Žurnāla rubrika: Cilvēki

Neparastais autoserviss

Posted on marts 18, 2015 by - Veiksme

Salīdzinoši nelielais Aizkraukles uzņēmums Auto Cardan, būdams līderis savdabīga pakalpojuma sniegšanā visā Baltijā, izgatavo kardānus Igaunijas armijas bruņumašīnām. Īpašnieks Agris Kārkliņš nākotnē cer atvērt līdzīgu darbnīcu arī Lietuvā

Kardāns jeb spēka pārvads no motora uz riteņiem vai citu darbināmo ierīci ir mehānisms, bez kura nevar iztikt neviena automašīna ar aizmugurējo riteņu vai pilnpiedziņu, traktori vai cita smagā tehnika, arī motorjahtas, kuģi, lokomotīves un pat karuseļi. Vienlaikus tas darbojas arī kā drošinātājs, novēršot transmisijas un citu daudz svarīgāku agregātu lūzumus. Kaut arī no skata šķietami vienkāršs, jo pamatā sastāv no caurules un tā sauktajiem krustiņiem, kardāna izgatavošana prasa augstu precizitāti, specifiskas zināšanas, atbilstošus materiālus un tikai šim darbam paredzētas iekārtas.

«Vispār mums ir vienalga, kas atrodas virs kardāna – paštaisīts traktors, moderns džips vai skatuves mehānisms, mēs strādājam tikai un vienīgi ar kardāniem,» saka uzņēmuma valdes loceklis Agris Kārkliņš, kurš dienu pirms mūsu sarunas atgriezies no Lietuvas. Pētījis situāciju ar kardānu izgatavošanu un remontēšanu kaimiņos. No konkurences viedokļa – izskatoties cerīgi. Kardānus lietuvieši remontējot, bet pieredzes un profesionalitātes ziņā no latviešiem atpaliekot.

No šofera par uzņēmēju

«Auto Cardan trumpis – atšķirībā no citiem servisa uzņēmumiem gan Latvijā, gan kaimiņos mums kardānu izgatavošana un remonts nav blakusnozare paralēli tradicionālajiem autoservisu pakalpojumiem, bet gan pamatdarbs, ko darām jau piecpadsmit gadu,» stāsta Agris. Pašlaik uzņēmumā strādā 16 darbinieku, un pērn tā kopējais apgrozījums bija divi miljoni eiro.

Uzņēmumu Aizkrauklē palīdzējusi izveidot vācu kompānija GKN Serviss, kas jau sen ražo un remontē kardānus. Arī pirmās iemaņas, kā ar tiem strādāt, aizkrauklieši apguvuši Vācijā. Vēlāk gan pārliecinājušies, ka ar mēnesi, lai iemācītos visu nepieciešamo, bijis daudz par maz. 

Agris smaidot atceras, kā sākumā mehāniķi noliktavā ņēmuši uzreiz divus kardāna krustiņus, jo skola maksājusi naudu un viens no tiem nereti salauzts.
Kā jau lauku puika, viņš pats ar mašīnām un traktoriem bijis saistīts kopš bērnības. Savulaik pabeidzis Apguldes Profesionāli tehnisko skolu. Pēc tam dienējis padomju armijā, bet pēc dienesta sācis dzīvot Rīgā un strādājis par kravas mašīnas šoferi. «Vedu pienu. Veikaliem, skolām, viesnīcām,» Agris atceras. Bleķa kastes ar pudelēm vai plastmasas ar pirmajām, ātri plīstošajām tetrapakām šoferim arī vajadzējis izkraut. Darbs nebija viegls, toties varēja labi nopelnīt. «Pie mums pat nāca vīri ar augstāko izglītību, jo kaut kā izdzīvot toreiz vajadzēja,» viņš turpina. 

Tomēr pēc kāda laika veselības dēļ nācies meklēt vieglāku darbu, un Agris sācis strādāt par šoferi komjaunatnes centrālkomitejas autobāzē. Pa dienu vadājis priekšniekus, pa vakariem puiši piepelnījušies, turpat autobāzē pa kluso remontējot turīgu padomju pilsoņu volgas.

«Pēc augusta puča, kad Latvija atguva neatkarību, mums, trim enerģiskākajiem un aktīvākajiem no komjaunatnes autobāzes, Augstākā Padome uzdeva pārņemt kompartijas centrālkomitejas autobāzi,» stāsta tālāk Agris. Sajūtas bijušas dīvainas. Ārpusē omoniešu sašautās volgas, bet iekšā ap 70 vieglo automašīnu trijos stāvos un, izņemot viņus, nevienas dzīvas dvēseles. «Tā saimniecība bija liela, tomēr tāda pieņemšana, nodošana šī vārda tiešajā nozīmē nenotika. Nebija kas nodod. Paši pārņēmām to, kas tur atradās,» saka Agris, kurš pēc tam kļuva par Augstākās Padomes autobāzes darbnīcas vadītāju.

Priekšnieka krēslā viņš gan ilgi nenosēdēja. Uz Latviju sākuši braukt ārzemnieki, un pavērušās pirmās biznesa iespējas. Agra kaimiņš, tagadējais kompānijas Auto Kada īpašnieks Jānis Ozoliņš tobrīd sadarbojies ar zviedriem un iepazīstinājis viņu ar potenciālu skandināvu partneri.

Tagad, tos laiku atceroties, rūgtums mijas ar ironiju. «Liela daļa no šiem cilvēkiem, kas toreiz brauca uz Latviju, bija absolūti nenopietni tipi,» viņš saka. Nebijis ne runas par investīcijām vai biznesa plāniem kā tagad. Šie cilvēki vienkārši gribējuši ātri un viegli tikt pie naudas, izmantojot tābrīža valsts problēmas un iedzīvotāju lētticību. Bet vietējie, arī Agris, uz šiem ārzemniekiem skatījušies kā uz godavīriem, kas zina, kā jātaisa bizness.

Vēlāk izrādījies – partneris Zviedrijā savācis nevienam nevajadzīgos, uz ielas izliktos ledusskapjus, veļasmašīnas un citus krāmus, bet viņš Latvijā tos uzprišinājis un pārdevis. Toreiz vienkāršam latvietim ne prātā nenāca, ka patiesībā šīs mantas bija paredzētas atkritumu savācējiem. Tikai pēc tam, kad zviedrs gribējis ar viņa starpniecību Latvijā pārdot sev nepiederošu mašīnu bez dokumentiem, radušās nelāgas aizdomas. 

Beigu beigās «godavīrs» no Zviedrijas nonācis cietumā par nodokļu nemaksāšanu, bet Agris Kārkliņš iepazinies ar Interpolu. Viss gan beidzies labi, jo viņš par zviedra mahinācijām neko neesot zinājis.

Arī Jānim Ozoliņam sadarbība beigusies līdzīgi – partneri bijuši tādi paši blēži, tikai lielāka mēroga. Kaimiņš pievērsies kravas automašīnu detaļu tirdzniecībai un ierosinājis Agrim strādāt kopā. Tā viņi sadarbībā ar nu jau nopietniem zviedru partneriem 90.gadu vidū izveidojuši kravas automašīnu rezerves daļu tirdzniecības kompāniju Auto Kada, kurai pašlaik esot aptuveni 30 veikalu piecās valstīs un ap 10 miljonu eiro apgrozījums gadā. Vienlaikus tika radīti arī vairāki ar to saistīti uzņēmumi. To skaitā 1999.gadā Aiz-krauklē Auto kardāns, kas remontēja kravas automašīnu kardānus. Uzņēmuma nosaukumu pirms dažiem gadiem angliskoja, arvien vairāk pievēršoties eksportam.

Jahtas un karuseļi

«Patiesībā mēs toreiz neizdomājām neko jaunu. Vienīgi pārņēmām Eiropas pieredzi,» tagad saka Agris. Kardāni esot ļoti daudz un dažādi. Diez vai kāds maz spējot pateikt, cik, jo pat vienas markas automašīnai tie var atšķirties. Vienlaikus tā esot salīdzinoši dārga ierīce. Uzglabājot noliktavā, tiktu iesaldēti milzu līdzekļi. Tāpēc tiek veidotas sertificētas darbnīcas, kas apkalpo reģionu 400-500 kilometru rādiusā. Tajās ir visi kardāna izgatavošanai nepieciešamie materiāli, iekārtas un kvalificēti speciālisti. 

Klienti, autoservisi vai attiecīgās tehnikas īpašnieki veic pasūtījumu. Ik dienu no darbnīcas pie tiem dodas mašīna, bojātā vai savu laiku nokalpojusī ierīce tiek noņemta, vesta uz darbnīcu, nākamajā dienā remontēta vai izgatavota jauna un nogādāta atpakaļ klientam.

Sākumā, aizņemts ar darbu Auto Kadā, Agris Aizkraukles uzņēmumam pievērsis samērā maz uzmanības. Pēc dažiem gadiem bijis jāsecina, ka tas patiesībā izsaimniekots, un vajadzējis pa otram lāgam sākt visu no sākuma. Bet tad jau klāt bijusi krīze. Toreiz, kad vajadzējis izdzīvot par katru cenu, pati dzīve mācījusi, kā taisīt biznesu. Un tā bijusi skarba skola. Agris Kārkliņš vienojies ar partneriem, ka aiziet no Auto Kada, pilnībā kā īpašnieks pārņem Auto kardānu un no Rīgas pārcēlies uz dzīvi Skrīveros.

«Kā jau visur, arī mums tas bija smags laiks. Pasūtījumu maz. Ar vietējo tirgu nevarēja izdzīvot. Tāpēc man no paša sākuma bija skaidrs, ka jāveido darbnīcas ārpus Latvijas. Jāiet citos tirgos,» viņš tagad saka. Tos meklējot, aizbraukuši pat uz Dubaiju, kur vajadzētu būt naudai. Nauda, protams, bija, bet kardāni Dubaijā nevienu neinteresēja. Arābu šeihi savus džipus neremontēja, bet pirka jaunus. Savukārt vietējie darbarūķi smagās mašīnas remontēja tieši tuksnesī un parasti ar metināšanas aparātu. Kāda tur kardāna balansēšana!

Tāpēc darbnīcu ārpus Latvijas Auto Cardan 2012.gadā atvēra Tallinā. Jau pirms tam tur darbojās uzņēmuma pārstāvis, kas pieņēma pasūtījumus, ar eksprespastu sūtīja uz Aizkraukli un aiznākamajā naktī jau saņēma gatavos kardānus Igaunijā. Līdz pasūtījumu skaits sasniedza tādus apjomus, ka bija vērts atvērt darbnīcu. Tagad caur Igauniju Auto Cardan līdzīgi mēģina ieiet Somijas tirgū. Lai gan, kā saka Agris, somi tā īsti laist iekšā negribot, kaut arī viņu darba kvalitāti vērtējot atzinīgi.

Nu dienaskārtībā Lietuva, no kurienes uz Aizkraukli jau labu laiku braucot ne viens vien klients. Esot klienti un pasūtījumi no Polijas. Palaikam arī no Zviedrijas, Norvēģijas, Itālijas, Krievijas, Baltkrievijas.

Latvijā viņi ne tikai apkalpo gandrīz visus Rīgas lielos autoservisus, bet taisījuši kardānu arī Lido karuselim Krasta ielā. Savukārt Igaunijā izgatavojuši kardānus kuģiem, jahtām un pat lokomotīvei. Automašīnas ar Aizkrauklē ražotajiem kardāniem piedalījušās rallijos Parīze-Dakāra. Bet viens no unikālākajiem noteikti ir kardāns autosportista un autokonstruktora Andra Dambja bezceļu rallija automobilim OSCar. Arī Agris pats labu laiku nodarbojies ar sportu un braucis rallijos, bet tagad ar viņa mašīnu brauc dēls.

Pagājušā gada rudenī ar ES līdzfinansējumu, kopumā projektā investējot aptuveni 400 000 eiro, tika pabeigta jaunā darbnīcas ēka. «Pirms tam strādājām vecās kolhoza darbnīcās, un, kaut arī iekārtas modernas un viss aprīkots atbilstoši ražošanas specifikai, to kultūrslāni nevarēja noslēpt. Kad atbrauca ārzemnieki, bija diezgan  neērti,» viņš atceras.

Nākotnē gan Agris raugās piesardzīgi. Šis neesot tas bizness, ko varēs atstāt bērniem vai mazbērniem. «Ņemot vērā, ka pasaulē arvien populārāki kļūst elektromobiļi, kuriem katrs ritenis aprīkots ar dzinēju, kardāni pamazām kļūs par vēsturi. Rēķinu – gadus divdesmit mums vēl būs ko darīt, pēc tam darāmā var aptrūkt,» uzskata Agris Kārkliņš. 

Ko tad? «Ņemot vērā, ka tas ir kvalificēts darbs, kas prasa ne tikai augstu profesionalitāti, bet arī radošu pieeju, domāju, ka cilvēki, kas šeit strādā, arī tad bez darba nepaliks. Gan mēs atradīsim, ko darīt,» viņš nezaudē optimismu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Brīži, kad daudz darba. Kad viss notiek, rodas gandarījums par to, ko dari.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mūsu biznesā svarīgi atrast un izvēlēties īstos piegādātājus. Reiz, saņemot nekvalitatīvas detaļas, pēc remonta bijām spiesti atsaukt ar tām izgatavotos kardānus un defektu novērst uz sava rēķina.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Biznesā nevajag būvēt gaisa pilis. Vajag nodarboties ar to, ko pats zini un saproti. Ar reālām, piezemētām lietām.

Matemātika ar citrona daivu

Posted on marts 11, 2015 by - Personības

Tuvojoties Eksakto zinātņu dienai, matemātikas skolotāji Ilze Gaņina no Skrīveriem un Kristaps Auzāns no Dobeles stāsta, kas jādara, lai skolēniem matemātika patiktu

Trīsdesmit pusaudži ieinteresēti seko līdzi, kas notiek. Pa skolas logu no trešā stāva veļas krāsaini baloni. Daži atsitas un sašķīst, citi līgani šūpojas. Skolēniem rokās ir blociņi un viedtālruņi, viņi fiksē balonu piezemēšanos. «Gribējām izmērīt vidējo krišanas laiku,» stāsta Iespējamās misijas matemātikas skolotājs Kristaps Auzāns no Dobeles Valsts ģimnāzijas. Brīvdienās viņš savā tvitera kontā ierakstīja: pirmdien metīsim daudz balonu! Yes! Bariņš tīņu, kas sociālajos tīklos seko skolotājam, priecīgi atsaucās. «Varbūt viņi pārāk skaļi uzvedās gaitenī – dabūja brāzienu no mācību daļas, un labi vien ir – jāmācās sevi kontrolēt, apzināties, kur atrodas,» jaunais skolotājs saka. «Tomēr ieviest atraktīvus elementus mācību procesā ir svarīgi, jo tad bērniem ir interesanti.» Šeit atkrīt jautājums par to, kā mūsdienās skolotājam klases priekšā konkurēt ar spēlītēm un īsziņu sarakstēm, kas bieži vien stundās pa kluso notiek. 

