētu balsot, un daudzi izvēlējās nobalsot par atšķirīgo. «MNTHA simpatizē ar to, ka neseko tā dēvētajam Eirovīzijas formātam, taču man nav saprotams, kāpēc citādi domājošam māksliniekam kā platforma jāizmanto tieši Eirovīzija.»

Jā, nedaudz jāpiekrīt. Nevaru iztēloties, kā Marija «lec āzī» kopā ar spoži brūnām madāmām un lunkaniem zēniem, kuri smaržo pēc matu lakas. Vai Marijai netraucēja tas, ka Supernova faktiski ir Eirovīzija? «Nedaudz. Taču es gribēju parādīt, ka es esmu. Tā bija superīga iespēja piedalīties.»

Marija skatās Eirovīziju, seko notikumiem. Viņai patikuši 2014.gada Latvijas uzvarētāji – grupa Aarzemnieki ar dziesmu Cake to Bake. «Varbūt dziesma nebija piemērota Eirovīzijai, bet viņi paši bija īsti. Dziedāja no sirds, ar atdevi un prieku. Balsojot mēs bieži vien domājam Latvijas mērogā, bet, kad dziedātājs aizbrauc uz lielo finālu, tad ir: ups, Eiropa…»

Pērnā gada Eirovīzijas uzvarētāja Končita Vursta, vīrietis kleitā, Marijai patīk. «Jā, man patīk Končita, jo viņa nebaidās būt tas, kas ir. Tie, kuri zina, kas vēlas būt, un to īsteno, ir spēcīgi cilvēki. Viņa mani iedvesmo.»

Ko Austrijā Marija pajautās Končitai, ja pārstāvēs Latviju Eirovīzijā? «Nu, kā bārda aug?» atjoko Marija.

* Vientuļais vilks – angļu val.

No sniega līdz sukādēm

Posted on februāris 18, 2015 by anon - Veiksme

Vēl kā vidusskolnieks kopā ar draugu izcirtis pirmo kalnu slēpošanas trasi, Rāmkalnu saimnieks Viktors Grūtups sāka biznesu, kas izaudzis līdz pārtikas ražošanai un tagad ar cidoniju vai rabarberu sukādēm cer iekārdināt pat ķīniešus

Šopavasar aprit 15 gadu, kopš darbu sāka atpūtas parks Rāmkalni. Toreiz tāda kalna kā pašlaik nemaz nebija. Lai ierīkotu slēpošanas trases, to nācās «pacelt» virs Gaujas. Arī rodeļu trases nebija, tā pa īstam sāka darboties nākamajā vasarā. Protams, nebija arī restorāna, bistro un veikala. Toreiz – 2000.gadā – viss sākās ar laivu nomu.

Tomēr, sācis kā pakalpojumu sniedzējs, Rāmkalni pēdējos gados arvien vairāk pievēršas ražošanai. Pašlaik tiek būvēta moderna sukāžu ražotne.

«Tas, ar ko mēs savulaik sākām, strādā arī pašlaik un strādā labi. Bet tagad koncentrējamies uz ražošanu un domājam nākotnē tai pievērst vēl lielāku uzmanību,» stāsta Rāmkalnu izveidotājs un īpašnieks Viktors Grūtups. Lai gan, līdzīgi kā tēvs advokāts Andris Grūtups, arī Viktors studējis jurisprudenci un ieguvis maģistra grādu tiesībzinātnē, par juristu viņš neesot strādājis nevienu dienu.

Skolnieks par uzņēmēju

«Atklāti sakot, man patika studēt un patika tieslietas,» saka Viktors. «Mācījos labi, biju pat teicamnieks, tomēr jau kopš laika gala bizness interesējis vairāk, lai gan atšķirībā no tieslietām nekad to neesmu mācījies.» Varbūt tas tāpēc, ka jurisprudence pamatā balstās uz konfliktu, bet bizness ir daudz dzīvāks un dinamiskāks – izdarot ko labu, saņem ne tikai naudu, bet arī krietni lielāku gandarījumu.

Savu pirmo uzņēmumu Mans kalns viņš nodibināja, vēl mācoties vidusskolā, kad netālu no Rāmkalniem kopā ar draugiem izcirtuši trasi un uzlikuši trošu pacēlāju. «Tas bija tāds Rāmkalnu mazais brālis,» saka Viktors, kurš pats uzaudzis un tolaik dzīvojis Gaujas krastā Inčukalna pusē. Nākamais bijis riepu serviss. «Toreiz mācījos vidusskolas eksāmeniem un paralēli taisījām riepu servisu. Veiksmīgi nostrādājām piecus gadus, un nu šis bizness sen pārdots.»

Rāmkalnu zemi apmēram četru hektāru platībā no vairākiem īpašniekiem viņš nopircis vēl pirms 2000.gada, kad nekustamajiem īpašumiem bijušas pilnīgi citas cenas nekā pašlaik. Kā toreiz te izskatījās, tagad noteikti atceras retais. Aizaugusi pļava, piemēslots stāvlaukums un sašķiebusies tualete. Tomēr jau toreiz Viktors bija pārliecināts, ka Rāmkalni, gluži tāpat kā netālā, savulaik tik populārā kafejnīca Sēnīte, ar savu atrašanās vietu un to, ka Rīga no šejienes gandrīz ar roku aizsniedzama, ir ideāli piemēroti atpūtai.

«Ne velti tieši šeit, stāvlaukumā pie Gaujas, mašīnu apturēja un nolēma atpūsties arī slavenais krievu izlūks Štirlics,» viņš smiedamies atceras populāro padomju laika filmu 17 pavasara mirkļi, kurai daudzas epizodes filmētas Latvijā.

2000.gada pavasarī Rāmkalnos jau varēja iznomāt laivas un, atstājot šeit mašīnu, braukt uz leju pa Gauju no jebkuras klientu izvēlētas vietas. Šis pakalpojums tiek piedāvāts joprojām. Vienīgi laika gaitā atpūtas parks atteicies no gumijas laivu un plostu iznomāšanas, saglabājot aktīvai atpūtai piemērotās kanoe laiviņas. Tās vairāk izmantojot sportiski cilvēki, savukārt šļūkšanu pa upi uz leju ar plostu daudzi tik tiešām arī uztvēruši kā «plostošanu».

Kad tika būvētas trases, pirmais krodziņš, veikals un veidots šādai atpūtas vietai nepieciešamais reljefs, Viktors Grūtups vēl studējis Latvijas Universitātē. «Smieklīgi jau tas bija. Pa vasarām strādāju, plānoju savu dienu kā normāls cilvēks, bet ziemā viss tika pakārtots lekciju sarakstam. Arī biznesa tikšanās,» viņš tagad atceras.

