Aplis ir noslēdzies. Pazīstamā teātra un kinovēsturniece Valentīna Freimane patlaban mīt Berlīnē, savā bērnības pilsētā, kuras grāmatu veikalu skatlogos nu redzama viņas grāmata Adieu, Atlantis un tikko notika Latvijas Nacionālās operas iestudējuma Valentīna izrāde
Mazais dzīvoklītis Berlīnes centram tuvajā Kreicbergā grāmatām un periodiskajiem izdevumiem pārpildīts. Valentīna Freimane, mani sagaidot, noliek malā avīzi Der Tagesspiegel. Televizoru viņa neskatoties daudz, vairāk lasot. No Latvijas ciemakukulim lūgusi atvest nevis kādu našķi, bet žurnālu Ir un izdevumu Kultūras Diena.
Mūsu tikšanās laikā presē virmo kaislības ap Berlīnes Filharmonijas orķestra diriģenta vēlēšanām, viens no kandidātiem ir latvietis Andris Nelsons – Valentīna, 93 gadu vecumā joprojām ieinteresēta sabiedriskajos procesos, aizrautīgi stāsta. Arī viņai žurnālistu uzmanības pašlaik ir pārāk daudz, taču viņas būtība liedz intervijas uztvert kā formālu pienākumu. Tas pats Der Tagesspiegel, populārais vācu televīzijas ZDF raidījums Aspekti, Radio Kultūra, Bavārijas, Rietumvācijas, Ziemeļvācijas radio programmas – namamāte uzskaita, kādu mediju ekspansiju izraisījusi viņas atmiņu grāmatas Ardievu, Atlantīda! vācu tulkojuma Adieu, Atlantis iznākšana Wallstein Verlag. «Katrā intervijā man prasa, vai tiesa, ka ir arī tāda opera. Man jau pašai arī drusku komiski liekas – Valentīna uz skatuves,» viņa iesmejas.
«Tas ir atsevišķs darbs, iedvesmojies no manas grāmatas, bet es sev teicu: nedrīkstu to vērtēt pēc tā, cik tas atbilst manam stāstījumam. Galvenais, ka ir atspoguļoti vēsturē svarīgi notikumi, ka tas darīts ar mīlestību un aizkustinājumu.»
Rīgā jau pagājušā gada nogalē pirmizrādīto operu Valentīna, kuras libreta pamatā ir ebreju meitenes izglābšanās stāsts nacistu genocīdā, viņa tikai neilgi pirms šā raksta publicēšanas redzēs 19.maijā Berlīnes Vācu operā. Iepriekš skatījusies ierakstā, DVD decembra beigās Valentīnai speciāli no Rīgas to atveda komponists Artūrs Maskats. Draudzība abus saista jau no padomju laikiem. Pēc konservatorijas atnācis strādāt uz Dailes teātra muzikālo daļu, Artūrs līdz ar studentiem, kam Freimane mācīja teātra un kino vēsturi, apmeklēja Valentīnas slaveno kinolektoriju. Viņas biogrāfisko grāmatu komponists izlasīja, pirms tā bija publicēta, iedegās, ka rakstīs operu. Aprīļa beigās bija ieradies uz tikšanos ar publiku Berlīnes jaunajā Ebreju muzejā, kas sakritības dēļ atrodas Kreicbergā, netālu no Valentīnas mājas. Saisībā ar Wallstein Verlag izdoto Adieu, Atlantis tur uzstājās ne tikai viņa pati, bet arī vācu un latviešu vēsturnieki, dziedāja soliste Inga Kalna.
Mainīja stereotipus
«Es priecājos un amizējos, kad man zvana: «Vai tu zini, ka vienā no lielākajām Berlīnes grāmatnīcām tava grāmata stāv logā. Un zini, kas tai blakus? Grāmata par Frici Langu!»» Valentīna nosauc slavenā austriešu izcelsmes kinorežisora vārdu. «Labs kaimiņš, man nekas nav pretim.»