Kristaps nevar iedomāties, kā tas būtu – stundu pēc stundas septītajiem un astotajiem uzdot uzdevumu pēc uzdevuma, jo «programmā jāiet uz priekšu», vai monotoni no grāmatas pārstāstīt jauno mācību vielu. «Jūs taču arī negribētu, lai jums tā pasniedz zināšanas, vai ne?» 25 gadus vecais matemātikas skolotājs labi nostādītā balsī pavaicā. Kristaps skolā strādā otro gadu. Pēc ekonomikas studijām Ventspils Augstskolā un paralēli darbam pilsētas pašvaldībā viņš nolēma, ka mācīt bērniem matemātiku būtu lielisks izaicinājums. Pieteicās Iespējamajā misijā, pusgadu cītīgi apguva, ko nozīmē būt labam skolotājam, un 2013.gada 1.septembrī stāvēja savas audzināmās klases priekšā. «Bija liels uztraukums, bet arī prieks,» viņš atceras. «Mana audzināmā klase ir astotā. Viņi ir fantastiski! Nesen kopā skatījāmies filmu par NHL hokejistu Zemgu Girgensonu, analizējām, kā viņš iet uz mērķi, kā rodas panākumi,» jaunais skolotājs pastāsta.

Kvadrātfunkciju izspēlēt līdzībās ar tenisu? Šāgada Ekselences balvas (to pasniedz izcilākajiem eksakto priekšmetu skolotājiem) ieguvēja matemātikas skolotāja Ilze Gaņina no Andreja Upīša Skīveru vidusskolas priekā saberzēja plaukstas, kad kādu vakaru, gatavojoties nākamās dienas stundām, internetā atrada kolēģes jelgavnieces veidoto video. «Tas bērniem matemātiku sasaista ar dzīvi – parabola un tenisists, viņam ir svarīgi, kā bumbiņa lidos pa «kvadrātfunkcijas grafiku»,» skolotāja rāmā balsī stāsta. 

Pēc Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes absolvēšanas viņa neilgu laiku pastrādāja bankā. Darbs bija labs, bet sirds vilka uz skolas pusi – studiju laikā kā praktikante bija novadījusi pāris stundas. Iespēja kļūt par matemātikas skolotāju drīz vien radās: darbā aicināja skola, kuru pati bija absolvējusi. Jau toreiz – laba matemātiķe, olimpiāžu laureāte. Ilze sāka ar matemātiku vidusskolai. Tagad māca 9.klasi, ir klases audzinātāja. Skolā 33 gadus vecā matemātikas skolotāja nostrādājusi astoņus gadus. Pati radījusi matemātikas uzdevumus bērniem. Veidojusi tā sauktās darba lapas matemātikā, kuras izmanto daudzās Latvijas skolās. Aizvien cenšoties izdomāt, kā interesanti sasaistīt matemātiku ar reālo dzīvi, Ilze pat 11.klases skolēniem stundās devusi rokās plastilīnu un kociņus – lai veido katrs savu modeli telpiski, domā, ko un kā aprēķināt.

Vēl līdz 20.martam ikviens vidusskolēns, kuru interesē dabaszinātnes, matemātika un datorika, var pieteikties dalībai Latvijas Universitātes rīkotajā Eksakto zinātņu dienā, izveidot savu komandu un sacensties ar citiem atraktīvu uzdevumu risināšanā. Šāgada tēma tiks izsludināta 21.martā, bet pasākums norisināsies 18.aprīlī Latvijas Universitātes telpās.

Gatavojas līdz pusnaktij

Krāsaina kā rastafariešu cepurīte, attēlā redzama čūska. Aprēķini, cik gara ir čūska, vēsta uzraksts pie zīmējuma. Zināms, ka katra melnā iedaļa ir aptuveni četrus centimetrus gara, sarkanā daļa ir par diviem centimetriem garāka nekā melnā, taču dzeltenā daļa ir trīs reizes īsāka nekā sarkanā. Šis ir tikai viens no uzdevumiem, ar kuru izdomāšanu Kristaps lauzījis galvu vēlos vakaros, gatavodamies nākamās dienas matemātikas stundām. Iedvesmai viņam patīk ieskatīties TEDEd Lessons Worth Sharing – šeit var atrast gandrīz 113 tūkstošus video ar oriģināli izspēlētiem uzdevumiem visdažādākajās zināšanu jomās. Izmanto arī Khanacademy.org un Macibuvideo.lv.

Kāna akadēmija ir pasaulslavena «videoskola», ko var meklēt YouTube. Divpadsmit minūtes garos video Salamans Kāns un citi eksperti viegli saprotamā veidā izskaidro dažnedažādas zinātņu tēmas. Latvijas skolotājiem šķiet vērtīgi sekot šim piemēram. Ideju miljonārs! Tā gribas teikt par Kristapu, uzmetot aci viņa failu mapēm – ar rūpību un asprātību veidotie uzdevumi birst kā no pārpilnības raga. Piemēram, kodēšanas uzdevums: atrisini mistēriju, kāpēc Džimijs bimbā! – ar maza, izteiksmīgi raudoša zēna foto pie uzdevuma. «Pildi darba lapu un izdomā, vai piemēru var sadalīt reizinātājos. Ja var, pieraksti rezultātu un kodu lapiņā atkodē ar skaitli 1, ja nevar, ar 0. Kad veiksmīgi uzdevums atkodēts, vari izmantot telefonu vai klases datoru un ierakstīt adresē…» 

Aizraujošo mācību stundu sagatavošana prasa piestrādāt. Kristapa režīms izskatās tā: ap trijiem pēcpusdienā, kad beigušās stundas, nāk mājās. Mazliet paguļ. Tad no pieciem sešiem gatavojas nākamās dienas stundām līdz pat vienpadsmitiem vakarā. «Jauks, radošs process,» jaunais skolotājs saka. Retas ir tās reizes, kad enerģijas līmenis ir zems un sanāk nākamās dienas mācību stundām gatavoties mazāk. Kristapam ir svarīgi bērniem iemācīt ne tikai matemātiku, bet arī sadarboties. Piemēram, katru semestri skolēni maina sola biedrus – sēž kopā nevis pēc draudzības principa, bet izlozes kārtībā. «Dzīvē nav tā, ka strādājam tikai ar cilvēkiem, ar kuriem lieliski varam atrast kopīgu valodu. Ir dažādi. Sadarboties ar atšķirīgiem cilvēkiem, iejusties viņu ādā jāiemācās jau skolā,» ir pārliecināts pedagogs.

«Kāpēc skolēni stundās ālējas vai garlaikojas? Tāpēc, ka viņiem nav īsti skaidrs, kas jādara,» Kristaps pēc diviem skolā nostrādātiem gadiem secinājis. Uzdevumus vienmēr formulē konkrēti – lai katrs skaidri zina, kas viņam jādara. Piemēra pēc atgriezīsimies pie sākumā minētajiem  baloniem: «Viens skolēns uzņem laiku. Cits piepilda un met balonu. Vēl cits fiksē, kā tas piezemējas. Tādā veidā viņiem nepaliek vietas smadzenēs darīt blakus lietas.»

Ilze Gaņina sāka mācīt skolēniem matemātiku laikā, kad kļuva populāras interaktīvās tāfeles. Aizkraukles vidusskolā tādas bija divos matemātikas kabinetos. Skolotājas aizrāvās kopā ar skolēniem: ģeometrijā iznāca skaisti zīmējumi, atraktīvā veidā varēja «atklāt» uzdevumu atrisinājumus, rādīt video, piemēram, par Pitagora teorēmu. Ilze redzēja, kā bērnu skatieni aizrautīgi seko līdzi. Tas viņai, tolaik jaunai skolotājai, deva priekšstatu, kā mācīt, lai saprot, ieinteresējas. Sāka pati veidot uzdevumus. Piemēram, internetā sameklēja foto ar tiltu, kuram ir parabolas forma. Iekopēja. «Aiznesa» uz populāro algebras un ģeometrijas multiplatformu Geogebra. Uzstādīja noteikumus. Skolēniem nu bija jāuzzīmē matemātiskā parabola. Šajā gadījumā skolotājs darbojas kā mākslinieks, kurš kādu matemātikas tēmu «ietērpj» oriģinālā veidolā.

Stundām Ilze gatavojas nopietni. Trīs četras stundas, viņa lēš aptuveno laiku, ko pavada, domājot par nākamo darbdienu. Četros pēcpusdienā parasti beidzas konsultācija, bet «nedzenu bērnus prom, ja viņi vēl grib rēķināt». Ap pieciem Ilze ir mājās. Dažas stundas velta ģimenei, bērniem, un, kad tos noliek gulēt, sākas nākamais darba cēliens. «Tās ir vēlas nakts stundas,» viņa smaida. Darbu skolā nemainītu ne pret ko citu, jo vienmēr ir interesanti. Katru dienu kaut kas jauns. «Nekad nezini, ko bērni šodien izstrādās, ar kādiem jautājumiem nāks. Protams, viņi uz mani dusmojas, kad kontroldarbs ir par grūtu. Viņiem jāmācās, ka viss dzīvē nav viegli. Viņiem, protams, tā gribētos.» Liels ir prieks, kad sagatavojusi stundai kaut ko neparastu un redz – bērniem patīk. «Nav tā, ka man ir viena klade, to paņemu un katru dienu strādāju. Jaunas idejas visu laiku  rodas, tās pierakstu. Kas labi izdevies, izmantoju arī nākamajā gadā,» skolotāja stāsta.

Kā konstruēt zināšanas

Riņķa līnijas māte 8AB [klases] izpildījumā – vēsta viens no Kristapa Auzāna tvitera ierakstiem. Fotogrāfijā, kas pavada šo tvītu, līdzās riņķim ar zīmuli uzskicēta norvēģu gleznotāja Edvarda Munka Kliedzienu attāli atgādinoša būtne. Tā ir lieliska ilustrācija tam, kas notiek ar skolēniem, ja sarežģītu mācību priekšmetu cenšas «iebarot» ar mīlestību, meklējot aizvien jaunus veidus, kā to pasniegt aizraujoši. Sociālos tīklus Kristaps izmanto aktīvi, un liela daļa no tā ir komunikācija ar un par skolēniem. 

Arī Ilzi Gaņinu skolēni mēdz uzrunāt sociālajos tīklos. «Esmu brīdinājusi, ka Draugiem.lv nesēžu visu dienu kā viņi,» skolotāja smaida. Kurš nav paspējis «trāpīt», kad skolotāja ir tiešsaistē, nāk ar saviem jautājumiem pirms stundas. «Tādi bērni ir. Ļoti liels prieks, ka mājās būrušies cauri uzdevumiem un vēl kaut ko grib noskaidrot,» skolotāja saka. Visgrūtākais: sabalansēt atšķirīgo zinātkāres un spēju līmeni. Ilzei ir sava metode, kā to panākt. Viņas stundās bieži vien skolēni, kuriem matemātika labi padodas, tiek sasēdināti kopā ar tiem, kuriem veicas grūtāk. Tas nozīmē – savstarpēji sadarboties, skaidrot, palīdzēt. Iegūt ne tikai pareizo risinājumu, bet iemācīties to paskaidrot. Kā stāsta Ilze un Kristaps, tieši risinājuma paskaidrošana daudziem sagādā problēmas. 

«Svarīgi skolotājam ir nevis tas, kuru uzdevumu neesmu iemācījis, bet kuru prasmi neesmu iemācījis. Lai skolēns analizē, domā, izskaidro saprasto! Likt domāt, nevis atdarināt skolotāju ir pats galvenais,» – tā Ilze formulē 21.gadsimta skolu. Viens no viņas izaicinājumiem – pārkāpt robežas, kur matemātika ir tikai matemātika. «Nē, tā saistīta arī ar valodu, sevis pasniegšanas mākslu,» saka skolotāja. Lai šīs prasmes uztrenētu, viņa devītklasniekus matemātikas stundās sadala grupās pa diviem trijiem, katra grupa risina atšķirīgas nevienādības. Lozē, kura grupa savu uzdevumu stāstīs pārējiem. Tad ar metamo kauliņu izlozē, kurš tieši no grupas to darīs. Visiem jābūt gataviem! Ilze savējiem vadījusi stundas arī angļu valodā, kā to paredz viens no mūsdienīgas izglītības projektiem, kuros skola iesaistījusies. Matemātiskos terminus zināt angļu valodā – tā ir lieliska iespēja nākotnei, kad daļa skolēnu, iespējams, izvēlēsies studēt citās valstīs. «Arī valodu zināšanas attīstās. Tas taču ir lieliski!» spriež skolotāja.

Darba burtnīcas ne Ilze, ne Kristaps stundās nelieto. Skolēni raksta kladēs, kā arī risina uzdevumus skolotāja sagatavotās darba lapās. Spriež, kā vienu un to pašu uzdevumu izmantot dažādos veidos. «Šajā stundā pildām vienu darba burtnīcas lapu, nākamajā stundā – nākamo, tā, man liekas, ir skolotāja haltūra,» saka Kristaps. Savās matemātikas stundās viņš skolēniem cēlis priekšā pat citronu, lai ilustrētu tēmu. Kairinošā smarža liek aizdomāties, ka matemātikā iekosties – tas taču ir tik forši!

Saulgriezīte

Posted on marts 11, 2015 by - Vēsture

Pirms 16.marta, Aspazijas 150.dzimšanas dienas, no muzeju krājumiem izceļam piecas lietas, kuras stāsta par dzejnieces neparasto personību

1. Atzinības lauri

Pabalējuša, zilgana zīda ripsa auduma lentes galos zelta burtiem rakstīts: «Per aspera ad astra» – caur ērkšķiem uz zvaigznēm – un «Aspazijai no viņas talenta cienītājiem». Lente apvijusi lauru vainagu, kas dzejniecei un dramaturģei 1894.gadā dāvināts pēc lugas Vaidelote pirmizrādes Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Tāds pats lauru vainags ar bārkšainu lenti – augstākā atzinības zīme Rietumeiropā – karājas pie sienas 1905.gada fotouzņēmumā, tapušā pēc Sidraba šķidrauta izrādes. Aspazija, tolaik 40 gadus veca, atļāvusies atlaisties brīvdomīgi, augšā saceltām kājām, tikai acis nopietni skatās tālumā, garām objektīvam. Fotografēšanās pirms vairāk nekā 100 gadiem bija īpašs pasākums, un Aspazijai paticis to darīt. Vairāki desmiti uzņēmumu, tapuši gan Latvijā, gan garajā Šveices emigrācijas periodā, nav sajaucami ne tikai fotogrāfu dažādā rokraksta, bet arī Aspazijas mainīguma dēļ. 

Daudzās fotogrāfijās viņa sēž cēli kā karaliene, gludu, skaistu seju pat 50 gadu vecumā. Mazāk publiskotas bildes, no kurām pretim skatās vienkārša, skumja, apaļīga sieviete. Taču Aspazija, ar saviem darbiem romantiskas sajūsmas augstumos uztvērusi tautas brīvības un sieviešu vienlīdzības strāvas, pat notverta kādā sadzīviskā rakursā, tiek uzlūkota kā «drosmes un skaistuma dzejniece». Tāds nosaukums ir 1938.gada 18.marta publikācijai žurnālā Atpūta, viņas 50 darba gadu jubilejas priekšvakarā. 

Aprakstnieks Jānis Plaudis viesojas Aspazijas vecumdienu mājā Dubultos, kur tagad ierīkots muzejs, izplūst komplimentos «spožajai dzejniecei», kas «radījusi pati savu pasauli no jūsmas un liesmām». 1933.gadā, četrus gadus pēc Raiņa nāves, iegādātajā koka ēkā pie dzelzceļa sliedēm žurnālists tomēr nav meklējis tikai lauru vainagus. Ar Aspaziju parunājies, cik siltas šeit istabas. «Man dienvidnieces organisms un saltās ziemas grūti panesamas.» Sabijies, kad no augstās krāsns nolēcis dzeltenais runcis Inga. «Tas ir vecs,» Aspazija pasmaidījusi, «bija Rainim liels draugs, labprāt ieredz visus dzejniekus, mīl arī puķes.»