Cik daudz tēvs palīdzējis sākt un vēlāk turpināt biznesu? Viktors nenoliedz, ka bijusi arī finansiāla palīdzība, tomēr ar padomiem vai norādījumiem, ko un kā darīt, tēvs dēla biznesā neesot jaucies. Vienīgi teicis, ka vajagot daudz strādāt, jo tā darījis pats.

«Protams, tēvs bija spēcīga un sabiedrībā pazīstama personība – būtu liekulīgi teikt, ka to nekādi nejutu. Skaidrs, ka jutu. Tas bija nenovērtējams atbalsts, jebkurā brīdī varēju prasīt tēvam padomu,» stāsta Viktors.

Pēc tam, kad tika atvērts krodziņš un pabeigta slēpošanas trase, par Rāmkalniem sāka rakstīt mediji. Apmeklētāju skaits strauji auga. Ēkas un trase tik organiski iekļāvās apkārtējā vidē, ka šķita – tas viss jau te atrodas nez cik sen.

Bet 2006.gada pavasarī krodziņš un veikals nodega līdz pamatiem. Kāpēc, viņi nezinot joprojām, tomēr skaidrs – tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana. Lai nezaudētu darbiniekus un klientus, kalna galā, kur atradās inventāra noma, viņi ierīkoja pagaidu kafejnīcu, ko nosaukuši par Lasītavu. «To nekādi nevarēja saukt par biznesa projektu. Vienkārši uz ātru roku tika izveidots interjers no visa, kas bija pa rokai. Tajā skaitā viena siena tika nokrāmēta ar grāmatām. Tāpēc arī tāds nosaukums, ko dažs klients ar labiem vārdiem atceras vēl šodien,» stāsta Viktors.

Savukārt kalna pakājē atkal sākušies celtniecības darbi, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu zem jumta gan jauno restorānu, gan veikalu. «Mēs apzināti darījām visu, lai jaunās telpas būtu lielākas un labākas nekā bijušās,» saka uzņēmuma īpašnieks. Pēc tam gan sākotnējais koncepts tika nedaudz mainīts. Sapratuši – daudzi, kas brauc uz Rāmkalniem, vēlas ne tikai gardi, bet arī ātri paēst, tāpēc pirmajā stāvā krodziņa vietā ierīkots bistro, restorānam atstājot otro stāvu ar plašu terasi, no kuras paveras skats uz Gauju. Gan bistro, gan restorānā ēdieni tiek gatavoti no Latvijā audzētā un ražotā, izņemot vienīgi to, ko Latvijā neražo un nevar izaudzēt.

Sukādes ķīniešiem

Pašlaik Rāmkalni nodarbina ap 130 cilvēku – gandrīz četras reizes vairāk nekā liktenīgajā ugunsgrēka gadā. Plus vēl 30 veikalu tīklā Klēts, kur tirgo Latvijas zemnieku un mazo, galvenokārt pārtikas, ražotāju produkciju. Tāpēc pašlaik kalns ar 400 m garo rodeļu un 200 m slēpošanas trasi, velonomu un daudzām citām atrakcijām, tāpat kā restorānu, bistro un veikalu tā pakājē, ir uzņēmuma redzamākais, tomēr no biznesa viedokļa nepavisam ne vienīgais un galvenais darbības virziens.

«Tā kā pēdējos gados ziemas ar sniegu mūs pārāk nelutina, jau pirms laba laika sapratām, ka riski jāsadala un visas olas nevar likt vienā groziņā,» saka Viktors Grūtups. Tomēr galvenais stimuls, kas licis pievērsties ražošanai, bijusi krīze, kad cilvēki sākuši mazāk naudas tērēt izklaidei. Tolaik Rāmkalnos, vienlaikus ar konditorejas izstrādājumiem, sāka gatavot arī saldējumu, pelmeņus, desas un kūpināt vistiņas. Arī šiem produktiem izejvielas iepērk no vietējiem zemniekiem un ražotājiem.

Kurš tieši no šiem izstrādājumiem bijis pirmais, Viktors vairs neatminas, toties atceras, ka ideja par Latvijas zemnieku ražotās produkcijas pārstrādi un tirdzniecību viņam radusies jau drīz pēc Rāmkalnu izveides.

Vienīgi toreiz šādu mazo ražotāju bijis nedaudz un arī paši ražojumi nebija vēl iemantojuši popularitāti. Tāpēc pirms gadiem pieciem, kad situācija mainījusies un cilvēki arvien lielāku uzmanību pievērsuši veselīgam uzturam un pārtikai, viņš to steidzis izmantot. Vispirms atvēruši nelielu veikalu – kafejnīcu Berģu Depo. Tai apmeklētāju neesot trūcis. Tātad ideja strādā! Pēc kāda laika vienojušies ar Rimi par zemnieku un vietējo ražotāju produkcijas tirdzniecības vietas izveidi šīs ķēdes veikalos. Tā radās Klēts.

Viktors atceras, kā pirms četriem gadiem meklējuši tai potenciālos produkcijas piegādātājus: «Visdažādākajos veidos tikuši pie adresēm, mēs apbraukājām burtiski visu Latviju. No Alūksnes līdz Liepājai… Protams, sākumā daudzi mums neticēja vai neredzēja tam lielu jēgu. Tas arī saprotams. Tomēr visus, kas Latvijā ražo kaut ko garšīgu, mēs agrāk vai vēlāk atrodam un vedam uz Klēti.»

Pašlaik jau darbojas septiņas Klētis jeb patiesībā veikali lielveikalos, kuru operators ir Rāmkalni. Tajos nopērkami vairāk nekā 3000 dažādu izstrādājumu, ko piegādā ap 120 mazo ražotāju.

Arī Rāmkalnus Viktors uzskata par vienu no šādiem mazajiem ražotājiem, kura viens no galvenajiem produktiem vietējam un eksporta tirgum nākotnē varētu būt sukādes. No citu ražotajām tās atšķiroties ar īpašu saudzīgu žāvēšanas temperatūru, kas ļauj saglabāt vitamīnus, augļu vai ogu dabīgo krāsu, garšu un smaržu, iztiekot bez konservantiem, garšas pastiprinātājiem vai citām ķīmiskām piedevām.