Kamēr dzīst gurna lūzums, viņa nevar ceļot. Saikni ne tikai ar Berlīnes kultūras dzīvi, bet arī ar Latviju viņai uztur cilvēku loks, kas atbrauc ciemos vai piezvana. Trīs reizes nedēļā nāk fizioterapeits, bet uzlabojumi ir lēni. «Mani transportēt – tas ir zināms jautājums. Jāņem līdzi ratiņkrēsls,» Valentīna runā pragmatiski. «Paldies dievam, pagājušonedēļ konstatēju, ka varu pati ielīst mašīnā, tas ir liels progress. Man kādreiz bija krievu kaimiņiene Jevdokija, kas vienmēr teica: progres vperjod*. Mēs smējāmies: «Jevdokešai gan ir gudra galva, viņa saprot, ka Padomju Savienībā progress vēl nenozīmē, ka kaut kas iet uz priekšu. Padomju Savienībā ir progress, kas stāv uz vietas.»
«Kā tas darbojas? Kā var drūmo dzīves stāstu izstāstīt tik spilgti – bez rūgtuma un ar pilnīgu uzticēšanos?» par Valentīnas Freimanes grāmatas pārlikumu vācu valodā izsaukusies ZDF Aspekti žurnāliste Lucia Brauna. Visticamāk, tā ir panākumu atslēga. Vācijas apgāds pirmo 2500 eksemplāru metienu drukājis piesardzīgi, bet tagad pārdošanā jau nākamais. Latvijā jūnija sākumā iznāks jau piektais Ardievu, Atlantīda! metiens, grāmata joprojām ir bestsellers. Savukārt Latvijas Nacionālās operas Valentīnas ieraksts no 30.maija būs atrodams jaunajā digitālajā Eiropas operu platformā Theoperaplatform.eu, kur tas pusgadu ikvienam būs skatāms bez maksas.
Vācu žurnālistiem, kas Valentīnu Freimani intervēja grāmatas dēļ, protams, interesējis, kāda bijusi ikdiena labklājīgajā Veimāras republikā**. Piedzimusi 1922.gadā Rīgā, no pusotra gada vecuma dzīvojusi Parīzē, bet no piecu gadu vecuma – Berlīnē, pirmajās apzinīgajās atmiņās Valentīna visdetalizētāk piemin tieši šo pilsētu. Berlīnē viņas tēvs Leopolds Lēvenšteins strādāja ar finanšu tiesībām filmu studijā UFA, kas bija otra nozīmīgākā pēc Holivudas. Valentīnas bērnības mājas bija labi uzturētā latvietes Bergfeldkundzes pansija mazā sānieliņā pie kino, teātru un smalku veikalu pieblīvētās Rietumberlīnes galvenās promenādes Kurfürstendamm. Vasaras viņa pavadīja Latvijā. «Tas, ka [par to stāstīts] bērna skatījumā un ierobežotā cilvēku lokā, žurnālistus netraucē. Viņi stāsta, ka [atmiņās] varot just to, ko vācieši sauc par bildungs bürger – izglītotie pilsoņi, buržuāzija. Liberālo garu un interesi par pasaules kultūru, kas, starp citu, bija raksturīga arī Rīgai tajā laikā.» 1936.gadā, kad Valentīnas tēvam, tāpat kā daudziem Hitlera režīmam netīkamajiem Vācijas ebrejiem, vairs netika pagarināti darba līgumi, viņas ģimene devās atpakaļ uz dzimteni.
«Vēsturiski politiskā ziņā vissvarīgākais, kā žurnālisti man sacīja, – «mēs taču nekad neiedomājāmies, ka Latvijā bija divas okupācijas!»,» viņa atgriežas pie Atlantīdā tvertajiem notikumiem. Padomju gads starp Latvijas Republikas beigām un kara sākumu vairumam vācu lasītāju esot pilnīgs atklājums. «Kaut gan, interesanti, avīzēs tikko katrā lielākajā rakstā par uzvaras svētku 70.gadadienu bija minēts – šī diena ne visiem nozīmēja pilnīgu atbrīvošanu, mēs nedrīkstam aizmirst tās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kuras bija zaudējušas patstāvību. Es priecājos, ka arī mana grāmata palīdzēja parastajiem lasītājiem apjēgt šo stāvokli.»