2. Mīlestības pulkstenis

Aspazija un Rainis. Divu neatkarīgu dzejnieku pāris, kuru dzīves nebūtu viena bez otras iedomājamas, atstājis UNESCO «Pasaules atmiņas» nacionālajā reģistrā iekļauto saraksti – 2499 vēstules, tapušas kopš abu iepazīšanās 1894.gadā līdz Raiņa nāvei 1929.gadā. Simboliski par šo korespondenci un viņu attiecībām stāsta… sienas pulkstenis. «Švarcvaldes tipa» laikrādis ar misiņa ķēdēs iekārtiem čuguna lējuma čiekuriem, uz stikla uzkrāsotu ciparnīcu, kam pa perimetru uzlīmēta zelta folija, dzejniekiem bijis jau 1897.gadā, kad abi dzīvoja Paņevežā, kur Jānis Pliekšāns jeb Rainis bija dabūjis advokāta vietu.

Kad sociāldemokrātisko ideju piekritējs Rainis turpat Lietuvā tiek arestēts, Aspazija katru dienu iet uz cietumu ar pārtikas sainīti, cerēdama ieraudzīt arī mīļoto. Ne vienmēr tas izdodas. Šo pārdzīvojumu liecinieks ir pulkstenis, kam jāskaita stundas līdz nākamajam apciemojumam. Pēc dzejnieku atgriešanās Rīgā pulkstenis ieņem vietu Aspazijas istabā, taču dzejnieku dzīves stabilitāte ir īslaicīga. 1899.gada pavasarī Rainis tiek uz pieciem gadiem izsūtīts uz Vjatkas apriņķi Krievijā, nonāk Slobodskā. «1826 dienas,» skaita Rainis un Aspazija, kas palikusi Rīgā, pelna naudu žurnālistikā. Kad izdevies kaut ko iekrāt, viņa pievienojas vīram netīrajā un svešajā provinces pilsētā, kur uz ielām ganās mājlopi. Tad atkal atgriežas Rīgā, un viens otram katru dienu raksta vēstules. 

Pētniece Saulcerīte Viese grāmatā Mūžīgie spārni pieminējusi, ka uz izsūtījuma beigām viņi sākuši tās numurēt pēc dienu skaita, kas atlicis līdz braukšanai mājās. Raiņa vēstules no Slobodskas Aspazija glabāja sienas pulkstenī. Šī personīgā, pētnieku vēlāk citētā sarakste atspoguļo ne tikai viņu attiecības, kurās gādīgā, komunikablā Aspazija bieži spēlē māmiņas, bet noslēgtais, jūtīgais Rainis – puisīša lomu. Blīvi pierakstītajās pastkartēs ar mākslas reprodukcijām iemiesots tālaika romantisms, korespondences kultūra, kādas mūsdienās vairs nav.

3. Mammas brunči

Ir bijis kāds iemesls, kāpēc Elza Rozenberga, vēlākā Aspazija, saglabājusi mammas Grietas Rozenbergas vilnas svārkus. Tas ir viņas dzimtās Zemgales etnogrāfiskais apģērbs un Daukšu saimnieces Grietas vecākās meitas sirdī mātei atvēlēta īpaša vieta. Viņa bija pastāvējusi, ka Elzai jāgūst izglītība smalkajā Dorotejas meiteņu skolā Jelgavā, taču bija arī līdzzinātāja viņas pirmajās, neveiksmīgajās laulībās ar šķietami izdevīgo precinieku Maksi Valteru, kam, nopērkot mājas, vajadzēja uzlabot ģimenes finansiālo stāvokli un nodrošināt nākotni arī Rozenbergu jaunākajiem bērniem – Kristapam, Zamuelam un Dorotejai. Vēlāk šajā fiasko Aspazija nevainoja māti, bet aizejošā laikmeta sasmakušo garu. Un neveiksmīgās laulības pieredzi pēc tam pārvērta literatūrā.

Mammas bildīte, kas līdzās vecam telefona aparātam ar Aspazijas pirmskara numuru – 186 – arī tagad ir uz rakstāmgalda viņas muzejā, Elzas acu priekšā bija nolikta, lai arī kur viņa dzīvotu.

Aspazija šo fotogrāfiju saņem no mammas nākamajā trimdas etapā, kad kopā ar Raini 1905.gada beigās no cariskās Krievijas varas iestādēm uz gariem 15 gadiem mūk uz Šveici un apmetas Tičīno kantona Kastaņolā. «Es jūs gribētu lūgt, mīļā māmiņ, lai jūs man to prieku darītu un aizietu pie fotogrāfa un liktos sevi noņemties. Es jūs jau sen esmu lūgusi, man nav no jums te nevienas bildītes. Atsūtiet man to, tad tā man būs tā dārgākā dāvana,» viņa 1910.gada sākumā uz Jelgavu, kur dzīvo no Daukšām aizgājusī Rozenbergu ģimene, raksta no Šveices.

Arī Rainis tēvu un māti uzrunā uz «jūs», uzsver Rakstniecības un mūzikas muzeja rakstniecības krājuma glabātāja Anna Egliena. «Tāda bija audzināšana, cieņa pret vecākiem». Un ne tikai. Pat Aspazijai sadraudzējoties ar Šveicē satikto Antoniju Lūkinu, vēlāko rakstnieci Īvandi Kaiju, «tu» sarunās parādījās tikai pēc pusotra gada. «Plauka kā pumpurs varbūt no pirmās iepazīšanās dienas, tikai negribēja atvērties,» rakstīs Aspazija.

Māti viņa vairs nesatika. 1912.gada sākumā nosūtīja viņai tikko iznākušo krājumu Ziedu klēpis ar priekšvārdu: «Ak, māmiņ! Tās jūtas, kurās es līgoju, tā uguns, kurā es spīgoju, tā ņemta no taviem skatiem!» Taču jau aprīlī pasūtīja bēru vainagu: «Manai sirdsmīļai māmiņai. Elza (Aspazija).»

4. Vēstule Strēlertei

Ar strādāšanu neveicas. Viss laiks aiziet, lasot austrumnieku filozofijas grāmatas un sekojot politiskiem notikumiem. Jā, jā, es ļoti sekoju tam, kas notiek pasaulē, jo rakstniekam jāzina, ko saka politiķis,- Aspazija uzsver viesim no žurnāla Atpūta 30.gadu beigās, kad Eiropā sāk milzt militārais konflikts. Jau no 30.gadu vidus klibo arī viņas veselība, dienas kārtībā bija tās pašas sirds un asinsvadu vainas, kas Rainim. Māsīcas vīrs, ārsts Jēkabs Nīmanis, kurš Aspaziju ārstēja savā klīnikā Rīgā, uzstāja uz ēšanas paradumu maiņu, bet saimniecības vadītāja Anniņa to neklausīja. Karam vēršoties plašumā, bija jāpriecājas, ja vispār bija ko likt galdā. 

Taču vēl nomācošāka bija neziņa par nākotni. Aspazija bija kopā ar cilvēkiem, bet garīgi ļoti vientuļa. Dzejniece Veronika Strēlerte, kas vasarās dzīvoja Jūrmalā, Asaros, un Aspazijas mūža pēdējos gados palīdzēja kārtot viņas dzejoļu krājumus, ciemojoties atklāja, ka lielākajai latviešu dzejniecei trūkst ne tikai iecienītās kafijas, bet pat tintes dzejošanai. Līdz mūža beigām Aspazija rakstīja nevis ar rakstāmmašīnu, bet tikai ar roku. 

Dzejniece nomira 1943.gada 5.novembrī daktera Jēkaba Nīmaņa klīnikā. Viena no viņas pēdējām vēstulēm, datēta ar 1943.gada 21.septembri, domāta Veronikai Strēlertei. Uz aploksnes – laikmetīga pastmarka ar Hitleru un uzruna: «A.god. Dzejniecei.» 

«Aspazijas vēstules Strēlertei bija tik svarīgas, ka viņa tās bija bēgļu gaitās paņēmusi līdzi uz Zviedriju, nodevusi glabāšanā bankas seifā,» piemin Anna Egliena. Pieredzējusī muzeju speciāliste lūdz – nevajag stāstu par Aspazijas mūža izskaņu reducēt tikai uz kaķiem un vientulību, bet citēt vēstuli Strēlertei. Šajos vārdos joprojām dzīvo tā Aspazija, kas savās lugās aicināja sabiedrību uz brīvību un pašnoteikšanos.

«Kaut tas nejaukais karš reiz beigtos! Tauta dilst un tautas spēki. Ļaudis lūdzas un gaida no rakstniekiem ceļa rādītājus. Vēsture mūs apsūdzēs, ka esam tikai dailes kultu piekopuši.»

5. Kameja

Ovāla broša ar alabastrā grieztu sievietes bareljefu zelta ietvarā redzama daudzās dzejnieces fotogrāfijās, sākot jau no 1918.gada, un ir viena no retajām saglabātajām Aspazijas rotaslietām. Lai gan citas sabiedrības dāmas dzejnieces eklektiskos tērpus mēdza kritizēt, savos ziedu laikos viņa bija dekoratīvi un grezni tērpta, pat ziediem un tādu kā princeses kroni augstajā sasukā. Stila ikona, ko mūsdienās mēdz arī kopēt. Aspazija, kas sadzīvē bija pieticīga, varēja gluži sievišķīgi izdot naudu par iepatikušos aksesuāru vai tik mīļajām pastkartēm ar mākslas reprodukcijām, no kurām viņa veidoja kolekcijas. 

«Pētniece Gundega Grīnuma bija atradusi cepures pirkšanas kvīti no laika, kad Aspazijai ar Raini bija jābēg uz Šveici,» piemin Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga. «Vai mērķis bija sievišķīgs vai praktisks – vajadzēja noslēpties zem platajām malām?» Varbūt Aspazija saprata, ka daudzu gadu laikā tas būs pēdējais tāds pirkums. Rainis – «Puisītis» 1929.gada atmiņu grāmatā Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē sev netipiski sievu uzslavē: «Viss grūtuma vairums bija jānes Aspazijai. Visu mūsu mazo saimniecību veda viņa. (..) Atceros, kā viņa staigāja pašas šūtos svārkos un es valkāju viņas šūtos kreklus. Viņa nekad tādus darbus nebija ne mācījusies, ne darījusi, viņai palīdzēja tikai lielā enerģija un labā orientēšanās spēja. Jau pirmajā trimdā Slobodskā viņa norādīja, ja visi striķi trūktu, glābiņš būtu diegs.»

Otrā pasaules kara sākuma pieticībā striķi tiešām trūka. Aspazijas un Raiņa saimniecību no 20.gadu sākuma vadīja Anna Rijniece jeb Anniņa, vienkārša sieviete, kuras vīru bija nogalinājušas 1905.gada soda ekspedīcijas. Dzejniece Jūrmalas mājā bija pieņēmusi arī mirušā brāļa meitu Virēnu. Cits pēc cita pie kaimiņiem aizceļoja Aspazijas greznie tērpi. Saglabājies ir viens halāts, ko salīgajai dzejniecei mugurā redz arī pēdējās dzimšanas dienas attēlā Dubultos, 1943.gada 16. martā. «Uz galda lucīši, dzejniece brīnās. Kur dabūti? No kaimiņiem, Filipsoniem. Bet mums taču naudas nebija? Ai, es jūsu balto blūzīti atdevu, tāpat jau jūs viņu nevalkājat,» Anniņas rosību atstāsta zinātāji. Pati Aspazija bijusi lepna. Vēl dzīvas Jūrmalas meitenes, ko mammas sūtījušas pie trūkumā nonākušās dzejnieces ar piena kanniņu. To varēja iemānīt, tikai sakot, ka pieniņš domāts kaķiem.

Taču sirdij mīļo kameju viņa mūža pēdējās dienās uzdāvinājusi vārdamāsai Elzai Rozenbergai-Rudenājai, jaunai, neatlaidīgai Madonas meitenei, kas uzmeklējusi Aspaziju, sūtot vēstules un dzejas mēģinājumus.

Tērauda mugurkauls

Posted on marts 11, 2015 by - Veiksme

Pirms desmit gadiem sācis no nulles, pašlaik viens no Latvijas lielākajiem metāla būvkonstrukciju projektēšanas, ražošanas un montāžas uzņēmumiem S.B.C. gadā apgroza pat 24 miljonus eiro

Par laimi, pasaule ir iekārtota tā, ka mēs nezinām, kas gaida nākotnē, saka S.B.C. valdes priekšsēdētājs, uzņēmuma dibinātājs un līdzīpašnieks Egīls Janisels. Viņš neslēpj, ka pirms desmit gadiem pat prātā neesot nācis, ar kādām šķietami nepārvaramām grūtībām būs jātiek galā. «Bet toreiz, kad sākām, mēs priecājāmies, ka ir darbs, un par nākotni pārāk daudz galvu nelauzījām,» atceras Egīls.  

Pa S.B.C. biroja logiem tālumā var redzēt lidostas Rīga radaru torņus. 2008.gadā pašu uzbūvētā, mūsdienīgā ražotne atrodas Mārupes pievārtē, un pašlaik tajā divās maiņās strādā aptuveni simt cilvēku, bet pavisam uzņēmumā kopā ar konstruktoriem, inženiertehniskajiem darbiniekiem un administrāciju ir gandrīz 160 darbinieku. Pirms astoņiem gadiem, kad tika iegādāta zeme, šajā vietā bija aiz-augusi pļava.

Degvielas staciju bums

«Konstrukcijas, ko ražojam, varētu saukt arī par ikvienas celtnes mugurkaulu,» salīdzina Janisels. Un tradicionāli šis mugurkauls tiekot ražots no triju veidu materiāliem. No koka – parasti nelielām dzīvojamajām ēkām. Dzelzsbetona, kas īpaši populārs bija padomju laikā. Vai tērauda, kas kļuvis aktuāls pēdējās desmitgadēs. Tāpēc Latvijā metāla būv-konstrukciju ražošana tā īsti sākusies tikai 90.gadu vidū, un Egīls, lai arī pēc izglītības autoinženieris, šajā nozarē esot kopš tās pirmsākumiem. 

Tas noticis 1996.gadā, kad strādājis par automehāniķi kādā zviedru būvniecības uzņēmumā Latvijā. Tolaik bija sācies degvielas uzpildes staciju bums. Tās masveidā būvēja gan Statoil, gan citas ārzemju un vietējās kompānijas. Bet nojumes un to konstrukcijas vestas pat no Norvēģijas, un arī šeit tās montējuši norvēģi.  

Kāds paziņa Egīlam teicis: «Tu taču visu laiku ņemies ar dzelžiem… Vai tad mēs paši nevarētu sametināt tādas konstrukcijas un taisīt nojumes?» Tā viņš nonācis uzņēmumā, kura pašlaik faktiski gan vairs nav, un sācis strādāt ar metāla būvkonstrukcijām. 

Degvielas uzpildes stacijām sekojuši lielveikali, sporta halles, noliktavas. Mazākās konstrukcijas toreiz ražojuši paši, bet lielākās pasūtījuši uzņēmumos, kam jau bijusi pieredze metālapstrādē.

Tomēr 2004.gadā pēc īpašnieku maiņas Egīls Janisels šo uzņēmumu pameta un nodibināja savu kompāniju. Viņš uzskatījis – metāla konstrukciju ražošana, kuru nu jau pārzināja, ir pietiekami perspektīva nozare, lai no tās neatteiktos. Pēc dažiem gadiem viņam pievienojās vēl vairāki no tagadējiem līdzīpašniekiem un valdes locekļiem. 