2011.gadā to ražošana sākusies ar diviem žāvēšanas skapīšiem un vienu tehnoloģi – Mairitu Krīgeri. Pateicoties zemniekam un tehnisko zinātņu doktoram Andrim Špatam, viņi apguvuši dzērveņu sukāžu izgatavošanas tehnoloģiju. Vēlāk uz šīs bāzes jau paši izstrādājuši pārējo ogu un augļu pārstrādes tehnoloģijas. Pašlaik sukādes tiek gatavotas no cidonijām, dzērvenēm, ķirbjiem, aronijām, upenēm, rabarberiem, āboliem, nedaudz arī no burkāniem un cehā strādā jau 23 darbinieki. Turklāt daļu no pārstrādei nepieciešamā viņi izaudzējot paši, jo nesen Gaujas viņā krastā iegādājušies zemi, kur jau aug 8000 cidoniju krūmu, bet nākamgad paredzēts iestādīt vēl 16 000. Audzējot arī ķirbjus, rabarberus, mazliet aronijas un ābolus.

Pašlaik aiz kalna tiek būvēta jaunā sukāžu ražotne, kur gadā varēs saražot līdz 150 tonnām šī produkta. Tas ir aptuveni piecas reizes vairāk nekā pašlaik. Turklāt tas notiks, saglabājot līdzšinējo tehnoloģiju, kaut arī tā prasa daudz roku darba. Vienlaikus tiks ražoti arī augļu un ogu sīrupi. Kopā ar ES fonda līdzfinansējumu ražotnes celtniecībā pašlaik kopumā investēti ap 2,5 miljoni eiro.

Pašlaik intensīvi tiek meklēti šī produkta noieta tirgi ārpus Latvijas. Par Rāmkalnu sukādēm jau interesējušies dāņi, bet pirmā testa partija nosūtīta uz Honkongu, no kurienes nonākusi arī tālāk Ķīnā. Kā izvērtīsies sadarbība, pagaidām vēl pāragri spriest. Viktors Grūtups, kurš pats piedalās arī Rāmkalnu bistro un restorānā nobaudāmo ēdienu izstrādē, saka: «Garša jau netulkojas. Tas, ko ēdam, vai nu garšo vai negaršo. Žāvēti produkti ķīniešiem nav nekas svešs. Jautājums varētu būt vienīgi par tādām viņiem svešām garšām kā rabarberi, cidonijas vai ķirbji. Tomēr, cik pašlaik zināms, ķīniešiem mūsu sukādes garšojot.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Prieks un gandarījums par padarīto darbu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Reizēm, kļūdu izlabojot, rezultāts ir vēl labāks, nekā sākotnēji tika cerēts. Jā, ir bijuši neveiksmīgi projekti, kad nav izvēlēta pareizā vieta vai nav gaidītās atdeves. Bet tā jau nav kļūda, tā ir pieredze. Kā saka – nepamēģināsi, neuzzināsi.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Daudz jādomā un jārēķina, tomēr galvenais – ir jātic tam, ko dari. Bizness nav tikai sausi aprēķini, tā ir arī degšana par savu lietu.

Andris Mejers, Latgales speķa meistars

Posted on februāris 11, 2015 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Lūdzu, latgaļu špekīts ar casnāgiem, pagaršojiet! Nu, Rīgā aug ķiploki, a mūsim Latgalē – casnāgi, Andris Mejers kārdina pircējus. Stāsta, esot ar speķi apceļojis pusi Eiropas. «Bijām gan Briselē, gan Vācijā, Magdeburgā; arī Baltkrievijā, Lietuvā. Tie rēzeknieši, kas no Anglijas un Īrijas atbrakuši uz Latviju ciemos, obligāti no manis paņem špekīti. Ved līdzi pa 10 kilogramiem. Saka: pa gabaliņiem ēdam kā delikatesi pusgadu.»

Iedzimtie briselieši gan speķi nav pazinuši, Mejera piedāvāto kvasu noturējuši par izlejamo kokakolu, bet tad saskrējuši latvieši: «Kad būs nākamā iespēja?»

«Arī Igaunijā nepirka,» meistars atzīstas. «Uzliku plakātu: «Špeks.» Viens igaunis saka: «Aizlīmē ciet pirmo burtu, igauņu valodā tas ir «peks.»» Uzreiz sāka pirkt!»

Kas viņa speķī tik sevišķs? Recepti Mejers netur noslēpumā, tā esot vienkārša: gaļu ieberzē ar sāli, pipariem un pašu audzētajiem casnāgiem, nedēļu atstāj, lai garšas ievelkas. Vērēmu pagastā pie Adamovas ezera, kur pagājusi viņa bērnība, tādu speķi agrāk rudenī pēc cūku bērēm sarūpēja katrā mājā, visu ziemu glabāja koka mucās pagrabā. Dažam iznāca garšīgāks, dažam ne tik ļoti. Kāpēc? «Laikam katram sava mīlestība pie darba,» atbild mutīgais latgalietis, kas uz vizītkartes lepni uzrakstījis: «Špeka veirs.» Ģimenē ēdienu lietās galavārds tomēr esot sievai Zojai. «Zelta rokas,» Andris uzliela. «Mežinieka meita, viņi gan maizi paši cepa, gan špeki taisīja, veikala nebija blakus.» Šo prasmju dēļ arī radies delikatešu zīmols Latgolys galds, tirdzniecībā palīdz meita Daina un znots Raivis. «Agrāk biju vairāk saistīts ar poligrāfiju. Kad braucām darīšanās, ņēmām līdzi groziņus. Visi saka: «Andri, gribam tavu špeku! Aizgājām uz tirgu, nopirkām pašu labāko špeku, bet viņš nav tāds kā tavs.» Sākām taisīt vairāk,» atceras bijušais Galda spēļu darbnīcas īpašnieks. «Arī kūpinām pakša sieru melnā pirtī – sālīts siers, kaltēts pie pakša, ko ar cirvīti cērtam. Pastēti taisām, auksto gaļu studeņu. Bet strugačs ir sālīta liesā cūkas gaļa, ko ar cirvīti strugojam, kad mežā braucam strādāt.»

Lai arī Mejeri vairs nedzīvo lauku mājās, obligāts priekšnoteikums ir cūkgaļu nepirkt lielfermās, bet no pazīstamiem cilvēkiem, kas vienu cūciņu audzē sev, otru pārdošanai. Kad kāds piedāvā «nezināmu» gaļu, Andris nekautrējas to uzlikt uz pannas. «Ja nav smaržas, nav cūkgaļas garšas, saku «nē». Nav cūka barota tā, lai būtu garšīga gaļiņa. Protams, ja cūka barota ar ķīmisku kombikormu, ar antibiotikām, špeks ir kā ziepes! A ja cūciņa barota ar garšīgiem graudiem, tad gaļai ir jābūt garšīgai. No garšīgas gaļas var garšīgu speķi izgatavot.»