Specfonda izglītība
Valentīna, vienīgā no ģimenes palikusi dzīva, pēc tam ieprecējusies latviešos, Berlīni atkal ieraudzīja 1966.gadā. «Bērnības valodu nevar aizmirst,» viņa saka, atceroties, kā ar radio un televīzijas darbinieku grupu ciemojās pie kolēģiem Austrumberlīnes un pēc tam Prāgas radiofonā. Turējās kopā ar diktori Laumu Amatnieci, bet, tiekoties ar vietējiem, izbaudīja iespēju runāt vāciski. «Austrumberlīnē būt bija patīkami, daudz kas tomēr atgādināja par pagātni. Bet tā, ka būtu atdzīvojusies vecā atmosfēra, nebija. Man gan radās vairāki diezgan labi draugi, starp radiofona kolēģiem bija jauki cilveki, kas, tāpat kā mēs, bija spiesti dzīvot tādā iekārtā.»
Četras reizes padomju laikā viņa izmantoja Austrumvācijas radiofona mūzikas daļas vadītājas ģimenes viesmīlību, vienmēr palika veselu mēnesi. «Sāku tur arī kaut ko strādāt. Pārtulkoju Gunāra Priedes lugu Pa valzivju ceļu, to uzveda Austrumvācijas televīzijā. Taisīju vienu otru raidījumu radiofonam par Latviju, stāstīju, kas notiek teātros. Līdz brīdim, kad man visus braucienus aizliedza.»
1976.gadā Valentīnai ar vēl pāris Latvijas kultūras darbiniekiem – teātra kritiķi Maiju Augstkalnu un režisoru Arnoldu Liniņu – izdevās pievienoties Maskavas teātra Sovremmeņņik aktieriem, nokļūt teātra festivālā Belgradā, Dienvidslāvijā. «Tur gaidīja arī Jurija Ļubimova teātri no Maskavas, viņi veda Hamletu ar [Vladimiru] Visocki galvenajā lomā. Bija pirms tam Parīzē viesojušies, bet viņiem nebija ko ēst, jo viņi bija pilnīgi bez naudas. Taču no Maskavas bija paņēmuši pudeles. Mums savukārt viesnīcā bija ļoti lielas porcijas. Un tad mēs katrs pie sava galda ņēmām vienu no aktieriem. Pie mūsu galda ēda Saša Viļkins, paša Ļubimova režijas asistents,» Valentīna piemin paradoksus. «Tas bija starptautisks festivāls, es sapazinos ar visiem – man jau tulku nevajag! Ar Pīteru Bruku (Peter Brook) sarunājos, viņš bija ļoti ieinteresēts, jo viņa vecāki ir no Latvijas – tēvs no Daugavpils, mamma – no Jelgavas. Viņš mani vienmēr atcerējās, arī Berlīnē satikāmies. Ar Patrisu Šero (Patrice Chéreau) franciski varēju sazināties,» viņa nosauc slavenu angļu un franču režisoru vārdus. «Skaidrs, ka mūsu grupai bija savs stukačs līdzi. Kad atbraucu mājās, man saka: «Jūs vairs nekur nebrauksit. Mūsu cilvēks, kas zināja angļu valodu, sūdzējās, ka jūs runājāt visādās citās valodās, ko viņš nesaprata.» Freimane dzer šņabi ar Pīteru Bruku, ar visiem runājas apmēram tā, it kā pie viņiem piederētu!? Es, starp citu, pēc tam uzrakstīju grāmatiņu par ārzemju māksliniekiem Personības un parādības. Tā gulēja neizdota līdz 1985.gadam, bija Gorbačovs jāsagaida, lai to publicē.»
Atlantīdas stāstu, kas beidzas pēc kara, Valentīna pagaidām nav saņēmusies turpināt. «Dzīve bija tik absurda! Pirmie gadi, kamēr Staļins bija dzīvs, bija dramatiski, tad cilvēki visu laiku baidījās. Bet tad, kad nāves bailes pazuda, palika smagais sistēmas slogs, tad, goda vārds, tas ir anekdošu krājums.»