«Sākumā noīrēju 12 kvadrātmetru telpu Ūnijas ielā, garāžā ierīkojām nelielu noliktavu un sākām nevis ar ražošanu, bet ar montāžu,» stāsta Egīls un smiedamies piebilst, ka patiesībā tas nozīmējot sākt visu no otra gala. Klasiski metāla būvkonstrukciju ražošana iedalās trīs lielos un vienlīdz svarīgos blokos – projektēšana, ražošana un tikai tad montēšana.

Tomēr, ņemot vērā, ka jaunajā tūkstošgadē celtniecības apjomi strauji auga, tas acīmredzot bija vispareizākais risinājums. Jau nākamajā gadā jaundibinātās un praktiski no nulles sākušās kompānijas apgrozījums sasniedza gandrīz divus miljonus latu, un starp tās pirmajiem lielākajiem objektiem bija ne tikai tirdzniecības centrs Dobelē, bet arī Volvo ledus halle un Mitsubishi centrs Rīgā.

Noīrējuši vēl deviņus kvadrātmetrus, viņi pieņēmuši darbā konstruk-toru, kas pēc arhitekta izstrādātā projekta veica aprēķinus un izstrādāja būvei atbilstošu metālkonstrukciju projektu. Tomēr ražošana joprojām tika veikta citos uzņēmumos. Profesionālākais un pieredzējušākais tolaik bijis Vairogs-M. 

«Bet pasūtījumi pamazām kļuva arvien lielāki un nopietnāki. Parādījās pirmie partneri ārzemēs, un ražotājus atrast kļuva arvien grūtāk,» atceras Egīls. Tos meklējot, nācies secināt, ka grūti sabalansēt trīs galvenās lietas – kvalitāti, termiņus un cenu. Par cenu vēl vienojušies, bet ar kvalitāti un termiņiem nereti bijušas problēmas, spiests atzīt valdes priekšsēdētājs.

Tieši šī attieksme pret kvalitāti, kā arī vēlme pirkt pēc iespējas lētāk, viņaprāt, arī esot viens no iemesliem, kāpēc neizturēja Zolitūdes veikala Maxima tērauda mugurkauls. S.B.C. ar šo traģisko notikumu gan nav nekāda sakara, un Egīls ir pārliecināts, ka ar viņu konstrukcijām nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, tieši problēmas ar kvalitāti un termiņu ievērošanu, ko nekādi nespēja saprast ārzemju klienti, likušas pieņemt lēmumu pašiem ražot būvkonstrukcijas.

Sākuši meklēt telpas. «Mūsu prasības bija stipri pieticīgas. Galvenais, lai būtu ražošanas specifikai atbilstoša platība, sabiedriskais transports, ar ko cilvēkiem tikt uz darbu, kā arī pievedceļš materiālu piegādei un gatavās produkcijas izvešanai,» stāsta Egīls Janisels. Tomēr izrādījies, ka Pierīgā atbilstošas telpas atrast nav iespējams. Ne tāpēc, ka tādu nebūtu, bet tās bijušas sliktā stāvoklī vai īpašnieki prasījuši neadekvāti augstu īres maksu un nepiekrita investēt ēkas sakopšanā. Visiem vajadzējis tikai un vienīgi naudu. «Iedomājieties – ap 2000 kvadrātmetru angārs ar piecām spuldzītēm, izgāztiem vārtiem un izlauztu sienu, bet no mums prasa aptuveni latu par kvadrātmetru,» atceras Egīls. Parēķinājuši ieguvumus un zaudējumus, viņi izšķīrušies par diezgan riskantu soli – nolēmuši ražotni būvēt paši. Turklāt maksimāli izmantojot savu konstruktoru pieredzi un tērauda būvkonstrukcijas.

Ja nenogalina, tad norūda

Tagad modernajā un arhitektoniski pievilcīgajā ražotnē, kas taisnības labad gan būtu jāsauc par rūpnīcu, zem jumta atrodas vairāk nekā hektārs.

Tā aprīkota ar visām šim darbam nepieciešamajām iekārtām. No kurām, piemēram, viens pats 3D datorizētais urbšanas centrs maksā vairāk nekā 300 000 eiro, bet metināšanas automāts ap 140 000 eiro.

Tomēr 2008.gada rudenī, kad rūpnīcu pabeidza, sākās krīze, un bankas nepavisam vairs nebija uzņēmējiem tik draudzīgas kā treknajos gados. «Mēs faktiski palikām bez apgrozāmajiem līdzekļiem. Kase tukša, naudas nav! Ejam uz banku, lai ņemtu kredītu, bet mums saka: nevaram dot, jums apgrozījums krities,» atceras uzņēmuma vadītājs. Tas esot bijis ārkārtīgi grūts laiks. Kā lai strādā, ja nav par ko nopirkt materiālus? Piedevām no Vācijas uzņēmuma Liebherr saņemta ziņa, ka beidzot gatavs autoceltnis, kas tika pasūtīts pirms gadiem diviem, kad pēc tiem uzņēmumi stāvēja garās rindās un par kuru jau bija iemaksāts 40 000 eiro avanss. Banka Egīlam ieteikusi likties mierā, celtni neņemt un iemaksāto naudu norakstīt zaudējumos. Viņš atbildējis – ja celtnis nav vajadzīgs šodien, tas nenozīmē, ka nebūs vajadzīgs rīt, un nevis padevās, bet nodibināja S.B.C. meitasuzņēmumu.

Patiesībā jau nebija tā, ka līdz ar krīzi pilnībā būtu beigušies arī pasūtījumi. Latvijā – jā. Bet viņi tolaik jau strādājuši Islandē. Tāpēc arī neviens no darbiniekiem krīzes laikā neesot atlaists. Un pat algas samazinātas minimāli.

«Kā mēdz teikt – viss, kas neno-galina, mūs vienīgi norūda,» tagad smiedamies saka Egīls Janisels. Par to liecinot kaut vai fakts, ka pirms gadiem astoņiem ārzemju pasūtījumi veidoja aptuveni 5% no apgrozījuma, bet pašlaik tieši otrādi – 95%, un S.B.C. galvenokārt strādā eksportam. Arī par ceļamkrāniem Egīlam izrādījusies taisnība. Pašlaik uzņēmumam tādu ir trīs, un, kā viņš saka, kaut arī tas neesot daudz, pateicoties tieši tam, viņu montētāji varot sekmīgi konkurēt kaut vai Zviedrijas tirgū. Lai gan, arvien lielāku uzmanību pievēršot ražošanai, montāžā strādājošo skaits pēdējos gados samazinājies gandrīz uz pusi.

Sadarbojoties ar lielām Ziemeļeiropas un pašmāju būvkompānijām Skanska, Yit, Merks, RBSSKALS, Abora, Āboltiņa būvuzņēmums AG un citām, Mārupes pievārtē ražotās S.B.C. būvkonstrukcijas tiek izmantotas Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, arī Dānijā, Kaļiņingradas apgabalā un kaimiņvalstīs Baltijā. Bet starp lielākajiem objektiem ir ne tikai tirdzniecības centri, slimnīcas un dzīvojamās ēkas, bet arī lidosta Oslo, Ģeotermiskā elektrostacija un futbola stadions Islandē.

Nesen par S.B.C. līdzīpašnieci kļuvusi Norvēģijas būvniecības un būvkonstrukciju ražošanas kompānija Contiga, kas ir globālās KB grupas uzņēmums. «Krīzes un pēckrīzes laikā, kad mēs iegājām Skandināvijas tirgos, cenas kritās, un skandināvi, saprazdami, ka ar savām izmaksām tiem būs grūti ar mums konkurēt, sāka arvien vairāk pasūtījumu veikt Baltijā. Viena no tādām kompānijām, ar ko mums toreiz izveidojās sadarbība, bija Contiga,» Egīls skaidro, kā viss noticis. «Pamazām sadarbība kļuva arvien ciešāka, un mēs daļēji kļuvām viens no otra atkarīgi. Contiga rēķinājās ar mūsu ražošanas jaudām, S.B.C. savukārt ar norvēģu pasūtījumiem. Tāpēc šī daļu iegāde bija pilnīgi likumsakarīga.»

Bet – kas tad īsti garantē Mārupē ražoto metāla būvkonstrukciju kvalitāti? Tas esot dažādu faktoru kopums, uzskata Egīls. Uzņēmumam ir visi šim darbam nepieciešamie sertifikāti, kā arī XC4 precizitātes klase, kas ir viena no augstākajām ražotājiem Eiropā. Ir pilnīga visu materiālu un procesu izsekojamība, kā arī tehnoloģiju atbilstība, par ko gādā attiecīgie speciālisti.

Nākotnē gan Egīls Janisels skatās diezgan piesardzīgi. Vēl viena krīze diezin vai būšot, bet nekāda izaugsme, viņaprāt, arī nav gaidāma. Drīzāk jārēķinās ar stagnāciju vai pat nelielu ražošanas kritumu, par ko liecinot arī situācija ziemeļvalstu tirgos.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man ir gandarījums par savu darbu. Es tiešām lepojos, kad ikdienā braucu garām objektiem, ko esam būvējuši.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Daudz biežāk par kļūdām gadās dažādi pārpratumi, arī tehnoloģiski. Piemēram, reiz kāds klients lūdzis nocinkot margas, bet ar rezultātu galīgi neesot bijis apmierināts. Izrādās, patiesībā vajadzējis nevis cinkot (kas ir aizsardzība pret koroziju un melno metālu daudz skaistāku nepadara), bet gan izmantot nerūsējošo tēraudu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Necerēt uz ātru un vieglu peļņu. Ja grib veidot biznesu ilgtermiņā, būs jāstrādā smagi un nopietni. Un vēl – nepārtraukti investēt jeb likt naudu atpakaļ ražošanā.

Uldis Šulte, ēdienkaršu terminologs

Posted on marts 4, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Kas tā ir? Iegarena, smilšu krāsā. Guļ jūras vai okeāna dibenā, pēc formas līdzīga butei. Angliski to sauc sole. Atbildi vislabāk zina Uldis Šulte. Tieši viņš 90.gadu sākumā jūrasmēli palaida restorānu apritē. Tas notika tā. Fizmatus beigušais Uldis, strādājot Vincentā pie Mārtiņa Rītiņa, iepazina jaunus produktus. Katru jauno jūras velti vajadzēja latviskot, lai varētu ierakstīt ēdienkartē. Tā kādu dienu visa komanda domāja, kā latviski pateikt sole. Uldis uzņēmās noskaidrot, kā būtu pareizi. Devās uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Mācībspēki jau bija latviskojuši nozīmīgāko jūras velšu nosaukumus, taču samērā aptuveni un nedaudzus. Viņi Uldim iedeva biļetenu Rūpnieciski nozīmīgāko zivju un bezmugurkaulnieku sugu terminoloģija, un viņš ķērās pie darba. «Tas piesaistīja manu interesi – ko vispār cilvēki ēd,» Uldis atceras, ka sāka pirkt vārdnīcas, grāmatas par ēdienu. Viņa zināšanas restorāniem vajadzēja aizvien vairāk: gan latviskot svešvārdus, gan pārtulkot ēdienkartes angļu, krievu valodā.

Tagad ēdienu terminoloģija ir Ulda darbs. Viņā ieklausās gan Mārtiņš Rītiņš, gan Sirmais un Dreibants. Tieši viņu restorānā ar Uldi sarunājamies. Ņemu rokās ēdienkarti un sāku ķidāt: kāpēc nav rakstīts «kazas siers»? «Tāpēc ka sieru netaisa no kazas. Arī kaza pati sieru neražo. Pareizi būtu: kazas piena siers vai kazassiers. Kā siers? Ģenitīvā «kazas» galotne «-as», kas tiek saglabāta sapludinājuma saliktenī.» Nepareizi esot teikt «cūkgaļas kakla karbonāde». Sanāk, ka cūkgaļai vēl ir kakls. Kopā būtu jāraksta arī jēra gaļa – jērgaļa. Un nevis tuncis, bet tunzivs. «Ģenitīvā – tunča, un, lai izvairītos no šņāceņiem, nesaka «tunčzivs», bet «tunzivs».» Kas šņāceņiem vainas? Apetīte pazūd izlasot? Uldis smaida: «Valodnieki iesaka lietot formas bez šņāceņiem.»

Sirmajam ēdienkartē ir bukstiņputra. Uldis uzskata, ka ne visus latviešu tradicionālos ēdienus vajadzētu tulkot. Tikai ar tradīcijām apveltītus. «Lai paliek bukstiņputra, jo nedzirdētais piesaista uzmanību. Un varbūt tieši tas ārzemju viesim paliks prātā.»

Reizēm pie viena vārda Uldis var nosēdēt stundām. «Tad man ir prieks. Kad neizdodas, apzinos, uz ko esmu un neesmu spējīgs. Apzinos, kas esmu.» Strādādams viņš domājot ne tikai par gramatiku, bet arī par ēdiena tehnoloģisko procesu. Tad jau Uldis zina, kā notiek siļķes tērpšana kažokā?! «Siļķei ir kažoks! Kā ta nav! Ēdienkartei ir jāstimulē asociatīvā domāšana. Tā ir spēlēšanās ar viesi. Pele, kuru ļauj kaķim noķert.»

Senkapu sargi

Posted on marts 4, 2015 by - Dzīve

Arheologi Guntis Zemītis un Andris Tomašūns nespēj noskatīties, kā mantrači izlaupa senkapus. Viņi regulāri rīko ekspedīcijas pa Zemgales kapulaukiem. Lai vietējie saprot, kāpēc kapi svarīgi, un laupītāji zina, ka arheoloģijas pieminekļi nav aizmirsti

Izbiedētas irbītes aizspurdz uz Lielupes pusi, kad svētdienas pēcpusdienā Kakužēnu senkapos ierodas vēsturnieki un arheologi – Guntis Zemītis un Andris Tomašūns. Dubļainie zemes kukuržņi ir liecinieki vandalismam, kas pirms diviem gadiem un pērn notika Jaunsvirlaukas pagasta senkapos, kur sešus gadsimtus – no 5. līdz 11.gadsimtam – senie zemgaļi apbedīja mirušos. Mantrači bija rakušies, bez žēlastības izmētājot mirušo kaulus. Neviens nezina, cik bronzas rotu, jostas sprādžu, gredzenu vai monētu viņi atrada. Tas, ka viņi pagājušajā vasarā atgriezās, pierāda, ka atradums bija vērtīgs.

Februārī līdzīgi tika izpostīti Daņilovkas un Loginu senkapi Viļakas novadā. Tad Guntim Zemītim, Latvijas Vēstures institūta direktoram, aiz dusmām gribējās ņemt beisbola nūju un…, taču tik bezspēcīgs viņš sajutās tikai mirkli. Sazinājās ar draugu un kolēģi Andri Tomašūnu, ko pazīst jau 30 gadu, un vienojās nedēļas nogalēs apbraukāt Zemgales senkapus. Ļaudīm stāstīt, kāpēc tie jāsargā, un lūgt ziņot policistiem par vīriem, kuri uzrodas ar metāla detektoriem rokās.  

Latvijā katru gadu vandaļi izlaupa 20-30 valsts aizsargājamu arheoloģijas pieminekļu. Tie lielākoties ir senkapi. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) lēš, ka katra piektā apbedījumu vieta ir izlaupīta. Pēc aptuveniem aprēķiniem, ierosināts vairāk nekā simt krimināllietu. Taču līdz šim nav izvirzīta neviena apsūdzība. Neviena! Lai gan zināms, ka kapulaukos atrastās senlietas tirgo dažādās interneta vietnēs. Guntis un Andris nolēma darīt vienīgo, kas iespējams, – apbraukāt senkapus, lai barbariskiem senlietu medniekiem nerastos priekšstats, ka viņi netraucēti var darboties. 