Vīrs, kurš atrod pazudušos

Posted on februāris 11, 2015 by Gunita Nagle - Dzīve

Kopš Mārtiņš Ziebergs palīdzēja sameklēt tuviniekus divām sievietēm, kuras Otrais pasaules karš bija izrāvis no ģimenēm, viņš daudziem devis cerības atrast pazudušos radiniekus

Mazliet skumji Mārtiņš Ziebergs rāda vēstuli ar lūgumu palīdzēt atrast pazudušo tuvinieku. Tādu viņam ir simtiem. «1943.gadā manu vecomāti un viņas meitiņu vācieši aizdzina no Baltkrievijas sādžas Gromovkas uz Latviju, Salaspils koncentrācijas nometni. Nometnē viņai atņēma meitiņu, kurai toreiz bija trīs gadi. Vecāmāte bija uzadījusi viņai sarkanu cepurīti. No nometnes meitenīti paņēmusi latviešu ģimene, kurai neesot bijis bērniņu. Pēc kara vecāmāte meklēja meitiņu, bet tā arī neatrada. Visu mūžu dzīvoja ar mērķi viņu atrast.»

Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Krievijas televīzijas raidījumā Gaidi mani izskanēja pārsteidzošs stāsts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu, kuras kā bērni bija nokļuvušas Salaspils koncentrācijas nometnē un tikai tagad ar Mārtiņa palīdzību satika savus radiniekus Baltkrievijā, viņš ir iedvesis cerību arī citiem. Pagājuši 70 gadu kopš kara beigām, bet ļaudis joprojām meklē nometnē ieslodzītos bērnus. «Kā jūs varat atrast cilvēku, ja vienīgais, kas zināms, – viņai bija sarkana cepurīte?» jautāju Mārtiņam, 65 gadus vecam jelgavniekam nopietnu seju un lielām plaukstām, kas līdz pat nesenai pagātnei bija radušas strādāt smagu darbu. «Nevaru,» izmisis iesaucas Mārtiņš. Tomēr viņš, tāpat kā pazudušo tuvinieki, neatlaižas. Spīta un neatlaidības dēļ trīsarpus gadu laikā, kopš Mārtiņš ir Gaidi mani brīvprātīgais detektīvs, viņš sameklējis ap 600 pazudušo radinieku. Savedis kopā brāļus un māsas, mātes un tēvus ar viņu bērniem, brālēnus un māsīcas. Zina tik daudz dramatisku stāstu, ka ar tiem pietiktu vairākiem romāniem, detektīvstāstiem un pilnīgi neticamām sāgām.

Pirmo reizi ieraudzīja māti

Kopš sešu gadu vecuma, kad Lidija Gūtmane nejauši atrada lapiņu, kurā izboksterēja, ka ir adoptēts bērns, viņa ilgojās satikt īstos vecākus. Audžuvecāki bija labi cilvēki, taču savā starpā nesatika, un attiecībās ar bērnu trūka mīļuma. Pēc daudziem gadu desmitiem tikai 2006.gadā ar kāda labestīga Liepājas bērnunama bijušā darbinieka palīdzību Lidija atrada savas izcelsmes liecības. Kopš vācu okupācijas laikiem saglabājušies skrupulozi aizpildīti dokumenti vēsta, ka viņa dzimusi 1942.gada 20.oktobrī Vitebskas apgabala Rosicas ciemā. Tēvs nav zināms, māte – 1908.gadā dzimusi Jefrosiņja Savrucka. Uz Liepājas bērnunamu atvesta no Salaspils koncentrācijas nometnes.

Tikai pēc tam Lidija uzzināja par 1943.gada pavasarī nacistu īstenoto partizānu iznīcināšanas operāciju Ziemas burvība, kuras laikā Baltkrievijā dedzināja sādžas, apšāva cilvēkus, bet izdzīvojušos, arī mātes ar maziem bērniem, nosūtīja uz Salaspili. Lidija bija viena no 2802 bērniem šajā nometnē. Kad bērnu barakas likvidēja, daļa nonāca bērnunamos, citi audžuģimenēs. Lidija no Liepājas bērnunama 1947.gadā tika adoptēta un līdz pat šai dienai dzīvo Liepājā.

«Lai gan biju uzzinājusi, ka esmu no Baltkrievijas un kā sauc manu māti, man tik un tā nebija miera. Gribēju uzzināt vairāk,» stāsta Lidija. Abas Lidijas meitas tincinājušas māti par dzimtas koku. Viņu un trīs mazbērnu dēļ Lidija nolēma sameklēt baltkrievu radiniekus.

Pirms diviem gadiem viņa pastāstījusi par sevi baltkrievu kultūras biedrībā, un tautieši iedevuši jelgavnieka Mārtiņa Zieberga tālruņa numuru. Vispirms Mārtiņš sameklēja Lidijas draudzenes Mirdzas Juknas radiniekus, kura arī zīdaiņa vecumā atvesta no Baltkrievijas uz Salaspils nometni, vēlāk adoptēta. Pēcāk arī Lidija ar Mārtiņa atbalstu uzgāja brālēnus un māsīcas, kas joprojām dzīvo netālu no Rosicas ciema. Pērn augustā Lidiju viņas brālēns Pēteris aizveda uz ciemu, kur liels, balts krusts atgādina par 1943.gadā nogalinātajiem cilvēkiem. «17.augustā es pirmo reizi ieraudzīju savu mammīti. Brālēns atrada viņas jaunības dienu fotogrāfiju,» saka Lidija, un viņas balss aizsmok. «Es viņu uzreiz pazinu. Mēs esam tik līdzīgas!»

Dzimumzīmīte uz lūpas!

Tomēr kara izraisītās sāpes un šķiršanās ir tikai maza daļa no Mārtiņa ikdienas darba. Latvijā savus tuviniekus meklē vairāk nekā trīsarpus tūkstoši cilvēku. No tiem aptuveni 200 ir Otrā pasaules kara laikā pazudušo karavīru tuvinieki. Vēl daži ir Salaspils nometnē ieslodzīto bērnu radinieki, kas Mārtiņam atrakstīja pēc tam, kad uzzināja Mirdzas un Lidijas stāstu. Pārējie ir pēdējos gadu desmitos šķirtu ģimeņu atvases, kas nav satikušas mātes vai tēvus, brāļus un māsas, adoptēti bērni, kas meklē bioloģiskos vecākus, un tie, kuri meklē jaunības dienu mīlestību.