Čekai nav izdevies Freimani izsvēpēt no Zinātņu akadēmijas, kur viņa pēc Liepājas teātrim veltītās doktora disertācijas aizstāvēšanas bija ievēlēta par zinātnisko līdzstrādnieci Valodas un literatūras institūta mākslas sektorā. Viņa izmantoja privilēģijas specfondā lasīt ārzemju grāmatas un periodiku – tur bija pa eksemplāram no katra Rietumu preses izdevuma. Neko nedrīk-stēja pierakstīt, bet noderēja viņas enciklopēdiskā atmiņa. «Specfondā varēju dabūt vislabāko izglītību, es zināju valodas, tāpēc ne par matu nebiju atpalikusi no saviem ārzemju kolēģiem.»
1988.gadā Maskavā notika liels Rietumvācijas teātra festivāls. Valentīna to nevarēja laist garām. «Aizbraucu, uzreiz man piezvana draugi no Mākslas vēstures institūta. «Paklausies, vai tu nevarētu mums izlīdzēt? Kopā ar teātriem ieradies arī pazīstams profesors, žurnāla Theater Heute dibinātājs, Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūta direktora vietnieks. Mēs viņu pierunājām nolasīt vairākas lekcijas Vissavienības teātra biedrības biedriem un parādīt izrāžu videoierakstus, bet tulks, kas viņu pavada, saka, ka tik labi nezina matēriju!»» Valentīnu nevajadzēja divreiz pierunāt, «vācu teātra kritikas pāvesta» Henninga Rišbītera (Henning Rischbieter) rakstus viņa bija lasījusi specfondā. «Momentā sadraudzējāmies. Viņam patika, kā es viņam tulkoju. Viņš mani iepazīstināja ar Vācijas televīzijas un radio pārstāvjiem, kas sekoja viesizrādēm, es pat piedalījos vienā apaļā galda diskusijā vācu televīzijai. Viņš uzreiz sacīja, ka arī Rietumberlīnē man darba netrūktu.»
Ar kruķiem uz Berlīni
Ieradusies pusgadu pirms mūra krišanas, Rietumberlīni Valentīna 1989.gadā vēl dabūja redzēt tādu, kāda tā ir bijusi pusi gadsimta. Kara postījumi novākti, tikai viņas bērnības pansijai tuvās Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīcas sabombardētais tornis iekonservēts kā vēstures liecība, ieguvis iesauku «caurais zobs». «Hennings mani sapazīstināja ar kolēģiem savā institūtā. Teica – ja varat izkārtot palikšanu, mēs jums iedosim semināru, mums trūkst speciālistu, kas var pastāstīt par Baltijas, arī par krievu teātri. Es visiem teicu: netaisos emigrēt, bet ļoti labprāt gribētu padzīvot Berlīnē, pastrādāt, kā normāli Eiropas cilvēki dara.»
Valentīna zinājusi, ka viņas meita Eva, arhitekte, negribētu pārcelties, mazdēls Aleksandrs, kas tagad 33 gadu vecumā ir reklāmas firmas īpašnieks, tolaik bija sācis iet latviešu skolā.
Sajūsmināti stāstot par atgriešanos pasaulē, kurai reiz bija piederējusi viņas ģimene, Valentīna sākumā pat nepiemin prozaisku detaļu. No Rīgas vilciena vagona, kas Viļņā tika piekabināts Ļeņingradas-Berlīnes ekspresim, viņa galamērķī izrausās ar kruķiem un medicīnisku zābaku labajā kājā. «1988.gadā, dienās, kad Mavriks Vulfsons pirmais pateica vārdu «okupācija», es gulēju onkoloģiskajā slimnīcā, nezināju, dzīvošu vai ne. Man bija melanoma, ādas vēzis, kas nav no labajiem. Atceros – vēlākos gados vienam tipam šausmīgi nepatika, ka mani slavē, viņš jautāja: «Kur tad jūs bijāt Tautas frontes laikā, ka mēs jūs neredzējām? Teicu: «Tur, kur es biju, labi, ka jūs nebijāt,»» Valentīnas balss ir cieta.
«Gulēju palātā ar četrām citām sievietēm, meita bija atnesusi mazu televizoru, klausījāmies runas un mītiņus. Bijām tā pārņemtas, ka par slimību nedomājām. Visas atveseļojāmies! Man izgrieza lielu daļu pēdas, tur ieoperēja miesu no vēdera. Gulēju trīs mēnešus ar gaisā, cilpā piesietu kāju. Un pēkšņi – esmu saņēmusi atļauju braukt uz Berlīni! Dakteriem neko neteicu, viņi nebūtu atļāvuši.»