Mantrači, nekas vairāk

Tajā svētdienas pēcpusdienā, kad pievienojos abu vēsturnieku braucienam pa Zemgali, Andra Mazda nav vēl tikusi ārpus abu dzimtās pilsētas Jelgavas, kad pamanām laukā vīru ar metāla detektoru. Pametis sāņus meklēšanas rīku un nometies ceļos, viņš ar lāpstu rokas pa zemi. Jautāts, ko meklē, apmulst, tomēr izvelk no krekla kabatas sauju ar smilšainām monētām. Vīram, kurš sevi nosauc par Dmitriju Pavloviču, šī ir veiksmīga diena. Strādājot kopš desmitiem rītā, viņš atradis kaudzi cara laika monētu. Apgalvo, ka meklē naudu savai kolekcijai, bet atzīstas, ka monētas arī pārdod. 

Kad Guntis prasa, vai kādreiz nav piedāvājis atradumus kādam muzejam, Pavloviča sejā ir tāds apmulsums, ka redzams – tāda doma ne reizi nav bijusi. Andris brīdina, ka meklēšanas darbi jāsaskaņo ar zemes īpašnieku un, ja tas nav izdarīts, rakšanu var uzskatīt par nesankcionētu darbību svešā īpašumā. Viņš arī aizrāda, ka visas lietas, kas vecākas par 300 gadiem, pieder valstij. «Ja aizvedat mājās senu monētu, esat apzadzis valsti. Nav atšķirības, atradāt kādā noliktavā vai izrakāt no zemes, tās tik un tā nepieder jums. Ja atrodat lietu, kas senāka par 18.gadsimtu, lūdzu, ziņojiet Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai,» skaidro Guntis. 

Vīrs zemes darbos nosmulētajās drēbēs pat nepieceļas kājās un, brīsniņu noraudzījies, kā vēsturnieki aiziet, turpina rakties. 

«Kur ir garantija, ka viņš nerok arī kapulaukus?» jautā Guntis. «Nav nekādas,» norūc Andris. Viņi netic, ka Pavlovičs ziņos VKPAI. Neviens no laupītājiem nav sadarbojies ar inspektoriem. Tieši tāpēc vēsturnieki uzskata, ka apzīmējums «melnie arheologi» šādiem darboņiem ir pagodinošs. «Nav viņi arheologi, jo viņus neinteresē senlietas kā kultūrvēsturiska vērtība. Viņi meklē mantu, ko pārdot,» dusmīgi pie mašīnas stūres saka Andris. Guntis piebalso, ka izlaupītājus pamudina daži gadījumi, kuros mantrači kļuvuši stāvus bagāti. 2012.gadā nezināmi cilvēki atrada unikālu 13.gadsimta sudraba monētu depozītu (88 monētas, sudraba stienīši un divi atsvari), dēvētu par Piltenes depozītu. Pēc neoficiālas informācijas, par 40 tūkstošiem latu to pārdeva privātam kolekcionāram. Vēsturnieki palika bez atbildēm, kur racēji depozītu atrada, kāds bija sastāvdaļu izvietojums, kāds monētu diametrs un svars. Drīz pēc tam, 2013.gada 23.janvārī, stājās spēkā grozījumi likumā «Par kultūras pieminekļu aizsardzību», kas paredz, ka visas arheoloģiskās senvietās, zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas, vecākas par 18.gadsimtu, pieder valstij.

Kamēr esam ceļā uz senkapiem, Andris atceras, ka pagājušā gada vasarā Rucavas pusē saticis vīru, kas ar detektoru apstaigājis kapulaukus. «Aizveda pie sevis parādīt romiešu monētas. Jautāju, kāpēc neziņoja kultūras inspektoriem. Bet viņš nezināja, kas jādara, ja atrod senlietu,» stāsta Andris.

Pirms Ziemassvētkiem Ventspils muzejs saņēma neparastu dāvanu – 70 romiešu varas monētu, kuras bija atradis ventspilnieks Boriss Dudarjonoks. Nenovērtējams dārgums, jo romiešu sudraba un vara monētas ir senākā nauda, kas mūsu ēras sākumā nonākusi Latvijā. Pēc Ventspils muzeja vadošā pētnieka Armanda Vijupa vārdiem, no dāvinātāja bija noprotams, ka monētas atrastas Liepājas pusē un atradēji bija vairāki. Taču Boriss izrādījās vienīgais, kurš visu vai vismaz daļu atdeva muzejam. «Ja esi ko dzirdējis par Dzintara ceļu (pa šo ceļu Romā tika ievests Baltijas jūras dzintars), saliec uz kartes visas vietas Latvijā, kur atrastas romiešu monētas, un iegūsi Dzintara ceļa vienu posmu. Ja mantrači noklusē par atradumu vai atnes uz muzeju monētas, bet nenorāda, kur tās atrastas, dāvinājumam ir mazs zinātniskais pienesums,» skaidro Guntis.

Viņi nāk naktīs

Kakužēnu senkapi atrodas Jaunsvirlaukas pagasta iedzīvotājas Ārijas Lindes īpašumā. Viņa bija tā, kas 2012. un 2014.gadā pamanīja posta darbus. «Viņi nāk rudenī, pilnmēness naktī, kad gaišs,» stāsta Ārija. «Ik pa laiku atbrauc pa dienu cilvēki, jautā, vai drīkst pastaigāt pa Kakužēnu senkapiem. Kad saku «nē», aizbrauc.» Tomēr pēdējos gados ievērojusi aizdomīgus interesentus. Pirms vairāk nekā diviem gadiem, iznākusi dārzā salasīt ābolus, pamanīja, ka kapu-lauks vienās bedrēs. Zvanīja kultūras pieminekļu inspektoriem, atbrauca arī policisti. «Bija pamatīgi izrakņāts. Pērn arī bija daudz rakts, bet ne tik traki kā tajā rudenī,» stāsta Ārija. Andris saka: nav jāsēž ar plinti krūmos, sargājot kapulauku, bet par vandaļiem jāziņo policijai. 

Guntis, kurš 70.gadu beigās strādāja izrakumos Kakužēnu senkapos, bija satriekts, uzzinot, ka atrakti 48 apbedījumi. Cilvēku kauli, galvaskausu fragmenti, viss, kas laupītājiem šķita nevērtīgs, bija izmētāts pa lauku. Kāds bija guvums, nav zināms, taču Guntis uzsver – senie zemgaļi bija turīgi, viņu apbedījumi ir bagātīgi. «Lielupes krastos atrasti lielākie sudraba stienīšu un sudrablietu depozīti,» saka arheologs. Zemgaļi mirušos guldīja kārtīgās rindās, tādēļ, ja uziets viens kaps, nākamo atrast nav grūti. 

Nākamā ekspedīcijas pieturvieta ir Mežotnes senkapi. Skaista vieta Mežotnes pilskalna pakājē, no kuras Lielupes otrā krastā var redzēt Mežotnes pili. Pirms dažiem gadiem, vedot šurp ārzemju kolēģi, Guntis nejauši uzdūrās trim vīriem ar metāla detektoriem. «Mani sauc Guntis Zemītis, esmu godīgs cilvēks. Kā jūs sauc, un kas jūs esat,» viņš jautājis. Vīri ar tikpat lielu drosmi atbildēja, ka senkapi nevienam nepieder, viņi var darīt, ko vēlas. Taču, kad Guntis viņus nofotografēja, vīri sasēdās mašīnā un aizbrauca. Vēlāk fotogrāfija tika publicēta laikrakstos, un tas vieš cerību, ka, bīdamies kļūt atpazīti, laupītāji pierāvās. 

Aplūkojot tūristiem paredzēto informāciju par Mežotnes pilskalnu, neatrodam ziņas par senkapiem. «I nevajag,» norūc Andris. VKPAI atsakās dot norādes par kapulaukiem un senkapiem. «Zagļiem tas būtu kā ceļrādis. Mums ir tik barbariska valsts, ka nevaram likt norādes, kur ir valsts kultūras pieminekļi, lai tos neaplaupītu,» paskaidro Guntis. 

Trešā vieta, kur arī nesen bijuši zagļi, ir Gaideļu-Viduču senkapi. Tajos apglabāti 5.-12.gadsimtā mirušie. «Pagājušajā vasarā kaimiņš ziņoja policijai par rakumiem, bet, šķiet, policisti mantračus neatrada,» stāsta tuvāko māju īpašnieka, 90.gados Latvijas politikā veiksmi neguvušā vācu politiķa Joahima Zīgerista paziņa Jānis. «Kad uzar laukus, pa tiem bieži staigā vīri ar metāla detektoriem. Staigā tikai pa naktīm, jo pa dienu suņi sāk riet, cilvēki apjautājas, ko viņi meklē, tādēļ staigā, kad visi guļ.» Andris Jānim pastāsta, ka māju tuvumā ir arī mēra laika kapi un bronzas laikmeta kapulauks. Uzklausījis vēsturnieku padomus, Jānis pamāj ar galvu. Vēsturnieku mērķis nav panākt, lai Ārija, Jānis vai kāds cits, pamanījis racējus, tos ķertu aiz rokas. Cilvēkiem jāzina, kādu nozīmīgu vietu tuvumā viņi dzīvo un jāziņo par mēģinājumiem tās postīt.

Nevienas apsūdzības

Ne vēsturniekiem, ne VKPAI nav zināms neviens gadījums, kad ierosinātā krimināllieta būtu beigusies ar izvirzītu apsūdzību. Pat tad, ja nozagtās senlietas ir izliktas tirdzniecībai interneta vietnēs, kriminālprocesi izbeigti vai pārtraukti pierādījumu trūkuma dēļ. Guntis Zemītis uzskata: policisti senkapu izlaupīšanu neuzskata par nopietnu kriminālnoziegumu, senlietas viņu skatījumā nav vērtība. Viņu sadusmo, ka interneta pārdotavā eBay.com kopš 2010.gada tirgonis ar segvārdu «Kurland 1945» piedāvā nopirkt baltu rotas, dēvēdams tās par vikingu lietām. Arī pašlaik viņam ir 107 baltu senlietas. Piemēram, 129 eiro ir «vikingu bronzas rokassprādzes» sākumcena. 

eBay.com nav vienīgā vietne, kur notiek tirgošanās ar senlietām, kas, iespējams, iegūtas nelikumīgi. Tāda ir arī Antik-war.lv, Kladoiskatel.care.lv, Vesturesklubs.lv. VKPAI Valsts policijai regulāri sniedz informāciju par arheoloģisko senlietu tirdzniecību internetā, jo pārdevējus var noskaidrot tikai policija kriminālprocesu ietvaros, stāsta VKPAI arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne. Tomēr rezultātu nav. Viņa sliecas domāt, ka policisti nesaprot šādu noziegumu nozīmīgumu. 

Arī citās tiesību aizsardzības iestādēs darbinieki nav gatavoti darbam, kuros izmeklē noziegumus pret kultūras mantojumu, secinājis bijušais Iekšlietu ministrijas darbinieks, tagad Kultūras akadēmijas projekta Risinājumu pilnveide kultūras objektu nelegālās aprites mazināšanai Latvijā pētnieks Andris Kairišs. Pērn Kultūras akadēmija sadarbībā ar VKPAI, Latvijas Nacionālo vēstures, Daugavpils un Ventspils muzejiem organizēja seminārus Valsts policijas, muitas, robežsardzes, Latvijas pasta darbiniekiem, kuros mēģināja uzlabot viņu priekšstatu par kultūras priekšmetiem. Pārliecināti, ka katrs policists nevar izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar kultūras mantojumu, eksperti iesaka Valsts policijai (VP) izveidot īpašu struktūrvienību. «Vajadzīgas specifiskas zināšanas,» paskaidro Kairišs. 

Viņš kopā ar VKPAI izstrādājuši priekšlikumu Valsts policijai. Mudina VP noslēgt sadarbības līgumu ar eBay.com, lai tajā netiktu pieļauta Latvijas arheoloģisko senlietu nelikumīga tirdzniecība. Iesaka uzlabot sadarbību starp kultūras ekspertiem un tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem. Eksperti uzskata, ka VP šādu noziegumu izmeklēšanā būtu jāstrādā kopā ar citu valstu tiesībsargājošajām iestādēm. 

Tomēr policija nevieš cerību, ka būs izmaiņas. «Pirmkārt, lielākoties policija informāciju par zādzībām saņem tad, kad kopš nozieguma izdarīšanas pagājis ilgs laiks. Nav gandrīz nekādu pēdu, kas palīdzētu izmeklētājiem noķert ļaundarus,» skaidro VP pārstāvis Toms Sadovskis. Viņš neatbild, vai VP ņems vērā kultūras mantojuma ekspertu ieteikumu. Policisti nedrīkst atklāt neko, kas saistīts ar kriminālprocesu. Toties viņš norāda, ka policistiem ir neiespējami pierādīt, ka tirdzniecībai atdotās senlietas iegūtas nelikumīgos izrakumos.

***

Pirms dažām dienām, 2.martā, VKPAI Latgales reģionālā nodaļa konstatēja apjomīgus postījumus apmēram piecu hektāru lielā teritorijā Rikopoles senkapos Stoļerovas pagastā Rēzeknes novadā. Izpostīta lielākā daļa apbedījumu. Inspektores izsauktos policistus gaidīja trīs stundas. Kad mežā kļuva tumšs, devās prom. Policisti ieradās nākamajā dienā. 3.martā ierosināta kārtējā krimināllieta.

Eiropā ir labi

Posted on marts 4, 2015 by - Personības

Ukrainietes Lesja Bogačova (23) un Nika Bero (20) pirms dažiem gadiem pārcēlās uz Latviju, jo tieši šeit atrada sporta deju partnerus. Kad sākās Maidans, meitenes bija izvēles priekšā – palikt Latvijā vai doties atpakaļ uz Ukrainu? 

Lielas simpātijas pret Latviju, kura nu kļuvusi par viņu pastāvīgo dzīvesvietu, – tas vieno divas raksturā un dzīves mērķos atšķirīgas ukraiņu meitenes, kuras pirms vairākiem gadiem pārcēlās šurp, jo tieši šeit atrada vēlamos sporta deju partnerus. Pēc pieciem Latvijā pavadītiem gadiem Lesja Bogačova brīvi runā latviski. Šī ir jau ceturtā valoda, ko 23 gadus vecā dejotāja zina – bez dzimtās ukraiņu meitene pārvalda arī krievu un angļu. Lai arī Latvijā ieradās ar mērķi dejot, patlaban Lesja šeit apmetusies uz dzīvi: strādā sabiedrisko attiecību jomā, ir lektore augstskolā Turība, arī māca balles dejas klubā Vecrīga. 

Nika Bero ir jaunāka – viņai ir tikai 20. Latvijā dzīvo trešo gadu, mācās RISEBA un māca bērniem dejas. Nika latviski saprot, taču nerunā. Atzīst, ka galvenokārt apgrozās krieviski runājošajā vidē, tāpēc raiti runāt latviski iemācīties ir grūti. «Taču es to gribu izdarīt, jau cenšos,» viņa ir apņēmīga. Arī Nika, tāpat kā Lesja, Latvijā atradusi savas mājas. «Man vienmēr gribējies būt tuvāk Eiropai,» Doņeckā dzimusī meitene atzīstas. Dzīves līmenis, tīrība, cilvēku attiecības Latvijā esot tik daudz reižu labākas nekā Ukrainā, ka Nikai tur negribas atgriezties.