«Strīdi un nesaprašanās,» saka Mārtiņš, jautāts, kādēļ tuvinieki pazaudē cits citu. Kad pirms četriem gadiem veselības dēļ viņš aizgāja no darba kokapstrādes uzņēmumā, par mīļāko laika kavēkli kļuva sociālais projekts un televīzijas raidījums Gaidi mani. Viņu līdz asarām aizkustināja tuvinieku satikšanās brīži. Projekts aicināja brīvprātīgos, kas palīdzētu meklēt pazudušos, un Mārtiņš nolēma pieteikties. «Ko darīt pilsētas dzīvoklī?» negaidot atbildi, pajautā. Viņa un sievas Zinaīdas mājīgais vienistabas dzīvoklis atrodas Jelgavā daudzstāvu māju rajonā, aiz loga var redzēt citus namus un pagalmus. Vienmuļa aina. Iespēja savest kopā radiniekus, tuviniekus un arī mīlniekus devusi Mārtiņa dzīvei jaunu jēgu un dzīves sparu. Pat ģimenes ārste tagad nejautā par kaitēm, bet iztaujā, cik un kādus cilvēkus atradis, un mudina tik strādāt. Šis darbs licis pieklust kādai Mārtiņa slimībai, par ko viņš neko vairāk nestāsta. Tikai atklāj, ka, kopš darbojas kā Gaidi mani brīvprātīgais, par savām likstām nav laika domāt.

«Kas tik nenotiek cilvēku dzīvē!» sarosījies sāk stāstīt. «Piemēram, kāds puisis padomju gados dienēja Liepājā. Zvanīja vecākiem Krievijā, lai pastāstītu, ka iepazinies ar meiteni, kuru grib precēt. Vecāki kategoriski iebilda pret laulībām, aizliedza precēt latviešu meiteni. Toreiz arī pieauguši bērni klausīja vecākus. Viņš pameta meiteni un abu meitiņu, aizbrauca prom. Tagad vīrieša bērni raksta – lai gan viņš izveidoja Krievijā ģimeni, laulība nebija laimīga, un viņš ilgojas redzēt jaunības dienu mīlestību. Viņi zina tikai sievietes un meitas vārdu, neko vairāk. Tas ir viss. Tādu cilvēku, kuri Latvijā meklē pusbrāļus un pusmāsas, ir daudz.»

Uz Mārtiņa rakstāmgalda līdzās datoram stāv plastmasas dokumentu plaukti, kuros rindojas simtiem pieteikumu. Mārtiņš paņem vienu un lasa: «Palīdzi man atrast meiteni! Iepazināmies kultūras namā Jūrmalā. Zinu, ka viņas vārds ir Vika, jelgavniece, apmēram 20 gadus veca. Vika, ja tu šo lasi, zini, ka Tevi mīlu un gaidu!» Cits vīrietis meklē Svetu, dzimušu 1974.gadā: «Atceros visu: kā staigājām, dejojām, skūpstījāmies. Atceros tavu dzimumzīmīti uz lūpas.» Viss! Vairāk nekādu ziņu par Viku vai Svetu Mārtiņam nav. Lai gan šķiet bezcerīgi, viņš neatsakās no meklējumiem. Jo viņam ir izdevies atrast cilvēkus, kuriem zināms tikai vārds. Tā viņš atrada sievieti Ruslanu, kuru meklēja viņas pusmāsa, kas dzīvo Krievijā. Vispirms apzināja visas Latvijas, tad Zemgales Ruslanas, līdz meklējumus sašaurināja līdz Jelgavai.

Detektīva darbā Mārtiņš neizmanto ne Šerloka Holmsa dedukcijas metodi, ne risina sarežģītus cilvēku attiecību rēbusus, kā to darīja Agatas Kristi privātdetektīvs Erkils Puaro. Mārtiņa trumpis ir neatlaidība, sērfošana sociālajos tīklos un veca, pārvākota telefona numuru grāmata. Ja cilvēka nav ne Draugiem.lv, ne Facebook.com, ne Odnoklassniki.ru, visticamāk, viņš neizmanto mūsdienu tehnoloģijas un viņa mājās ir parastais telefons. Tātad var sazvanīt pa to pašu tālruņa numuru, pa kādu varēja sazvanīt pirms 20 un vairāk gadiem.

Mārtiņš parasti tuvinieku meklētājus iztincina par pēdējo zināmo dzīvesvietu. Bieži vien meklētais neatbild uz vēstulēm tikai tāpēc, ka radinieki uz aploksnes raksta vecu pasta indeksu. Vairākas reizes Mārtiņš nosūtījis vēstuli, norādot pareizo pasta indeksu, un – bingo! Pazudušais nebūt nav pazudis, tikai nav saņēmis vēstules! Citkārt pietiek painteresēties pašvaldībā, lai uzzinātu, kur meklētais dzīvo sveiks un vesels. Mārtiņa meklējumiem nav ģeogrāfisku robežu – tie ir ne tikai postpadomju telpā, bet aizved arī uz Vāciju, Franciju, Somiju, Īriju, Lielbritāniju, Franciju. It visur Mārtiņam esot paziņas, kuri labprāt palīdz.

Vislielākā dāvana

Mazliet sagurušā balsī Mārtiņš stāsta, ka ļoti bieži tiek meklēti pazudušie tēvi. Ne vienmēr viņi ir vainīgi pie tā, ka gadiem nav tikušies ar bērniem. Daudzkārt šķirtenes to liedz – lai sāpinātu, atriebtos par pāridarījumiem, arī noniecinot vīrieša spējas uzņemties atbildību. Taču parasti tēti alkst redzēties ar bērniem. Mārtiņš zina tikai divus gadījumus, kad tēvs nav gribējis redzēt bērnu. Par to, cik ļoti Mārtiņš jutis līdzi atraidītajiem, liecina viena saglabātā vēstule, rakstīta uz mazas lapiņas sliktā rokrakstā. «Tā ir pagātne, viņa man ir sveša, vairs neesmu tāds, kādu viņa mani atceras. Lai viņa dzīvo laimīgi!» turot papīru mazliet drebošā rokā, lasa Mārtiņš.