Ceļojuma iemesls bija Berlināle. Slavenā filmu festivāla rīkotāji, kam Valentīna Rīgā bija tulkojusi latviešu dokumentālās filmas, viņu bez sekmēm bija aicinājuši ciemos gadiem ilgi. Beidzot statuss ņevijezdnaja*** bija noņemts! Brīdināti par viešņas veselības stāvokli, organizatori bija atraduši komfortablu viesnīcu, sagādājuši auto. Valentīna aizbrauca arī līdz bērnības mājai, pārsteigta secināja, ka nekas nav mainījies – joprojām ēkā atrodas pansijas tipa apartamenti, viesnīca Rezidence. Vēlāk, 90.gados, viņa telpas izpētīja sīkāk. Ieraudzīja no bērnības pazīstamo mēbeli – lielu ozolkoka bufeti, kas kādreiz atradās ēdamistabā.
Priecīgu atkalsatikšanos ar ļaudīm, kas pirms kara bija saistīti ar viņas ģimeni, gan neesot bijis. «Tas posms bija aizgājis pagātnē. Tā bija leģenda, tā vairs nebija īstenība. Es esmu reālistisks cilvēks, man nepatīk skumt par lietām, ko nevar mainīt. Tas nav nopietni. Nopietni ir tas, ka ir miruši cilvēki, kurus es mīlēju, ka viņu vairs nav.»
«Atbraucu mājās, eju pie savas dakteres Dūdas: jāatzīstas, es nupat biju Berlīnē,» Valentīna atgriežas pie to dienu notikumiem. «Viņa: kā? Saku: ziniet, tā jau viss tīri labi, vienīgi nevarēju iet uz saviesīgiem pasākumiem, jo es vienā kājā nevaru kurpi uzvilkt. Šī sāk histēriski smieties, pasauc kolēģi: «Paskatieties, vispār tas ir brīnums, ka viņa te stāv. Un vēl sūdzas, ka Berlīnē nav varējusi uz ballēm iet!» Un tad daktere sacīja: «Jūs esat vesela.» Cauri, un viss kārtībā. Tā man dzīvē vienmēr.»
Pensionāres jaunā dzīve
90.gadu sākumu Valentīna piemin ar sajūsmu. Viņa trīs mēnešus dzīvoja Rīgā, trīs – Berlīnē. Latvijas televīzijā katru sestdienas vakaru uzstājās savā kinoraidījumā, kas bija ļoti populārs, pirms prombraukšanas sagatavoja rezerves. Vadīja seminārus Berlīnes Brīvajā universitātē un lasīja lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Piestrādāja arī vācu radiofonā, stacijā Rias. «Profesors Rišbīters bija man radījis labu slavu. Ja es pati būtu atnākusi – zdrastvujķe, ja vaša ķoķa**** -, kam es būtu vajadzīga?» Valentīna smejas. «Bez Rišbītera un viņa kolēģiem mana dzīve būtu izveidojusies citādi,» viņa saka par labvēli, kura jau divus gadus nav šajā pasaulē. Sev noformulējusi, ka tāpēc vien ir vērts sniegt intervijas: «Parādīt, ka cilvēks var būt tik godīgs un augstsirdīgs. Man ir ārkārtīgi laimējies satikt lieliskus un atbalstošus cilvēkus. Vienā laikā tas bija dzīvības, citā – darba vai atmosfēras jautājums. Cilvēks jau ir sarežģīta būtne,» viņa aizdomājas. «Vācijā ir panākts daudz. Veselai sabiedrībai un valstij ir izdevies atzīt savus grēkus, kategoriski to visu pārsvītrot un pāriet jaunā kvalitātē. Rišbīters man daudz stāstīja par visām šīm lietām. 50.gados, kad redzami nacisma noziedznieki bija sodīti, sabiedrība gribēja par to vairs nerunāt. Saimnieciskā augšupeja bija tik liela, ka cilvēki negribēja bojāt sev dzīvi, domājot par tādām lietām. Bet tad nāca 60.gadu jaunā paaudze, un viņi bija pilni sašutuma, ka tēvi melo. Kad radās paaudžu konflikts, notika pavisam liela attīrīšanās. Tas bija jūtams arī teātra un kino attīstībā, tā radās jaunais vācu kino.»