Tūkstoš kilometru no mājām

Ņiprā rudmate Lesja Bogačova no TV3 šova Dejo ar zvaigzni vēl pagājušās nedēļas nogalē priecīgi stāstīja, ka jānoturas vismaz līdz trešajam, ceturtajam raidījumam, «un tad mēs parādīsim kaut ko ļoti interesantu!» Kopā ar deju partneri, Nekā personīga žurnālistu Ansi Pūpolu viņa tika izbalsota pēc otrā raidījuma pagājušajā svētdienā. Visvairāk man bija žēl, ka Lesjai tā arī neizdevās parādīt savu rumbu. Dejas scenārijā, kā varēju nojaust no viņas neatklātā noslēpuma, būtu kaut kas par Ukrainu. Bez grima un spožajiem tērpiem Lesja izskatās meitenīgāk nekā šovā. Nopietna, ar raksturiņu. 

Latvijā kijeviete ieradās, kad viņai bija 18 gadu. Vienā no labākajām Ukrainas augstskolām kardioloģes un IT speciālista meita bija studējusi socioloģiju. Dejoja sporta dejas, bija tikusi līdz augstākajai – A – klasei. Vēl vidusskolā mācoties, Lesjai nebija jālauza galva, kādu profesiju dzīvē izvēlēties – ar sarkano diplomu (kā teicamniece) viņa absolvēja fizikas un matemātikas klasi, arī sporta dejās bija panākumi – 2008.gadā Parīzē kopā ar partneri tika jauniešu pasaules čempionāta finālā standartdejās. Mērķis bija tikt pēc iespējas augstākā vietā pasaules rangā latīņu dejās, kas ir Lesjas stiprā puse. Vēlāk, jau kopā ar Kristapu Kalvu, viņai 2011.gadā izdevās iegūt Latvijas vicečempionu titulu Latīņamerikas dejās. 

Kā Lesja nokļuva Latvijā? Sporta dejās bieži gadās mainīt partneri: atšķiras virzieni, kurā katrs no pāra grib attīstīties, dažkārt lomu nospēlē arī raksturu nesaderība. Lesjas gadījumā tās bija personīgās attiecības, kas izjauca viņas un ukraiņu puiša duetu – saķildojās un nebija vairs ne randiņu, ne treniņu. «Nekad šīs lietas nevajag jaukt,» viņa nogroza galvu. Tolaik meitene studēja Kijevas Mogiļjanska akadēmijā, kas lepojas ar augstu vietu pasaules augstskolu reitingā. Intensīvi mācījās, taču dejošanu pamest nevēlējās. «No rīta braucu uz pirmajām trijām lekcijām. Tad uz otru Kijevas galu trenēties. Tad atpakaļ uz augstskolu un vēlreiz uz vakara treniņu, bet naktī mācījos,» viņa smiedamās raksturo toreizējo dzīves ritmu. 

Gluži kā iepazīšanās portālos, sporta deju dejotājiem ir iespēja atrast jaunu partneri šādi: katram ir profils globālajā dejotāju tīklā ar panākumu uzskaitījumu vietējā mēroga un starptautiskos konkursos, kā arī videofragmentiem. Tādā veidā dejotāji var «saostīties». Tā notika arī ar ukrainieti Lesju un latvieti Kristapu Kalvu. Ar koferi pie rokas 18 gadu vecā Lesja 2010.gadā ieradās Latvijā uz pirmo nodarbību. Sākumā viens otram nepatika. Treneris ar Lesju runāja angliski, ar Kristapu latviski. «Viņš saka par kādu soli: «Vēl, vēl, vēl,» un es pie sevis domāju: cik labi! Tikai vēlāk sapratu, ka tas nav well, bet latviešu «vēl»,» meitene atceras. 

Mazā Rīga Lesju apbūra ne tikai ar arhitektūru, bet arī ar mērogiem. Nebija jāzaudē vairākas stundas, pārvietojoties no viena pilsētas stūra un citu, kā tas ir Kijevā. Viņa dzīvoja pie deju partnera vecākiem un cītīgi mācījās latviešu valodu. «Viegli, jo man apkārt bija gandrīz tikai latvieši,» ukrainiete atzīst. 

Mērķtiecīgā meitene augstskolā Turība sāka studēt sabiedriskās attiecības. Tagad viņa Turībā angļu valodas grupām ir komunikācijas zinātnes pasniedzēja – lasa lekcijas par modes PR. «Ukrainā angliski runā daudz mazāk cilvēku nekā Latvijā,» Lesja atzīst. «Latvijā neesmu satikusi nevienu cilvēku ar augstāko izglītību, kurš neprastu angliski, bet mums Ukrainā tā ir liela problēma.» 

Kā ar dejošanu? Lesja pastāsta, ka sporta dejas nolikusi malā pirms pusotra gada, bet turpina šajā jomā strādāt par pasniedzēju. Māca mazos un arī lielos – ja gadās interesanti cilvēki. Viņas partneris Kristaps Francijā atradis jaunu deju partneri un turpina profesionālo karjeru tur. Lesjai ir nodoms atsākt dejošanu tā sauktajā show dance žanrā, kur lielāku lomu nekā tehniskā varēšana spēlē emocionālā, izdomas puse. Viņa atradusi partneri Daugavpilī un trenējas pirmajam starptautiskajam konkursam, kas vasarā notiks Vācijā. 

Krima pa treniņu zāles logu

«Pat līdz pusei nenoskatījos, sāku raudāt,» Lesja piemin dokumentālo filmu par Ukrainu, ko viņai e-pastā nosūtījis Ansis Pūpols. Uz tēvzemi satikt ģimeni un draugus viņa brauc pāris reizes gadā. Lesja uzaugusi jauktā ģimenē – katram no vecākiem ir daļa krievu un daļa ukraiņu asiņu, saziņas valoda ir krievu. Meitenes vecāki iepazinās Maskavā, mācoties augstskolā. Lesja piedzima Habarovskā, vēlāk ģimene pārcēlās uz Kijevu. Sarunā ukrainiete uzreiz pavēsta, ka politika viņu nesaista. Tomēr kopš Maidana notikumiem, kas sākās pirms pusotra gada, tā pavisam tieši ietekmē arī viņas ģimeni. Lesjas māte, pēc izglītības kardioloģe, kas tagad strādā saistībā ar pētniecību medicīnā, ik mēnesi 10% savu ienākumu ziedo brīvprātīgajiem Ukrainas puses cīnītājiem. «Nav viegli ar mammu runāt,» Lesja atzīstas, «jo viņai šī ir ļoti emocionāla tēma.» 

Vienu reizi mūžā Lesja pabijusi arī tagad Krievijas okupētajā Krimā: 14 gadu vecumā, tas ir, pirms deviņiem gadiem, viņa piedalījās lielā sporta deju festivālā. «Tā nebija atpūta – nekādas sauļošanās pie jūras!» populāro Melnās jūras kūrorta zonu atceras Lesja. Augām dienām trenējušies. Sporta dejās tas nozīmē sešas, pat astoņas stundas dienā. «Uz jūru skatījāmies no 200 metru attāluma. Tā es Krimu redzēju,» meitene saka. 

Patlaban Lesja dzīvo Latvijā kopā ar draugu, hokeja tiesnesi Edvardu Briedi. Visticamāk, tas nozīmē palikšanu šeit uz dzīvi. Biznesa darīšanās braucot uz Rīgu, Lesju bieži apciemo tēvs. Viņai ir arī jaunāka māsa Anna, aktīva Maidana dalībniece. «Laikā, kad tas notika, vecāki māsu atsūtīja uz dažām nedēļām pie manis. Paši lidoja uz ASV un uztraucās par māsu – astoņpadsmit gados ir pārgalvība,» Lesja nopietni saka. 

Pēc Doņeckas neilgojas

Slaidā tumšmate Nika savā Facebook profilā norāda, ka dzimusi Doņeckā. Tur viņa kopā ar vecākiem nodzīvoja pirmos desmit dzīves gadus. «Rūpniecība, salīdzinoši ar pārējo Ukrainu augsts dzīves līmenis,» dejotāja atceras bērnību tagad par karadarbības zonu pārvērstajā teritorijā. Viņa to dēvē par salīdzinoši eiropeisku pilsētu, ja salīdzina ar pārējo Ukrainu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Sevastopoli, jo Nikas mātei rūpnieciskā piesārņojuma dēļ radās elpošanas problēmas. Pēdējos gados pirms Nikas došanās uz Latviju ģimene dzīvoja Kijevā. 

Šurp Nika pārcēlās, kad viņai bija 16. Bija 2011.gads, līdzīgi kā Lesja, viņa Rīgā nokļuva piemērota deju partnera meklējumos. Ukrainā nekādi neizdevās atrast puisi garā auguma dēļ. Pēc pusgadu ilgiem taujājumiem meitene saņēma ziņu no latviešu dejotāja Edvīna Astahova. Arī viņš meklēja deju partneri, un varbūt vērts pamēģināt. «Burtiski pēc dažām dienām atlidoja pie manis uz Kijevu,» dejotāja atceras. Abi viens uz otru lūkojušies atturīgi, bet treneri iedrošinājuši, ka būs labs pāris. Nikai pamest mājas nebija grūti, tikai mazliet bailīgi. Līdzi atbrauca arī māte. «Gribēja apskatīties, kur dzīvošu, trenēšos, kāda ir Rīga,» meitene atceras. 

Pilsēta abām ļoti patika. Bija arī droši, jo Nika Rīgā apmetās pie deju partnera vecākiem. Viņai priekšā stāvēja grūts uzdevums: intensīvi treniņi bija jāsavieno ar vidusskolas absolvēšanu tālmācībā – Ukrainā jāpabeidz horeogrāfijas koledža. «Pirmoreiz uz klubu Rīgā aizgāju pēc diviem gadiem,» Nika smaidot atceras. Viņa cītīgi gatavojās plānotajiem čempionātiem. Sasniegt tādus rezultātus, kā bija iecerēts, pārim neizdevās. Tomēr vērā ņemams ir Nikas un Edvīna sasniegums: 1.vieta 2012.gada Swiss Open World Dance Council.

Līdzīgi kā Lesja, arī Nika nu jau kādu laiku nedejo. Viņa pievērsusies jauno dejotāju mācīšanai un studē RISEBA. «Rīga man patīk. Atklāti sakot, Ukrainā tādas attīstības, arī atalgojuma iespējas nav,» Nika atzīst. 

Meitene atturīgi reaģē uz jautājumu – kā ir raudzīties uz to, kas patlaban notiek Doņeckā? «Parasti jau pārdzīvo par cilvēkiem, nevis teritoriju,» viņa atsaka. «Mums Doņeckā nav radinieku. Varbūt kādi paziņas. Par viņiem, protams, sirds ir nemierīga.»

Latvijā labāka attīstība

Nikai grūti izvērtēt pēdējo gadu politiskos notikumus, kuri apgriezuši kājām gaisā situāciju Ukrainā. «Kamēr dzīvoju tur, biju skolniece. Par mani rūpējās vecāki. Daudz nedomāju, kāda ir ekonomiskā situācija, ir vai nav korupcija,» viņa atzīstas. Nika uzaugusi ārstu ģimenē. 

Tomēr kādu niansi, kas liecina par Viktora Janukoviča valdīšanas laika atmosfēru viņa atceras gan: «Man piedāvāja nokārtot kādu eksāmenu par 150 eiro. Atteicos, gribēju pati izdarīt, bet principā Ukrainā tas skaitās normāli.» Nika aizvien šaubās, vai Ukrainā jebkad būs iespējama stabilitāte un ne tikai Krievijas rīcības dēļ. «Atšķirības ar Latviju ir lielas, sākot ar sabiedriskā transporta kvalitāti, dokumentu kārtošanas sistēmu un beidzot ar to, ka Latvijā dzerošu cilvēku ir daudz mazāk. Vēl jums ir ļoti tīri parki. Ukrainā par tiem iekasē ieejas maksu, bet tik un tā netiek sakopti. Jums tīra vide un pieklājīga apkalpošana ir norma, bet mums Ukrainā – ne.» Viņa izsaka vienu, pēc pašas domām, banālu piemēru, kas liecinot par sabiedrības kvalitāti – Latvijā kafejnīcās aizliegts smēķēt, un ir norobežota smēķētāju zona. Ukrainā tā nav.

Nika nezina pateikt, cik viņā daudz ukraiņu asiņu. «Liels sajaukums!» smaida. Uzvārds «Bero» esot saistīts ar grieķisko atzaru. «Senčos ir arī ukraiņi, krievi, ebreji, poļi, vācieši,» viņa bilst. Nikas ģimenē runā krieviski, taču pārvalda arī ukraiņu valodu. 

«Es speciāli neskatos televīzijas ziņas vai internetā video par Ukrainu,» meitene atklāj. «Kāda jēga skatīties, ja neko nevaru palīdzēt?» viņa ir pragmatiska. Pašā Kijevas centrā dzīvo Nikas vecvecāki. Kopš krīzes sākuma viņi māju pamet tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ir nedroši. Bailīgi braukt ar metro. Pēdējoreiz Nika  Kijevā bija decembrī. «Nomācoši,» viņa saka. «Kara atmosfēra. Televīzijā neko citu nerāda.» 

Nika savu nākotni saista ar dzīvi Latvijā. Pārcelties uz citu vietu Eiropā negribas, jo tas būtu pārlieku tālu no vecākiem. Pēc pāris gadiem pabeidzot augstskolu, viņa cer atrast labu darbu. Pagaidām kopā ar draudzeni īrē dzīvoklīti Purvciemā un pārtiek visai pieticīgi. Mācās dzīvot patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi. «Gaidu pavasari, kad varēs pastaigāties, sēdēt skaistajās Rīgas ielu kafejnīciņās!» Nika saka.

Skatiena attālumā

Posted on marts 4, 2015 by - Slavenības

Mākslinieku Zariņu ģimenes izstādes Marka Rotko centrā, ko pašlaik var redzēt Daugavpilī, ieguva pavisam citu raksturu, kad pusgadu pirms to atvēršanas negaidīti aizgāja vecākā meita Marta

Pirms gada 20.martā viņi sajūsmināti atgriezās no izpētes brauciena uz Marka Rotko centru Daugavpilī. Automašīnā bija piecatā – meitas Paula un Marta, vecāki Vija un Kaspars Zariņi, kā arī kuratore Inga Šteimane, ko mākslinieki bija pieaicinājuši savas kopizstādes veidošanai. Zariņi stingri uzsver – Rotko centrā vēl līdz 12.aprīlim apskatāmais notikums nav viena monolīta, bet četru atšķirīgu izstāžu apkopojums, kuras tā arī sauc – Četras izstādes. Katrai dots arī savs nosaukums. Vija ar Kasparu, reiz kursabiedri, tagad kolēģi Mākslas akadēmijā, profesors un asociētā profesore, precējušies jau 30 gadus, nav tik bieži izstādījušies līdzās. Vija iesaucas: «Mēs esam tik dažādi! Mākslinieki – savā starpā konkurenti, līdz ar to viens otru aplūkojam kā ceļabiedrus.» 

Trīsarpus stundas atceļā no Daugavpils diskutējuši par ideju, ko vēlāk konceptuāli noformēt palīdzējusi kuratore: turēties drošā attālumā no ģimenes sentimenta, pievēršoties tikai mākslai. Zariņi bija iedvesmoti. «Viss tik labi iegūla un sakrita!» Jaunākā meita Paula zināja, ka Rotko centra telpās liks lietā ideju par lielformāta eļļas gleznām, ko pati sauc par ainavu ilūzijām, bet izstādes nosaukumā – par Apziņām: «Ir tādi maģiski mirklīši, kad skaties un – vienalga, kur esi, mežā vai citur – viss šķiet skaidri saprotams. Ir klikšķis, tāda pilnmiesīgas laimes apjauta. Tad samirkšķini acis un viss pazūd.»