Lai gan Mārtiņš formāli ir viens no raidījuma brīvprātīgajiem darbiniekiem, viņš ierakstā Maskavā piedalījies tikai reizi. To pašu, kurā stāstīts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu. Citus cilvēkus, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, viņš vērojis televizora ekrānā, kur vienreiz nedēļā rāda Gaidi mani. Vienīgais materiālais atalgojums Mārtiņam ir bijusi producentu atsūtītā grāmata par raidījumu. Tomēr viņš uzskata, ka šī nodarbošanās dzīves otrajā pusē ir daudzkārt vērtīgāka par smago darbu kokapstrādes un galdniecības uzņēmumos spēka gados. «Šogad, 2015.gadā, esmu atradis 10 cilvēkus,» saka Mārtiņš. «Vienai meitenei zvanīju 1.janvārī. Pavēstīju, ka Ukrainā esmu atradis viņas brāli. Nebija satikušies 20 vai pat vairāk gadu. No sākuma viņa ziņu uztvēra, kā man šķita, vēsi. Pēkšņi dzirdu klausulē elsas, šņukstus. Sieviete saka – esmu sagādājis viņai vislielāko dāvanu. Tā es varētu par katru gadījumu stāstīt.»

Citiem varu palīdzēt, sev – ne

Par sevi Mārtiņš stāsta negribīgi. Novērš acis, iespiež plaukstas starp ceļiem, kad atklāj – iespējams, ir personīgi iemesli, kāpēc viņš savulaik tik ļoti kāroja redzēt radinieku satikšanos televizora ekrānā, kāpēc tik nesavtīgi palīdz tiem, kas pazaudējuši viens otru. Mārtiņš ir audzis bērnunamā. Kad viņam bija 10 gadu, mamma nomira, atstājot bez apgādnieka piecus bērnus. «Negribas to atcerēties,» nokar galvu. «Tās ir sāpīgas atmiņas. Audzinātāji bija labi, daudz man iemācīja. Taču pēc tam bija smaga dzīve.»

Kad Mārtiņš sasniedza pusaudža vecumu, pats sameklēja tēvu. «Taču viņš diez ko negribēja ar mani runāt. Tāds vēss bija,» Mārtiņš īsi atstāsta tikšanos. Lai gan bieži satikās ar brāļiem un māsām, viņam pietrūka tās drošības, mīļuma un aizmugures sajūtas, ko dod stipra, saliedēta ģimene. Varbūt tādēļ arī pirmā laulība nebija tik skaista, lai par to gribētos stāstīt. Toties piedzima dēls un meita, kuri nu jau ir pieauguši.

Dzīves skaistāko laiku Mārtiņš piedzīvoja mūža otrajā pusē. Viņam jau bija 50 gadu, kad iepazinās ar tagadējo sievu Zinaīdu. «Viņa virtuvē gatavo mums saldēdienu,» smaidot saka Mārtiņš. Kad no virtuves iznāk Zinaīda, abu acīs ir gan mīļums, gan uzticība un paļaušanās vienam uz otru. «Daudziem varu palīdzēt, sev nevaru. Sievai arī līdz pat šai dienai neesmu varējis Baltkrievijā sameklēt tēvu vai viņa radus. Diemžēl mamma Zinaīdai neko nestāstīja par tēvu,» Mārtiņš atkal kļūst runīgs.

Viņš turpina meklējumus. Ja ir izdevies atrast radiniekus cilvēkiem, kuri kara nežēlībā zaudējuši vecākus pirms vairāk nekā 70 gadiem, ir cerības atrast arī Zinaīdas tēti vai vismaz kādu, kurš viņu pazina. Mūsu sarunu pārtrauc telefona zvans. «Jā… jā… Labi. Mēģināsim sameklēt jūsu tēvu,» Mārtiņš saka kārtējam cilvēkam, kurš cer uz viņa spēju sasiet reiz pārrautas ģimenes saites.

Lai fotogrāfija skan kā dzeja

Posted on februāris 11, 2015 by Ieva Puķe - Personība

Andrejs Strokins (30) neatzīst principu, kas mākslu vieno ar PR un reklāmu – ka visam ir jābūt ātri uztveramam, kodolīgam. Viņa fotogrāfijas pamanītas gan respektablajā laikrakstā New York Times, gan World Press Photo meistardarbnīcā

Brīvdienās ieskrējis apraudzīt Laikmetīgās Mākslas centra Ofisa galerijā nupat atklāto pirmo personālizstādi, fotogrāfs Andrejs Strokins izvelk krāsu bundžu un otiņu. Veikli atsvaidzina baltas romiešu kolonnas virsotni, virs kuras izstādē levitē tukša, saspaidīta alus skārdene. Magnētiņi, kas liek tai rotēt gaisā, izkustina arī krāsu, Andrejs secina. Ģipša kolonnu pēc viņa pasūtījuma uztaisījuši meistari, bet šāda objekta atrašanās telpā bijusi rūpīgi pārdomāta. Pie pretējās sienas ir Mākslas akadēmijas karnevālā tapusi fotogrāfija ar antīko skulptūru galvām, kam acis savieno kokteiļsalmiņi.

Alkohola fenomenam veltītā izstāde Traucējumi un šķēršļi nav kičīgu ballīšu ainu apkopojums. Reibuma skaistumu un postu Strokins atklāj gan ar Bolderājas niedru laukos fotografētām gleznaini peldošām drazām, gan ar krēslu, kas pēc svinībām «izlaidis» kājas, gan ar līksmiem cilvēkiem un iereibuša salaveča tuvplānu pagājušā gadsimta amatierfotoTekst us izstādei lūdzis sacerēt Semjonam Haņinam, draugam no krievu dzejnieku grupas Orbīta, mūsdienu Dionīsam. «Viņš vienmēr pasākumos iedzer, ir tāds priecīgs, apgarots, nedaudz lidinās pa gaisu,» Andrejs smaida. «Nonācām pie tā, ka labākais variants, kā pieteikt izstādi, varētu būt dzejolis, kas bija jau uzrakstīts,» rāda pie sienas pieliktas rindas, ko latviski pārcēlis Pēteris Draguns.

lūpām uztaustot kakliņu
dzert zīmītes no jūrā iesviestajām pudelēm
izmurminot vietām tumšus ķeburus
balsenē pārsmalcinātu burbulīšu guldzēšanu
cītīgi artikulējot pieklājības formulās saņurcītus pamatus
aizrijoties ar mežonīgiem smiekliem
iegrimt katastrofas izsmeļošās detaļās
kuģis nogrima
un saule sakrunkojās
un jūra apgāzusies izlija
un mēs te
mēs te
te

Par salaveci

«Ir tāds žanrs – atrastās fotogrāfijas, kā virziens pasaulē izveidojies pēdējos piecus gadus. Cilvēki tirgo mājas arhīva bildes, es tās krāju. Tās bieži ir anonīmas, nav zināms ne autors, ne gads, ne konteksts. Vienmēr ir kāds pārsteigums! Vēsturiskais aspekts, par ko lielākā daļa kolekcionāru fano – karavīru drēbes, kāda īpaša piespraude -, mani neaizrauj, esmu vairāk pievērsies sociālām lietām,» Andrejs Strokins stāsta par savu attēlu kolekciju, līdzīgu izveidojis arī viņa skolotājs, pazīstamais fotogrāfs Andrejs Grants. Strokins, kura vārdu uzaicinājums uz prestižo World Press Photo Joop Swart meistardarbnīcu pagājušogad ierakstīja Latvijas starptautiski atzītāko fotogrāfu sarakstā, kolekcionāru tirdziņos uzietās amatierfoto pērles uzskatījis par pietiekami svarīgu mākslas faktu, lai izstādē novietotu līdzās saviem darbiem.