Sākot viesoties Berlīnē, Valentīna jau bija pensijas vecumā, taču šī jaunā dinamika viņai piešķīra spārnus. «Man bija mistiska sajūta, ka viss ir kārtībā. Dvēsele mierīga, aplis noslēdzas. Bērnības sajūta par divām mājām atkārtojas,» viņa secina. «Cilvēks var panākt daudz vairāk, nekā viņš var cerēt. Pat nejauši kādreiz var panākt, var! Citreiz izdomā kādu plānu, sarežģītu, lielu, nopietnu. Nē, man tā nebija. Noriskē un viss!»
Nopelnīto naudu viņa izlēma netērēt atpūtas braucieniem, bet censties apmeklēt visus kinofestivālus, kur vien var tikt. «Protams, gribējās redzēt pasauli, bet vēl vairāk gribējās savā nozarē iekarot jaunas zināšanas. Berlināli apmeklēju regulāri, man patika Londonas kinofestivāls, turklāt man tajā laikā vēl bija dzīva tante Londonā. Atjaunojās arī Karlovi Varu festivāls, kas kļuva par vienu no interesantākajiem. Pāris reizes aizbraucu uz Parīzi. Visas šīs lietas manām jaunājām kolēģēm ir ikdienišķas, viņas tagad brīnītos, ja būtu citādi.»
Kopš 1995.gada Valentīnai ir oficiāls berlīnietes statuss, pašvaldība holokausta bēgļiem, kas atgriežas un ir ar mieru pusi gada dzīvot Berlīnē, arī piedāvā dzīvokli. Pēc labu padomdevēju ieteikuma kopš 1990.gada no maksājusi nodokļus gan vācu slimokasē, gan pensiju fondā, Vācijā viņa saņem to pašu sociālo atbalstu, ko pilsoņi.
Ikdiena nav vienmuļa. Kino viņa noskatās diskos. Aprunājamies par pagājušā gada sensacionālo holokausta stāstu, godalgoto poļu filmu Ida. «Es pirms daudziem gadiem, kad pirmoreiz nokļuvu Londonā pie tantes, iepazinos ar diviem kungiem no BBC, abi runāja krieviski. Viens bija no krievu emigrantiem, otrs bija pavisam jauns cilvēks, polis. Tas bija režisors Pāvels Pavļikovskis,» Valentīna atklāj kārtējo sava mūža sakritību. «Pavadījām patīkamu vakaru. Tad par viņu ilgu laiku neko nedzirdēju, un tagad pēkšņi parādās šī absolūti oriģinālā un dziļā filma!»
Valentīnas prātu gan pašlaik nodarbina cits uzdevums. Kā katru gadu, jāizdomā filmu programma Jura Žagara rīkotajam Cēsu Mākslas festivālam. Šogad tikšot rādīts skandināvu kino. Laika nav daudz, jau jūnija sākumā Berlīnē ieradīsies kinooperators, kas filmēs viņas ievadlekciju šai programmai. Tā ierobežotas pārvietošanās apstākļos bijusi kinozinātnieces pašas ideja, izrādījies – cilvēkiem patīk.
«Vai nav fantastiski, ka jūs 93 gadu vecumā vēl tik aktīvi strādājat!» iesaucos.
«Tāpēc arī es garīgi labi jūtos. Un, galvenais, man ir interesanti. Es katru dienu uzjautrinos ar dažādiem priekiem,» Valentīna tiešām izskatās laimīga. «Bet atmiņa turas tāpēc, ka tā kā sportistam ir visu laiku trenēta. Vienīgais, ko man mūžā neizdevās – iemācīties ķīniski.»
* Progress uz priekšu – krievu val.
** Periods Vācijas vēsturē no 1919. līdz 1933.gadam pirms nacistu apvērsuma, kad darbojās Veimāras pilsētā pieņemtā konstitūcija
*** «Neizbraucošs» – padomju laika termins, kas apzīmēja to, ka cilvēkam liegts doties uz ārzemēm
**** Sveiki, esmu jūsu tante! – krievu val.
Raksts tapis ar airBaltic atbalstu