Vecākā meita, 27 gadus vecā Marta Zariņa-Ģelze, domas piefiksēja blociņā plānotājā, ko ģimene bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos. «Glezna, pie kuras raudāts. Asaras savāktas. Datums, laiks.» Ģimenei tobrīd nenāca prātā, cik liela loma vēlāk būs šīm piezīmēm. Marta, asredzīga un dziļi domājoša, spēlējās ar ideju par interaktīvu performanci, kurā izmantotu savas emocijas. «Viņai bija doma apbraukāt dažādus Rotko darbus, sakrāt asaras un pieraudātos lakatiņus, asaras satecināt mēģenēs, uztaisīt no tā instalāciju un video. Bija izdomāts, ka pēdējais piliens, kas paliek lakatiņā, ir tādā krāsā kā gleznas pamattonis,» stāsta Paula. Rotko savulaik teicis: «Fakts, ka daudzi cilvēki salūst un sāk raudāt, sastopoties ar manām gleznām, liecina par to, ka es varu komunicēt šo pamatemociju līmenī. Cilvēki, kas raud pie maniem darbiem, izjūt tādu pašu reliģisku pārdzīvojumu, kādu izjūtu es, kad tos gleznoju.»

Zaudējums, kas nebeigsies

Eindhovenas Dizaina akadēmijas studente Marta Zariņa-Ģelze savos darbos ne pirmo reizi pievērsās atkailinātām emocijām, ieliekot tās racionālā domā un funkcionālā dizainā. Pulkstenis Uzvaras kliedziens ar skaņas viļņa digitālo attēlu uz siksniņas, kas labāko Latvijas dizaina paraugu vidū patlaban aplūkojams Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē Dizaina manifestācija, 2012.gadā uzvarēja prestižajā Swatch Art Rules dizaina konkursā. ANO un Ziemeļu Ministru padomes konkursā, kam bija jābrīdina par lielo atkritumos izmesto pārtikas produktu daudzumu attīstītajās valstīs, tādu pašu atzinību saņēma stilizēts papīra zārks ar krustā saliktiem frī kartupeļiem. 

Martas ģimene domāja, ka viņa ar robežām spēlējas mākslas vārdā, nevis pārbauda savu izturību. Taču tikpat droši un izlēmīgi, kā veidojot darbu koncepcijas, agrā pagājušā gada augusta rītā Zariņu vecākā meita aizgāja no dzīves. Depresija, kurai nebija racionāla pamata, Martu pirmo reizi mūžā piemeklēja nevis pretrunīgajos tīņa gados, bet nobriedušā vecumā, pusgadu pirms liktenīgā augusta. Viņa saņēma mediķu palīdzību, vecāku un vīra atbalstu, tomēr slimība bija stiprāka. «Tas bija pārāk strauji, un varbūt tāpēc, ka mūsu dzimtā nekas tāds nav bijis, mēs līdz galam nesapratām, ko darīt. Domāju, ka viņu salauza jutīgais raksturs, sensitivitāte,» saka Vija.

Ar Viju un Kasparu Zariņiem ir interesanti runāt par iedvesmas avotiem, par radošumu padomju laikos un mūsdienās, taču jebkura saruna aizlīkumo pie pēkšņi aizgājušā, talantīgā bērna. «Psiholoģiski ir grūti tikt tam pāri, jo šīs domas bloķē pārējo. Ir jāizveido saprotošs kupols apkārt tam visam, zinot, ka tas nekad nebeigsies,» ierunājas Kaspars. «Ja spēj sevi distancēt, tad vari dzīvot tālāk. Ja nevari, tad ir sarežģītāk.» 

Marta jau pirms septiņiem gadiem bija atstājusi Vecāķu māju ar mākslinieku darbnīcām augšstāvā, ko viņas vecāki ir cēluši un iekārtojuši pašu rokām. Pirms Eindhovenas viņa studēja arī Spānijā, Barselonas Escola Massana. Taču vecāku domās meita vienmēr bija rokas stiepiena attālumā. Vija atzīstas, ka tagad ir pazaudējusi šo stabilitātes sajūtu. Baidās savā nedrošībā pārāk kontrolēt Paulu, kas pašlaik dzīvo pie viņiem. No otras puses, mātei trūkst pierādījumu, ka Martas vairs nav. «Tik skaidri atceros dažādas situācijas ar Martu, kadru pa kadram kā filmā. Kad jau jūtu, ka galīgi sirds sažņaudzas un paelpot nevar, mēģinu to domu izmest no galvas,» viņa saka. Saistībā ar Daugavpils izstādi atceroties Dagdā pavadītās bērnības vasaras, kad ar basām kājām skriets pa rasainu zāli, Vija sāk runāt arī par Vecāķu vasarām un abām savām meitenēm. «Vecāķu dārzā bija skaistas tradīcijas – augusta naktīs es, Marta, Paula, Kaspara mamma Vera, gulējām uz koka galda un skatījāmies, kā krīt zvaigznes. Sīkie saģērbās ziemas drēbēs, lai ir silti…,» viņa apraujas.

Vija un Kaspars neesot centušies meitas virzīt mākslas virzienā. Zinot «drēbi», novēlējuši bērniem citu profesiju, kā paši saka, paredzamāku. «Taču mēs jau no bērnības sākām zīmēt, čiepām krāsas, taisījām jūsu bilžu kopijas,» iesmejas Paula. «Visi bērni zīmē, bet mēs uzreiz dabūjām eļļas krāsas.» Meitenes šķirstījušas mākslas grāmatas no vecāku kolekcijas. Profesija tikusi nodota tālāk nemanot.«Mūsu bērni atšķirībā no vairākuma nekopēja animācijas filmas, un tas bija ļoti labi,» atceras Vija. «Kāpēc jākopē kaut kādas amerikāņu multenes, ja var izdomāt pats? Kad viņas sāka iet skolā, zīmēšanas nodarbībās saskāros – jo līdzīgāk nokopē, jo skolotājs liek labāku atzīmi. Tas mani padarīja traku.»

Marta pēc 9.klases no Franču liceja aizgāja uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu. Paula bija izdomājusi, ka būs arhitekte. Arī šai profesijai vajadzēja papildus apgūt zīmēšanu, un viņa to darīja nevis pie tēta, bet pie mākslinieces Lailas Bogustovas. Vasarā, kad Laila mācījusi gleznot ar akvareli, tēvs piedāvājis izmēģināt eļļas krāsas. Paula tā aizrāvusies, ka pēdējā brīdī nosliekusies par labu iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā. «Tad gan man bija ātrais mācību kurss,» viņa stāsta. «Es sēdēju un pozēju, Paula gleznoja, bet tētis aiz muguras stāvēja un dresēja,» atmiņas liek pasmaidīt arī Vijai.

Iekļūstot gleznošanas nodaļā, Paula zinājusi, ka 2.kursā būs jāmācās pie mammas, bet 4. – pie tēta. Lai tas nenotiktu, izdomājusi dažādas viltības. 2.kursā pieteikusies Erasmus studentu apmaiņas programmā, aizbraukusi uz Mākslas augstskolu Oriantā, Francijā, 4.kursā atradusi iespēju par studiju darba vadītāju izvēlēties nevis Kasparu Zariņu, bet Alekseju Naumovu.

Par izvēli Paula ir laimīga. Ir jau piedzīvojusi pirmo personālizstādi Laimes hormons galerijā Māksla XO, veidojusi grupas The Sound Poets albuma dizainu, izmantojusi iespējas, kas savulaik nebija vecākiem, piemēram, strādājusi Parīzes mākslinieku rezidencē Cite Internationale des Arts.

Dvēseles ekspresija

«Es viņai padomus prasu regulāri, mēs vienmēr apspriežamies. Man bija iespēja izbaudīt, kā abas ar saviem lielajiem formātiem strādājam vienā darbnīcā, kamēr tētis ārpusē slīpē savus objektus,» par Rotko centra izstāžu tapšanu stāsta Vija. «Vēroju, kā Paula strādā – tik brīvi un radoši, kā no rokas! Saprotu, ir mammas instinkts papriecāties, bet centos distancēties – es taču daudz redzu, kā studenti glezno. Tomēr tāds prieks!»

Dzīvesbiedres minētie Kaspara Zariņa «objekti» – ar flekszāģi izslīpēti dobumi, kas atklāj koka dabisko rakstu 2×1,20 m lielās un 5 cm biezās krāsota finiera plāksnēs, – Rotko centra izstādē nes nosaukumu Simptomi. Tie ir kas jauns viņa daiļradē, radošās brīvības apliecinājums. Profesors atritina garu nejaušību lenti. «Man jau sen patika daži abstraktie mākslinieki, tajā skaitā Rotko, bet pašam nekad nebija vēlēšanās kaut ko tādu darīt. Rotko es biju redzējis Tate London, mēs ar Viju bijām…» – «Cik tev, bērns, ir gadu?» mamma apjautājas Paulai. «26.» – «Tad mēs pirms 25 gadiem redzējām.» 

Vēlāk Hamburgā Kaspars apbrīnojis vācu mākslinieka Daniela Rihtera darbus. «Viņš karjeru sācis kā abstrakcionists, bet tagad kļuvis figuratīvs gleznotājs. Es, tieši otrādi, savu daiļradi sāku ar figūrām, bet esmu nonācis līdz abstraktai izteiksmei.» Pavisam nesen Parīzē, FIAC mesē, vērodams jaunākās mākslas tendences, Zariņš sapratis: grib izmēģināt spējas kādā netipiskā manierē. Ideju ģenerējis praktisks brīdis: viņš taisījis remontu Vecāķu mājā, slīpējis grīdas. 

Kaspars Zariņš neslēpj, ka izslīpējumos, kā viņš pats sauc finiera darbus, ielicis tābrīža emocionālo stāvokli, kā pats saka, «dvēseles ekspresiju». «Tiešas norādes nez uz ko nav. Tas ir tāpat kā ieraudzīt jūras dibenu jeb skujas priedē apskatīt, sevis nomierināšana.» 

Iepriekš vienaldzīgi attiekušies pret tādām modē nākušām lietām kā mākslas terapija, pēc Martas nāves vecāki sapratuši, ka vislabākā aizmiršanās ir iespējama mākslā. Sagadīšanās pēc šajā laikā Kaspars ilustrējis reliģiskas ievirzes darbu, angļu autora Džona Banjana Svētceļnieka taku, un izdevējam grāmatā lūdzis ierakstīt, ka velta to Martai.

Savukārt Vijai Zariņai meitas aiziešana likusi atteikties no ieceres Rotko centrā izstādīt lielformāta ainavas, viņa tā vietā pievērsusies ģimenes locekļu un tuvinieku portretiem. «Dzīvē taču vissvarīgākais esam mēs viens otram.» Domājusi, kā mūsdienīgi uzgleznot portretu, lai tas varētu konkurēt ar vizuālajiem kairinājumiem, kas ir visapkārt. Ar reklāmām, ar efektīgām fotogrāfijām. «Tā mūsdienās nav pareizā miesas krāsas toņa meklēšana, tas ir kaut kas pilnīgi cits: kadrējums, apgaismojums. Nobeiguma punkts bija skatieni, ko es «uzasināju», uztaisīju tā, kā, man liekas, vajadzētu būt. Ar skatienu var panākt daudz ko. Tas īsais mirklis, ko piefiksē fotogrāfija… Gleznotājs ir spējīgs to paņemt, vēl pagarināt un ielikt tajā daļu mūžības.»

Protams, visgrūtāk un vienlaikus visvieglāk bijis gleznot Martu. Vija meitu spētu uzzīmēt arī no galvas, bet emocionāli tas būtu bijis pārāk smagi. Viņa izmantojusi četrus gadus vecu fotogrāfiju, kurā bijis Martai raksturīgais vērīgais skatiens. «Ziniet, tas skatiens man iznāca tik viegli un uzreiz, un tieši tāds, kāds ir Martai,» mammas balsī skan gaišas skumjas. «Gleznojot man bija tāda sajūta, ka Marta man ir visapkārt. Man arī tagad ir sajūta, ka viņa kaut kur ir, mūs tikai šķir tāda neredzama siena.»

Februāra vidū, kad Daugavpilī durvis vēra Zariņu Četras izstādes, galvaspilsētas mākslinieku ģimeni pārsteidza ne tikai plašais draugu un talanta cienītāju loks, kas bija ieradies viņus sveikt. No reklāmas banera pie ieejas Rotko centrā uz viņiem skatījās… Vijas Zariņas uzgleznotā Marta. «Ziniet, glezna iztur slodzi. Viņu var mīcīt, palielināt, pamazināt. Es sajutos lepna. Yes! Un tas Martas skatiens…,» mamma smaida caur asarām.

«Atklāšanas vakarā es gribēju pamēģināt, kā ir braukt ar Daugavpils tramvaju,» atceras Paula. «Iekāpu visvecākajā, kam durvis ir kā viena plāksne, kas atbīdās vaļā, konduktors sēž. Izkāpu no tramvaja centrā, attaisījās durvis, un tur – Martas seja pa visu pieturu!»

Martas Zariņas-Ģelzes Asaru kolekcijas ideju videoformātā realizēt palīdzēja kursabiedrene Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas maģistrantūrā Ieva Balode, izstādes vidū ir stends ar plānotāju, kas pirms gada ceļoja Martai līdzi uz Daugavpili. Cilvēki atklāšanā uz stikla sāka likt ziedus.

«Domājot par šo interviju, atcerējos latīņu teicienu: Ars longa, vita brevis est. Māksla ir mūžīga, dzīve īsa,» Kaspara Zariņa mutē populārā frāze neizklausās banāla.

Papīra sajūta

Posted on marts 4, 2015 by - Veiksme

Sācis ar 200 eiro vērtu pasūtījumu no Zviedrijas, tagad poligrāfijas uzņēmums Drukātava gadā apgroza vairāk nekā miljonu eiro un ar mazās tirāžās izdotām grāmatām Skandināvijas tirgū gūst līdz 80% no savas peļņas

Tas ir vienīgais printeris Latvijā, kas apdrukā uzreiz abas lapas puses. Varam izdrukāt grāmatas ar perfektu «reģistrāciju» – nav nobīdes starp vienu un otru lapas pusi, poligrāfijas uzņēmuma Drukātava saimnieks Valdis Jirgens izrāda ražošanu. «Šis krāsu Canon arī ir vienīgais šāda veida printeris Latvijā, viens no labākajiem, kas vispār tirgū ir. Mūsu lepnums, trīs labu mersedesu cenā! Esam vienīgie Baltijā ieguvuši vācu kompānijas Fogra sertifikātu, kas apliecina, ka failu varam ārā dabūt precīzi tādā krāsā, kādā tam jābūt, nevis kā sanāk.» Abpusēji drukājošais agregāts, pēc Jirgena raksturojuma, ir lēns, ģenerē «tikai» 160 lapu minūtē. Otrs – 110. «Gandrīz trīs lapas sekundē. Absolūti labākais rādītājs, kas mums bijis, ir 4,5 miljoni nodrukātu melnbaltu A4 formāta lapu mēnesī un 262 tūkstoši krāsainu.»