«Salavecis, krāsaina bilde, varētu būt 70.-80.gadi. Tā arī ir atrasta fotogrāfija, no kuras ieskenēju tikai mazu daļiņu – ar putekļiem, netīrumiem, kādi bija pielipuši. Varētu teikt, ka Salavecis ir palikts zem mikroskopa, palielināts. Bija arī citas līdzīgas bildes, bet šis salavecis izskatījās totāli piedzēries,» Andrejs norāda uz sarkani baltu siluetu izstādes sākumā. Marginālais tēls ar baltu bārdu, sārtu degunu un spožu zvaigzni pierē sasaucoties ar paša bērnības atmiņām: gara rinda, tu ilgi svīsti kāda zvēriņa tērpā, līdz saņem no salaveča savu dāvanu.

Attēli ar zēnu un salaveci, protams, ir arī viņa ģimenes albumos, bet senu bilžu tur nav. «Man visi radi kaut kur pazuduši, ģimenes arhīvs ir ļoti maziņš.» Leģendārākais no Strokina senčiem, mammas tēvs Boļeslavs Golubecs, dzimis poļu ģimenē Latgalē, mājā uz pašas Latvijas un Krievijas robežas. Pirms kara strādājis Anglijas vēstniecībā Latvijā, padomju vara viņu izsūtījusi uz Sibīriju kā ārzemju spiegu. «Tur viņš kļuva par ārstu. Viņam nebija medicīnas izglītības, bet viņš vienīgais bija tik izglītots. Atgriezies Latvijā, vectēvs apprecējās ar manu vecmāmiņu, kura tiešām bija ārste, arī ar poļu saknēm. Viņi apprecējās vēlu, ap gadiem 40, abi bija vecāki nekā visu manu draugu vecvecāki. Es biju pārāk mazs, īsti nevarējām izrunāties.»

Andreja mājās skanēja poļu, krievu un latviešu valoda. Viņš gāja poļu bērnudārzā, līdz 4.klasei mācījās poļu skolā, līdz 9.klasei – latviešu skolā. «90.gadu vidū latviešu valodu vispār nezināju, bet vecākiem bija doma – ja gribu integrēties, man tā ir jāmāk. Sākām arī mājās vairāk runāt latviski, tā tas palika,» viņš pašsaprotami stāsta. «Man ir trīs identitātes, es tās mainu ik pa laikam, krievu identitāte pašlaik nav ļoti aktuāla. Tā daudziem ir sāpīga tēma. Man arī ik pa laikam iestājas apjukums. Kāds vārds latviski pēkšņi aizmirstas, bet to zinu krieviski vai poliski. Krievu, savu pirmo valodu, nekad neesmu skolā mācījies.» Andreja krievu draugus Latvijā pašreizējā politiskā situācija sadalījusi divās daļās: vieni ir par prezidenta Putina lēmumiem, otri ir pret. «Tie, kas ir pret, diemžēl ir mazākumā. Tie, kas ir par, dzīvo šeit, bauda labās lietas, kas ir pieejamas, bet tajā pašā laikā sūdzas par Latviju. Tie draugi, kas dzīvo Krievijā, ir pret. Taču viņi laikam ir cita «suga». Man pašam ļoti gribas no tā distancēties.»

Par eksperimentiem

Mazrunīgs, neuzbāzīgi inteliģents, Andrejs pārzina arī valodas, ko Latvijas Universitātē studēja viņa vecāki: tēvs pēc izglītības ir vācu filologs, mamma – angļu. Tēvs tagad strādā Jūrmalas domē, mamma, turpinot dzimtas tradīcijas, ir tulce Polijas vēstniecībā. «Gribējās dzīvē kaut ko pamatīgu darīt,» fotogrāfs pasmaida, pieminot, kādēļ pēc 9.klases aizgājis uz celtniecības koledžu, ticis pie būvdarbu vadītāja sertifikāta. Mācību prakses laikā licis marmora plāksnes Rīgas domes ēkas otrajā un trešajā stāvā. Mērķējis uz arhitektiem. Divus gadus gājis zīmēšanas kursos, bet eksāmenos izkritis matemātikas dēļ. Taču zīmēšanas prasmes pēc gada palīdzējušas iestāties Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā.

Lai nezaudētu laiku, pa vidu Strokins ieguvis fotogrāfa diplomu 34.arodvidusskolā – vēl neizlemjot, ka paliks tieši pie šīs profesijas. «Arī par grafiku, tāpat kā pirms tam par būvniecību, man bija pavisam cits priekšstats, ātri vien apnika vecās tehnoloģijas,» atzīstas. «O.K., pirms 100 gadiem iespieda grāmatas litogrāfijas tehnikā, bet kāpēc tas ir jādara mūsdienās? Tas ir nenormāli sarežģīts process, rezultāts, ko iegūsti, ir līdzīgs tam, ko varētu ar datoru vai fotošopā uztaisīt, izdrukāt ar parastu printeri. Tik daudz laika velti procesam, ka pazūd doma, ko gribēji pateikt!»

Mācības akadēmijā Strokins uzreiz sāka apvienot ar darbu fotoaģentūrās: A.F.I., pēc tam F64 un Baltic News Service. Pilnveidojās pie Andreja Granta, 2008.gadā aizbrauca uz ISSP – Starptautisko Fotogrāfijas vasaras skolu Ludzā. Ir bijis gan dalībnieku, gan organizatoru komandā. «Akadēmiskā izglītība bieži vien ir pārāk stīva, izglītības sistēma nevar tik strauji mainīties līdzi laikam. Šādā skolā visātrāk var nokļūt līdz rezultātam, mācības pielāgot studentiem.» Ik vasaru 70 cilvēku, ne tikai pasniedzēji, bet arī fotogrāfi no visas pasaules un iespēja mācīties no viņiem – ISSP bijis pagrieziens arī Strokina izaugsmē. Par svarīgāko viņš uzskata britu fotogrāfes Vanesas Vinšipas meistardarbnīcu, iedvesmojies arī no viņas dzīvesbiedra Džordža Džordžio. «Abi ir pārņemti ar fotogrāfiju, dara to, neraugoties ne uz ko. Sapratu, ka tāpat gribu strādāt ar saviem projektiem.»