Skaitļi, ar ko žilbina izpilddirektors, varbūt svešiniekam neko neizteiks, taču acīs krīt kas cits – sektorā, kur notiek drukāšana, gandrīz viss ir automatizēts. Te rosās viena vienīga darbiniece, sportiska meitene džinsos un krekliņā, garie, blondie mati savīti mezglā virs galvas. Modernos agregātus pieskata, maksimums, divi cilvēki: viens atbild par grāmatu, otrs – par tā dēvētās mainīgās informācijas drukāšanu. Tā sauc pastkastītēs atrodamos paziņojumus vai rēķinus klientiem, ko sūta, piemēram, aizdevēji, elektroapgādes un telekomunikāciju operatori. «Esam viens no trim Latvijas uzņēmumiem un vienīgais privātais, kas, kā mēs smejamies, ražo vēstules,» stāsta Jirgens.

Blakus telpā, kur redzu strādājam vēl piecus no pavisam 18 Drukātavas darbiniekiem, ir ierīce, kas paziņojumus pati saloka attiecīgajā formātā, liek aploksnēs, ja vajag, pieliek klāt vēl kādu reklāmas materiālu. «Pagājušogad sataisījām 4,2 miljonus šādu vēstuļu. Latvenergo ir mūsu lielākais klients,» piemin Valdis Jirgens. «Ja saņem vēstuli ar šādu pasta apmaksas zīmi, tad skaidrs, ka tā ir automātiski apstrādāta!» rāda pastmarkas vietā uzdrukātu «lodziņu». Klientu informāciju viņš nav tiesīgs izpaust, bet paspēju saskatīt – manas vizītes dienā tiek drukāti Latvenergo paziņojumi par jaunajiem tarifu plāniem.

Aplūkojam grāmatu līmētāju un laminatoru, kas domāts specifiski digitālajai drukai. 

«Spiediens starp ruļļiem ir lielāks. Laminēt digitālo druku arī ir vesela māksla. Esam panākuši, ka neparādās gaisa burbuļi.» Taču mans skatiens atkal slīd darbinieku virzienā. Vai dāmas lietišķā stilā, nevis kombinezonos ir saposušās par godu fotogrāfa vizītei? «Eļļaina darba te nav,» boss tikai smaida. «Papīrs gan ir nepatīkams rokām – ilgstoši strādājot, tās paliek ļoti sausas. Labā mēnesī taisām pāri par 20 000 grāmatu eksem-plāru. Protams, ofseta drukai tas būtu maz, bet digitālajai drukai labs rādītājs.»

Katrs var uztaisīt grāmatu

Pirms Valdis Jirgens 2005.gadā ielēca poligrāfijā, viņa darbs arī bija saistīts ar tā dēvēto mainīgo informāciju, vēstulēm klientiem. Diplomēts ekonomists vadīja Latvijas pasta meitasuzņēmumu Latvijas Elektroniskais pasts. «Latvijas un Somijas kopuzņēmums, tas labi attīstījās, pelnīja, man bija daudz ideju, ko darīt tālāk: diferencēt produktus, samazināt riskus, un visi pārējie skaistie vārdi. Taču Somijas pasts pārdeva savas daļas Latvijas pastam, tas izdomāja nomainīt vadību…» Epizode, kas profesionālajā dzīvē nebija patīkamākā, izrādījās atslēga jaunām iespējām. Valdim bija kontakti ar drukāšanas tehnikas piegādātājiem, viņš izlēma veidot savu uzņēmumu. Kļūstot par līdzīpašnieku, iekārtas jaunajai Drukātavai bija gatavs «uzsaukt» Andrejs Sokolovs no Lietuvas, kas Baltijā pārstāvēja Nīderlandes firmu OCE (tagad Canon grupas uzņēmumu, kas savulaik pārpirka Siemens printerus). Trīs mazie, zaļie printeri, ar ko viņi sāka drukas darbus šaurā Lāčplēša ielas pagrabiņā, ir atceļojuši arī uz tagadējām telpām Šampētera ielā Pārdaugavā, pēc skaita jau piekto un telpas ziņā plašāko Drukātavas mājvietu. «Ja ir pārslodze, mēs tos arī pieslēdzam. Kvalitāte nav piemērota grāmatām, bet mainīgo informāciju var nodrukāt.»

Ienācējiem poligrāfijas nozarē, Valdim Jirgenam un Drukātavas projektu direktorei Laimai Baumanei, kolēģei no Latvijas Elektroniskā pasta laikiem, sākums nebija viegls. Ar šiem pašiem mazajiem printeriem viņi vispirms sāka taisīt grāmatas. Sākumā neticēja, ka šim biznesam būs eksporta potenciāls.

«Mocījāmies divus gadus, kamēr dabūjām kvalitāti, kas mums pašiem tīri labi sāka patikt,» Jirgens neizplūst detaļās. «Katram papīram jāpielāgo krāsu drukas iekārtas, speciāli jākalibrē. Ir ko ņemties.»

2009.gadā, kad ģimene Laimai Baumanei palīdzēja pārpirkt Andreja Sokolova daļas, viņi ielauzās arī mainīgās informācijas laukā, turpmāk ik gadu dubultoja apgrozījumu. Pagājušogad tas sasniedza 1,28 miljonus eiro. «Esam vieni no tiem, kas tieši ir pateicīgi krīzei. Pirms krīzes lēmumu pieņēmēji bija neracionāli, bieži sprieda tā: «Man čoms strādā tipogrāfijā, es pie viņa drukājos.» Krīze piespieda visas neformālās lietas aizmirst, sākt uz dzīvi skatīties racionāli, meklēt izdevīgāko piedāvājumu par cenu, ko tu maksā.» Drukātava acīmredzot spēja tādu piedāvāt.

Digitālās drukas lielā priekšrocība – tas ir ekonomiski pamatotākais veids, kā sagatavot mazas, līdz 500 eksemplāru, tirāžas. Ofseta tipogrāfijas, kādās joprojām pārsvarā drukā grāmatas, sarunu ar klientu sāk, ja tas ir gatavs pasūtīt vismaz 500 grāmatu, citādi neatmaksājas to sagatavošanas priekšdarbi. Digitālā druka, kam vajadzīgs tikai pareizi sagatavots teksta fails, pie šāda daudzuma parasti liek punktu, taču tās darba lauks var sākties arī no tikai viena eksemplāra. «Digitāli drukāto grāmatu tirgus ir viens no visstraujāk augošajiem poligrāfijas segmentiem. Grāmatas vairs neizdod tik lielās tirāžās kā kādreiz, taču kopējais grāmatu skaits tomēr, šķiet, ir lielāks nekā pirms 10 gadiem. Katrs, kam nav slinkums, tagad taisa grāmatu. Lielākā daļa no tām vispār grāmatnīcās neparādās, ir grāmatas iekšējai lietošanai,» stāsta Valdis Jirgens.

Latvijā digitālo druku visvairāk iecienījušas augstskolas – Drukātava nodrošina zinātniskos rakstus konferencēm, studentu promocijas darbus. Klienti, ko uzņēmums meklēja ļoti aktīvi, sākumā nav ticējuši: «Ko jūs stāstāt, tikai vienu grāmatu uztaisīt nav iespējams!» «Ir iespējams. Ja vāks ir krāsains, iekšlapas – melnbaltas, grāmatai ir 150-200 lappušu un cilvēks pats ir uztaisījis pietiekami kvalitatīvu drukas failu, tad tā vienā eksemplārā mierīgi var izmaksāt arī trīs eiro,» atspēko Jirgens. Standarta tirāža ir 50 eksemplāru, bet Drukātavas praksē bijis gadījums, kad tiešām tapusi grāmata vienā eksemplārā: mīlas dzeja, ko savai līgavai dāvinājis topošais vīrs. «Nupat 30 eksemplāros nodrukājām absolūti ar rokām taisītu grāmatu ādas vākos ar zelta iespiedumiem. Pat paraugi nav palikuši, tie bija pārāk dārgi. Klientam viena grāmata izmaksāja 150 eiro,» dzirdu stāstu. «Kāda cilvēka biogrāfija?» izsaku minējumu. «Es nezinu, tas kārtējo reizi bija ārzemnieks,» atbild direktors.

Vienkāršāk, ekskluzīvāk

Uz ražošanas telpās plauktos salikto grāmatu muguriņām nosaukumi drukāti pārsvarā skandināvu valodās, tikai pēc ilustrācijām var aptuveni nojaust saturu. Šķiet, samērā daudz ir ceļojumu aprakstu. Lielu jautrību tehniskajam personālam sagādājis kādas nūdistu biedrības izdevums ar plikņu fotogrāfijām, bet ir nācies drukāt arī Zviedrijā modē nākušās piemiņas grāmatas pāragri mirušiem bērniem, ko vecāki izdala draugiem un radiem. Ziemeļu kaimiņi pasūtījuši pat grāmatu arābu valodā, drukāšana un iesiešana uz pretējo pusi bijusi interesanta pieredze.

Pirmais eksporta pasūtījums, sarunāts absolūti nejauši, ienesa tikai 200 eiro mēnesī, bet tagad ziemeļvalstis ir Drukātavas lielākais tirgus, uz turieni aiziet 70-80% saražoto grāmatu. «Skandināvu tirgus ir interesants: tur ļoti grūti iekļūt, bet, ja to esi izdarījis, pēc tam ir grūti tikt ārā. Pie mums bieži cena nosaka visu, bet tur klienti skatās arī citus aspektus: kvalitāti, uzticamību, piegādes termiņus. Ir negribīgi kaut ko mainīt. Ja tu pats nesataisi lielus brāķus, nesabojā attiecības, viņi piegādātājus maina nelabprāt. Ja atnāks kāds cits ar 5% lētāku piedāvājumu, visticamāk, tur nekas nenotiks.»

Drukātavas saistītais uzņēmums, kas nodarbojas arī ar grāmatu izdošanu, pagājušogad palīdzējis ieraudzīt dienasgaismu 53 pašmāju darbiem – aptuveni puse bijusi pašu autoru apmaksāta, otrā pusē, saskatot potenciālu, līdzekļus ieguldījusi arī izdevniecība. «Viens cilvēks astoņu gadu laikā uztaisīja enciklopēdiju. Pats apmaksāja visu izdošanu,» spilgtu piemēru min Valdis Jirgens. Ilgvars Veigners, enciklopēdija Latvieši rietumzemēs un vēl dažās zemēs, 2009.gads. Tā paša autora darbi – Migrācijas ceļi austrumzemēs, Latvieši Igaunijā un Lietuvā. «Tas nav klasisks self-publishing, tas ir fanātisms.»

Taču self-publishing visā pasaulē esot viens no straujāk augošajiem poligrāfijas tirgiem, Jirgens stāsta par sava uzņēmuma nišu. «Neraugoties uz prognozēm, ka e-grāmatas iznīcinās parastās, cilvēkiem tomēr patīk papīra sajūta.» E-grāmatas nav bijis tik liels veiksmes stāsts arī pirātisma dēļ. Un tās nemaz nav tik «zaļas», kā reklamēts. «Lai e-grāmatas lasītājs no ekoloģijas viedokļa atmaksātos, cilvēkam gada laikā jāpasūta vismaz 23 grāmatas.» 

Drukātavas izpilddirektoram pagaidām savā laukā vēl neesot bijis garlaicīgi. Viņa stratēģija: turpināt iet ekskluzivitātes virzienā. «Arī grāmatu tirgū visu ko jaunu var izdomāt. Mēs esam vieni no retajiem tuvākajā apkārtnē, kas mazās tirāžas taisa iešūtas, nevis līmētas. Tas ir unikāls piedāvājums, kas skandināviem labi patīk. Jā, līmēt ir lētāk un vieglāk, bet tā vairs nav tā grāmatas sajūta.»

3 veiksmes priekšnoteikumi

Milzīgs dzinējspēks ir spītība. Nav nekā neiespējama, ir tikai nepietiekami gribēts.
Uzņēmuma patiesā vērtība un stabilākais stūrakmens ir tā darbinieki.
Eksports nav tikai lielo un vareno priekšrocība, eksportēt var arī mazie un vidējie.

Igors, iesaukts par Party bomzi

Posted on februāris 25, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Vīrs uzvalkā un baltā kreklā ar šlipsi, uz muguras – dokumentu soma, rokā – sarkanvīna glāze, ienirst viesu rindās izstādes atklāšanā Latvijas Fotogrāfijas muzejā. «Es nekaunos, es parādīšu, man ir!» atsaucas, kad apjautājos, vai esmu satikusi Party bomzi, kuru slavenu darījis nezināma autora izveidotais profils feisbukā. Tajā tiek ievietoti foto un video ar cilvēkiem, kuri kā nelūgti viesi ierodas uz saviesīgiem publiskiem pasākumiem. Taču ne vienmēr tā ir patiesība – uz Igora akreditācijas kartes Latvijas prezidentūras ES padomē tās dienas pasākumam Open Europe: Open Data for Open Society minēta biedrība Latvijas nākotnes institūts, kuru vada pazīstamais eiroskeptiķis Normunds Grostiņš. Igors lūdz viņu pašu labāk saukt pseidonīmā – par Māri Sīli. Ap viņa personību jau tāpat esot sacelta liela ažiotāža. Kaut gan tagad, kad iegūta popularitāte, viņš uz pasākumiem ejot kā šovmens. 

«Izrādi taisu. Man ir pat šalle no prezidentūras, tāda sarkana, vakar uzkarināju.» Kā pie tādas var tikt? «Ārzemnieki sviež ārā,» Igors ir lakonisks. «Mana attieksme: tā ir divkosīga morāle. Pasākumos daudz cilvēku no valsts pārvaldes atnāk tikai pusdienās un iet ārā. Neviens viņiem neko nesaka, tikai man piekasās. Skaudība! Vispār Eiropā tas, ko es daru, ir pieņemts. Tie ir publiskie līdzekļi.»

Igoram pastāvēt par sevi ļaujot trīs augstākās izglītības. Ķīmijas fakultāte, piecgadīgā programma, RTU maģistra grāds finanšu analīzē un LU bakalaurs jurisprudencē, viņš uzskaita. Un vēl Uzņēmējdarbības koledža, pirmā līmeņa profesionālā izglītība reklāmā. Ja pasākumā, kur ieeja ir brīva, cilvēku nelaiž iekšā, viņš var apelēt pie panta Reklāmas likumā, kas rekāmai aizliedz būt maldinošai. «Izsaucu policiju, uzraksta administratīvo aktu,» modelē situāciju. «Tiesāju administratīvā tiesā. Varbūt aiziet pat līdz Eiropas tiesai, uztaisīšu kārtīgu škandālu par Latviju. Esmu bīstams!»

Pasākumu kalendārs viņam izveidots pusgadu uz priekšu. «Ņemu visu, pat laukus. Uztaisu datu analīzi, optimizēju savas ikdienas gaitas.» Uz VARAM konferenci Rēzeknes Gorā, piemēram, viesi vesti ar autobusu. Viņš, pēc feisbukā atrodamās informācijas, savulaik strādājis Grindekā, bet, kā pats stāsta, patlaban pārtiek no uzkrājumiem. «Ja Latvijas valsts nav ratificējusi sociālo hartu par cilvēka cienīgu darbu, man par «minimalku» ar trijām augstākajām izglītībām nav ko strādāt. Zem 1000 eiro saņemt man ir «pazors». Latvijas prezidentūrai tiek tērēti 100 miljoni eiro valsts naudas, un viņi pasākumus tikai VIP viesiem taisa? Es izmantoju visu, kur varu tikt. Šodien pusdienas un vakar arī bija pusdienas. Speciāli!» Igors neslēpj. «Lai cilvēki atmostas – par ko mēs vispār «spēlējam»? Te jau arī es vīna glāzi speciāli paņēmu, lai cirks būtu,» viņš fotomuzejā meklē, kur palicis uz palodzes uzliktais sarkanvīns. Bet to pavisam nemanāmi nes prom sirma kundze. «Lai tik dzer,» viņš vēlīgi atmet ar roku.