Arī Mākslas akadēmijas radošā atmosfēra bijusi būtiska iekšējās brīvības iegūšanā. «Negribu skriet vāveres ritenī, gribu darīt to, ko vēlos. Es noteikti būtu cits fotogrāfs, ja būtu aizgājis uz arhitektiem,» Andrejs pamato, kāpēc vairs nav saistīts ar fotoaģentūrām, maizi pelna ar individuāliem pasūtījumiem. Iepriekšējā dzīves pieredze noderējusi, dokumentējot Nacionālās bibliotēkas celšanu, tagad – Rīgas pils rekonstrukciju. «Nedaudz zinu par būvniecības procesu, tāpēc joprojām ir interesanti uzturēties celtniecības laukumā.»

Par nākotni

«Latvijā fotogrāfam ir viegli kļūt pamanāmam. To es jutu, kad tiku pirmajā aģentūrā, A.F.I. Ja būtu Londona vai kāda cita liela pilsēta, diez vai tas notiktu. Es trīs vai piecus gadus strādātu par velti, kā asistents kādam fotogrāfam. Tas pats ar izstādi – mana pirmā izstāde, bet interese ir tik liela! Visi saka: tu esi tik jauns, talantīgs,» Andrejs runā tā, it kā saņēmis kaut ko, kas viņam vēl nepienākas. Uz pagājušā gada novembrī notikušo World Press Photo Joop Swart meistardarbnīcu Amsterdamā, kur sabrauc 12 perspektīvākie jaunie fotogrāfi no visas pasaules, gan viņš mērķēja divus gadus. 160 foto profesionāļus, kas ik reizi sacenšas par iekļūšanu Joop Swart, nominē lielākās nozares autoritātes.

Pirms diviem gadiem Strokinu ieteica Džodija Bībere no Dienvidāfrikas, slavenās fotogrāfijas autore ar Kabulas meiteni bez deguna, kas bija uz Time vāka. Pagājušogad Andreju nominēja maskavietis Andrejs Poļikanovs. Lai nonāktu uzvarētāju ducī, Strokinam bija jāiesūta spēcīgs portfolio. Viņš tajā iekļāva dažus darbus no topošā Traucējumi un šķēršļi, kā arī no cita projekta – Cilvēki kāpās. Konsultējās ar vienīgajiem diviem Latvijas fotogrāfiem, kas pirms viņa izraudzīti Joop Swart – Aleksandru Gronski un Alni Stakli, un poļu fotogrāfu Rafalu Milahu, pie kura mācījās kursos. Tika! Uzvarētājiem trīs mēnešu laikā vajadzēja sagatavot vēl vienu fotogrāfiju sēriju – Irresistable, neatvairāms. «Es fotografēju dzelteno presi. Gāju ar Vakara Ziņu žurnālistu Jāni Ogli kopā uz tusiņiem,» Andrejs neizplūst detaļās.

Amsterdamas meistardarbnīca parādījusi, ka arī World Press Photo atrodas jaunu ideju meklējumos. «Tikai pāris dalībnieki bija ortodoksālie fotožurnālisti, kara fotogrāfi, vairāki bija mākslinieki, kardināli pretēji agrākajai World Press Photo būtībai. Viens džeks bija taisījis cianotipus: no Google ņēmis kara bildes, izgaismojis, pārspiedis uz Moleskine blociņiem.»

Vēl pirms pieciem gadiem dalība Joop Swart nozīmētu pasūtījumus no pasaules prestižākajiem medijiem. Vairs ne. «Tā ir atzinība, bet materiālā izteiksmē – nekas. Industrija vienkārši ir tādā stāvoklī. Jūtos kā pie aizgājuša vilciena. Visi stāsta, cik bija forši, kādi zelta gadi bija,» pasmaida Andrejs.

Bolderājas fotogrāfijas, ko pirms četriem gadiem Strokins sāka bildēt Vinšipas un Džordžio kūrētajam projektam Borderlines, gan pagājušogad publicēja ietekmīgais ASV laikraksts New York Times. 2013.gadā kā Kaunas Photo Star festivāla portfolio skates uzvarētājs viņš ieguva iespēju tās izstādīt Kauņā, pēc šā pasākuma Andreju uzrunāja viena no New York Times redaktorēm. «Protams, viņi man nav neko samaksājuši, bet tā ir laba publicitāte,» Andrejs, kura vārds parādījās arī žurnāla LensCulture 2014.gada uzlēcošo pasaules fototalantu piecdesmitniekā, ir pieticīgs.

«Nākotnē ar fotogrāfiju nodarbosies tikai «frīki», kam tas tiešām interesē. Kuri neko citu nevar vai negrib darīt,» viņš mazliet ironizē. Interese par šo žanru joprojām ir pietiekami liela, tikai jāizdomā shēmas, pēc kurām tas darbosies drukāto mediju norieta apstākļos. Strokins ir gatavs turpināt strādāt ar projektiem un izstādēm, savas iekšējās nepieciešamības dēļ attīstīt sāktās tēmas arī pēc tam, kad tās jau kaut kur parādītas. Piemēram, Bolderājas kolekcija ar jaunu papildinājumu jūlijā būs apskatāma arī Rīgā, izstādē Fotomuzejā.

«Man ir pretenzijas pret 21.gadsimta mākslas stratēģijām, kas aizgūtas no PR un reklāmas tirgus,» viņš paziņo. «Lai pārdotu produktu, tas ir smuki jāiepako un obligāti jāpaskaidro, cik ļoti tas būs noderīgs tieši mums. Savā ziņā šādu funkciju pilda konceptuālisms. Visam ir jābūt ātri uztveramam, skaidram, īsam, kodolīgam. Taču man vienmēr ir bijusi sajūta, ka nekas nav vienkārši. Ja esi atnācis uz izstādi, tad vajag iedziļināties.» Strokins vēlas fotogrāfiju darīt aizvien atvērtāku. «Lai tā ir interpretējama dažādi, lai skatītājam strādā iztēle. Kā dzejā, kur jēga ir paslēpta starp rindiņām. Fotogrāfija, ja tas nav fotožurnālistikas darbs, kas pretendē uz objektivitāti, patiešām skan līdzīgi kā dzeja. Tā vienmēr ir tikai realitātes atspulgs, ilūzija, nekad nav absolūtā patiesība.»